Iztēlosimies ģimeni ar faktiski neierobežotu budžetu. Nē, viņi nav nekādi bagātnieki, viņi vienkārši dzīvo pāri saviem līdzekļiem un naudu šādai dzīvei nemitīgi aizņemas. Viņiem nerūp, ka tā kādudien varētu būt arī jāatdod. Viņi vienkārši ir pārliecināti, ka tā viņiem pienākas, jo, palūk, kaimiņi, kas ģimenei arī ne reizi vien aizdevuši pa apaļai summiņai, dzīvo kā nieres pa taukiem. Taču ar to šai ģimenei nav gana. Viņi dzīvo pat ar pārliecību, ka viņiem pienākas jau pirms daudziem gadiem mirušā vectēva dzelzceļnieka pensija. Ar strādāšanu gan viņi sevi pārāk neapgrūtina. Palūk, kaimiņi, kas dzīvo kā tās nieres, reizēm mēdz strādāt pat pa septiņām dienām nedēļā, dažkārt no agra rīta līdz vēlam vakaram, desmit vai pat vairāk stundas no vietas. Bet mūsu iztēlotā ģimene ir stingra savā nostājā – tikai astoņas stundas dienā, precīzi no plkst. 8.00 līdz 17.00 ar tik pat precīzu stundu garu pusdienlaiku no plkst. 12.00 līdz plkst. 13.00, ar regulārām prēmijām, 13. mēneša algu, darba devēja apmaksātu veselības apdrošināšanas polisi un vēl visādiem labumiem. Ja darba devēji, manot, ka darbs nav padarīts vai jāiespēj drusku vairāk, mudinās palikt darba vietā ilgāk vai drusku saraut, tie no mūsu iztēlotās ģimenes atgādinās par savām tiesībām, piesauks likumdošanas normas, varbūt pat piedraudēs ar nepatikšanām. Un turpinās dzīvot zaļi, jo ar visu savu pārsvarā aizlienēto budžetu rocības ziņā pat pārspēs dažu labu mazāku kaimiņu. Nelaime sāksies brīdī, kad aizdevēji iecirtīsies un negribēs vairs aizdot, sāks aizdoto atprasīt un izvirzīs kaut kādas prasības, mudinot drusku mazināt tēriņus un strādāt vairāk pašiem. Tad uzreiz ellīte ies vaļā – nonāks pat tiktāl, ka aizdevēji un prasību izvirzītāji tiks dēvēti par fašistiem un vēl visādos nelabos vārdos.
Šo pašu stāstu varētu izstāstīt arī bez līdzības par ģimeni (lai gan, šādu un līdzīgu ģimeņu 21. gadsimta sākumā ir pilna pasaule), kaut vai izmantojot abstraktus apzīmētājus X,Y, Z. Un bez lielām izmaiņām to varētu attiecināt gan uz atsevišķām mājsaimniecībām, gan pat veselām valstīm – kaut vai neseno Grieķiju.
Mani tajā ieinteresēja ne jau nesamanīga aizņemšanās un cilvēku spēja post factum racionalizēt pat visidiotiskākos lēmumus, bet tieši noslēguma cēliens, brīdis, kad tiek meklēts un atrasts vainīgais, un pret to – vienalga, vai tās būtu zviedru bankas, Merkele vai kāda cita perkele, – izgāztas dusmas dažnedažādās izpausmēs un, šķiet, pat savā īpatnā veidā tiek izgaršots pašu naids un ļaunums.
Nē, nē, arī neesmu nekāds svētais. Itin bieži mēdzu domāt ļaunas domas, īsu brīdi pat to izbaudu, lai jau pēc mirkļa par to neizjustu nekādu gandarījumu, jo, būsim godīgi, nav jau to ļaunumu kur īsti likt. Man bieži riebjas cilvēki, kas man nepatīk vai kas pārāk patīk pašiem sev, un tādā garā. Taču tas nenozīmē, ka par to laiku pa laikam neaizdomātos un ka mani reizēm, atvainojiet, nemocītu pat sirdsapziņas pārmetumi.
Fakts, ka ļaunums ir lēti un viegli pieejams ikvienam un atrodas pat ne izstieptas rokas attālumā, bet vēl tuvāk, nav nekāds noslēpums. Aicinājums ne sunīti kājām spert, ne guntiņas pagalīti, ideja par to, ka, teiksim, jānodarbojas ar sportu, filca rotu darināšanu vai vēl kaut ko, lai nerastos kārdinājums vārtrūmēs tantiņām atņemt rokassomas – tās visas ir gudrības, pie kurām cilvēki laika gaitā nonākuši, saprotot, ka labs neviens īsti nepiedzimst. Tāpat kā nepiedzimst ļauns. Dažādu priekšnoteikumu iespaidā ļaunums, kā mēdz teikt, "var izlauzties" pat no šķietami vissirdsšķīstākajām personām.
Var, protams, ironizēt gan par horoskopiem, gan mēness fāzēm, taču uzdrošinos domāt, ka dažādu preses un citu saziņas līdzekļu darbinieki ir vislielāko šo ezotērisko rīku piekritēji – ne jau velti horoskopus par pienākumu drukāt Latvijā vēl arvien uzskata pat lielākās dienas avīzes. Iemesls varētu būt vienkāršs. Pat ja neviens nezina un nespēj izskaidrot, kā tas darbojas, ar apbrīnojamu regularitāti redakciju darbinieki ir bijuši spiesti pārliecināties, ka noteiktos periodos dažādi trakie sāk zvanīt, sūtīt vēstules vai pat ierasties ar vēlmi satikties krietni vien biežāk, nekā pārējā laikā. "Pilmēness," tad nu žurnālisti spriež, un labi, ka ir vismaz kaut kāds izskaidrojums, kaut arī štruntīgs. Ar ļaunuma izcelsmes skaidrošanu parasti iet līdzīgi.
Hanna Ārente, 1963. gadā rakstot par kara noziedznieka Ādolfa Eihmana tiesāšanu, tam atrada pat apzīmējumu, un kopš tā laika mūsu rīcībā ir vārdu salikums "ļaunuma banalitāte". Taču tas bija zināms vēl pirms Eihmana un daudz kā visa cita – sākot ar Kaina un Ābela lietu un beidzot ar triviāli sadzīviskiem nodarījumiem. "Viņš bija kluss un mierīgs cilvēks," pārējie tad var šausmināties un neizpratnē grozīt galvas. Lai atvēzētu ēzeļa žokļa kaulu un nokautu brāli, piedalītos genocīdā, spīdzinātu savus līdziniekus nebūt nav jābūt psihopātam, ideoloģiskam fanātiķim vai briesmonim. Motivācija var būt visdažādākā, – sākot ar pedantisku centību, paklausību un pakļaušanos augstākstāvošu personu norādījumiem un beidzot ar ilgstoši uzkrājušos sarūgtinājumu par Dieva nepieņemtiem upuriem, – taču neatkarīgi no motivācijas, ļaundaris no ļauno darbu darīšanas brīvajā laikā var būt sentimentāls klaviermūzikas cienītājs vai vīnu un baroka glezniecības pazinējs, kas romantiskās kinofilmās nespēj valdīt asaras.
Aizdomāties par visu šo mani pamudināja ne jau kaut kādi kārtējie komentāri internetos, kas nu jau kļuvuši par savdabīgu bezspēcības uzjundīta bezjēgas ļaunuma nekaitīgāko novadgrāvi, bet kāds pavisam reāls atgadījums "no dzīves" – gan arī savā ziņā saistīts ar internetu.
Kāda paziņa bija nolēmusi savam bērnam pagādāt auklīti. Dažādu apstākļu dēļ nejaušs gadījuma rakstura cilvēks nederēja. Bija vēlams, lai auklītei būtu ne vien šādas tādas medicīniskas zināšanas, bet arī pietiekami dotumi, lai pašas spēkiem spētu uzkāpt līdz sestajam stāvam – neba bērnu vecāku vainas dēļ mājā vienkārši nav lifta. Tas viss rūpīgi tika aprakstīts sludinājumā.
Nesen KIM? laikmetīgās mākslas centrā izstādē "Un Tā Tālāk Un Tā Joprojām" bija izstādīts Žiljēna Prevjē darbs, kuru veidoja savdabīga korespondence. Atsaucoties uz presē publicētiem darba sludinājumiem viņš bija sacepis vēstules, kurās it kā pieteicās uz piedāvātajām vietām, taču tajā pašā laikā darīja visu, lai neviens saprātīgs darba devējs viņam šo darbu nepiedāvātu. Teiksim, atsaucoties uz sludinājumu par sabiedriskā transporta biļešu konduktora vietu, viņš rakstīja, ka nekad neesot sapņojis strādāt sabiedriskajā transportā, nekad nav gribējis būt konduktors u.tml. Izstādītas bija arī darba devēju atbildes, kas atbilstoši vēstuļu rakstīšanas etiķetei Francijā un droši vien saskaņā ar dažādiem birokrātiskiem noteikumiem, bija augstas formalitātes pakāpes pieklājības paraugi.
Nu, lūk, un arī mana paziņa uz savu šķietami nevainīgo sludinājumu sāka saņemt atbildes. Taču tās nebija kāda mākslinieka izgudrota eksperimenta produkts, bet pavisam reālu un droši vien tepat mums apkārt diendienā sastopamu cilvēku izpaudumi. Runa nav par tiem, kas grasījās pieteikties uz piedāvāto vietu vai kādiem, kas grasījās, bet viņiem nebija sludinājumā rūpīgi aprakstīto prasmju vai spēju. Nē, tie bija ļaudis, kas uzskatīja par nepieciešamu tērēt vispirms jau savu, bet pēc tam arī manas paziņas laiku ar elektroniskā pasta sūtījumiem, kas bija vienkārši dusmu un naida izvirdumi.
Tajos tika izmantoti dažnedažādi argumenti – sākot ar tādiem, ka bezdarbs Latvijā ir sasniedzis tādus apmērus, ka ir nepieļaujami auklītēm izvirzīt tik augstas prasības, un beidzot ar kaut kādiem murgiem par to, ka tik daudz Latvijas iedzīvotāju jau ir izceļojuši uz Īriju un citām vietām... Nu, un tad? Iespējams, bija kaut kas arī par to sesto stāvu un liftu – nudien neatceros, lai gan nebrīnītos, ja būtu arī epasti no aizvainotām vienkājainām auklēm.
Man nav šaubu, ka paziņa visiem rakstītājiem kaut ko arī atbildēja. Un esmu pārliecināts, ka pieklājīgi, lai gan ir grūti izprast, kāpēc.
0