Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
Sabiedrība
30.07.2019

Āfrikā es esmu baltā, bet Latvijā – melnā

Komentē
9
Saglabā

Esmu uzaugusi mazā Latvijas pilsētiņā – Bauskā. Mana mamma ir latviete, tēvs – no Āfrikas, no Kongo. Viņš savulaik studēja Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūtā (tajā, ko šobrīd sauc par Transporta un sakaru institūtu). Kad man bija divi gadi, tēvs nolēma atgriezties savā dzimtenē. Kopš tā laika satieku viņu aptuveni reizi piecos gados. Lai gan ir sabiedrības daļa, kas neatzīs mani par latvieti, jāakcentē, ka citas tautības man nav un par tēva dzimteni zinu ļoti maz, tikai to informāciju, kas pieejama internetā.

Domājot par sociālo integrāciju, manuprāt, latvieši kopumā nav rasisti vai īpaši negatīvi noskaņoti pret citādo, drīzāk noslēgti un piesardzīgi. Viņi parasti neiebilst pret to, ja Latvijā studē vai dzīvo kāds cilvēks ar tumšāku ādas krāsu, taču iebildumi sākas brīdī, kad apgalvoju, ka esmu latviete. Respektīvi, cilvēkiem grūti uztvert mani kā "savējo". Vairākas reizes esmu saņēmusi atbildi, ka Latvijā dzīvot varu, ir ļoti jauki, ka brīvi runāju latviešu valodā, cienu latviešu tradīcijas, bet sevi par latvieti saukt nedrīkstu. Ar identitāti cieši saistītā piederības izjūta rada drošību, norobežojot "mūs" no "viņiem" un izceļot savas grupas pozitīvās īpašības vai arī uzsverot "viņu" negatīvās iezīmes. [1] Diemžēl bieži vien latviešu acīs nonāku grupā "viņi", nevis "mēs". Par šo noslēgtību, izvairīšanos no "svešiniekiem" rakstījis arī sociologs Zigmunds Baumans (Zygmunt Bauman) "Plūstošajā modernitātē". Centieni turēt "citādos", "svešos" noteiktā attālumā, ievērot distanci, izvairīties no nepieciešamās komunikācijas, vienošanās un savstarpējas uzticēšanās nav tikai iedomāti, tie ir pat droši sagaidāmi. [2] Ja agrāk ļoti pārdzīvoju par to, ka netieku uztverta kā viena no visiem un dažu iedzīvotāju acīs neesmu daļa no latviešu kopienas, tad pašlaik esmu sapratusi, ka man nevienam nekas nav jāpierāda un galvenais ir tas, kā pati jūtos. Ja agrāk mēdzu cilvēkiem uzsvērt, ka esmu latviete, tad tagad uz jautājumiem par izcelsmi atbildu jokojoties. Ar lielu pārliecību uz bieži uzdoto jautājumu: "No kurienes tu esi?" – stingrā, noteiktā balss tonī atbildu, ka esmu no Bauskas. Dažreiz cilvēki domā, ka neesmu pareizi sapratusi jautājumu, tāpēc pārjautā, kur esmu dzimusi, un tad ar lielu lepnumu atbildu, ka Bauskas slimnīcā. Nereti pastiprināta interese no svešinieku puses nerimst un es saņemu jautājumus par saviem ciltsrakstiem: "No kurienes ir tavi vecāki?" Bieži smaidot atbildu, ka mana mamma, gluži tāpat kā es, ir no Bauskas, bet tēvs – no Āfrikas.

Jāatzīst, ka dzīve mazpilsētā bija izaicinājumiem pilna, jo laikā, kad augu, es tur biju vienīgais bērns ar afrikāņu izcelsmi, tādēļ man tika pievērsta liela uzmanība. Taču šobrīd esmu pateicīga tam, ka uzaugu tieši Bauskā. Mana vecmāmiņa ilgus gadus strādāja Bauskas poliklīnikā, tādēļ gandrīz visi zināja manu dzīvesstāstu, izcelsmi un, par laimi, ar fizisko vardarbību saskāros minimāli. Taču bija arī daži atmiņā spilgti paliekoši nepatīkami incidenti. Piemēram, mācoties pamatskolā, reiz starpbrīdī skolasbiedrs man iesita ar pudeli pa galvu un pateica frāzi: "Yo, nigga!" Citā reizē biju devusies spēlēties uz kaimiņu pagalmu pie saviem draugiem (tolaik man bija aptuveni septiņi gadi), bet viens no maniem vienaudžiem dzina mani prom, jo negribēja, lai viņa pagalmā spēlējas cilvēks ar tumšāku ādas krāsu (viņš izmantoja vārdu "nēģeris"). Pēc rakstura vienmēr esmu bijusi spītīga, tādēļ viņam atbildēju, ka prom nedošos, un savā prātā nodomāju – suns, kas rej, nekož. Pēc mirkļa viņš mani ievilka kāpņu telpā, nogrūda uz grīdas un sāka ar kājām spert pa vēderu, līdz draugi metās mani aizstāvēt. Laikam jāsaka paldies Dievam, ka bērnībā biju "skuķu puika" un vienmēr blakus bija kāds, kurš mani aizstāvēja. Par laimi, šajā situācijā fiziski stipri cietusi nebiju un neviens cits, izņemot vecākus, netika iesaistīts. Lielākā sāpe bērnībā bija par to, ka regulāri bija jāatbild uz svešinieku jautājumiem par to, no kurienes ir mani vecāki, kā arī bieži bija jāklausās, ka neesmu latviete.

Neraugoties uz to, jāteic, ka kopumā baušķenieki vienmēr ir bijuši jauki pret mani. Bieži vien vasarā kādam iedegums bija pat tumšāks par manu ādas krāsu. Kā es smejos, tad patiesībā mani pūkainie, tumšie afrikāņu mati ir lielākie manas identitātes nodevēji. Nekad neaizmirsīšu to, kā bērnībā sveši cilvēki gandrīz katru dienu mēdza nākt klāt uz ielas un čamdīt manus matus, izrādot neviltotu interesi un nedomājot neko sliktu. Lai cīnītos ar saviem nepaklausīgajiem matiem, regulāri tos taisnoju.

Bieži esmu saskārusies ar domām par identitātes jautājumu. Vislielāko piederību izjūtu pret baušķenieku kopienu, jo esmu dzimusi un uzaugusi šajā pilsētā. Agrāk ļoti pārdzīvoju, ka citi mani neatzīst par latvieti, kaut esmu uzaugusi un dzīvojusi šeit visu savu mūžu (ja neskaita laiku, ko esmu izmantojusi, piedaloties vairākās apmaiņas programmās), turklāt arī bērnībā vecmāmiņa mani audzināja kā latvieti un es kādu laiku apmeklēju folkloras kopu. Viena no atziņām, ko man bērnībā bieži atgādināja mīļā, tālredzīgā vecmāmiņa, bija: "Tev ir jāmācās latviešu valoda, lai brīdī, kad kāds apšaubīs, vai esi latviete, vari šim cilvēkam ar lielu pārliecību atbildēt, ka esi." Tādēļ jau no bērna kājas manī radās mīlestība pret mātes valodu un vēlme apgūt to tik labi, cik vien tas iespējams. Likumsakarīgi arī 12. klases eksāmenā latviešu valodā ieguvu A (augstāko) līmeni, tāpat esmu ieguvusi bakalaura grādu baltu filoloģijā. Lai gan maģistrantūras līmenī nolēmu studijas turpināt komunikācijas zinātnē, arī savu maģistra darbu veltīju valodas jautājumiem, proti, aplūkoju metaforas par Latviju mikroblogošanas vietnē "Twitter". Neņemot vērā manu latvisko dzīvesziņu, ir cilvēki, kas saka, lai nesaucu sevi par latvieti un braucu atpakaļ uz Āfriku, jo tur ir mana īstā vieta.

Pateicoties tam, ka cilvēki bieži norādījuši uz manu ārieni – gan izsakot asākas replikas, gan nākot uz ielas klāt čamdīt manus matus, – bērnībā sapņoju, ka brīdī, kad nonākšu Āfrikā, visi mani uztvers kā savējo, neviens nerādīs uz mani ar pirkstiem un nenorādīs uz ārējām atšķirībām. Taču realitāte izrādījās pavisam citāda. 19 gadu vecumā pirmoreiz aizbraucu uz tēva dzimteni Kongo, lai pavadītu laiku kopā ar savu tēvu un iepazītu viņa dzimto zemi. Ejot pa ielu, cilvēki bieži nāca man klāt, rādīja ar pirkstu un sauca mani par balto. Jā, ironiski – viņiem es biju baltā un mani neuztvēra kā savējo ne uz ielas, ne radinieku lokā. Mans otrais vārds ir Lina, turklāt vienai attālākai radiniecei ir tāds pats. Kad visi sasēdāmies ap lielo galdu, dzirdēju replikas: "Baltā Lina, padod rīsus, melnā Lina, padod vistu!" Tādēļ aicinu visus, kuri jaukto ģimeņu bērnus (vienalga – mulatus, ebrejus, krievvalodīgos, ukraiņus) sūta prom uz "dzimteni", atcerēties, ka patiesībā arī tur neviens viņus negaida ar atplestām rokām. Āfrikā nekad negāju viena pati ārā no mājas, pat ne uz veikalu, kas atradās netālu, jo tas varēja būt nedroši tieši manas ārienes dēļ.

Domājot par nākotni un pašreizējo situāciju, var teikt, ka, pateicoties internetam un sociālo tīklu attīstībai, apstākļi ir uzlabojušies. Digitālās tehnoloģijas ir pārveidojušas daudzus aspektus mūsdienu sabiedrībā, tajā skaitā arī sociālo mijiedarbību un stereotipus. [[3]] To attīstība ir mainījusi komunikāciju pasauli, radot jaunas darbības formas un mijiedarbību, jauna veida sociālās attiecības, kā arī jaunus šo attiecību veidus. [4] Jaunās sociālās mijiedarbības formas internetā liek pārdomāt nozīmi jēdzieniem "kopiena" vai "identitāte". Identitāte ir viens no visbiežāk lietotajiem un apspriestajiem jēdzieniem sociālajās zinātnēs. No vienas puses, tā ir sociāli konstruēta – identitātes veidošanā un uzturēšanā īpaša nozīme ir indivīdu un grupu komunikācijai, kas lielākoties norisinās ar valodas palīdzību, bet, no otras puses, identitāte ir sociāli determinēta, jo tās konstruēšanā liela nozīme ir tradicionālām sabiedrības institūcijām: valstij, ģimenei, skolai, masu medijiem [5]. Pašlaik strādāju valodu mācību centrā par projektu vadītāju un pasniedzēju. Līdz šim brīdim neviens bērns nav jautājis, no kurienes esmu vai kāpēc man ir citāda ādas krāsa. Domāju, ka, pateicoties mūsdienu tehnoloģiju attīstībai un pieejamībai, jaunajai paaudzei ir daudz plašāka domāšana. Tāpat, pateicoties informācijas pieejamībai, tostarp ārvalstu seriāliem un filmām, kuros citas rases pārstāvji tiek attēloti pozitīvi, tiek mainīta domāšana arī vecāko paaudžu prātos. Tādēļ domāju, ka tuvāko gadu laikā situācija tikai uzlabosies.

Tomēr jāatzīst, ka brīdī, kad pirms pāris gadiem notika teroraktu uzliesmojums, arī Latvijā attieksme pret "citādo" pasliktinājās. Tolaik vienā vasarā (aptuveni pirms 2–3 gadiem) no dažādiem savstarpēji nesaistītiem cilvēkiem saņēmu jautājumus par to, kāpēc pasaulē notiek terorakti. Atbilde, ka esmu latviete un man ar to nekādas saistības nav, diemžēl viņus nepārliecināja, jo, pēc viņu domām, teroraktos nekad nav iesaistīts baltais cilvēks, bet tas, protams, nav tiesa. Ar visemocionālāko gadījumu saskāros, braucot sabiedriskajā transportā no Rīgas centra uz mājām. Man blakus apsēdās aptuveni 45–50 gadus veca sieviete, kura vēlējās noskaidrot plašāku informāciju par to, kāpēc pasaulē notiek terorakti. Dodoties cauri visai Rīgai sastrēgumu laikā, centos viņu pārliecināt, ka neko nezinu un man ar šiem notikumiem nav nekāda sakara. Viss beidzās ar draudiem mani nosūdzēt Imigrācijas dienestam. Skumjākais bija tas, ka transports bija pārpildīts, cilvēki klausījās mūsu sarunu, bet neviens no malas neiesaistījās, nereaģēja un nepauda savu viedokli.

Par spīti dažādām emocionāli piesātinātām situācijām, ar lielu lepnumu saucu sevi par baušķenieci un skaidri zinu, ka nākotnē latviešu valodu un kultūru turpināšu nodot arī tālākajām paaudzēm savā ģimenē. Tāpat aicinu visus, kuri uzskata, ka cilvēkiem ar atšķirīgu izskatu un citu tautību nav vietas Latvijā, būt cilvēcīgiem pret "citādo", jo bieži vien, īpaši jaukto ģimeņu pēcnācējiem, nav ne zināšanu, ne atbalsta arī tajā otrā valstī, no kuras ir nācis kāds no vecākiem. Arī tur viņi mēdz būt "citādie" un "svešinieki".

Raksts tapis ar Latvijas Pilsoniskās alianses atbalstu projekta "Deliberative Conversations on the Future of Latvia" ietvaros.

[1] Rozenvalds, J., Zobena, A. (2014) Priekšvārds. No Rozenvalds, J., Zobena, A. (Red.), Daudzveidīgās un mainīgās Latvijas identitātes. (9.–23. lpp.) Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 9. lpp.
[2] Bauman, Z. (2000) Liquid Modernity. Cambridge: Polity Press, 107–109 p.
[3] Ellison, N. B., Boyd, D. (2013) Sociality trough Social Network Sites. In Dutton, W. H. (Ed.) The Oxford Handbook of Internet Studies. (151–172 p.) Oxford: Oxford University Press
[4] Tubella, I. Television and Internet in the Construction of identity. From: Castells, M., Cardoso, G. The Network Society From Knowledge to Policy.  (257–259 p.) Washington : Center for Transatlantic Relations.
[5] Rozenvalds, J., Zobena, A. (2014) Priekšvārds. No Rozenvalds, J., Zobena, A. (Red.) Daudzveidīgās un mainīgās Latvijas identitātes. (9.–23. lpp.) Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 9. lpp.

Tēmas

Lingita Lina Bopulu

Lingita Lina Bopulu ir projektu vadītāja un pasniedzēja valodu mācību centrā, ieguvusi bakalaura grādu baltu filoloģijā un maģistra grādu komunikācijas zinātnē.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
9

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!