Kino
12.04.2018

Abdu Rahmānam pa pēdām

Komentē
11
Saglabā

Par Kārļa Lesiņa dokumentālo filmu "Apgāztā mēness zīmē".

Kārļa Lesiņa un Matīsa Gricmaņa radošajā darbā centrāls elements ir patiesības meklējumi caur dokumentalitātes formām. Jaunie autori izmanto piedzīvotu notikumu vai aktuālu norišu dokumentāciju gan kā metodi (Gricmaņa biogrāfiskā dramaturģija izrādē "Būt nacionālistam"), gan tēmu (tēli un to motivācija Lesiņa diplomdarba spēlfilmā "Konvertīti"), un abos gadījumos skatītājs var nolasīt vienotu pieņēmumu – rūpīgi izsekojot īstajiem cilvēkiem pareizos brīžos, rodamas atbildes (vai vismaz zīmīgas norādes) uz tendencēm sabiedrībā plašāk; darba vērtība un veidotāja atbildība – izstāstīt un parādīt. Pētnieciskais stils ļāvis kopdarbiem ("Konvertīti", "Vectēva tēvs") ievirzīties svaigā teritorijā starp padziļinātu žurnālistiku un esejisku kinematogrāfiju. Jaunākā kopīgā filma "Apgāztā mēness zīmē" ir spraiga un dinamiska, arī pateicoties abu veidotāju rosīgajai dziņai izpētīt/saprast radikālisma fenomenu, ko Gricmanis pazīst tuvāk caur pieredzi nacionālista ādā.

Kinoafišas anotācija sauc darba žanru par "dokumentālu detektīvu". Filma, portretējot vairākus jaunus musulmaņu vīriešus Latvijā, cenšas uztaustīt robežu, aiz kuras sākas ekstrēmisma draudi. Uzsākot filmēšanu, veidotāji tikai nojauš par atsevišķu kopienas locekļu – aktīvi sludinošu konvertītu – iespējamo radikalizēšanos, taču uzņemšanas laikā tiek apstiprināti pieci gadījumi ar Latvijas pilsoņiem, kas pievienojušies teroristiskajai islāmistu organizācijai "Daesh". Par šāda pavērsiena realitāti vēl nenojaušot, Lesiņam feisbukā izdodas sazināties ar vienu no tiem, Oskaru Dambīti (tagad Abdu Rahmāns*). Viņš savā laika joslā publicējis video, kur Limerikā sludina par Radītāju. "Tu esi Īrijā vai esi atgriezies Latvijā?" Lesiņš jautā čata logā, kas piepilda kinozāles ekrānu. "Es esu vietaa kura tiek vadīta," atbild bezsejas ikona ar bārdu un galvassegu, "pec Allaha Shariata."

Turpmākā saziņa apstiprina Dambīša/Abdu Rahmāna pievienošanos "Islāma valstij", un tā pārtrūkst brīdī, kad Abdu Rahmāns sniedz mājienu par drīzu tikšanos ar Allāhu. Cenšoties saprast un skaidrot notiekošo, Lesiņš un Gricmanis tiekas ar citiem musulmaņiem konvertītiem, no kuriem liela daļa pieder Latvijas Islāma Kultūras centra (LIKC) kopienai, filmē viņus lūgšanās, privātās telpās un darbā. Visi portretētie tiek saukti vārdos, uzvārdos un islāmā pieņemtajos vārdos – Jānis Luciņš (Hamza), kas restaurē krēslu un vēlāk atzīmē, ka tiem, kam ģimenes nav ticībā, ir tuvāki ar citu valstu musulmaņiem nekā radiem; Didzis Melgalvs (Dāvids Abu Džibraēls), kurš piegādā dzeramo ūdeni un kura draugs pauž bažas, ka ekstrēmisti arī Didzim varētu izskalot smadzenes; imāms Oļegs Petrovs (Imrāns), kas vada LIKC līdz brīdim, kad pazūd no kopienas un parādās "Youtube" video ar ieroci rokā sludinām uzbrūkošo džihādu [1]. Sarunas bieži iepinas pretrunu un neskaidrību teritorijā, taču Lesiņš un Gricmanis precīzi uztausta tēmas atklāsmei būtisku informāciju un ar vieglu ironiju ļauj aizslīdēt fonā nebūtiskajam vai norādīt uz pretrunu.

Filmas virzību uztur precīza montāža, kas tikusi nodota pilnā montāžas režisora Oskara Moroza pārziņā. Veiksmīgais filmējumu sastatījums ļauj interviju tekstā ielasīt potenciālus zemslāņus. Paralēli sarunām dokumentālisti seko līdzi Mārtiņa Grīnberga (Abu Utmana) tiesas prāvai – Grīnbergs ir atbēdzis no "Islāma valsts" atpakaļ uz Latviju un tiek tiesāts sākotnēji atklātās, bet vēlāk, pēc pārsūdzības, slēgtās sēdēs. Privātā sarunā no aizturēšanas vietas Grīnbergs stāsta, kādas metodes izmantojuši vervētāji, kā mudinājuši teikt ģimenei, ka viņš brauc ceļojumā uz Turciju. Montāža tūliņ pārlec uz sarunu ar Abdu Rahmāna/ Oskara Dambīša draugu un Mārtiņa Grīnberga paziņu Kirilu Katajevu (Abdulvahidu), kurš nenoliedz, ka Drošības policija viņu vienreiz izsēdinājusi no lidmašīnas uz Ēģipti. Kad Lesiņš norāda, ka Ēģipte ir tuvu Sīrijai. Katajevs šķietami nevērīgi atmet – tāpat kā Turcija. Kādā brīdī sarunai par Sīriju seko aina ar helikopteriem, kas laižas pār tuksnešainu kalnieni, un skatītājs jau aiztur elpu. Vai filmēšanas grupa sekojusi žurnālistu paraugam Kārļa Lesiņa spēlfilmā, kas iefiltrējās kaujinieku organizācijā? Par atvieglojumu titri drīz atklāj – "Irāka, Zummāras reģions, "Islāma valstij" ("Daesh") atkarotās teritorijas", un filmēšanas grupa tiek izvesta īsā gājienā caur kauju šoseju malām un nopostītajām mājām.

Dokumentālisti ir klātesoši norisēs ekrānā, ļaujot kamerai no izmeklēšanas rīka kļūt par sarunu vērotāju. Filmēti tiek arī Lesiņa un Gricmaņa secinājumi un apspriešanās par tālāko rīcību. Ekrānā parādās arī operators Mārtiņš Jurevics, kuram Lesiņš saka nekustināt kameru, kad tiks ierakstīts vēstījums Dambītim, – lai Abdu Rahmāns uzticētos, ka tas ir Lesiņa vien sagatavots materiāls. Starp filmas trumpjiem ir [galvenokārt] Lesiņa spēja panākt ciešu sarunu biedru uzticību, kas nemazinās pat brīžos, kad viņi ir izgrūsti no jebkādas komforta zonas: vismaz daļēji to var saistīt ar pretim esošo filmas veidotāju uzdrīkstēšanos. Viens no smaguma punktiem, kas filmā notur skatītāja uzticību, ir Drošības policijā filmētais materiāls, kur valsts iestādes priekšnieks Normunds Mežviets apliecina – jā, patiešām, jaunie dokumentālisti nav kļūdījušies un pašu izpētes ceļā ir uzzinājuši jūtīgu un sabiedrības drošībai svarīgu informāciju.

Diemžēl kopumā filmā jūtama nedaudz ideālistiska ticība, ka ar informācijas uzrādīšanu darbs ir paveikts; lai gan atstāt lielāko tiesu secinājumu un interpretācijas skatītāja ziņā ir ļoti labvēlīgi, šis ir tas gadījums, kad izvērstāki komentāri par subjektīvo pārdzīvojumu filmēšanas gaitā būtu bijuši noderīgi. Filma, kas labi iezīmē, kā internetā darbojas dažādi vervēšanas tīkli, skaidri atklāj: redzēt un pārdzīvot mūsdienu plašsaziņas līdzekļu vidē nav viens un tas pats. Viena – un lieliska! – lieta ir drosmīga rīcība, pievēršoties lielai un problemātiskai tēmai, filmējot slepus, pretojoties provokācijām. Taču šī drosme daudz spēcīgāk rezonētu ar skatītāju, ja autoru cilvēcisko līdzpārdzīvojumu redzētajam varētu piedzīvot ekrānā, ne tikai pēcfilmas diskusijās un sarunās. Vismaz tik tālu, cik vērtējam darbu ne vien kā žurnālistiku vēstījumu, bet gribam to lasīt arī kā kino eseju.

Tēmas, ko darbs skar, galu galā tieši sasaucas ar veidotāju pieredzi – jaunu vīriešu identitātes apziņu mūsdienu pasaulē. Filma rāda šo meklējumu ēnas pusi – tendenci radikalizēties un pievienoties agresīvām, teroristiskām organizācijām. Tēma ir iekustināta, bet – ko tālāk? Gribētos, lai jautājumi, ko filma rosina, ir tikpat trāpīgi kā tie, kas tajā tiek uzdoti.

[1] LU Teoloģijas fakultātes pētniece Olga Petrova norāda, ka šodien lieto jēdzienus ""agresīvais" jeb "uzbrūkošais" džihāds (jeb džihādisms), lai atvieglotu ekstrēmisma izpratni, kaut arī jāpiebilst: klasiskajā islāmā uzbrūkošā džihāda mērķi un nosacījumi ir nedaudz citi".

* Pēc raksta autores lūguma izlabota kļūda – Oskara Dambīša mainītais vārds ir Abdu Rahmāns (nevis Ahmeds, kā bija minēts sākumā). Redakcija atvainojas par pieļauto neprecizitāti.

Ieva Viese-Vigula

Ieva Viese-Vigula ir beigusi Audiovizuālās kultūras un Kultūras teorijas programmas Latvijas Kultūras akadēmijā. Dzīvo Rīgā, lēnām strādā pie grāmatas par Rozi Stiebru un Ansi Bērziņu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
11

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!