Foto: Oskars Volstens
 
Sarunas
07.11.2019

Agneška Holanda: Kino jābūt radikālam

Komentē
0

Ar Agnešku Holandu sarunājas Adriāna Roze.

Poļu kinorežisore Agneška Holanda Rīgā viesojās Starptautiskā Rīgas kinofestivāla laikā. Mēs tiekamies jau pirmās dienas vakarā. Viņa acīmredzami ir nogurusi no garās dienas, pārlidojuma, dalības "Magnetic Latvia" kino konferencē, no jau notikušas intervijas, tomēr režisore ir pieklājīga un smaidīga.

Domājot par Agnešku Holandu, allaž ir šķitis, ka manā dzīvē viņa savdabīgi materializē Karla Junga sinhronitāti. Pirmo reizi kaut ko vairāk par leģendāro poļu kinorežisori uzzināju, noskatoties viņas vislabāk pazīstamo filmu "Eiropa, Eiropa" ("Europa, Europa", 1991) laikā, kad vēl studēju politikas zinātni. Viņas mēģinājumi izprast cilvēka dabu un rīcības motivāciju ārkārtas apstākļos, bieži vien politisku notikumu fonā, man šķita tuvi un saprotami.

2013. gada dokumentālajā filmā "Agneškas H. atgriešanās" ("Return of Agnieszka H.", 2013) poļu operators Jaceks Petrickis atzinās, ka vēlētos apēst viņas smadzenes. Pakāpeniski arī es sāku uzturā patērēt Holandas "smadzenes", skatoties arvien vairāk viņas kino un televīzijas seriālu darbus, to starpā "Provinciālos aktierus" ("Provincial Actors", 1979), "Rūgto ražu" ("Angry Harvest", 1985), "Zvēru taka" ("Spoor", 2017), seriālus "Burning Bush", "The Wire", "House of Cards" u. c.

Viņas darbi kļuva par nebeidzamu sarunu tematu arī laikā, kad studēju kinorežiju Kišlovska filmu skolā Polijā, kur viedokļi, analizējot Holandas darbus un pienesumu kinopasaulei, studentu un pasniedzēju starpā dalījās. Viens no maniem profesoriem Polijā bija režisors Kšištofs Zanusi, kuram Holanda asistēja savas karjeras pirmsākumos. Manā atmiņā Zanusi ir iezīmogots kā hiperintelektuāla un kategoriska personība. Kamēr šīs intervijas operators gatavojas filmēšanai, vaicāju Holandai, kādas ir viņas atmiņas par sadarbību ar Zanusi. Viņa ir korekti lakoniska: "Manuprāt, viņam bija grūtāk sadarboties ar mani nekā man ar viņu."

Intervijai ir atvēlētas tikai 20 minūtes, tādēļ nevar atļauties lieki tērēt laiku un ķeros pie sarunas.

Intervija un ievadvārdi – Adriāna Roze. Video – Oskars Volstens. Sarunas atšifrējumu iespējams lasīt zemāk.

Agneška Holanda. Es neredzu daudz drosmes kinoveidotājos un viņu aplūkotajās tēmās. Ja viņi runā par zemāko šķiru, varoņi lielākoties ir upuri. Ja viņi runā par sevi – tas nozīmē vidusšķiru, izglītotus bērnus, un vairumā gadījumu cilvēki ir patmīlīgi. Reti ir tā, ka, skatoties filmu, es domāju – lūk, tas tiešām ir mūsu laiku varonis un tēmas, kas svarīgas cilvēkiem! Protams, ir arī šādas filmas, taču to nav daudz.

Adriāna Roze. Kāpēc, jūsuprāt, režisoriem trūkst drosmes?

Holanda: Es nezinu. Manuprāt, tie ir 30 postkomunisma gadi – pāreja uz demokrātiju, ambīcijas, gaidas. Lielu atbalstu un uzmanību saņēma jaunākā paaudze, kas nejuta atbildību par to, kas notika. Viņiem šķita, ka tā ir viņu vecāku paaudze, kas cenšas nopelnīt naudu, iegādāties dzīvokļus, dzīvot normālu dzīvi. Patērēšana kļuva ļoti nozīmīga. Tagad viņi mostas un saprot, ka viņiem radītā pasaule nav laba. Viņi vēlas izmantot visu, ko dzīve piedāvā. Viņi ir vairāk savienoti ar virtuālo realitāti nekā ar īsto pasauli. Tajā pašā laikā viņi redz, ka planēta ir briesmās un viņu nākotne – apdraudēta. Es neredzu, ka viņiem būtu skaidra pozīcija, idejas, ko darīt ar to, ar savu dzīvi, ko darīt citu labā. Ko darīt, ja es mīlu vai ienīstu? Ko darīt, ja esmu nomākts vai priecīgs? Manuprāt, viņi vēl nav pamodušies. Viņi koncentrējas uz savām mazajām cīņām – uz problēmām ģimenē, seksualitāti, attiecībām, vientulības izjūtu. Tās ir tēmas, kas ir mūžīgas, bet nesniedz atbildi uz to, ko darīt.

Roze: Vai kino var tikt izmantots kā līdzeklis, lai panāktu politiskas vai sociālas pārmaiņas, apejot visus likumus? Savā filmā "Love Meetings" Paolo Pazolīni intervē itāļu dzejnieku Džuzepi Ungareti, kurš saka: dzeja domāta, lai pārkāptu visus likumus.

Holanda: Jā, manuprāt, dzeja var pārkāpt likumus, un mākslas ziņā esmu anarhistiska. Bet tas ir arī politiski. Pārvarēt un satricināt robežas, provocēt, aizkustināt, atrast tās vietas, kur tiešām sāp, un pieskarties tām. Vai sist pa tām vietām.

Manuprāt, lielākā daļa Eiropas – un pasaules – mūsdienu kino ir pārāk buržuāzisks, pārāk drošs. Visi cirkulē savā komforta zonā. Ja kino iziet ārpus komforta zonas, tas automātiski kļūst politisks, pat ja nerunā par politiskām tēmām. Piemēram, "Parazīts" – sen neesmu redzējusi tik politisku filmu, un tā pat nerunā par politiku. Tā ir kas vairāk par sabiedrības šķiru analīzi – tā rāda, ka sabiedrībā, kurā dzīvojam, ieslodzītie ir visi.

Roze: Arī jūsu 2017. gada filma "Zvēra taka" izsauca diezgan lielu viļņošanos, vismaz Polijā, kur jūs pat sauca par nodevēju.

Holanda: Mums ir daudz pilsoņu, kuriem patīk par nodevējiem saukt tos, kas saka taisnību. Piemēram, Nobela balvas ieguvēju Olgu Tokarčuku. Jā, filma kļuva politiska, kaut arī nebija iecerēta kā tāda. Tā ir filma, kas pievēršas ļoti nopietnām problēmām – paternālistiskajai sabiedrībai, sievietēm, īpaši vecāka gadagājuma, kurām netiek dota balss un kuras ir neredzamas, nežēlībai pret vājākajiem, citādajiem, pret dzīvniekiem, taču galvenā tēma bija bezspēcīgo augošās dusmas. Šīs dusmas var būt gan ļoti pozitīvs, gan ļoti negatīvs faktors – kā uguns. Tajā pašā laikā es jūtu, ka dusmas un bailes ir visstraujāk augošās emocijas mūsdienu pasaulē. Šajā filmā tas tika parādīts, taču ne tiešā veidā. Tā ir trillera, pasakas, morāles, ekoloģiska un feministiska manifesta sajaukums. Šajā filmā ir apvienotas dažādas lietas. Tāpēc tā nevar būt ideāla, jo iet visos iespējamajos virzienos.

Roze: Jūs teicāt, ka jums ir sajūta, ka mūsdienu kino kļuvis buržuāzisks, taču kinovēsturē bijuši brīži, kad kino veidotāji apvienojušies kopienās un kustībās, rakstījuši manifestus. Pirms un pēc abiem pasaules kariem, čehu jaunais vilnis, franču jaunais vilnis. Kāpēc mums nav skaidras kustības šobrīd?

Holanda: Manuprāt, tā nāks. Šādas kustības veidojas noteiktos kino un sabiedrības vēstures brīžos. Esmu pārliecināta, ka tas notiks. Jaunie uzlecošie talanti uzdod jautājumus, kas vēl nav uzdoti. Viņiem tikai jāsanāk kopā, lai to paustu. Esmu diezgan optimistiska. Ikreiz, kad laiki ir grūti un bīstami, kino kļūst labāks. Es domāju, ka kino pēc Otrā pasaules kara bija tik spēcīgs, ar tik daudzām personībām tieši kara pieredzes dēļ. Tas saistīts ar monumentālu, eksistenciālu vilšanos, ko piedzīvoja cilvēce. Tas deva kino veidotājiem izejvielu. Saskaršanās ar skarbu realitāti dod izejvielu, kuru var izmantot, lai citā līmenī runātu pats par savām emocijām, tā padara cilvēku nobriedušu, pieaugušu. Šodienas paaudzei nav šādas pieredzes, un to var just. Es nesaku, ka jāpadzīvo koncentrācijas nometnē, lai taisītu labu kino, taču ekstrēma pieredze padara cilvēku radikālāku. Manuprāt, kino ir jābūt radikālam. Pat izklaides kino jābūt drosmīgam.

Roze: Gribu uzdot jautājumu par jūsu pieredzi, strādājot pie seriāla "House of Cards". Kad uzņēmāt tā piekto sezonu, ASV notika priekšvēlēšanu cīņa, kurā uzvarēja Donalds Tramps, un seriāla sižets biedējoši atgādināja notikumus ASV. Šajā ziņā mani sen nodarbinājis jautājums – vai māksla imitē dzīvi vai dzīve imitē mākslu?

Holanda: Jā, seriāliem ir šis spēks, notikumi attīstās abos virzienos. Kad strādāju pie "House of Cards" trešās sezonas, tiešām sāku domāt, vai nav bīstami rādīt Vašingtonas politisko vidi šādā veidā – kā absolūti cinisku vietu, no kurienes slepkavniecisks, ambiciozs puisis var vadīt visu valsti. Ja cilvēki neuzticas politiķiem un demokrātijai, tas vienmēr ir bīstami. Es nesaku, ka Tramps parādījās "House of Cards" dēļ, taču kaut kā cilvēki spēja vieglāk iztēloties scenāriju, kurā par prezidentu kļūst tāds draņķis. Salīdzinot ar "House of Cards" galveno varoni – Kevina Speisija Frenku Andervudu –, Tramps pēc ievēlēšanas bija daudz sliktāks – brutālāks, mazāk izglītots, mazāk zinošs, ciniskāks, vienaldzīgs pret visu, turklāt pat necentās izlikties! Viņš atklāti meloja katru dienu, un cilvēki to pieņēma un pieņem joprojām. Bija baisi redzēt, kā tēls iznāk no ekrāna un izaug, līdzīgi golemam, briesmonim. Tā bija interesanta pieredze. Tagad Ukrainā ir prezidents no televīzijas – kādi 70 % viņu ievēlēja (Volodimiru Zelenski ievēlēja ar 73% balsu – red.), ticot, ka labs aktieris būs arī labs prezidents. Nabadziņš jau sadūrās ar realitāti, jo cita televīzijas figūra – Donalds Tramps – viņu iegāza. Man ir sajūta, ka es nedzīvoju realitātē, bet globāla mēroga televīzijas seriālā.

Roze: Tas sasaucas ar mūsdienu šizofrēnisko pasauli, kurā mūsu personība, identitāte ir sašķelta starp dažādiem sociālajiem medijiem, realitāti, atšķirīgām sociālajām grupām.

Holanda: Jā, tā ir interneta revolūcijas un sociālo mediju ēnas puse – cilvēki vairs nekomunicē, katrs ir savā burbulī un sabiedrība ir sašķelta uz pusēm – tajos, kuri ir par iekļaušanu, un tajos, kuri ir par izstumšanu. Lielajās pilsētās un laukos dzīvojošajos, bagātajos un nabagajos, sievietēs un vīriešos. Reizēm šī plaisa iet pa vidu ģimenes pusdienu galdam. Tāpat veidojas mazāki burbuļi, kuros esošie komunicē tikai sava loka ietvarā un nezina, kas notiek citur pasaulē. Mēs esam zaudējuši uzticību mediju objektivitātei, zaudējuši agoru – vietu, kur visi var sanākt kopā, apmainīties ar informāciju un uzklausīt autoritātes. Mums vairs nav globālu autoritāšu. Kādu mīl, bet kādu ienīst. Olga Tokarčuka pirms nedēļas ieguva Nobela balvu, un normālos apstākļos – pirms 5 vai 10 gadiem – tie būtu visas valsts svētki, taču tagad puse valsts ir ekstāzē, bet otra puse uzskata, ka viņa ir pret poļiem un būtu dedzināma uz sārta.

Roze: Ko jūs domājat par Polijas parlamenta vēlēšanu rezultātiem?

Holanda: Mēs zaudējām, bet ne tik slikti, kā bija gaidāms. Neliela daļa no senāta ir mūsu, un ceru, ka neviens senators nebūs korumpēts, jo tas tiešām būtu kauns, ja kāds izlemtu sevi pārdot. Mūsu iekļūšana senātā nedaudz palēnina tiesiskuma un citu vērtību destrukciju, ko viņi īsteno. "Likums un taisnīgums", valdošā partija, izdeva tik daudz naudas! Viņi burtiski kukuļoja cilvēkus un lielāko daļu naudas iztērēja tieši pirms vēlēšanām, dodot veciem cilvēkiem, bērniem. Daudz naudas. Tāpat sabiedriskā televīzija, kas uztverama lielākajā daļā valsts un joprojām ir vispopulārākā, raida ko līdzīgu Gebelsa propagandai. Pat komunisma laikā tas netika darīts tik brutāli, ciniski un naidpilni. Tomēr ar visu to vietu skaits, ko viņi ieguva senātā, nav tik liels. Viņi domāja, ka iegūs konstitucionālo vairākumu kā Viktors Orbans Ungārijā vai vismaz tik daudz vietu, lai noraidītu prezidenta veto, taču viņiem tas neizdevās, un spēle turpinās. Nākamā gada maijā notiks prezidenta vēlēšanas, un, ja viņi tās zaudēs, viņi būs pazuduši. Redzēsim: spēle turpinās. Jebkurā gadījumā šis ir interesants laiks, un tautas balsojumā opozīcija uzvarēja – tas nozīmē, ka vairāk cilvēku balsoja par opozīciju. Balsu skaitīšanas sistēma ir līdzīga kā ASV, taču cilvēkiem ir svarīgi just, ka mēs neesam mazākumā – mūsu ir vairāk, taču mēs nezinām, kā organizēties uzvarai, tāpēc tagad opozīcijas partijas uzdevums ir organizēties. Ja vien viņi spēs to izdarīt, jo politiķi nav gudrākie cilvēki sabiedrībā…

Tas ir jautājums par valodu un par to, kā parādīt vērtības, kas, es ticu, joprojām saglabājušās arī naidīgajos cilvēkos. Populisms ir atbilde dažām pastāvošajām problēmām – cilvēku bailēm, lielajām pārmaiņām, daudzajām revolūcijām, kas notiek vienlaicīgi, piemēram, interneta revolūcijai, kas mainījusi komunikāciju, informācijas apriti un politiku. Tāpat arī dzimumu revolūcija, kuras rezultātā vīriešiem vairs nepiederēs tik daudz varas, kā viņiem gribētos, un kuras rezultātā mainīsies demogrāfiskā situācija. Tāpat arī klimata krīze, globalizācija, mežonīgā kapitālisma bīstamā realitāte – tas viss cilvēkiem liek baidīties, ka viņu dzīve kļūs arvien sliktāka. Neviens nesniedz skaidrojumus un risinājumus šai situācijai, izņemot populistus, kuri saka: "Mēs zinām, ko darīt! Make America great again! Make Latvia great again! Celiet sienas un ieslēdziet sevi būrī, tad jūs būsiet drošībā! Ar mums." Tā nav pārāk laba atbilde, bet tā ir vienīgā vieglā atbilde tirgū, tāpēc cilvēki uzķeras. Līdz nāks lielā krīze, kas visdrīzāk nāks.

Roze: Pirms daudziem gadiem televīzija kļuva par spēcīgu propagandas ieroci. Vai, jūsuprāt, televīzija tās daudzajās formās, tostarp interneta straumēšanas platformas, var būt gan propagandas rīks, gan vieta, kur runāt par svarīgām tēmām, kā to, piemēram, izdarīja "House of Cards", paceļot jautājumus, ko pirms tam neviens nebija apskatījis?

Holanda: Tā var būt, taču problēma ir ekonomika un tas, ka lielākās straumēšanas platformas ir komerciālas. Situācijā, kad sabiedrība ir polarizēta, komerciālie kanāli cenšas izvairīties no karstiem politiskiem jautājumiem, citādi viņi zaudētu pusi no saviem skatītājiem. Ja platforma ir liberāla, tad tiek zaudēti labējie, vai arī otrādi, un lielākajā daļā valstu tā ir puse uz pusi. Tāpēc viņi labāk izvairās no šādām lietām un pievēršas drošiem žanriem. Es nedomāju, ka intelektuāli ideoloģiskā revolūcija sāksies straumēšanas platformās. Drīzāk tās mēģinās cilvēkus iemidzināt un izklaidēt. Cita lieta būs tad, ja to vidū izaugs platformas ar identitāti, bet tas ir naudas jautājums. Tam vajag daudz naudas. Arī pētnieciskā žurnālistika. Viena no manas filmas "Misters Džonss" galvenajām tēmām ir tieši mediju godīgums un objektivitāte, un tas, cik grūti un bīstami ir veidot mediju. Arī dārgi. Ir arvien mazāk ārzemju korespondentu un korespondentu notikumu vietās. Drukātajiem medijiem nav naudas, lai to apmaksātu, internetam nav vajadzības pēc tā, jo viss notiek ātri. Viltus ziņas ekonomiski ir daudz interesantākas.

Roze: Pirms vairākiem gadiem jūs no Eiropas kino tradīcijām nonācāt Holivudas TV seriālu tradīcijā. Kas jūs visvairāk pārsteidza?

Holanda: Nekas daudz. Man nācās šo to iemācīties, bet lielās Holivudas korporācijas ļoti neatšķiras no komunistu korporācijām. Korporācijās vienmēr valda bailes – cilvēki augšgalā baidās pazaudēt savu pozīciju, tāpēc spēlē, tēlo, izliekas. Viņi arī nerīkojas drosmīgi, jo, uzņemoties risku, var zaudēt. Neko nedarot, nevar arī zaudēt. Tā ir tā pati stratēģija, kas, piemēram, pastāv komunistiskas valsts Kultūras ministrijā. Taču es sastapu arī daudzus ļoti radošus cilvēkus. Tā ir vieta, kur pulcējas ļoti talantīgi cilvēki ar lieliskiem stāstiem. Šī pieredze nebija negatīva. Kad kino sāka pievērsties franšīzēm, bet interesantākais sākās kabeļtelevīzijā un vēlāk "video pēc pieprasījuma" televīzijā, es mēģināju strādāt šajā jomā, un tā bija ļoti interesanta pieredze. Iepazinu arī amerikāņu realitāti. Sākotnēji viņi bija daudz drosmīgāki, piemēram, Deivida Saimona seriālus "The Wire" vai "Treme" mūsdienās būtu ļoti grūti finansēt, taču gadsimta sākumā HBO seriālu veidotājiem deva lielu brīvību. Es nekad neuzzinātu tik daudz par amerikāņu pilsētu, ja nestrādātu pie šī seriāla. Esmu ļoti pateicīga Deividam par šo iespēju. Arī pēc tam es strādāju pie dažādiem interesantiem seriāliem, piemēram, "House of Cards", "The Killing" un citiem, bet visvairāk man patīk miniseriāli – tas ir formāts, ko es varu mākslinieciski kontrolēt, taču tik un tā izstāstīt stāstu komplicētākā veidā.

Roze: Mans pēdējais jautājums – savā distopiskajā "Netflix" seriālā "1983" jūs iztēlojaties Poliju, kurā komunisms nekad nav kritis.

Holanda: Jā, kaut kā tas nenotika. Tagad es to redzu. (Smejas.)

Roze: Jā, spriežot pēc politiskās situācijas dažos reģionos. Vai jūs spējat iztēloties situāciju, kurā nebūtu radīts kino? Kāda izskatītos pasaule?

Holanda: Ja neeksistētu kino, pastāvētu kāda cita audiovizuālās stāstniecības forma. Līdz ar tehnikas attīstību kino bija jāparādās. Ja ne kino, tad teātris, romāni, literatūra. Cilvēki vienmēr ir gribējuši stāstīt stāstus un tos klausīties – tā ir mūžīga vajadzība.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!