90 gadu vecumā no krūts vēža mirusi izcilā franču kinorežisore Anjēze Varda. Tas noticis ģimenes ielokā viņas mājās Parīzē, vēsta ārvalstu mediji.
Anjēze Varda piedzima 1928. gadā Beļģijā, taču lielāko daļu radošā mūža pavadījusi Francijā. Viņas filmas, fotogrāfijas un mākslas instalācijas pievēršas dokumentālajam reālismam, feminismam un sociāliem jautājumiem, un tām raksturīgs īpašs eksperimentāls stils.
Varda bija viena no Franču jaunā viļņa redzamākajām figūrām. Viņas pirmā filma "La Pointe Courte" (La Pointe Courte, 1954) tikpat kā netika izrādīta, taču jau ļoti skaidri raksturoja viņas personīgo stilu un atnesa viņai "franču jaunā viļņa vecmāmiņas" titulu. Filma "Kleo no 5 līdz 7" (Cléo de 5 à 7, 1961) tika demonstrēta Kannu kinofestivālā un saņēma franču kinokritiķu balvu.
Viņas daudzo filmu skaitā ir "Lauvas, mīlestība un meli" (Lions, Love and Lies, 1968), "Pseidokumentālā filma" (Documenteur, 1981), kas uzņemta Losandželosā, "Viens dzied, otrs ne" (L'une chante, l'autre pas, 1976), "Žako no Nantes" (Jacquot de Nantes, 1990) un citas. Viņas filmās iedomu pasaule bieži vien mijas ar dokumentālo filmu elementiem.
Viņa ir saņēmusi teju vai visas iespējamās balvas: "Sudraba lāci" Berlīnē par filmu "Laime" (Le Bonheur, 1965), "Zelta lauvu" Venēcijā par filmu "Klaidone" (Sans toit ni loi, 1985), Eiropas Kinoakadēmijas balvu par filmu "Vārpu lasītājas un es" (Glaneurs et la glaneuse, 2000) un Francijas kinobalvu "Cēzars" par filmu "Aņeses pludmales" (Les Plages d'Aņès, 2008). Viņas darbs ir apbalvots ar Kannu kinofestivāla "Zelta karieti", goda "Cēzara" balvu un Lokarno kinofestivāla "Goda leopardu". Varda ir pirmā kinorežisore-sieviete, kas saņēmusi ASV Kinoakadēmijas goda balvu par īpašiem nopelniem kinomākslas attīstībā
Anjēze Varda ir radījusi vairāk nekā 30 īsfilmu, dokumentālo filmu un mākslas filmu gan televīzijai, gan kino, turklāt ir vairāku fotogrāfiju izstāžu un mākslas instalāciju autore: "Kartupeļu utopija" (Patatutopia), kas radīta 2003. gada Venēcijas mākslas biennālē, liela mēroga izstāde "Nuarmutjē atraitnes" (The Widows of Noirmoutier) laikmetīgās mākslas muzejā "La Fondation Cartier" Parīzē (2006), "Kino būda" (Shack of Cienema) Losandželosas apgabala mākslas muzejā (2013) un solo izstāde "Netipiskie triptihi" (Triptyques Atypiques) galerijā "Nathalie Obadia" Parīzē (2014).
Anjēze Varda aktīvi strādāja līdz pat aiziešanai mūžībā – viņas režisētā divu sēriju autobiogrāfiskā filma "Varda by Agnes" iznāca vēl šogad (šeit lasi Alises Zariņas iespaidus par filmu), savukārt pagājušajā gadā Rīgā bija skatāma viņas dokumentālā filma "Sejas, ciemi".
Vairāk par Anjēzes Vardas daiļradi lasi izcilajai kinorežisorei veltītajā Santas Remeres rakstā "Anjēze Varda un es".
1