Recenzija
21.12.2016

Aforismu porno

Komentē
4
Saglabā

Šī nav recenzija ne par Paulu Koelju romānu "Spiedze", ne par Paulu Koelju fenomenu kā tādu.

Varu derēt, ka daudzi literatūras cienītāji, radītāji, patērētāji un izdevēji ne reizi vien ir uzdevuši sev jautājumu – kas ir tas, kas padara Paulu Koelju tik populāru? Kas tas par dīvainu magnētismu, kas cilvēkiem 81 pasaules valstī ir licis izpirkt 210 000 000 eksemplārus šo mazo, mīlīgo aforismu grāmatiņu? Un laikam nav vērts noklusēt jautājuma sāpīgāko daļu – vai tiešām mēs, šie 210 vai cik tur miljoni, intelektuālā ziņā ne uz ko labāku neesam spējīgi? Vai tiešām?

Šim iespaidīgajam skaitlim, protams, es pierēķinu arī pats sevi, jo nesen klajā nākušais romāns "Spiedze" ir jau trešā Koelju grāmatiņa, kuru esmu izlasījis. Ironiski, ņemot vērā, ka viņam pašam pieder citāts: "Kas notiek vienreiz, nekad nevar notikt otrreiz. Bet, kas notiek divreiz, nešaubīgi notiks trešoreiz."

Sākās viss ar "Ceļavārdiem gaismas bruņiniekam". Man bija 14 gadi, un es to atradu uz sveša naktsgaldiņa pēc savas pirmās saskares ar bohēmiskām izklaides formām, pirmajās morālajās un fiziskajās paģirās. Toreiz man likās, ka Koelju rakstības stilā nav nekā nosodāma. Nu, kas vainas, ja tā padomā? "Gaismas bruņinieka rīcība atšķiras no pārējo cilvēku rīcības. Bez baiļu viņš atļaujas dejot uz ielas vai ieskatīties sveša pretimnācēja acīs, vai pēkšņi atzīties mīlestībā, vai aizstāvēt neprātīgas idejas, kas dažiem varbūt šķistu smieklīgas." Lai kas arī būtu šis gaismas bruņinieks, viņš likās pievilcīgs un pat saprātīgs.

Taču īstu meinstrīma popularitāti, ja nemaldos, Koelju iemantoja, pateicoties romānam "Alķīmiķis". Šī tātad bija otra Koelju grāmatiņa manā kontā, lai gan, sekojot viņa paša loģikai, šādām lietām nevajadzētu notikt divreiz. Būdams jau nedaudz vecāks un skeptiskāks, es sāku pamanīt – kaut kas šajos pārmērīgi optimistiskajos aforismos īsti nav kārtībā. Lūk, klasiskākais no Koelju citātiem: "Pasaules dvēseli baro cilvēku laime un arī to nelaime, ļaunums vai skaudība. Īstenot savu likteni ir cilvēka vienīgais, patiesais uzdevums. Viss kalpo vienam. Ja tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai tev palīdzētu." Nebija skaidrs, kas ir šī "pasaules dvēsele" un kāpēc tā nevarētu būt mazliet izvēlīgāka uztura jautājumos. Arī "likteņa īstenošana" izklausījās pēc tukšas demagoģijas, un vispār autors izvēlējās nenopūlēties ar tādiem sīkumiem kā argumentācija un loģika. Taču pretīgākais tajā visā bija pašpārliecinātais tonis, kādā Koelju uzdrošinājās apgalvot, ka "visa pasaule" nez kāpēc apkopos spēkus, lai palīdzētu man vai jebkuram citam otrajā personā uzrunātam lasītājam. Šī pati pasaule man jau vairākkārt bija pierādījusi, ka tai ir pilnīgi pie vienas vietas, kas notiek ar mani, Koelju kungu un praktiski jebkuru tās iemītnieku. Taču tikpat vienaldzīga tā bija arī pret atsevišķu cilvēku viedokļiem par kvalitatīvu literatūru: par spīti apbrīnojamajai banalitātei un apšaubāmajam sižetam, "Alķīmiķis" bija kļuvis par sava laika bestselleru, un to vairs nebija iespējams mainīt.

Romāns "Spiedze", ja pareizi sapratu, ir Koelju 34. grāmata. Tās sižeta pamatā ir elegantās dejotājas un kurtizānes Matas Hari dzīvesstāsts. Jau no paša sākuma man tas likās aizdomīgi. Pirmkārt, Koelju neiedvesa ne mazāko uzticību kā biogrāfs un vēsturnieks. Mata Hari (īstajā vārdā Margarēta Ģertrūde Zelle) piedzima 1876. gadā, un par viņu ir sarakstītas neskaitāmas grāmatas, gan akadēmiskas, gan izklaidējošas. Ir uzņemtas filmas, iestudētas teātra izrādes. Pat ja uz tā visa fona Koelju bija veicis precīzu faktoloģisku izpēti un mēnešiem ilgi studējis Matas Hari dokumentus Parīzes un Berlīnes arhīvos, nebija šaubu, ka viņa nevaldāmā tieksme visu ietērpt aforismos agrāk vai vēlāk gūs virsroku pār vēsturnieka analītisko prātu. Otrkārt, grāmatas apjoms bija tikai 174 lappuses, turklāt izmērā mazākas par A5. Aizdomīgi tas bija tādēļ, ka šajās lappusēs viņš bija apņēmies izstāstīt visu Matas Hari biogrāfiju: dzimšanu 19. gadsimta Nīderlandē, neveiksmīgo laulību ar armijas virsnieku, dzīvi austrumu kolonijās, dejas mākslas apgūšanu Indijas salās un pacelšanos līdz superzvaigznes statusam Parīzē, Pirmā pasaules kara notikumus, visu to miglaino un līdz galam neizskaidroto epopeju ar apsūdzībām spiegošanā, arestu, dzīvi ieslodzījumā un nošaušanu 1917. gadā, nemaz nerunājot par viņas sarežģīto psiholoģiju un mānīgo dabu. Iespējams, kādam lakonisko formu meistaram izdotos to visu ietvert 174 lappusēs, taču Koelju gadījumā ne par kādu lakonismu nevarēja būt ne runas. Vismaz trešdaļu no kopējā teksta apjoma aizņēma frāžaini spriedelējumi par mīlestību, brīvību, likteni un tamlīdzīgām lietām. Apmēram tikpat daudz vietas bija veltīts tādām frāzēm kā "ļāvos rožu burvībai, nedomājot par ērkšķiem" un ainām ar akmeņu mešanu jūrā. Un tad vēl, protams, obligātās vēstures detaļas, taču izraudzītas nevis pēc tiešas saistības ar Matas Hari dzīvi, bet gan pēc vispārējās atpazīstamības un popularitātes principa. Ne Pikaso, ne Freidam, ne Oskaram Vaildam šajā stāstā nebija pilnīgi nekādas lomas, taču tie vienalga tika pieminēti. Tāpat vien. Pēc tā visa Matas Hari biogrāfijai neatlika sevišķi daudz vietas. Brīžos, kad tā parādījās, tā bija sausa, mehāniska un pavirša kā Vikipēdijas šķirklis. Taisnību sakot, kādā brīdī man radās iespaids, ka autoru tā nemaz neinteresēja. Matas Hari dzīve šajā grāmatiņā bija tikai saistviela. Veids, kā nemanot pāriet no viena rožaina aforisma pie nākamā. Tā nebija literāra biogrāfija, tas nebija stāsts par vienu no ekstravagantākajām brīvdomātājām 20. gadsimta vēsturē. Nē, tas bija vienkāršs un viegli uztverams aforismu porno visu vecumu lasītājiem, godīgs savos neslēptajos nolūkos.

Starp citu, būtu interesanti noskaidrot, kādās domās par šo grāmatu ir ilggadējie Koelju fani, jo arī paši aforismi, salīdzinot ar "Alķīmiķa" mesiāniskajiem vārsmojumiem, vairs nelikās tik koši. Nu, piemēram: "Ir brīži, kad dzīve mūs aiznes nezināmā virzienā, bet mēs nejūtamies apmaldījušies." Kas tas ir? Ja šie spārnotie teikumi, kuri tik labi iederas uz apsveikumu kartītēm un pašmotivācijas plakātiem, ir tas, kā dēļ cilvēki pērk Koelju grāmatas, tad šis izskatās pēc gaužām nekaunīgas haltūras.

Principā man nav nekādu iebildumu pret komerciālu literatūru. Es ļoti novērtēju autorus, kuriem izdodas sasniegt augstu pilotāžu jebkurā rakstniecības žanrā. Vai tādā gadījumā var pieņemt, ka Koelju joprojām ir nepārspēts aforismu porno žanra čempions? Nezinu, neesmu pētījis un droši vien arī nepētīšu. Taču, izlasot "Spiedzi", man par to radās vieglas šaubas. Protams, nedomāt ir vienkārši, un literatūra tam nav vajadzīga. Turpretī Koelju sniedz iespēju nedomāt skaisti. Iespējams, es pat saprotu, kādēļ pēc šīs preces ir tik mežonīgs pieprasījums. Bet varbūt Koelju fenomens ir tikai kārtējais mārketinga brīnums. Kā tas norvēģu krāna ūdens dizainiskās pudelēs vai šķīstošais pretalkoholisma pulveris. Lūk, kaut kad nesen biju iegājis "Jāņa Rozes grāmatnīcā" un negribot pamanīju, ka Koelju jaunais romāns atradās ne tikai plauktos – kā visas normālas grāmatas –, bet arī tieši pie kases, glīti novietots līdzās spēļu kārtīm, noplēšamajiem kalendāriem un kartītēm ar Vecrīgas skatiem.

It kā visa pasaule būtu slepus sadevusies rokās, lai pārdotu pēc iespējas vairāk šo lirisko citātu krājumu eksemplāru.

Svens Kuzmins

Svens Kuzmins ir mākslinieks, literāts, etīžu teātra "Nerten" režisors un aktieris. Raksta prozu un publicistiku, kā arī glezno.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!