Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
Komentārs
20.08.2015

Āboli un gurķi

Komentē
1
Saglabā

Valsts budžeta pieņemšanas procesā ik gadu vērojama sava daļa pragmatisku kompromisu un sava tiesa demagoģijas. Sākoties debatēm par 2016. gada budžetu, var prognozēt, ka arī šoreiz būs kompromisi, bet ir sajūta, ka demagoģijas būs vairāk.

Iemesls šādai prognozei: absolūti nekorekta izdevumu pozīciju salīdzināšana, kas ir tikpat bezjēdzīga kā strīdēšanās par to, kas labāki – āboli vai gurķi.

Proti, kā mantra ar uzvarošu sejas izteiksmi tiek atkārtota tēze, ka izdevumi aizsardzībai ir absolūta prioritāte, jo nekam citam tāpat nebūs jēgas, ja Latvija nespēs nosargāt savu neatkarību. Lai gan tikpat labi var teikt – kāda jēga čaulas uzturēšanai bez satura vai, citiem vārdiem sakot, kāda jēga militāri labi aizsargātai valstij, ja tās iedzīvotāji turpina saņemt neapmierinošus veselības aprūpes un izglītības pakalpojumus, ir pārliecināti, ka viņu viedoklim tāpat nav lielas nozīmes, un viņu piederības sajūta nereti ir diezgan nosacīta.

Teksta fokuss gan ir šaurāks – nevis budžeta veidošana kopumā, bet mēģinājums saprast, kādēļ kultūra, cik noprotams, politiskās elites ieskatā pat nav salīdzināmo kategoriju (āboli vai gurķi) līmenī, bet kaut kā pašsaprotami tiek ieriktēta mazliet traucējoša izauguma statusā.

Diez vai nepieciešams ķerties pie pierādījumiem šādai attieksmei. Tikai viens piemērs: gadiem ilgi dotais solījums atjaunot savulaik pastāvējušo un Igaunijā labi funkcionējošo Kultūrkapitāla fonda finansēšanas modeli. Solījums pārceļo no vienas valdības deklarācijas uz nākamo, turklāt laiku pa laikam mēģinot to "atšķaidīt". Ja valdības interneta vietnē atrodamajā Deklarācijā par Laimdotas Straujumas vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību bija neizpildīts, bet vismaz saprotami noformulēts uzdevums "Atjaunosim Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) finansēšanas modeli" (120. punkts), tad premjeres partijas ("Vienotības") interneta vietnē dokumentā ar tādu pašu nosaukumu, kas attiecās uz Straujumas "pirmo" valdību, var lasīt: "sagatavosim [..] modeli, kas garantē VKKF stabilitāti" (129. punkts). Nav nedz "sagatavots", nedz "atjaunots".

Labi, neatkārtosim jau daudzas reizes pārrunāto. Jautājums: kāpēc tā, it sevišķi ņemot vērā, ka nav tādu svinīgo uzrunu teikšanas reižu, kad kultūras nozīmīgums tiek piesaukts un locīts atkal un atkal?

Nevēlos iztirzāt dažkārt dzirdamo tēzi: šādas attieksmes saknes meklējamas apstāklī, ka liela daļa elites nav kultūras "patērētāja". Pirmkārt, tas skan snobiski vispārinoši, otrkārt, tas varētu būt metodoloģiski kļūdaini – domāju, ka daudzu (mans, protams, arī) priekšstats par, piemēram, zemkopību arī ir diezgan vispārīgs, tomēr naudas sadalē šai nozarei sokas labāk.

Viena no versijām ir, ja tā var teikt, politiskās un ierēdniecības elites domāšana projektu kategorijās. Respektīvi, elitei izdevumu pozīcijas ērtāk saprast kā konkrētas summas kādam viegli un saprotami aprakstāmam "projektam", kuram ir "sākums" un "beigas". X miljoni atbalstam piensaimniekiem, y miljoni slimnīcas rekonstrukcijas pabeigšanai, z miljoni noteikta kilometru skaita autoceļu remontam. Ja domā šādās kategorijās, skats uz kultūras vajadzībām veidojas, iespējams, līdzīgs. Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam iedosim? Iedosim. Simtgades programmai iedosim? Iedosim. Par ko jūs bļaujat?!

Rodas sajūta, ka "kultūra" šādā skatījumā ir nevis mozaīka, bet daži lieli "projekti". Ja kaut kāds finansējums "projektiem" ir atvēlēts, lēmumu pieņēmējiem ir pārliecība, ka sniegts atbalsts kultūrai kopumā.

Cita versija saistīta ar to, ka tiek izdarīti visai savdabīgi secinājumi no labi zināmā izteiciena "par gaumi nestrīdas". Raugi, tā kultūra ir tik subjektīva padarīšana, vienam patīk tas, citam kaut kas pilnīgi atšķirīgs, ka ej nu sazini, kam to naudu dot, lai nebūtu jautājumu. Un tad, kā smejies, vieglāk nedot vispār (ja neskaita lielos "projektus"), jo tad tu, labais cilvēks, nebūsi nevienam uzspiedis savu "gaumi". "Par gaumi nestrīdas" tiek iztulkots kā viegli ironisks pieļāvums, ka "māksla jau ir visāda" – un lai tad "visādie" paši par sevi parūpējas. Mēs jau nesakām, ka šī nav nekāda "māksla", pasarg dievs, bet saprotiet arī mūs... Īsi sakot, meklējiet sponsorus.

Piedevām dzelžainais arguments, ka "kultūra" ir ļoti būtiska, laba "lieta", tomēr bez tās neviens "nomiris taču nav". Atšķirībā no medikamentu vai, vēl trakāk, pārtikas neesamības. Kas ir "bīstamāk" – aktieru vai mediķu streiks? Un ko tu iebildīsi, iepinies šādos saturiski absurdos salīdzinājumos?

Šajā ziņā kultūra ir līdzīga ekoloģijai. Pieļauju, vairums cilvēku piekrīt, ka dabu postīt ir slikti, ka tam var būt tālejošas sekas. Bet sekas būs pēc desmit gadiem, divdesmit, ne jau nākamajā nedēļā. Par šādu domāšanas modeli pat nav vērts sašutumā lauzt mēbeles, jo tāds ir cilvēku vairākumam (to skaitā autoram) raksturīgs. Problēmas rodas vien tad, kad objektīvais pārrāvums starp "ilgo" un "īso" perspektīvu nosaka nevis indivīda prātojumus savā nodabā par viņa dzīves saturu, bet to, vai vispār tiek domāts par "garo" perspektīvu populācijas kontekstā.

No šī viedokļa – un aizdomas apstiprina debates par augstākās humanitārās izglītības nākotni Rietumos – šaubos, vai amerikāņi, briti vai francūži ir vairāk spējīgi domāt "garajā" perspektīvā. Šajās valstīs objektīvi ir lielāka pārticība, kas savukārt nozīmē iespēju devīgāk finansēt kultūru.

Vai no teksta izriet savā pesimismā, iespējams, neauglīgs secinājums, ka kultūra Latvijas teritorijā finansējuma izpratnē būs otršķirīga vēl tuvākajos desmit, divdesmit gados?

Piedāvāju rezumējumu daļu formulēt no cita "leņķa". Daļai kultūras "produkta" ražotāju ir iespēja izmēģināt veiksmi ārpus Latvijas. Jā, tas izklausās nelāgi, bet iztiksim bez "sentimentiem" par atbildību nācijas priekšā utt. Politika (ne tikai Latvijā) ir tik ilgi un aizrautīgi cūkojusies ar jēdzieniem "nacionālā identitāte", "vērtības" u. c., ka kultūrai nav jāpakārtojas politiskajai retorikai un mitoloģijai.

Un ko darīt tiem, kuri nevar burtiskā vai simboliskā nozīmē doties pasaulē? Man personīgi atbildes nav, jo par atbildi nevar uztvert zīlēšanu, cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai Latvijā dzīvojošo ienākumi sasniegtu līmeni, kas ļautu kultūrai kļūt neatkarīgākai no politikas.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!