Par grāmatām
05.02.2019

Absolūtā ļaunuma triumfs jeb romāns ar pēcgaršu

Komentē
2
Saglabā

Par Vladimira Nabokova grāmatu "Camera obscura", apgāds "Dienas Grāmata", 2018, no krievu valodas tulkojis Jānis Hvoinskis.

Krievu izcelsmes amerikāņu rakstnieka Vladimira Nabokova (1899-1977) vārds un daiļrade, izņemot vienu no skandalozākajiem pagājušā gadsimta romāniem "Lolita" (1955, latviski 1992), lielai daļai latviešu lasītāju varētu būt pasveši. Iemesls pavisam vienkāršs: padomju varas laikā līdz pat 80. gadu otrajai pusei minētā autora darbi bija aizliegti, savukārt pēc valstiskās neatkarības atgūšanas latviešu valodā tika iztulkots un izdots romāns "Lolita". Pirms tam lasītājs latviski varēja lasīt vienīgi darbu "Lužina aizsardzība" (1930, latviski 1989), kura centrā ir trimdinieka, talantīga šahista traģēdija. Tikai nesen šiem diviem latviešu valodā izdotajiem Nabokova romāniem pievienojies trešais – "Camera obscura" (1932, otrs nosaukums angļu valodā ir "Laughter in the Dark"), ko tulkojis Jānis Hvoinskis. Ja joka pēc vēlamies salīdzināt: Ķīnas lasītāji grāmatu "Camera obscura", tulkotu viņu dzimtajā valodā, varēja lasīt jau 2000. gadā.

Nabokova daiļradē "Camera obscura" ir ceturtais romāns (pirmā viņa publicētā grāmata bija dzejas krājums "Kalnu ceļš"), turklāt trešais liela formāta darbs, kurā izvērsta t.s. vācu tematika: darbība norisinās 20. gadsimta 20. gados Vācijā, visbiežāk – Berlīnē, un tā varoņi pārsvarā ir vācieši.

Grāmatas potenciālais lasītājs, ja vien samērā labi atceras romāna "Lolita" saturu, ko nekādā gadījumā nav ieteicams salīdzināt ar 1997. gadā uzņemto filmu Adriana Laina (Adrian Lyne) režijā, pat vairākkārt nopratīs –"Camera obscura" ir šī skandalozā darba "ģenerālmēģinājums". Romāna centrā ir inteliģenta, labi izglītota, taču padzīvojuša vācieša, mākslas zinātnieka Bruno Krečmara attiecības ar 16 gadus veco Magdu Petersu, un viņu sakars ar katru lapaspusi arvien vairāk atgādina balagānu vai pat absurda teātri. It kā banāls, iepriekš paredzams sižets, bet tas nebūtu Nabokova stilā. Rakstniekam vajag ko vairāk: vācieša Krečmara apmātība līdzinās psihiskai slimībai; šī sakara dēļ ar vieglu roku tiek pazaudēts pilnīgi viss: laulība ar Annelisu, meitiņa, kura pēcāk iet bojā, iepriekšējā dzīves posma draugi, milzu finanšu līdzekļi, daļēji arī statuss sabiedrībā un, kas šai zaudējumu sērijā ir pats briesmīgākais, redze – svarīgākais mākslas zinātnieka darba "instruments". Iekšējā tumsa, kā tēlaini dēvējama apmātība ar meiteni no viszemākajām aprindām, no padibeņu padibenēm, transformējas visaptverošā tumsā, no kuras izkļūt Krečmaram nav iespēju. Autors galvenā varoņa raksturojumā ir lakonisks, viņš to dēvē par "bālu, atturīgu džentlmeni" (38. lpp.), taču caur dažādām situācijām kā uz delnas atklājas kas cits – Krečmara nespēja pretoties savai apmātībai un, nenoliedzami, Magdas visatļautība attiecībā pret šo turīgo mīļāko. "Tas ir iesācies," Krečmars nodomāja. "Neprāts ir iesācies.” (27. lpp.) Taču minētajam konstatējumam neseko pat ne vismazākā rīcība, lai šo neprātu kaut nedaudz ierobežotu. Veidi, kādos jaunkundze izklaidējas, ir nepārspējami: sākot ar Krečmara ieslēgšanu viņa paša dzīvoklī, apzinātu, lieliski plānotu Bruno laulības izjaukšanu, vīrieša nostādīšanu dažādās nepatīkamās, divdomīgās situācijās, ar visāda veida nekrietnībām, pazemošanu un visbeidzot ar mīļākā ieviešanu un teju līdz pilnībai izsmalcinātiem krāpšanas paņēmieniem. Lasīšanas procesā ne reizi nākas uzdot jautājumu: kā meitenei 16 gadu vecumā var būt tik bagātīga dzīves pieredze un izmantotājas talants?

Kā mistisks noslēpums, kā neatminams savdabis romānā pavīd no Ņujorkas uz Eiropu atbraukušā mākslinieka Roberta Horna tēls. Sākotnēji sīkas, it kā nebūtiskas ir epizodes, kurās viņš tiek atklāts lasītājam, taču ar katru nākamo grāmatas lappusi Horna nozīme palielinās, līdz viņš kļūst gandrīz par svarīgāko tēlu romānā. Galvenais mehānisms, kas iekustina sviras. Režisors, kurš nosaka šīs absurda drāmas tālāko gaitu. Caur Horna tēlu autors, šķiet, vēlējies paust savu viedokli: proti, tās ir muļķības, ka ikviens no mums saņems pēc nopelniem, tās ir tikai naivas, mierinošas iedomas; patiesībā ļaunums paliks nesodīts – vismaz šajā dzīvē jau nu noteikti. Horna rīcība atklājas kā pārliecinošs, nepārspējams absolūtā ļaunuma triumfs. It visam, kas nokļūst ievērojamā karikatūrista uzmanības fokusā, jākalpo par iedvesmas avotu, no kura smelties idejas jauniem darbiem.

Līdzīgi kā citās Nabokova grāmatās, tai skaitā skandalozajā darbā "Lolita", arī romānā "Camera obscura" konstatējami vairāki autora daiļradē iecienīti sižetiskie pavērsieni: attiecību kārtošana ar šaujamieroča palīdzību, kas neizbēgami noved pie slepkavības, apraksti par dentistiem, smalkā ironizēšana par it kā izglītotām dāmām no it kā augstākajām aprindām un citi. Attiecībā uz pēdējo no iepriekš minētā pamatīga deva ironijas romānā veltīta kinoaktrisei bez talanta, taču ar pretenciozo pseidonīmu Doriana Kareņina.

Recenzijas nobeigumā nedaudz par tulkotāja Hvoinska darbu. Nabokovs ir smalks valodas meistars, kurš iecienījis vārdu spēles. Jāatzīst, tulkotājs ar šo nebūt ne vieglo uzdevumu labi ticis galā, nepazaudējot rakstnieka daiļradei piemītošo savdabību. Tikai viens neliels piemērs: " [..] no dūmeņa ēnas strūkloja dūmu ēna.” (37. lpp.) Tomēr vairākās tulkojuma vietās ir gadījusies pa kādai neprecizitātei attiecībā uz latviešu valodu. Vārda "taksometrs" vietā tulkotājs konsekventi lietojis svešādo apzīmējumu "taksomotors"; darbības vārda divdabja formas "nākamais" vietā gandrīz vienmēr tiek lietota forma "nākošais", kas ir neiederīga, piemēram, nākošā istaba u.c. Vārdu salikumā "cieši apvilktais kostīms" (74. lpp.) šķiet iederīgāk lietot "cieši apspīlētais kostīms", savukārt teikuma daļā "dēļ viņa cieši sakoncentrētā skatiena" (75. lpp.) vēlams mainīt vārdu kārtību uz "viņa cieši sakoncentrētā skatiena dēļ". Tāpat tulkotājs vārda "izjūta" vietā izmantojis vārdu "sajūta", ko lieto tikai attiecībā uz cilvēka piecām maņām (piem., "nepilnības sajūta" (78.lpp.)). Arī divu vienas saknes vārdu lietošana vienā teikumā – īpaši gadījumā, ja vienam no tiem var piemeklēt sinonīmu, – uzskatāma par stila negludumu: " [..] gan Amerikā, gan Anglijā Čipija bija apnikusi, viņu bija atēdušies, viņas vietu, veiksmīga kolēģa radīts, iekaroja cits radījums." (94. lpp., pasvītrojums mans – L. G.)

Rezumējot piebilstams, ka Nabokova romāna tulkojums Latvijas kultūras dzīvē uzskatāms par ievērības cienīgu notikumu, un ļoti cerams, ka pārskatāmā nākotnē latviski būs pieejami arī citi šī autora darbi.

Lāsma Gaitniece

Lāsma Gaitniece (née Ģibiete) ir publiciste, literatūras kritiķe un daudzu ceļojumu aprakstu autore. 2017.gadā uzņemta Latvijas Rakstnieku savienībā. Stāstu krājumu par ceļojumiem “Biļete uz paradīzi”

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!