Proza
07.01.2013

Acojamais

Komentē
1

No sērijas "Par lietu dabu"

"Tas tev kā vīrieša cilvēkam," teica tēvs un dēlam pasniedza dāvanu. Sainītis bija pavisam niecīgs, un puika sašļuka, lai gan centās neizrādīt.

"Nu, taisi vaļā!" tēvs uzsita uz pleca. Dēls atknibināja galos aizlocīto papīru, iztina dāvanu un brīdi sastinga. Tas, protams, nebija universālveikala rotaļlietu nodaļā noskatītais ceļamkrāna auto, bet nebija arī nekāds nieks. Tas biju es.

Kopš tās dienas esmu jau pagalam izdilis un daudzās jomās zaudējis asumu. Tas gan nenozīmē, ka būtu kļuvis truls. Lai gan ir aizritējuši daudzi gadi, to visu es atceros tā, it kā tas būtu noticis tikai vakar.

Es redzu mātes sejas izteiksmi, kad viņa, uzmetusi skatienu dāvanai, nopūtās un noteica: "Tagad tik griezīs nost pirkstus."

"Jā, jā, sargi tik viņu un saudzē," norūca tēvs. "Neviens vēl nav izaudzis par vīrieti..."

Es lieliski atceros šo allaž nospriegoto noskaņu, jo viņi pat nestrīdējās. Tādā garā viņi sarunājās gandrīz vienmēr. Neviens no viņiem tā vienkārši nespēja piekrist otram; katrs teikums tikai vai nu kā ar nazi nogriezts, ironiski komentēts, vai izsmiets. Tādi viņi bija, var teikt, ka visu laiku dzīvoja kā uz asmens.

Viņu asumi gan nekad nepārkāpa noteiktas robežas – viņi nekad viens uz otru nekliedza, drīzāk sāka sarunāties un dzelt arvien klusāk un klusāk. Nedz viņš, nedz viņa nekad nepacēla pret otru roku, un arī dēli, cik zinu, nekad netika pērti. Pat tajās reizēs, kad droši vien būtu pelnījuši.

Var teikt, ka es no sevis neatkarīgu vai gandrīz neatkarīgu iemeslu dēļ biju krietni vien vardarbīgāks. Jā, uz manas sirdsapziņas ir asinis. Gan svešas, gan ne tik svešas un gandrīz vai radniecīgas.

"Nekad neatstāj nazi ar asmeni uz augšu," brīdināja tēvs.

"Jo tad ķēdē, ar kuru ellē pieķēdēts velns, izdrūp mazs robiņš," zināja atbildēt dēls, jo māte bija lasījusi priekšā Jaunsudrabiņa "Balto grāmatu".

"Nazim vienmēr jābūt asam," dēlam mācīja tēvs. Un rādīja, kā asums pārbaudāms, ar īkšķa galu šķērsām palūkojot asmeni. "Ja tas nav ass, tas rūpīgi jāiztrin," viņš dēlam rādīja, kā zem tekoša ūdens strūklas asmens trinams gar plāni izdilušo galodiņu, kas glabājās virtuves atvilktnē.

Pēc tā, cik pamatīgi bija notrīta galodiņa, nebija grūti secināt, ka neesmu tur vienīgais.

"Trin, trin," aizrādīja māte. "Lai dziļāk var iegriezt pirkstā."

"Ko nu tu saproti," burkšķēja tēvs. "Pirkstā parasti iegriež tieši ar neasiem nažiem."

Izrādījās, ka tā ne vienmēr ir tiesa.

Es laikam vēl netiku teicis, ka tēvs reizēm mēdza vienatnē iedzert. Un kaut kā tā sagadījās, ka viena no šādām reizēm sakrita ar viņa ieceri remontēt virtuvi. Viņš bija notriepies ar kaļķiem, uz viņa pieres un brillēm varēja redzēt sīkus krāsas pilienus. Dēls sagribēja desmaizi, tomēr nebija drošs, vai pats spēs nogriezt rupjmaizes šķēli. "Kur ir tavs nazītis?" tēvs dēlam vaicāja. "Tu turi kukuli, es griezīšu", viņš teica, jo arī rokas bija netīras. Tā nebija laba doma, dēls pirmoreiz mūžā ieraudzīja, kāds izskatās viņa paša kauls un gandrīz noģība.

Tā ģībšana ir jocīga lieta un bieži vien saistīta ar kaut kā griešanu. Kāpēc tas tā, man nav ne mazākās jausmas. Jo kas gan var būt vēl patīkamāks kā gluds, taisns un mērķtiecīgs griezums ar uzasinātu asmeni. Vienalga, vai tā būtu rakstāmpapīra lapa, žilete, skalpelis, bārdas, papīra vai jelkāds cits nazis. Vienalga, vai tā būtu ar nazi pārgrieztā acs Bunjuela "Andalūzijas sunī" (starp citu, vai pamanījāt? – pārgriezta acs! tur jau nav jāģībst, bet jāsmejas), vai asi iztrīta nazīša nogriezta skaida no liepas koka klucīša, kurš jau pavisam drīz pārvērtīsies jocīgā vīrelī ar lietussargu un portfeli, sēdošā kaķī vai kādā citā radībā.

Koka vīriņu griešanu dēlam ierādīja tēvs, un kādu laiku tā bija mūsu galvenā aizraušanās – nepagāja gandrīz ne diena, kad dēls neizgrieztu kādu lācīti, sunīti vai velniņu. Gadījās iešņāpt arī pirkstā, bet tā nebija liela muiža. Un pagrabā kā tādā Lennebergas Emīla skabūzī uz plaukta krājās zvēriņš pie zvēriņa, vīriņš pie vīriņa.

Līdz šim nekad par to nebiju aizdomājies, taču šī pēdējā, ja tā var sacīt – mākslinieciskā, manas dzīves joma bija taču pilnīgā pretrunā ar manu sākotnējo būtību.

Mana specializācija un lielais dzīves uzdevums bija acošana. Tiem, kas no lauku dzīves ir tā patālāk, varu paskaidrot, ka tā ir īpašs potēšanas paveids, pavairojot augus nevis mežeņiem uzpotējot kultūraugu zariņus, bet tikai pieaudzējot cita auga pumpuru. Pat neieslīgstot sarežģītās detaļās, ir skaidrs, ka man būtu bijis jābūt notrieptam ar potējamo vasku un jānodarbojas ar jaunu sugu radīšanu, bet tā vietā es lielu daļu savas dzīves esmu veltījis jau esošu sugu augu – pārsvarā liepas koka zariņu, klucīšu vai pagaļu – pārstrādāšanai pēc būtības nedzīvos un dažādas dzīves būtnes tikai atainojošos tēlos.

Taču tas, kā jau minēju, laikam ir pats mazākais manis nodarītais kaitējums. Ne jau par liepas koka vīriņiem tik ļoti bija sašutis no Vācijas atvestais šveicietis, uzzinot, ko latviešu valodā nozīmē vārds "nazis". Viņam bija aizdomas, ka te vispār nedzīvo cilvēki, bet kaut kādi "nazisti". Sāksim jau ar to, ka šveicietis tika atvests nevis dēlam, bet viņa jaunākajam brālim, kas pa šo laiku bija ne vien piedzimis, bet arī paguvis izaugt līdz piecu gadu vecumam. Bet par to nedaudz vēlāk.

Šveicietis bija dikti lepns par savu izcelsmi, ik mīļu brīdi mēdza uzsvērt savu saistību ar Šveices armiju un dižojās ar savām daudzajām prasmēm – nagu vīli, knaiblītēm, pinceti, korķu viļķi, pat vairākkārt izmantojamu zobu bakstāmo, lai cik šāds izgudrojums mūsu pusē varētu šķist pretīgs.

Faktu, ka patiesībā viņa ģimene Šveicē bija nonākusi no Vācijas, šveicietim labpatika noklusēt. Arī tas, ka tēvs dēlam viņu atveda no sava pirmā Vācijas brauciena, nevis no Šveices, parasti netika pieminēts. Taču ikreiz, kad vai nu aiz greizsirdības, vai vienkārši gribēšanas viņu pakacināt pieminēju Vāciju, šveicietis aizvāzās, apklusa, bet pēc mirkļa centās iedurt, atgādinot par nevainīgo asinīm, kas mani it kā aptraipījušas.

Nu labi, par to gadījumu ar maizes kukuli jau stāstīju. Un būsim godīgi, jums man jāpiekrīt, ka manas vainas tur nebija itin nekādas. Es tikai uzticami pildīju man dotās pavēles. Es pat pildīju nevis tieši dotu pavēli, bet pavēli, kuru man bija izdevis pildīt kāds, kuram tas tika pavēlēts "no augšas". To sauc par deleģēšanu, vai ne? Un es nudien nezinu, vai labāk būtu bijis, ja es tieptos un atteiktos klausīt. Lai gan... notikušo var iztulkot arī tā (es gan tādā gaismā nekad neesmu centies parādīt), ka iegriešana līdz kaulam bija aktīvas nepakļaušanās, pretestības izrādīšana.

Lai gan ko nu es te tikai par nepatīkamām lietām. Ir jau arī citas atmiņas – kaut vai laivu braucieni, kuros mani allaž ņēma līdzi. Vai sēņošana rudeņos. Laivu braucieni man diez ko nepatika – allaž bija jābaiļojas, vai neiekritīšu upē un nenozudīšu dūņās uz visiem laikiem. Tomēr bailes līdzēja pārvarēt neaizstājamības un varenības apziņa. Es biju noderīgs it visur – nomizot kartupeļus zupai un izgriezt tiem actiņas (kā nekā acošana ir mana specialitāte, ha, ha, ha!), nomizot un uzasināt cepamos iesmiņus, pārgriezt auklu, sagriezt desu. Es biju noderīgs pat rotaļās, kad puika ar tēvu gribēja uzspēlēt "Zemītes", ja vien tādu spēli atceraties. Un, saprotams, bez manis nu nekādi nevarēja iztikt, kad tēvam paveicās makšķerēšanā un noķertais loms bija jāuzšķērž un jāizķidā. Hm, kaut kā atkal iznāk runāt par nāvi un asinīm...

Bet labi, tagad par to mazo brāli. Vecākais dēls uzskatīja, ka jaunais tiek lutināts un visādi apčubināts, un viņa domas nespēja izmainīt pat fakts, ka jaunais visu laiku bija spiests valkāt vecākā brāļa padilušās zeķes un bikses.

Nebūs pārspīlējums teikt, ka vecākais brālis jaunāko bieži vien pat ienīda, ienīda tikpat stipri, cik stipri jaunākais vecāko dievināja un bija gatavs it visā tam turēt līdzi. Jaunais bija maigas dabas un itin bieži vienatnē mēdza spēlēties ar saviem rotaļu zvēriem, mazos trauciņos vārīdams tiem restorānu cienīgus ēdienus. Tā arī dzima vecākā brāļa plāns.

"Bet Francijā viņi ēd vardes," kādu dienu ieminējās vecākais brālis.

"Neēd vis," iebilda jaunākais.

"Ēd gan, es lasīju grāmatā," teica vecākais, un tad jau tā noteikti bija taisnība.

Brāļi nolēma doties medībās.

Grāvmalā saaugušajās treknajās gārsās tika nomedītas kādas piecas vai sešas vardes, nu jau vairs neatminu. Vispirms mednieks bija vecākais brālis, bet pēc tam, kad nazis bija jau notriepts ar pirmo divu varžu asinīm, viņš to iespieda saujā jaunākajam. "Dur, dur, ātrāk," viņš skubināja, un jaunākais brālis dūra arī, taču pamanīja, ka pašā dūriena brīdī uz īsu mirkli aizver acis.

Līdz beigto varžu gatavošanai viņi tā arī netika. Tieši tajā brīdī māte dēlus sauca pusdienās, bet pēcāk ar sabakstītajām vardēm vairs negribējās krāmēties un viņi tās iesvieda tajā pašā grāvī, no kura tās bija nākušas.

Taču ar to slaktiņa nestais posts vēl nebija galā. Vecākais dēls pēc dažām dienām par notikušo izstāstīja vecākiem. Viņš apgalvoja, ka tā bijusi jaunākā brāļa ideja un viņš par varžu duršanu uzzinājis vien tad, kad viss jau bijis galā. "Re, uz naža vēl ir varžu asinis," viņš, satvēris mani divos pirkstos, vaikstījās. Nedz tēvam, nedz mātei neienāca pat prātā pavaicāt, kāpēc gan mazais brālis ar asinīm aptraipīt izvēlējies nevis savu šveicieti, bet vecākā brāļa nazi. Nelīdzēja nedz jaunākā brāļa asaras, nedz centieni izstāstīt, kā viss bijis patiesībā. Viņš bija netaisnīgi padarīts par slepkavnieku, turklāt tagad tika arī uzskatīts par meli.

Vārdu sakot, šī bija pirmā reize, kad tiku izmantots kā ierocis, turklāt ne vien tiešā fiziskā nozīmē, bet arī kā viltus apsūdzības pierādījums. Un šveicietis to nebeidza man pārmest. Laimīgā kārtā nu jau daudzus gadus mūsu ceļi ir šķīrušies.

Tas notika rudens kartupeļu talkas laikā, kad skolēniem kolektīvi bija jādodas palīgā novākt ražu. Vecākais dēls tolaik jau mācījās vienā no pamatskolas pēdējām klasēm. Viņam līdzi biju arī es. Darbu pārtraukumā skolotājs skolēniem bija atļāvis lauka malā sakurt ugunskuru un uzcept dažus kartupeļus. Nazis tur lieti noderēja. Taču – kā nu tas gadījās, kā ne – vienam no skolniekiem bija pārgriezti divi pirksti, turklāt līdz kaulam. Vecākais dēls, to ieraugot, palika bāls un sāka zvāroties, bet cietušais kliedza, ka viņam uzbrukts ar nazi.

"Nē, es nē, es nē," tik tikko dzirdami dvesa vecākais dēls, "tas bija nejauši, es neredzēju, ka viņš stāv man aiz muguras..." Neviens viņā neklausījās. Skolotājs nazi atņēma, tika saukti uz skolu vecāki, nu tādā garā.

Un te nu es tagad esmu – pataisīts par nez kādu ļaundari, aptraipīts ar siltām cilvēku un aukstām abinieku asinīm; notrīts pavisam plāniņš, tomēr nelokāms; ar ielūzušu, saules gaismā izbalojušu un vienā pusē pavisam pazudušu plastmasas spalu; ne mirkli nenostrādājis savā profesijā, lai gan sapņos vēl vienmēr redzu ziedošus augļu dārzus.

Pārsvarā mana dzīve tagad aizrit šajā māla krūzītē. Par mani vecais skolotājs atceras vien tad, kad jānoasina kāds zīmulis. Tas, protams, nav nekāds lielais sasniegums, tā nav pat koka vīriņu vai svilpīšu griešana, bet, kā tagad mēdz teikt, – labi, ka tev vispār ir kāds darbs.

Skolotājs man neko nepārmet, nerakņājas manā pagātnē kā tas šveicietis, pie viņa te valda miers un klusums. Skolotājs nenojauš, ka es zinu par Pirmā pasaules kara šautenes durkli viņa atvilktnē. Tam nu gan atmiņā ir visādi asiņaini stāstiņi. Nezinu, varbūt arī man vēl būs uz ko jāsaņemas. Palūk, skolotājs jau kādus pāris mēnešus nav vīžojis mani uztrīt. Bet mēs taču zinām, ka visbīstamākais nazis ir truls nazis.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!