Recenzija
29.05.2014

Aizej tur, nezin kur

Komentē
2
Saglabā

Par Jāņa Valka grāmatu "Rakstu vācēja ceļš", apgāds "Zvaigzne ABC", 2014

Sākotnēji var rasties mānīga ilūzija, ka Jāņa Valka otrais romāns (pirmais – "Verķumāte" – iznāca 2012. gadā) "Rakstu vācēja ceļš" labam fantāzijas žanra pārzinātājam – jo tieši šo žanru šoreiz izvēlējies rakstošais ventspilnieks – nekādus pārsteigumus nesagādās. Patiesi, kas gan vēl var būt ierastāk kā jau tradicionālais meklējuma jeb, tautas valodā runājot, kvesta sižets – viduslaicīgās Literas pilsētas rakstu vācējs (mūsdienu ekvivalents laikam būtu bibliotēkas darbinieks) vairs ne gluži jaunais Tago(berts) neizprotamu iemeslu dēļ tiek sūtīts pēc latviešu tautas mantras "aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko", jo ceļš uz nezināmo laimes zemi, "uz zemi, kur valda miers, laime un pārticība... kur nav nabagu, visi ir paēduši un lasīt prot ikviens iedzīvotājs", nav zināms nevienam. Pārvarot ceļa, nelabu cilvēku un laika apstākļu sagādātās grūtības, Tagoberts dodas pēc nezināmā Visaptverošā informācijas avota, iekuldamies vienā piedzīvojumā pēc otra, bet lasītājs visam seko aizturētu elpu, jo Valka izgudrotās pasaules attēlojumi ir patiesi iztēli iekvēlinoši. (Ko vērtas ir kaut vai mistiski nenoskaidrotu apstākļu dēļ pa gaisu lidojošās pilsētas vai ieleja, kuru aizvien pārpludina mūžīgās lietavas, bet saule, kā ceļinieku informē īgna eremīte, atspīd labākajā gadījumā reizi pāris gados – vai Latvijas šogad tik negribīgais pavasaris uz šī fona neatgādina gatavo paradīzi?)

Un tomēr ar laiku labticīgais lasītājs sāk atskārst, ka viss nav gluži tik vienkārši, kā sākotnēji šķitis. Ceļš romānā funkcionē kā vienlaikus reāla un filozofiska kategorija, kas apvieno ne tikai dažādās mītiskās pasaules daļas – no ledus un purvāju zemēm, no laupītāju slēpņiem līdz viduslaicīgām impērijām –, bet savieno arī dažādus punktus laikā no vēlīnajiem viduslaikiem līdz futuroloģiskām nākotnes vīzijām. Rakstu vācējs soļo kā piligrims cauri laikam un telpai, meklēdams Absolūto informāciju (a propos: vai tā būtu nejaušība, ka izzināšanas ceļš ved caur Austrumiem?). Tak ironiska nianse, kas sižeta virpuļos var arī paslīdēt garām – Tago meklējums jau no sākta gala ir ceļš bez atrisinājuma, jo vienīgā "palīdzīgā" norāde ir neskaidrs rokraksts, kas vēsta, ka jāiet "Ziemeļu, Dienvidu, Rietumu, Austrumu virzienā" un mērķi varēs sasniegt "pēc gada, diviem gadiem, pieciem gadiem, divsimt dienām, mūža nogalē", tātad jau sākotnēji norāda uz pasākuma (šķietamo) bezcerību. Līdzīgi kā Tolkīna hrestomātiskais "Gredzenu pavēlnieks" ir "inversais meklējums" (arī Frodo, kā atceraties, galu galā savu misiju neizpilda), rakstu vācēja ceļš ir neiespējamā misija.

Romānā ir smalki izstrādāta alternatīvā pasaule, un autors kā tūristu gids lepni izvadā lasītāju pa visiem tās nostūriem, neaizmirstot iepazīstināt ne ar dīzeļtraktora uzbūves vēsturi, ne torņa sarga sievoloģiju. Mazāk uzmanības ticis tēlu raksturu izstrādei, taču tāds, šķiet, arī nav bijis autora mērķis. Romāna vājākā šķautne ir pēdējā trešdaļā diezgan samāksloti ieviestā romantiskā līnija, kas šķiet parādāmies tikai tādēļ, lai rakstu vācēja izšķirošajam lēmumam romāna noslēgumā būtu arī personiski, ne tikai idejiski iemesli – mēģinājums cilvēciskot paskarbā un visai viendimensionālā eremīta tēlu. Taču apbrīnojami detalizētā fiktīvā pasaule ir tik "ievelkoša", ka autoram varētu ieteikt ķerties pie palīgmateriāla – stāstu krājuma par romānā aprakstītajām vietām.

Vēl kāds romāna pluss ir konsekventi izturētais stils, kurā pamatīga deva pašironijas mijas ar grodu erudīcijas pavedienu un viegli atpazīstamām arhetipiskām konstrukcijām. Izmantotie personvārdi vietumis šķiet brīdinām, lai neuztveram visu pārāk nopietni – tādi varoņi kā Reihstāgs Bundestāgs Konjunktivīts Ideports Rijīgais mazliet atgādina "Verķumāti" ar tās dzīvespriecīgo mošķu ņudzekli, kas draiskojās pa literatūrvēstures un mitoloģijas smilšu kastēm. Šādu un līdzīgu detaļu dēļ dažbrīd liekas: autors nav bijis līdz galam pārliecināts, vai vēlas sacerēt nopietnu romānu vai parodiju, un teksta "formāts" līdz pat pēdējai lappusei paliek nedaudz izplūdis starp fantāziju vulgaris un ironisku parafrāzi, taču Valks neļauj sev šādu sīkumu dēļ noskriet no sliedēm. Romānā izzināšana un naivisms iet roku rokā; var pat teikt, ka tas vienlaikus ir un nav fantāzija – drīzāk meditatīvs, erudīts un pašironisks darbs, kurā vērīgs lasītājs atradīs rakstnieka "sveicienus" vairākiem postmodernisma kulta rakstniekiem, sākot ar Horhi Borhesu un beidzot ar Umberto Eko. Literas superbibliotēkas tēls ir visredzamākais reveranss abiem lielformāta guru – tas ir visas fiktīvās pasaules ietvaros pieejamās informācijas koncentrāts, kas izrādās nevērtīgs, jo uzkrātās zināšanas netiek izplatītas. "Kāpēc viņiem vajag tos rakstus, kurus tu pārnes no svešām zemēm, ja tie iegulst krātuvēs, aizslēgti ar slepenības zīmogiem, un netiek izmantoti cilvēku labā?" vaicā kāds no romāna varoņiem. Beigu beigās rakstu vācējs atsakās būt par šīs "vācējsabiedrības" daļu, bet neatbildēts paliek jautājums: vai utopiskā "laimes zeme, kur visi prot lasīt", sola kaut ko labāku?

Par laimi, Valks izvairās no daudzu fantastu iesācēju klupšanas akmeņiem – žanra klišejām. Nesastapsim nedz varonīgas zobencīņas, nedz viedus pareģus, nedz burvju nūjiņas. Ar visu, kas ceļā nāk priekšā, Tagobertam jātiek galā pašam, un jātiek tādā tīri latviski pieticīgā manierē – tā teikt, atradās pa rokai noderīga spēja, vai tad es ko, ko nu es... Tiesa, nedaudz kaitina sižeta "galops", kura laikā autors, šķiet, mēģina vismaz trīs sējumu vērtu vielu "saarhivēt" vienā, līdz ar to piedzīvojumi un laimīgas izdevības Tagobertam liekas teju vai brūkam virsū no visām pusēm – sākot ar pavisam nejaušu slepenā ordeņa lielmestra sastapšanu un beidzot ar agrāk nekonstatētu garīgo superspēku apbrīnojami veiksmīgu pielietošanu ieslodzījumā – taču, ja šīs deus ex machina epizodes uztveram kā nodevu ironiskajam zemtekstam, tad kopējo tīklojumu tās necik neizjauc. Fantastikas un fantāzijas žanru sapludinājums romāna noslēgumā daudziem žanru pūrisma entuziastiem varētu nebūt pieņemams, taču jāatzīst, ka pamatojums tam izstrādāts gana pārliecinoši.

"Rakstu vācēja ceļš" ir romāns, kura galveno vērtību var atklāt pēc vairākkārtējas pārlasīšanas, uztverot detaļas, kuras pirmajā lasījumā noslāpējis sižeta straujais skrējiens. Tas vēl, protams, ne tuvu nav Borhess, nav Eko – līdz tiem vēl ejams tikpat tāls ceļš kā Tagobertam, taču autors tos abus ir samanījis pie savas iztēles apvāršņiem un tiem paklanījies – un tas nav maz.

Tēmas

Bārbala Simsone

Bārbala Simsone (1978) ir filoloģijas doktore, literatūrzinātniece, kritiķe. Viņas specialitāte ir fantāzijas, fantastikas un šausmu literatūra. Ikdienā strādā grāmatu izdošanā. Regulāri publicē jaunā

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!