Redzējumi
28.07.2016

Aiz pēdējās robežas

Komentē
1

Pa kapara vadiem okeāna dzelmē guldītā kabelī no kontinenta uz kontinentu nosūtīts ziņojums aizskrien tik ātri kā zibens un tāpēc iemanto apzīmējumu "zibenstelegramma"; tvaika lokomotīves vilkts vilciens, kas no vienas pilsētas uz otru traucas gluži kā "ugunīga bulta"; iekšdedzes dzinēja iekustināts bezaizjūga transporta līdzeklis, kuru ātri vien sāk dēvēt par "spēkratu", – šādu piemēru, kad, saskaroties ar kaut ko jaunu, cilvēki tā apzīmēšanai vai metaforiskai nosaukšanai sev tuvus un saprotamus vārdus meklē tagadnē vai jau pieredzētā pagātnē ("ugunīga bulta"), tehnoloģiju vēsturē netrūkst (tāpat kā piemēru, kad jau labu laiku zināmu lietu nosaukšanai vēl arvien tiek lietotas arhaiskas atsauces – kāds automobiļa dzinēja jaudu arī 21. gadsimtā vēl vēlas izteikt zirgspēkos; jā, un kriminālziņās pieminētie garnadži vēl itin bieži mēdz "aizdzīt" kādu "spēkratu"). Viens no spilgtākajiem un plašāko izplatību guvušajiem šādas atsaukšanās uz zināmo piemēriem, protams, ir datorvide, kur mēs ik dienas pašsaprotami un daudz par to nedomādami, darbojamies ar "ikonām", "mapēm", "dokumentiem", pat "draugiem" un vēl visu ko, lai gan tas viss elektronisko impulsu pasaulē pastāv visai nosacīti.

Par šīm nepazīstamā un labi pazīstamā attiecībām mudināja aizdomāties mediju pētnieka Džeimsa P. Stenlija raksts "Kā izplatījās spiritisms", kas veltīts mediju vēsturnieka Simones Natales grāmatai "Pārdabiskās izklaides jeb Viktorijas laika spiritisms un modernās mediju kultūras dzimšana" (Penn State University Press, 2016) un pāris citām līdzīgām tēmām veltītām publikācijām. (Spiritisma un šādā – nu jau visizplatītākajā – nozīmē lietota vārda "mediji" nonākšana vienā teikumā arī ir visai amizants iepriekš pieminētās valodas parādības piemērs).

Raksta autors piemin, ka Natale, gan nebūdams pārāk oriģināls (skat., piemēram, šeit), citstarp pievērš uzmanību paralēlēm starp telegrāfa sakaru attīstību un spiritisma uzplaukumu 19. gadsimta vidū vispirms ASV, bet pēcāk arī visā Eiropā. Spiritisma seansa līdzību ar telegrāfa sakariem var gan uztvert metaforiski – kā zināšanu, tehnoloģiju un progresa sniegtu iespēju sazināties starp divām attālām pasaulēm –, gan arī visai tieši abās norisēs meklēt pat tehniskas līdzības. Eksperimentu, mēģinājumu un kļūdu ceļā par telegrāfam piemērotāko ziņojumu tālāknodošanas paņēmienu kļuva nevis augstos torņos ierīkoti kustināmi koka spārni, buras vai krāsaini karogi, bet gan pa vadiem un pēcāk arī pa radioviļņiem pārraidāmi, īsi un gari signāli jeb "klauvējieni". Un kurš gan nezina, ka arī mirušo gari, lai dzīvajiem spiritisma seansa laikā atsauktos ar "jā" vai "nē", pēc iepriekš panāktas vienošanās mēdz vienu vai vairākas reizes klaudzināt. Gluži kā bērnu spēlētajās paslēpēs: "Tuk, tuk, Jānis!"

Lai gan ar spiritisma dāvātajām cerībām mēdza aizrauties ne viens vien šķietami nopietns vīrs (Henriks Ibsens mēģināja fotogrāfijās notvert spoku ektoplazmatiskos veidolus; Edvarda Munka un viņa sievas aizraušanās ar spiritismu; mūsu pašu Konstantīna Raudives hronoloģiski nedaudz novēlotie mēģinājumi pieslēgties mirušo valstības radiostacijām u.tml.), tagad to visu, protams, var uzlūkot kā uzjautrinošu vēstures kuriozu. Un tomēr, pat ja vairums no mums vairs neesam gatavi sēsties pie apaļa galda, sadoties rokās un noticēt iespējai spiritisma seansa laikā aprunāties ar pagātnes dižgariem vai pirms vairākām paaudzēm dzīvojušiem senčiem, šis paralēlais zinātnisko un tehnisko izgudrojumu (un tas nebija tikai telegrāfs, bet arī tādas "pārdabiskas" tehnoloģijas kā fotogrāfija un rentgens) un lielo garīgo cerību stāsts vēl nebūt nav galā, tas turpinās un vēl arvien kaut ko vēsta arī par mums pašiem – tagadnē dzīvojošajiem.

"Maz ticams, ka jebkad cilvēces vēsturē būtu bijis tāds laikmets, kad cilvēku iztēli nebūtu nodarbinājusi nāve un vēlme sazināties ar tiem, kas tajā jau devušies," raksta Natale un min, ka 19. gadsimta vidus, nogale un 20. gadsimts līdz pat Pirmā pasaules kara šausmu sākumam šai iztēlei bijis īpaši auglīgs. Zinātnes atklājumi, tehnoloģiski izgudrojumi, sabiedrības demokratizācija (lai kļūtu par mediju spiritisma seansā, iedzimtībai vai amatam nebija nekādas nozīmes) – tas viss stiprināja ticību, ka nu jau gan pavisam drīz cilvēcei izdosies pārvarēt arī "pēdējo robežu" un ielūkoties, kas ir aiz tās.

Pat pavirši pārskatot populārzinātnisku un visu citu pārējo tagadnes ziņu virsrakstus, nebūs grūti pamanīt, ka šādas un līdzīgas cerības nekur nav pagaisušas. Droši vien ne visi planētas iedzīvotāji būtu gatavi kļūt pat transhumānisma adeptiem, civilizācijas turpināšanas vārdā uz neatgriešanos aizlidot uz Marsu vai, piemēram, pēc nāves ievietot visu savu ķermeni vai varbūt tikai galvu saldētavā un gaidīt, kad tāltālā nākotnē tiks pamodināti. Taču ziņas par to, ka smadzeņu darbības pētnieki tūliņ tūliņ jau būs nonākuši līdz mūsu apziņas darbības noslēpuma atminējumam un tad jau kādudien visu savu "es" kā rezerves kopiju būs iespējams noglabāt datora cietajā diskā vai kādā mākoņpakalpojumu serverī, uz visapkārt ņirbošā nedrošības un nenoteiktības fona šķiet bezmaz vai nopietns apsolījums un iedrošinājums (faktam, ka datoru cietie diski un citas elektroniskās informācijas uzglabāšanas metodes reizēm dzīvo vēl īsāku mūžu nekā mūsu smadzenes, protams, nav nekāda svara).

Un reizēm man šķiet, ka šādu "pēdējās robežas" vilinošā un daudzsološā tuvuma mirkli mēs jau reiz esam pārcietuši – turklāt īpaši spilgti un arī sāpīgi. Tagad varbūt to pat kauns visā pilnībā atcerēties, bet 20. gadsimta 80.–90. gadu mijā vēl nesenos padomju cilvēkus piepeši apbēra dažnedažādi labumi un brīnumi – Somijā ražoti jogurti, lietoti vācu "spēkrati", iespēja pasakaini pelnīt ar noguldījumiem bankās, rekets, pievēršanās visām iespējamajām baznīcām, ticībām un sektām, pirmie peidžeri, iespējas brīvi aizbraukt uz ārzemēm, FM radiostacijas, mobilie tālruņi, ekstrasensi ar televizora ekrānā runājošo Kašpirovski priekšgalā, lidojošie šķīvīši un citplanētieši un kas tikai vēl ne. Un, lai arī galvā un visur kur citur valdīja pamatīgas jukas, kaut kur sirds dziļumā virmoja sajūta, ka "vēl mazliet", "drusku jāpaciešas" un tad jau gan… Tas, ka šādās cerības un solījumi līdzinājās ticībai mierīgā atoma un ķīmijas uzvaras gājienam, drīzai kosmosa iekarošanai un vispār jau pavisam tuvai komunisma pienākšanai, laikam vienkārši neienāca prātā.

Taču pēdējā robeža tā arī palika nesasniegta un nepārkāpta, tā vienkārši atkal pabīdījās dažus soļus tālāk.

Viss, kas palika pāri, – ir dažādi nosēdumi. Daži no 19.–20. gadsimta mijas telegrāfa un spiritisma laikmeta nogulumiem esot tā dēvētā revolveržurnālistika, sensāciju tiražēšana, demokrātiskā bulvārprese, jā, un, protams, dažnedažāds garu, paralēlo pasauļu un citu pesteļu atveidojums televīzijas un kino filmās. Kā nesen sarunā minēja folkloras pētnieks Dr. philol. Guntis Pakalns, iespējams, liela tiesa no aizspriedumiem, ticējumiem, māņticības un uzskatiem, ko cilvēki vēl arvien uzskata par saviem, nostiprinājās tieši 80.–90. gadu juku laikā.

Bet vienvakar gāju cauri Vērmanes dārzam un pie Krišjāņa Barona pieminekļa beidzot pats savām acīm ieraudzīju parādību, par kuru pirms tam biju dzirdējis tikai no nostāstiem par spēles "Pokémon GO" izraisīto aptrakumu, nelaimēm un visu citu. Ap pieminekli uz soliņiem un ietves apmales sēdēja un sakņupuši tupēja vairāki duči pajaunu cilvēku, un visi kā viens saspringti blenza savu viedtālruņu ekrānos, medījot paralēlajā jeb "paplašinātajā" viedtālruņu realitātē dainutēva pakājē iznirstošos kabatas monstrus. Lūk, salīdzinoši jaunas tehnoloģiskās iespējas, es nodomāju, un, lūk, paralēlā pasaule. Nebija vienīgi skaidrības, kas šeit varētu būt pēdējā robeža, lai gan varbūt jau pats priekšstats par "paralēlu pasauli" ir tikpat novecojis kā "spēkrats" vai "dzelzs rumaks".

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!