Aizbēgt no mūžīgās ironijas. Saruna ar Slavomiru Mrožeku

― „Vienmēr esmu gribējis nomirt tā, lai paliktu laiks noslaucīt pēdas aiz sevis. Pat savus smēķus izsmēķēt līdz galam,” ― jūs rakstāt vienā no vēstulēm ilggadējam draugam, valodniekam Vojceham Skalmovskim[1]. Autobiogrāfijas „Baltazars” iznākšana un vēstuļu publicēšana gan neliecina, ka jūs vēlētos saglabāt visus noslēpumus.

Tā bija mana agrākā koncepcija ― aizslaucīt savas pēdas. Tādēļ savulaik devos uz Meksiku: lai aizbēgtu, varbūt pavisam, bet varbūt ― aizbēgtu tikai no skatuves, no muļķības, kas mani gadiem ilgi nomāca Parīzē vai vispār rietumos. Mani īpaši tracināja sauklis „cīņa par mieru”, ko bez mitas atkārtoja franču kreisie un visi t.s. pretošanās spēki. Es par komunismu zināju mazliet vairāk nekā vidusmēra francūzis, un, kad nācās klausīties viņu politiskajos uzskatos, es vai nu ar grūtībām piespiedu sevi klusēt, vai arī uzsprāgu. [..]

Ilgi slaucīju pēdas ciet, taču no šīs taktikas, atgriezies Polijā pēc 33 emigrācijas gadiem, atsacījos. Mainījās koncepcija. No jauna iedzīvojoties Polijā, vienu laiku biju pat ļoti atvērts visādām sarunām, neatsacīju publiskas tikšanās un tikai vēlāk sāku kategoriski no tādām izvairīties. Protams, ka, dzīvojot Polijā, man vairs nebija iespēju būt „cilvēkam no nekurienes” kā Meksikā. [..]

― Vai visu pārbraucienu laikā apzināti saglabājāt, piemēram, saraksti ar Skalmovski ― kā laikmeta dokumentu?

Visu mūžu norisinājusies apjomīga sarakste ar vairākiem cilvēkiem, taču vairumu vēstuļu esmu iznīcinājis, saglabājis tikai pašas svarīgākās, un tādas rakstīja Vojcehs Skalmovskis. Ilggadēja sarakste man bija arī Staņislavu Lemu, pēc viņa nāves biju gatavs to publicēt, bet rakstnieka ģimene diemžēl, kaut gan sākotnēji uztvēra ierosinājumu atsaucīgi, tomēr atteicās no šīs domas.

― Jūsu draugs Skalmovskis bija cilvēks ar plašām interesēm; literatūrā viņš bija viens no pirmajiem poļiem, kas sāka interesēties par Nabokova daiļradi. Viņu aizrāva V.S. Naipola proza ― laikos, kad neviens neparedzēja viņam Nobela prēmiju. Kā zinātnieks gadiem pētīja irāņu valodas un reliģijas. Bet vēstulēs neslēpj, ka viņš, kā pašam šķiet, izniekojis savu dzīvi.

Redziet, viņš bija pārlieku pieticīgs cilvēks. Es pat dodu priekšroku pārlieku pieticīgam, nevis atzinības kāram vai pārlieku pašpārliecinātam cilvēkam. Mani arī ļoti ietekmēja ― manā gadījumā pārejoša ― aizraušanās ar Nabokovu; man skauda, ka viņš, Nabokovs, ir vienlaikus ideāls emigrants un tomēr līdz galam tāds nav; viņam izdevās kaut kā izrauties no dzimtās valodas, bet es tomēr esmu notiesāts uz poļu valodu. Skalmovskis par sevi stāsta kā par amatieri, uzsver, ka viņa mērķis publicistikā bijis pietuvināt lasītājiem Polijā mazzināmu vai nezināmu rakstnieku daiļradi, nu, piemēram, Orvelu. [..] Gadiem sūtīju viņam jaunāko lugu vai stāstu mašīnraksta variantus, jo paļāvos uz viņa viedokli. Ar dažu viedokli par neaizskaramajiem klasiķiem viņš spēja emigrācijā sacelt īstas vētras.

― Gleznotājs un domātājs Juzefs Čapskis[2] šai sakarā viņam esot sacījis: jūs neko nesaprotat, jo esat dienas, nevis nakts cilvēks...

Un viņam, iespējams, ir taisnība.

― .. bet Skalmovskis, jums rakstot, piebilda: man šķiet, ka arī tu esi dienas cilvēks.

Un viņam, iespējams, bija taisnība. Es ceru, ka arī esmu apveltīts ar gaišu prātu. Esam draugi, mums ir daudz kopīga. Viņš ir racionālists, možs un gaišs cilvēks, kurš augstāk vērtē lupu un aci nekā sirdi un jūtas. Es arī esmu racionālists, un jūtu lielu neuzticību pret romantismu.

― Jūs abus jaušami biedē muļķība un mūsdienu civilizācijas sakralizētā un, pārfrazējot jūsu vārdus, idiotismā pārvērstā demokrātija, kas apčubina pamuļķus, saucot tos par elektorātu. Tā ir politiski kļūdaina diagnoze…

Skaidrs, ka kļūdaina, bet es par to rakstīju, jo t.s. „masu dumpis” ir lielākā revolūcija mūsu laikos plašā šī vārda izpratnē. Otra traģēdija ir lielā noplicināšanās, par ko izteicos, pirms gada runājot par autobiogrāfiju, ― uztraucos galvenokārt par cilvēka un domas noplicināšanu. Domas taču sen jau zaudējušas vertikāli, un rezultātā mums nākas vērties prāta atkritumu smirdīgajā čupā.

― Reiz emigrācijas laikrakstā Kultura publicējāt stāstiņu ar nosaukumu „Ploņska”, kurā sarkastiski vēstīts, kā Polijas Tautas republikas prominences pusdieno provinces krodziņā. Svarīgākie no svarīgākajiem klukst un lielās vienā laidā, bet tajā visā noklausās paģirains un kluss cilvēks, kurš beigās pieiet tarkšķiem klāt un saka: „Bet mani sauc Staņislavs Franckēvičs, un man jūs visi esat pie dirsas”. „Pēc diviem gadiem,” teikts pēdējā teikumā, „ar diviem čemodāniem rokā atstāju šo Tautas republiku. Zināju, no kurienes aizeju, bet nezināju ― uz kurieni”.

Jā, Ploņska bija viens no tā laika Polijas simboliem. Šajā stāstā neko neesmu izdomājis. Viss skaidra patiesība. Lai arī tas nenozīmē, ka arī es pirms aizbraukšanas būtu pateicis: man jūs visi esat pie dirsas. Nē, mans lēmums emigrēt, kā tagad saprotu, bija vienkārši izdzīvošanas instinkts. Un ļoti priecājos, ka to atļāvos, jo kā gan, pretējā gadījumā, izskatītos mana dzīve? Nevienam nezinot (par maniem nodomiem zināja tikai mana toreizējā sieva, kuras vairs nav starp dzīvajiem), devos brīvdienās, kas ievilkās par 33 gadiem. Kad beidzās pases derīguma termiņš, konsulātā Romā lūdzu to pagarināt, bet mani mēģināja pierunāt atgriezties dzimtenē. Es teicu, ka, protams, varu dzīvot Polijā, tikai aiz robežas… Nolēma, ka man nudien ir tiesības dzīvot aiz robežas, tikai laiku palaikam vajadzētu parādīties Polijā ― tobrīd sapratu, ka no manis gaida sadarbību. Atteicu, ka pagaidām palikšu tepat, un tādā stāvoklī arī paliku ― kā gaisā karādamies. Pēc pāris gadiem pārvācos uz Parīzi, un tad arī sekoja Polijas dalība Prāgas pavasarī. Nu, un tad bija viss skaidrs: nopublicēju Le Monde protesta vēstuli, piebilstot, ka neatgriezīšos Polijā. Tiešām nedomāju, ka atgriezīšos. Bet mainījās situācija, un mainījos es.

― Vai jūsu biogrāfijā tomēr ir bijuši mirkļi, kad identificējaties ar pārējiem tautiešiem?

Ir gadījies. Nu piemēram, tad, kad Vojtilu iecēla par pāvestu ― lai arī vēlāk, kritiski attiecoties pret poļu katolicismu, mana un vēstuļu biedra eiforija šajā sakarā noplaka. Sacīju „mēs, poļi”, kad radās Solidarność, sacīju tad, kad noliedza tās pastāvēšanas tiesības, teicu, rakstot lugu „Alfa”, kuras galvenais varonis ir Valensa. Šodien, tiesa, nožēloju, ka to rakstīju, jo nekas tik ātri nenoveco kā politiskas tēmas, taču pirms 20 gadiem man nebija ne mazāko šaubu, ka man tā luga jāuzraksta. Tomēr reti ir bijuši tie brīži, kad saku „mēs”.

Drīzāk gribēju no šejienes aizbraukt, aizbēgt, jo Polija visus un visu izmaina sīknaudā, jo Polijā ― kā reiz rakstīju ― es pārstāju būt pats sev mīkla.

― Šķiet, ka visu dzīvi esat bēdzis no iesakņošanās un iemājošanas. Atzīstot, ka emigrācija jums ir ideālā eksistenciālā situācija, esat dzīvojis kā viesnīcā ― bez bagāžas un bez pagātnes. Arī bez poļu inteliģentam raksturīgās pozas. Tāda nepiemita ar Skalmovskim; viņš savukārt reiz centās pastāstīt kādam amerikānim par to, kā viņam no Polijas trūkst, un runāja par ironiju. Amerikānis esot atbildējis, ka tāda nosliece uz jokiem un pašironiju ir bieža melnādaino inteliģences izpausme. Skalmovskis, to dzirdot, nosprieda, ka ironija ir pazemotu cilvēku vairogs.

Viņam bija taisnība; tā mūžīgā ironija tieši bija viens no iemesliem, kādēļ es no Polijas aizbēgu. Bet lūdzu man to vairs nepieminēt.

― Pazemoto ironija taču nav vissliktākā īpašība, kāda iedomājama?

Īpašību ir gana, nav vērts par visām runāt. Nesen lasīju, ka poļi vienmēr izliekas par kādu citu. Man arī tā liekas. Nezinu, kā tas cēlies, bet izliekamies.

― Prasīgumā pret Poliju jums ir lielisks sabiedrotais ― Gombrovičs, kurš bieži minēts jūsu vēstulēs. Vai arī kā rakstnieks esat guvis no viņa ierosmi?

Gobrovičs mani fascinēja, es viņu apbrīnoju. Iepazinos ar viņu, kad viņš atgriezās Eiropā, reiz viņu apciemoju. Atceros, kā ar viņu runājos, un viņš man vaļsirdīgi ieteica, lai es neko nesublimēju, jo mans aicinājums ir kļūt par mākslinieku uz netīras skatuves, jo esmu mākslinieks ar laicīgu un pārejošu ietekmi, es izpaužu tikai savu laiku, un lai tā arī paliek. Ieteica necensties būt nopietnam, jo es neko no tā neiegūšu. Vēlāk viņu satiku vēl pāris reižu, bet tad vairs ne, nebija vajadzības. Mēs bijām pilnīgi dažādi, neko nevarēju viņam piedāvāt. Pēc viņa nāves rakstīju, ka bez Gombroviča es būtu nabags, bet ka ar Gombroviču es neesmu es pats. Viņa ietekme bija pārāk liela, lai arī tajā pašā laikā ― pestījoša. Viņš ilgi bija klāt un nelika man mieru, bet kā jau dzīvē notiek: gadi iet, un beigās arī Gombrovičs mani palaida vaļā. Prātā bija citas lietas. Gombrovičs, tāpat kā daudzi citi, nu kaut vai Vitkacijs, kura dvēseles nepiesātināmības un pasaules absurda izjūta man kādā brīdī bija neizsakāmi tuvas, vai arī Kafka galu galā aizgāja un atstāja mani.

― Vai ir kāds, kas neaizgāja?

Visi aiziet. Arī es pats, jo pēc slimības vairs nerakstu.

― Vienā no vēstulēm Skalmovskim parādās sāpīgs Orvela citāts: „Katra cilvēka dzīve, ieraudzīta no iekšpuses, ir viena vienīga sakāve”…

Katra dzīve ir sakāve kaut vai tāpēc, ka beidzas ar nāvi.

― „Atgriešanās dienasgrāmatā” lasām, ka, atgriežoties Krakovā, jūs vajājis kāda jaunekļa spoks. Tas bijis jaunais Mrožeks, ar ko neesot nekā kopīga. [..]

Kas man var būt kopīgs ar to diezgan jauno cilvēku no piecdesmitajiem gadiem? Atkārtošu to pašu, ko rakstīju vēstulēs: skatos bērnības bildē un jautāju ― kas man var būt kopīgs ar to apaļvaidzīgo, iztapīgo zēniņu, kas sēž uz šūpuļzirdziņa?

― Kāds jūs esat tagad?

Es vairs sev tādus jautājumus neuzdodu.

― Bet varbūt līdzība ar to, bijušo, un tagadējo dzīvo dumpīgumā? Jūs taču esat dumpojies visu dzīvi ― pret komunismu, pret dzimto vidi, pret rietumu nonivelēšanos, pret globalizāciju, pret muļķības vairošanu.. Vai aizvien dumpojaties?

Jā.

― Pret ko?

To es neteikšu.