Aktualitātes
24.08.2017

Ko varēs redzēt festivālā "Homo Novus"?

Komentē
0

Starptautiskais laikmetīgā teātra festivāls "Homo Novus", kas norisināsies no 1. līdz 9. septembrim Rīgā, šogad piedāvā īpaši bagātīgu programmu, ko veido 30 dažādi kultūras notikumi – teātra izrādes, kino seansi, koncerti, lekcijas un meistarklases.

Par to, ko vērts redzēt festivālā, stāsta Jaunā teātra institūta direktore Gundega Laiviņa:

Piedāvājam iepazīties ar pilnu festivāla programmu:

Izrādes

Krista un Reinis Dzudzilo, "Patētiskā. Par redzamo valodu"

Festivāla "Homo Novus" atkāšanas izrādes "Patētiskā. Par redzamo valodu." centrā ir ideja par valodu un skaņu kā vizuālu kategoriju. Skatītāji piedzīvo pilnu Pētera Čaikovska pēdējās, sestās simfonijas atskaņojumu un tās interpretāciju vizuālā un zīmju valodā. Diriģents paceļ rokas, lai radītu skaņu, nedzirdīgais paceļ rokas, lai radītu vārdu. Izrāde maina skatītāju komunikācijas standartus un priekšstatus par uztveri, jo nedzirdīgie ir tie, kuri izved dzirdīgos cauri Čaikovska partitūrai. Spēja saprasties vizuālā valodā Kristai un Reinim nav jaunatklāta teritorija, jo abu dzīves bijušas cieši saistītas ar nedzirdīgo pasauli.

Krista un Reinis Dzudzilo ir radošs tandēms, kas darbojas teātrī un vizuālajā mākslā. Kopš 2009. gada viņi ir veidojuši scenogrāfiju un tērpus vairāk nekā 20 iestudējumiem dažādos Latvijas teātros un Nacionālajā operā, piedalījušies virknē izstāžu. Vizuālās mākslas projektos mākslinieki lieto scenogrāfijai tuvus izteiksmes līdzekļus – intensīvu telpas dramaturģiju un aktīvu sadarbību ar skatītāju, bet teātrī viņu radītā telpa un kostīmi nes dziļi simbolisku jēgu, nereti kļūstot par autonomiem mākslas darbiem. Abi ir Spēlmaņu nakts balvas laureāti nominācijās "Gada scenogrāfs" un "Gada kostīmu vai grima mākslinieks". 2015. gadā Krista tika nominēta Purvīša balvai par videoinstalāciju "Skaidrība".

Beguma Erdžias, "Runas vingrinājumi"

Jaunā turku māksliniece Beguma Erdžias apbur ar vieglumu, humoru un talantu radīt noslēpumainas imagināras telpas. Tieši tāda ir vieta, kur viņa aicina nodoties runas vingrinājumiem un izbaudīt runāšanas fizisko, poētisko un politisko potenciālu. Izrādes laikā skatītājs apceļo trīs "stacijas" un skaļi norunā tajās atrastos tekstus, pašam kļūstot par savas izrādes vienīgo klausītāju un pieredzot to, kā balss pamazām atdalās no ķermeņa. Tas šo vienkāršo lasīšanas aktu padara par aizraujošu teatrālu un horeogrāfisku notikumu. "Runas vingrinājumi" atrisina cilvēka sarežģītās attiecības ar paša balsi un tā ir ļoti atbrīvojoša pieredze.

Pēc molekulārās bioloģijas un ģenētikas studijām Ankarā horeogrāfe Beguma Erdžias pabeidza Zalcburgas Eksperimentālās dejas akadēmiju un 2006. gadā saņēma prestižo "ImPulsTanz danceWEB" stipendiju. Begumas teātris ir īstā vieta iztēlei, pārvērtībām un izaicinājumiem. Galvenajam varonim šeit ir vairākas sejas, bet skatītājs nereti kļūst par auditoriju pats sev. Priekšmetiem, materialitātei, gaismai un skaņai Begumas radītajās mikropasaulēs ir tikpat liela nozīme kā cilvēkam.

Stefans Kegi ("Rimini Protokoll"), Jorgs Karenbauers, "Remote Rīga"

Spēlējot spēles, virtuālajā pasaulē spieto tūkstošiem cilvēku, kuri īstajā dzīvē nekad nav tikušies. "Remote Rīga" ir datorspēles pārcēlums reālajā telpā un laikā. Tās dalībniekus – skatītājus vada divas austiņās skanošas balsis, kas dod komandas un komentē spēles gaitu. Līdzīgi kā sintētiskā balss mašīnā mūsu vietā izvēlas maršrutu, izrādē mākslīgā balss vada cilvēku grupas kustību un virza tās uzmanību. Mūsu aktivitāte tiek pārvaldīta attālināti, prāts un lēmumu pieņemšanas mehānismi atslēdzas, bet pilsēta slīd gar acīm kā kinoekrānā. Tikpat aizraujoši, kā sekot balsij savā galvā un garām slīdošajai ainavai, ir novērot pārējos grupas biedrus. Vai mēs visi dzirdam vienu un to pašu? Rīgas ceļojums, kura maršruts un teksts ir radīts tieši mūsu pilsētai, sākas Matīsa kapsētā un beidzas pašā Vecrīgas sirdī.

Stefans Kegi par visiepriecinošāko pieredzi, kas saistīta ar darbu pie "Remote X": "Skatītājam tā ir trīsdimensionāla pieredze. Bet man ļoti patīk šo izrādi vērot no malas, kā mākslas intervenci publiskajā telpā, kas uzrodas un pazūd minīutes laikā. 50 cilvēku teju nemanāmie žesti un kustības rada sajūtu, ka viņi glabā kādu noslēpumu. Tas padara pilsētu par fantastisku vietu, kur var notikt neparedzamas lietas."

Stefans Kegi ir viens no režisoru trio "Rimini Protokoll", kas līdzīgi antropologiem strādā mūsdienu lielpilsētās, kur pēta reālus notikumus vai kādas jomas speciālistus, un ar šiem pētījumiem strādā teātra teritorijā. Viņu rīcībā ir pašu izgudroti un līdz pilnībai attīstīti teātra instrumenti, kas ļauj paskatīties uz realitāti kā caur lupu, izgaismo to no negaidīta un neparasta skatupunkta, piedāvā ne tikai jaunu, vērtīgu teātra pieredzi, bet arī jaunas zināšanas par pasauli. Kolektīvs ir iekļauts ietekmīgāko 21. gadsimta Eiropas teātra mākslinieku desmitniekā. Rīgā "Rimini Protokoll" ir viesojies vairākkārt – 2005. gadā viņi tagadējā Ārlietu ministrijas ēkā iestudēja izrādi par varu un birokrātiju "Cameriga", 2007. gadā aicināja skatītājus uz izrādi par tālbraucējiem "Cargo Sofija – Rīga", bet 2014. gadā strādāja šeit pie diviem vērienīgiem projektiem – "Situāciju telpas" un "100% Rīga".

Endijs Fīlds, "Skata punkts"

Izrāde — saruna "Skata punkts" aicina doties uz augstāko Rīgas punktu, lai satiktos ar bērnu un kopā iztēlotos pilsētas nākotni, sapņotu par tās attīstību, vērtētu un radītu jaunu arhitektūru, dalītos bailēs un cerībās, analizētu progresu un tā sekas. Tā ir divu cilvēku – pieaugušā un bērna tikšanās, kuri citkārt, iespējams, nesatiktos, un saruna par laiku, kuru viens no viņiem, visticamāk, nepiedzīvos. Tās ir divas ļoti atšķirīgas versijas par vienu un to pašu vietu, intīms un personisks ceļojums pilsētā, kas guļ pie kājām. "Skata punkts" mēģina aplūkot lielus jautājumus pieticīgā veidā. Katra izrādes versija ir unikāla, jo ir tapusi kopā ar vietējiem bērniem un radīta tai konkrētajai pilsētai, kuru tās dalībnieki un skatītāji sauc par mājām.

Endijs Fīlds ir britu mākslinieks, rakstnieks un kurators, kurš veido interaktīvas nestandarta izrādes, aicinot pētīt mūsu attiecības ar vietu un cilvēkiem un palūkoties uz ikdienas rutīnu no dīvainas, dezorientējošas perspektīvas. Fīlds ir viens no kolektīva Forest Fringe dibinātājiem. Mākslinieka darbi ir izrādīti Londonā, Ņujorkā, Lisabonā, Melburnā, Seulā, Honkongā, Kairā un citur.

Brita Hatzusa, "Aklais kino"

Skatītāji sēž kinoteātra tumsā aizsietām acīm. Katram aiz muguras atrodas bērns, kurš čukstus stāsta, kas notiek uz ekrāna. Filmu redz tikai mazais stāstnieks, pie tam – pirmo reizi. Skaņu celiņa pavadīti, klusie stāsti ir nedroši, trausli, bet apņēmības pilni jēdzīgi aprakstīt uz ekrāna notiekošo. Skatītājs iegrimst neredzamajā filmā, kura katram tiek izstāstīta savādāk, un nokļūst pasaulē kas atrodas "aiz" redzes. "Aklais kino" aicina iedarbināt iztēli, uzticēties un mainīt bērnu un pieaugušo komunikācijas veidu un rutīnu. Tas ir jūtīgs un maigs pieskāriens briestošam prātam. "Pasakaina, dīvaina un vienkārša ideja, kuras rezultāts ir intīms, sataustāms, asprātīgs un unikāls", "The Guardian".

Brita Hatzusa ir studējusi vizuālo un mediju mākslu Čelsijas Mākslas koledžā Londonā un fotogrāfiju un urbāno kultūru Goldsmita universitātē. Viņa veido foto projektus, filmas, video un izrādes, kuru forma tehniski un konceptuāli līdzinās kustīgam attēlam un kas pēta valodu, interpretāciju un pretrunās slēpto potenciālu.

Alesandro Šaroni, "Aurora"

Golbols ir paralimpiskais komandas sporta veids neredzīgiem un vājredzīgiem sportistiem. Vienīgā maņa, uz ko paļauties, ir dzirde. "Auroras" skatītāji vēro īstu spēli profesionālu atlētu sniegumā, bet horeogrāfs Alesandro Šaroni kopā ar tiesnešiem delikāti un pavisam nemanāmi iejaucas spēles norisē un laukuma scenogrāfijā, ievainojot sportistu un skatītāju uztveri un piepildot telpu ar dramaturģisku spriedzi. Attēls aizmiglojas un laiks kļūst lēns, bet Šaroni maina izpratni par to, kā mēs skatāmies un ko mēs redzam. "Aurora" un "Folk-s" ir divas daļas no izcilās Šaroni izrāžu triloģijas "Vai rīt tu mani vēl mīlēsi?", kas pēta ritualizētas fiziskās prakses, noguruma ritmu, ķermeņa trauslumu, ievainojamību un elastīgumu.

Viens no ievērojamākajiem itāļu režisoriem un horeogrāfiem Alesandro Šaroni veido intriģējošas izrādes, kurās satiekas deja, performance un rituāla antropoloģija. Ķermenis tajās ir gan medijs, gan analītisks instruments un izmēģinājumu lauciņš. Ar augstākā mēra precizitātes, saskaņotības un skaidrības palīdzību Šaroni savās izrādēs tiecas atklāt apsēstību, bailes un trauslumu, kas pavada ikvienu uznācienu uz skatuves. Latvijā Šaroni, kura darbi ir rādīti Venēcijas biennālē, Lionas Dejas biennālē, Parīzes Rudens festivālā, Volkera Mākslas centrā un citur, šogad viesojas pirmo reizi.

Kosimo Terliči, "Filma Aurora. Radīšana"

Kosimo Terliči filma ir kā dienasgrāmata, kas seko itāļu teātra mākslinieka Alesandro Šaroni izrādes "Aurora" tapšanas procesam, ir intīms un emocionāls stāsts par Šaroni darba metodi, izrādes dalībniekiem – neredzīgiem un vājredzīgiem sportistiem un viņu pasaules uztveri. Filmā mijas kadri no izrādes mēģinājuma un tās dalībnieku stāsti.

Kosimo Terliči ir itāļu fotogrāfijas, video, performances un kino mākslinieks, kura izpētes centrā ir cilvēks un viņa identitātes meklējumi un attiecības ar apkārtējo vidi.

Samira Elagoza, "Cock, cock… who’s there?"

"Cock, cock… who’s there?" ir sāpīga, aizkustinoša un ļoti personiska dokumentālā teātra izrāde – jaunas sievietes pētījums par tuvību un vardarbību. Lai pārvarētu bērnībā piedzīvotu traumu un atrastu veidu, kā atkal būt kopā ar vīrieti, Samira uzaicina skatītāju ceļojumā virtuālajā pasaulē un neskaitāmu svešinieku dzīvokļos, kur atgūst pārliecību, spēku un revidē savu seksuālo izpausmju arsenālu, nākot klajā ar aizvien jauniem priekšlikumiem. Samira Elagoza par izrādi stāsta: "Es esmu uzvedības pētniece, kas informācijas iegūšanai lieto savu ārieni un statusu. Esmu sevi padarījusi par žurku pašas izpētes laboratorijā. Mani atklājumi un jaunrade šai jomā maina ne tikai to, kā es redzu pasauli, bet arī to, ko es zinu par sevi."

Samira Elagoza ir jauna un drosmīga somu-ēģiptiešu izcelsmes māksliniece, kura strādā Amsterdamā. Pagājušogad, kad Samira absolvēja Amsterdamas Mākslas universitātes Horeogrāfijas nodaļu, par izrādi "Cock, cock… who’s there?" viņai tika piešķirta Andrē Veltkampa balva, bet mākslinieces pirmā dokumentālā filma "Craiglist Allstars" tika iekļauta Amsterdamas Dokumentālā kino festivāla programmā.

Kate Krolle, "Patiesības svētnīcā"

Ar jauniestudējumu "Patiesības svētnīcā" māksliniece Kate Krolle turpina savu ceļojumu teātra teritorijā, pārvēršot sen pamestu fabriku svētnīcā, lai meklētu gaismu neizmērojamā patiesības tumsā. Piedzīvojot ceremonijai līdzīgu epizožu virkni, kas notiek sešās dažādās vietās, skatītāji kļūst par lieciniekiem kādas "Idejas" eksistencei. Vai jūtas var ritualizēt? Kā tās praktizēt? Vai ir iespējams atbrīvoties no identitātes, nepārstājot just? Līdzīgi kā citos Kates darbos, arī šeit mākslinieces uzmanības centrā ir cilvēka dzīves un nāves jēgas meklējumi smalkā vizuālā un skaņas ainavā.

Kate Krolle ir absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju un prestižo pēcdiploma mākslas un audiovizuālo pētniecības centru "Le Fresnoy" Francijā, iegūstot "Les amis du Fresnoy" apbalvojumu. Kati interesē attiecības ar dabu un tās saikne ar cilvēka dzīvi, pieredzi un instinktiem, kā arī vientulība kā nepārejošs cilvēka esības stāvoklis. Savus atklājumus šai jomā viņa pārvērš precīzos, smalki niansētos darbos, kuru uztverei nepieciešams laiks, spēja apstāties un vērot.

Toms Treinis, Mārtiņš Zariņš, "Koncerts augiem"

Kas īsti ir augs – prece, eksponāts, lieta vai dzīva būtne? "Koncerts augiem" integrē lekcijas elementus un oriģinālmūziku, kas radīta, ņemot vērā informāciju par augiem piemītošajām uztveres sistēmām un to padziļinātu izpēti. Līdzās muzikālajai partitūrai izrādē ievīts fiktīvs un dokumentāls materiāls, kas tapis režisoru un aktieru veiktā izpētē un sarunās ar cilvēkiem, kuru ikdiena aizrit kopā ar augiem. Šī izrāde ir par augiem un priekš augiem, tādēļ cilvēki te ir tikai ciemiņi, kuru fiziskais, intelektuālais un emocionālais komforts pakārtots augu labsajūtai.

Toms Treinis un Mārtiņš Zariņš tikko kā absolvējuši Latvijas Kultūras akadēmiju un šis ir viņu pirmais iestudējums profesionālu teātra režisoru statusā. Jau studiju laikā abi jaunie mākslinieki ir radījuši vērā ņemamus darbus gan Latvijā, gan ārzemēs. Mārtiņš Zariņš ir pazīstams arī kā lielisks mūziķis un komponists, bet Toma Treiņa diplomdarbs – Gunāra Priedes lugas "Zilā" iestudējums Nacionālajā teātrī ir nominēts Spēlmaņu nakts balvai kā gada labākā mazās formas izrāde.

Ahilans Ratnamohans, Matīss Gricmanis, "Valodas triloģija: Bille 24 stundās"

"Valodas triloģija" ir tamilu mākslinieka Ahilana Ratnamohana un latviešu dramaturga Matīsa Gricmaņa pētījums par valodu kā simbolisku un sociālu kapitālu un varas instrumentu latvietības kontekstā. 
Galerijas telpā sēž ārzemniece. Trīs dienas un 24 stundas viņa lasa pazīstamo Vizmas Belševicas romānu "Bille". Viņa sāk apgūt latviešu valodu līdz ar pirmo grāmatas vārdu, lūdzot skatītāju palīdzību noteiktu skaņu izrunā vai nozīmju skaidrošanā. Ar vai bez skatītāju atbalsta viņai ir jāiztur un jānoved šis uzdevums līdz galam. Vai lasīšanas procesa laikā ārzemniece apgūs valodu un pietuvosies latviešu valodai un kultūrai? Kādā fiziskā stāvoklī viņa nonāks un kādu lomu uzņemsies skatītājs?

Ahilans Ratnamohans ir tamilu režisors un horeogrāfs, kurš ir uzaudzis Austrālijā, veidojis profesionāla futbolista karjeru Holandē, Vācijā un Zviedrijā, bet kopš 2007. gada nodarbojas ar laikmetīgo mākslu Sidnejā un Antverpenē. Viņu interesē netradicionāli teātra formāti, iedvesmo sports, kino un valodniecība. Pēc izrādes – pētījuma par migrāciju profesionālā futbola pasaulē, kurā Ahilans sadarbojās ar grupu futbolistu no Rietumāfrikas, viņš nodibināja savu performances kolektīvu "Star Boys Collective".

Matīss Gricmanis ir dramaturgs, scenārists un aktieris, kurš savu autobiogrāfiju atklājis "Dirty Deal Teatro" izrādē "Būt nacionālistam" (režisors Valters Sīlis), kas stāsta par laiku, kad viņš strādāja LR Saeimā. Matīss veidojis scenāriju Dāvja Sīmaņa filmai "Puika ar suni" par Žaņa Lipkes varoņdarbu Otrā pasaules karā. 

Venuri Perera ir šrilankiešu māksliniece, kas pēta Šrilankas dejas laikmetīgos aspektus. Savos darbos viņa runā par ķermeni kā politisku kategoriju un provokāciju un cieši tic mākslas spēkam mainīt pasauli.

Ahilans Ratnamohans, Matīss Gricmanis, "Valodas triloģija. Perfektais migrants"

"Valodas triloģija" ir tamilu mākslinieka Ahilana Ratnamohana un latviešu dramaturga Matīsa Gricmaņa pētījums par valodu kā simbolisku un sociālu kapitālu un varas instrumentu latvietības kontekstā. 
Ahilana Ratnamohana solo izrāde "Perfektais migrants" ir radīta sadarbībā ar latviešu sabiedrību. Ahilans ir jaunais latvietis. Viņš grib būt perfekts migrants un dara visu iespējamo, lai integrētos mūsu sabiedrībā. Ikvienam Latvijā vai pasaulē sastaptajam latvietim viņš vaicā, kas ir latvieša būtība. Ahilans iemācās vārīt maizes zupu, lieto sabiedrisko transportu un tiek pie sava Nameja gredzena. Pēc trīs nedēļām, kurās Ahilans ir mācījies latviešu valodu un kultūru, viņš vēlas dalīties savā Latvijas pieredzē ar skatītājiem.

Ahilans Ratnamohans, Matīss Gricmanis, "Valodas triloģija. Ārzemnieks"

"Valodas triloģija" ir tamilu mākslinieka Ahilana Ratnamohana un latviešu dramaturga Matīsa Gricmaņa pētījums par valodu kā simbolisku un sociālu kapitālu un varas instrumentu latvietības kontekstā. 
"Ārzemnieks" ir izrāde – spēle, kurā grupa iebraucēju, kas apgūst latviešu valodu, uzsāk sarunu ar vietējo publiku. Ar dažādu spēļu starpniecību viņi mēģina pastāstīt par sevi, nonākot paradoksālā situācijā – viņi ir spēles saimnieki, tomēr nepietiekamās valodas zināšanas rada trausluma un spriedzes pilnu atmosfēru. Bez publikas palīdzības izrāde kļūst apdraudēta, radot aizkustinošas, jautras, absurdas un nereti – konfrontējošas skatītāja un izpildītāja attiecības. "Ārzemnieks" aplūko valodas varu sabiedrībā, tās praktisko un sociālo nozīmi un stereotipus par ārzemniekiem, kuri nerunā vietējā valodā.

Benjamins Vandevalle, Joans Durāns, "Dzirdi"

"Dzirdi" ir skaniska horeogrāfija, kuru flāmu horeogrāfs Benjamins Vandevalle un komponists Joans Durāns katru reizi iestudē ar citu izpildītāju grupu. Rīgā viņiem pievienosies jauniešu koris "Kamēr…", lai kopā radītu dzīvu skaņu ainavu, kurā savijas abstraktas skaņas, trokšņi un kustības. Skatītāji atrodas telpā ar aizsietām acīm, kamēr trīsdesmit koristu radītais skaņas mākonis aug, pulsē un kustas ap viņiem, ļaujot fiziski piedzīvot skaņas spēku. Skaņa ir visur un vienlaicīgi.

Benjamins Vandevalle ir studējis deju un horeogrāfiju Karaliskajā baletskolā Antverpenē un laikmetīgās dejas skolā "P.A.R.T.S." Briselē. Viņa darbu uzmanības centrā ir skatītāja pieredze un dažādu uztveres aspektu pētījumi. Izrādē "Birdwatching 4×4" skatītāji devās braucienā cauri pilsētai busiņā, vērojot, bet paši paliekot neredzami. Izrādē "Inter-view" notika ļoti personiska satikšanās ar svešinieku pilsētas burzmā. Kopā ar filozofu Janu Knopsu un bērniem no Briseles priekšpilsētas skolas Benjamins radīja darbnīcu sēriju par deju un filzofiju, dokumentējot šo procesu aizraujošās filmās "Movements" un "Usual".

Joans Durāns komponē, nodarbojas ar improvizāciju, spēlē saksofonu un dažādus pašdarinātus instrumentus. Viņš ir ieguvis maģistra grādu džezā un improvizētajā mūzikā Parīzes konservatorijā, studējis arī laikmetīgo mūziku un Ziemeļindijas mūziku. Joans ir radījis un uzstājas ar soloprojektu seul un grupas projektu sousentendu, kā arī muzicē kopā ar tādiem kolektīviem kā OO, Rétroviseur Irène, māksliniekiem Timu Berni, Andreu Noimani u.c.

Krista Burāne, "Cietoksnis"

Kā informācijas un mediju laikmets mūs izolē? Kā stāsts kļūst par mītu? Kā uzskati kļūst par ticību? Kā burbulis kļūst par cietoksni?  Dokumentālā vides izrāde Daugavgrīvas cietoksnī atklāj mūsdienu mītisko pasauli, kas pilna ar pūķiem, princesēm, gaismas bruņiniekiem, tumsas spēkiem un neieņemamiem cietokšņiem. Tā aicina skatītāju ceļojumā cauri dažādām informācijas telpām, kur piedzīvot sašķeltās un neapvienojamās pasaules sarežģītību. Izrāde "Cietoksnis" turpina iepriekšējā Kristas Burānes projektā "Robežas" aizsākto pētījumu par fenomeniem, kas apvieno un sašķeļ sabiedrību. "Cietoksnī" izpētes un spēles teritorija no Purvciema ir pārcelta uz Bolderāju, bet tēma – no dzīves telpas uz mediju jeb informācijas telpu.

Māksliniece Krista Burāne strādā teātrī, kino, fotogrāfijā. Viņas radošās prakses centrā ir dziļa interese par dzīvi un humānismu, sadarbības potenciālu, telpas un laika nogriežņa radīšana cieņpilnai sarunai. Gan individuāli, gan kopā ar režisoru Mārtiņu Eihi Krista Burāne jau vairākkārt ir pievērsusies dokumentālajam teātrim. 2014. gadā viņas lielformāta iestudējums Rīgas Centrāltirgus Gaļas paviljonā tika iekļauts Rīgas – Eiropas Kultūras galvaspilsētas atklāšanas programmā, 2015. gadā festivālā "Homo Novus" lielu atsaucību guva izrāde "Lasītava", kurā skatītājs nonāca aci pret aci ar "aktieri" – cilvēku, kurš lasīja savu jaunībā rakstīto dienasgrāmatu, bet 2016. gadā Krista drosmīgi devās nezināmajā, veidojot izrādi "Robežas" Purvciema iedzīvotāju dzīvokļos.

Alesandro Šaroni, "Folk-s. Vai rīt tu mani vēl mīlēsi?"

"Schuhplattler" (kurpju sitējs) ir tradicionāla bavāriešu un tiroliešu tautas deja, kas neskarta saglabājusies no paaudzes paaudzē. Izrauta no konteksta un mehāniski atkārtota izrādē "Folk-s" šī deja kļūst hipnotiska, bet attēls kapitulē kāju sišanas ritma, soļu, elpošanas, sviedru tecēšanas un akordeona radītās fascinējošās skaņu ainavas priekšā. Tā drīzāk ir prakse jeb rituāls, nevis pabeigts darbs, kas rada telpu kolektīvai apcerei, meditācijai un empātijai un pēta skatītāja un mākslinieka sadarbības patieso dabu. Gan dejotāji, gan skatītāji drīkst atstāt izrādi jebkurā laikā bez iespējas atgriezties. Palikušie turpina skatīties, kamēr uz skatuves ir palicis vismaz viens dejotājs. Dejotāji turpina dejot, kamēr zālē atrodas vismaz viens skatītājs.
"Aurora" un "Folk-s" ir divas daļas no izcilās Šaroni izrāžu triloģijas "Vai rīt tu mani vēl mīlēsi?", kas pēta ritualizētas fiziskās prakses, noguruma ritmu, ķermeņa trauslumu, ievainojamību un elastīgumu.

Viens no ievērojamākajiem itāļu režisoriem un horeogrāfiem Alesandro Šaroni veido intriģējošas izrādes, kurās satiekas deja, performance un rituāla antropoloģija. Ķermenis tajās ir gan medijs, gan analītisks instruments un izmēģinājumu lauciņš. Ar augstākā mēra precizitātes, saskaņotības un skaidrības palīdzību Šaroni savās izrādēs tiecas atklāt apsēstību, bailes un trauslumu, kas pavada ikvienu uznācienu uz skatuves. Latvijā Šaroni, kura darbi ir rādīti Venēcijas biennālē, Lionas Dejas biennālē, Parīzes Rudens festivālā, Volkera Mākslas centrā un citur, šogad viesojas pirmo reizi.

Kristīne Brīniņa, "24h miega"

Es iztēlojos situāciju, kad vienā mirklī mans ķermenis tiek ievainots, kad manā acu priekšā cilvēki iet bojā vai tiek saplosīti gabalos, un man rodas vēlme iemigt, noticot, ka vardarbība nespēj skart manu miega pasauli." Izrādē "24h miega" Kristīne Brīniņa pēta dažādus miega stāvokļus kā iespējamo patvērumu no realitātes radītajām bailēm. Ķermenis, ieslodzīts starp miegu un nomodu, iegūst savādu trauslumu. Tikmēr notikumi ārpusē nenovēršami attīstās un bailes vairs nevar atlikt uz vēlāku laiku. Skatītāji ir aicināti pavadīt 24 minūtes miega ainavā un ļauties iztēlei par šīs mikropasaules beigām un sākumu. "Tagad mēs noskaitīsim līdz divpadsmit, tad visi sastingsim un nedarīsim neko", Pablo Neruda, "Keeping Quiet".

Kristīne Brīniņa ir absolvējusi Laikmetīgās dejas un horeogrāfijas nodaļu Latvijas Kultūras akadēmijā un ir viena no aktīvākajām savas paaudzes horeogrāfēm Latvijā. Kristīni interesē apkārtējie cilvēki un šķietami necilas situācijas, kas kļūst par viņas darbu iedvesmu – sākot no mežā sastaptas sēņotājas līdz iedomātai sarunai ar diriģentu Andri Nelsonu. Viņa pēta dažādus veidus, kā pārnest ikdienas pieredzi uz skatuvi, veidojot tiešākas un empātiskākas attiecības mākslinieka, mākslas darba un skatītāja starpā. 2014. gadā Kristīne pārcēlās uz dzīvi laukos Cīravā, kur kopā ar vīru vada starptautisku mākslinieku rezidenci bijušajās ūdensdzirnavās un meklē veidus, kā pievērst un noturēt vietējo iedzīvotāju interesi laikmetīgās mākslas projektiem.

Džesika Hūbere, Džeimss Ledbiters ("J&J"), "Cerību māksla. Dalīšanās"

"Cerība nav pārliecība par to, ka viss beigsies labi, bet gan par to, ka neatkarīgi no tā, kā viss beigsies, tam ir bijusi jēga", Vaclavs Havels.
Raudzīties nākotnē bezbailīgi nav viegli. Cerība sašķobās, iedomājoties par klimata katastrofām, kariem, migrāciju, finansiālo nestabilitāti, nacionālismu, uzbrukumiem cilvēktiesībām un vārda brīvībai. Tomēr mākslinieki Džesika Hūbere un Džeimss Ledbiters jeb J&J ir nolēmuši nepakļauties baiļu sēšanas politikai. 
2016. gadā viņi uzsāka mūsu vērtību sistēmas izpēti un dialogu par bailēm, cerību un nākotni un uzdeva jautājumu: "Kur mīt cerība un kur izpausties sabiedrības potenciālam?" Rīgā mākslinieki aicina uz performatīvu vakaru, kura materiāls tapis trīs radošās darbnīcās "Vieta cerībai" Cēsīs un Rīgā.

Džesika Hūbere ir šveiciešu māksliniece, viena no Cīrihes mākslinieku kolektīva mercimax dibinātājām. Viņas agrīnie darbi veidoti laikmetīgās dejas tehnikā, bet šobrīd tie ir kļuvuši daudzveidīgāki gan formas, gan satura ziņā. Mākslinieci interesē attiecību struktūras un tas, kā indivīdi funkcionē sabiedrībā. 
Džeimss Ledbiters, pazīstams ar pseidonīmu The vacuum cleaner, ir mākslinieks un aktīvists, kura darbu spektrs variē no monoizrādēm telpās līdz masu līdzdalības akcijām ielās. Viņa pieeja ir smalka, ekstrēma, un vienmēr – satriecoši atklāta, provokatīva un rotaļīga. Rīgā Džeimss ir viesojies ar izrādi "Mental" un projektu "Madlove. Saruna par patvēruma dizainu".

Sanja Mitroviča, "Runā!"

Serbu mākslinieces Sanjas Mitrovičas izrāde "Runā!" analizē valodas nozīmi, ietekmi un potenciālu manipulēt ar klausītāju. Kopā ar aktieri Jorri Vandenbušu Sanja iedveš jaunu dzīvību dažādu cilvēku publiskās runās, katru veidojot kā nelielu, precīzu performanci. Mūs uzrunā brīvības cīnītāji, humānisti, revolucionāri, masu slepkavas un diktatori. Abi aktieri pamazām kļūst par sāncenšiem, kuri metas cīņā par publikas atzinību, bet skatītāji ir tiesneši, kas izlemj, kurš uzvarēs šajā retorikas kaujā. Politiskās runas valdzinājums un dramatisma piesātinātā struktūra, kas reiz spējusi piecelt kājās masas, tiek pakļauta jaunam pārbaudījumam. Ļoti aizraujošs un ļoti biedējošs ceļojums politiskās runas vēsturē 120 gadu garumā.

Režisore, aktrise, rakstniece un pasniedzēja Sanja Mitroviča ir studējusi japāņu valodu un literatūru Belgradas universitātē un mīmu mākslu Amsterdamas Mākslas universitātē. 2009. gadā viņa nodibināja savu kompāniju "Stand Up Tall Productions" un jau gadu vēlāk saņēma prestižo Nīderlandes Teātra institūta "BNG" balvu kā gada labākā jaunā režisore. Šobrīd Sanja ir rezidējošā režisore Orleānas Nacionālajā teātrī Francijā un drāmas un dokumentālā teātra pasniedzēja Briseles Karaliskajā Teātra, kino un skaņas institūtā. Mākslinieci interesē teātra attiecības ar mūsu laikmeta sociālo, politisko un kultūras realitāti un dokumentāla pieeja, kas atbalso pasaules notikumus un pašu mākslinieku dzīves stāstus un pieredzi.

Ants Hemptons, "Traka, bet patiesība"

Savvaļas dzīvnieku skaits uz zemes pēdējos 40 gados ir samazinājies uz pusi. Aizturot elpu nav iespējams izdarīt pašnāvību. Tauriņi nogaršo ar kājām.
Šīs konferences stila izrādes centrā ir bērni, kas stāsta dažādus faktus par Latviju un pasauli – gan šokējošus, gan neticamus, gan ļoti smieklīgus. Klausoties to birumā kļūst skaidrs – palaist pasaulē bērnu ir viegli. Daudz grūtāk ir ielaist pasauli bērnā. Bērni, kuri kāpj uz skatuves, lai atkārtotu austiņās dzirdamos faktus, uztver tos bezbailīgi un ar neslēptu interesi. Pieaugušie skatītāju zālē jūtas izslēgti no spēles un tajā pat laikā tieši atbildīgi par pasauli, ko apraksta bērni. 

Skatītāji var apmeklēt izrādi jebkurā brīdī tās norises laikā un palikt, cik ilgi vēlas. Aicinām nākt kopā ar bērniem, jo ikviens aptuveni 8 līdz 12 gadus vecs bērns no skatītāju zāles izrādes laikā no plkst. 16.00 līdz 19.00 var doties uz skatuves, apēsties uz kāda no tās centrā novietotajiem krēsliem, uzlikt austiņas un atkārtot tajās dzirdamos faktus. Šeit nav iepriekšējas dalībnieku atlases vai mēģinājumu. Katra bērna uzstāšanās ilgst 12 minūtes.

Ants Hemptons ir britu mākslinieks no Briseles, viens no kolektīva Rotozaza dibinātājiem, pazīstams visā pasaulē, pateicoties savai unikālajai teātra metodei Autoteatro. Tās ir tehnoloģiski smalki risinātas izrādes, kuras, sekojot mākslinieka instrukcijām, rada un izpilda paši skatītāji, apšaubot pieņēmumu, ka teātris ir kolektīvs piedzīvojums. Viens no slavenākajiem darbiem šajā sērijā ir kopā ar Timu Etčelu radītais lasīšanas projekts bibliotēkā The Quite Volume, kurš ir saņēmis Bessie balvu ASV un 2013. gadā izrādīts arī pie mums – festivālā "NoMadI" Valmierā un Rīgā.

Milo Rau ("Schaubühne Berlin"), "Līdzjūtība. Ložmetēja stāsts"

Viena no sarežģītākajām mākslinieciskajām reakcijām uz Eiropas bēgļu krīzi, Milo Rau izrāde "Līdzjūtība. Ložmetēja stāsts" dodas uz karstajiem punktiem – bēgļu ceļiem un izcelšanās vietām Vidusjūras reģionā un pilsoņu kara skartajām teritorijām Kongo. Pa pusei dokumentālais, pa pusei – iztēlotais satriecošās aktrises Ursinas Lardi monologs balstās intervijās ar NVO aktīvistiem, reliģiskajiem līderiem, upuriem Āfrikā un Eiropā un uzdod pretrunīgo jautājumu – kā mēs izturamies pret citu ciešanām un kāpēc mēs uz to skatāmies? Kādēļ viens mirušais pie Eiropas robežām ir svarīgāks par tūkstošiem mirušo kara plosītajā Kongo? Izrāde reflektē ne tikai par mūsu līdzcietības, bet arī par Eiropas humānisma robežām.

Milo Rau ir šveiciešu žurnālists un režisors, apvienības "International Institute of Political Murder" dibinātājs. Pēc vācu un romāņu valodas un literatūras un socioloģijas studijām Cīrihē, Berlīnē un Parīzē, Milo Rau sāka strādāt par dramaturgu un režisoru neatkarīgajos teātros Vācijā un Šveicē. 2009. gadā viņš pievērsās jaunai teātra formai – politisku notikumu rekonstrukcijai uz skatuves. Līdz ar "Pēdējo Čaušesku dienu" iestudējumu, kurā precīzi tika rekonstruēta Čaušesku notiesāšana un nāves soda izpildīšana, Milo Rau pārliecinoši pieteica sevi Eiropas teātra avangardā. Pētnieciskā žurnālistika, kurā Rau aktīvi darbojas kopš studiju laikiem, apvienojumā ar teātri padara šī režisora darbus unikālus. Tiem pamatā ir nopietns izpētes darbs un sarunas ar cilvēkiem, kas ir attiecīgo notikumu liecinieki, lai panāktu iespaidu par iespējami precīzu rekonstrukciju. Skatoties viņa izrādes šķiet, ka pats režisors neko neinterpretē un nekomentē, neieņem skaidru pozīciju. Tā ir Milo Rau taktika – izstāstīt notikumu, spriedumu atstājot skatītāja paša ziņā. Bet pasludināt spriedumu Rau izrādēs ir ļoti sarežģīti. Saņēmis neskaitāmas Vācijas un Eiropas līmeņa teātra balvas un pamatoti nodēvēts par vienu no būtiskākajiem un pretrunīgākajiem Eiropas režisoriem, 2017. gadā Milo Rau kļuva par Ģentes Nacionālā teātra  māksliniecisko vadītāju. 2013. gadā festivālā "Homo Novus" bija skatāma Milo Rau izrāde "Naida radio" un video instalācija "Maskavas prāvas".

Citas norises:

Samira Elagoza, filma "Craigslist Allstars"

"Craiglist Allstars" ir postmoderna pasaka par cilvēka vientulību. Ar "Craiglist" portāla starpniecību jaunā māksliniece Samira Elagoza sazinās ar nepazīstamiem vīriešiem trīs dažādās pilsētās, sarunā tikšanos un nofilmē abu iepazīšanos. Katra satikšanās ir īsta un neparedzama. Tā vietā, lai taisītu filmu, Samira dodas tajā iekšā, kļūstot par vīriešu apskates objektu. Tomēr galu galā Elagoza šo skatienu aptur un pavērš atpakaļ. 

"Craigslist Allstars" pirmizrāde notika Amsterdamas Dokumentālo filmu festivālā "IDFA" 2016. gadā, tā tika iekļauta Kopenhāgenas Dokumentālo filmu festivāla "CPH:DOX 2017" galvenā konkursa programmā.

"Aleppo" projekts, "Otrā daba"

Kā iztēloties un runāt par ekoloģiju, kas stāv pāri dalījumam dabā un cilvēkā? Sekojot krasam un mākslīgam kultūras un dabas nošķīrumam, no Rietumu ekoloģijā pārstāvētajām tiesībām uz aizsardzību ir izslēgta virkne dzīvu un nedzīvu būtņu. Iedvesmojoties no pirmtautu perspektīvas, programma "Otrā daba" aicina paplašināt ekoloģijas ideju. Uzrunājot dažādas maņas (vārdi, skaņa un attēls), programma atklāj saikni starp feminismā un pirmtautu pasaules ainavā sastopamo skatījumu uz dabu un aplūko "minoritārās ekoloģijas" iespējamību.

Programma "Otrā daba" ir organizācijas "Aleppo" (Brisele) projekts un tās kurators Daniels Blanga Gubajs ir politikas filozofijas un performances pētnieks, beidzis Venēcijas Arhitektūras universitāti, kur studējis pie Džordžio Agambena un ieguvis doktora grādu kultūras studijās Palermo un Valensijas universitātē un Berlīnes Brīvajā universitātē. Daniels strādā par pasniedzēju Briseles Mākslas akadēmijā un ir politikas filozofijas un mākslas izpētes telpas "Aleppo" dibinātājs.

Saruna par minoritāro ekoloģiju un skaņu klausīšanās sesija kopā ar Elinu Maru Oijenu Visteri un Mirko Nikoliču
Elina Mare Oijena Vistere ir skaņu, eksperimentālās mūzikas un performances māksliniece. Viņas radošās prakses centrā ir dabas un kultūras dihotomija, klimata jautājumi, ķermenis un dzimums, postkoloniālais feminisms un progresīva ekoloģiskā perspektīva. Teorijai un praksei Elinas darbā ir vienlīdz būtiska nozīme. Klausīšanās sesija piedāvā iegremdēties skaņu ainavā no Lofotu salām un, reflektējot par iekļaujošas ekoloģijas tēmu, iesaistīties sarunā ar Mirko Nikoliču par minoritāro ekoloģiju.

Melānijas Bonajo filma "Nakts augsne – nakts dārzkopība"
"Nakts dārzkopība" aplūko cilvēku kopābūšanu, apstrādājot un sadarbojoties ar zemi alternatīvām, pirms-koloniālām metodēm. Filmas centrā ir četri stāsti par četrām sievietēm, kuras piekopj drosmīgu dzīvesveidu, praksē īstenojot rasisma, zemes kolonizācijas, diskriminējošas barības sistēmas un gaļas industrijas radīto seku kritiku.
Holandiešu kino un performanču māksliniece Melānija Bonajo pēta savas paaudzes garīgo tukšumu, mainīgās cilvēka un dabas attiecības un jautājumus, kas saistīti ar lietu un dzīvu būtņu klasifikāciju, ideju par mājām un dzimumu un attieksmi pret vērtībām.

"Otrā daba" ir daļa no Festivāla skolas programmas, uz kuru aicināts ikviens interesents un ko "Homo Novus" veido kopā ar Danielu Blangu Gubaju, aleppo.eu (Brisele), Vinsentu W.J. van Gervenu Oju, New World Summit (Tirāna), māksliniekiem Antu Hemptonu un Kristofu Meijerhansu (Brisele).

Ants Hemptons, Kristofs Meijerhanss, "Lieta. Automātiskā darbnīca"

"Lieta" ir automātiski vadītas meistarklases, izrādes un ceļojuma hibrīds, kas sastāv no četrām epizodēm un ko Rīgā izpilda starptautiska mākslinieku grupa – Festivāla skolas dalībnieki. "Lieta" aplūko to, kā mijiedarbojas visai pasaulei nozīmīgas lielās lietas un tās mazās lietas, ko ikviens no mums var aktivizēt jebkurā brīdī. Šīs darbnīcas uzdevums ir aktivizēt dalībnieka uzticēšanos un iztēli tādā mērā, lai varētu atklāt un izmēģināt jaunu sevis paša versiju, ar prieku "izkāpt" no komforta zonas un kaut mirkli nodzīvot tā, it kā tu patiešām būtu brīvs. Aiz automātiskās darbnīcas nestāv harizmātisks vadītājs. Viss ir mākslinieku grupas rokās, kas atver ceļasomu un seko tajā atrastajām norādēm. "Automātiskā darbnīca" ir cerības rūpnīca, tā šo projektu ir raksturojis Islandes Mākslas akadēmijas pasniedzējs Aleksandrs Roberts.

Dalībnieki: Melānija Frānsisa Filipsa (Londona), Antra Leite Straume (Rīga), Mapengo Namoda (Maputo), Barbara Lehtna (Tallina), Pauļus Markevičus (Viļņa), Ina Sladiča (Berlīne), Ašers Simiso Gamedze (Keiptauna) un citi.

Vinsenta W.J. Van Gervena Oja lekcija

Vinsents W.J. Van Gervens Ojs pārstāv māksliniecisku un politisku kustību "Jaunās pasaules samits", kas iesaistās alternatīvu pārvaldes struktūru veidošanā vietās, kur cilvēki ir izslēgti no demokrātijas un kurus nepārstāv nacionāla valsts. Lekcijā "Jaunās pasaules samita pedagoģija" Vinsents iepazīstinās ar šo kustību un vienu no tās projektiem "Jaunās pasaules akadēmija", kas aplūko un veicina mākslas lomu dažādu politisku konfliktu risināšanā. Īpaša uzmanība lekcijā tiks pievērsta sadarbībai ar Kurdu sieviešu kustību un projektam "Bezvalsts demokrātija".

Pēc lekcijas – Van Gervena Oja un sociālantropologa Roberta Ķīļa saruna.

Vinsents W.J. van Gervens Ojs ir filologs un publicists neatkarīgā brīvpieejas izdevniecībā punctum books. Kustībā "Jaunās pasaules samits" Vinsents kopā ar filozofu un mākslinieku Jonasu Stālu darbojas kā viens no virzītājspēkiem un redaktors. Viņš ir arī viens no retajiem nūbiešu valodas pārzinātājiem, kurš tulko Viduslaiku perioda nūbiešu tekstus. Van Gervena Oja darbi ir publicēti "ArtPapers", "Polish Archeology in the Mediterranean, postmedieval", "Theory & Event", "tripwire" un citviet.

Elizabetes Povinelli lekcija

Kolumbijas universitātes Franca Boasa antropoloģijas un dzimtes studiju profesore, Sieviešu un dzimtes izpētes institūta direktore un Austrālijas pamatiedzīvotāju mediju kolektīva Karrabing Film Collective dalībniece Elizabete Povinelli pārstāv vēlīnā liberālisma kritisko teoriju, kuras uzmanības centrā ir citādā antropoloģija. Povinelli darba pamatā ir amerikāņu pragmatisma un kontinentālās teorijas kritika un vērtību, materiālu un sociālo struktūru aprite koloniālajā liberālismā, kā arī viņas dziļā un ilgstošā sadarbība ar kolēģiem no Ziemeļaustrālijas pirmiedzīvotāju sabiedrības, kuras rezultātā tapušas piecas grāmatas, virkne eseju un filmu. Viņas īsfilma "Karabingi, bēguma pagriešanās" 2012. gadā tika iekļauta Berlīnes Kinofestivāla konkursa programmā. Lekcijā "Politiskās idejas pēc (Rietumu) cilvēka" Povinelli runās par pirmtautu un citādā antropoloģiju, multinaturālismu un savu jaunāko projektu – ģeontoloģijas – vēlīnā liberālisma analīzi no Ziemeļaustrālijas pirmiedzīvotāju perspektīvas.

Pēc lekcijas – Elizabetes Povinelli saruna ar vienu no documenta 14 kuratorēm, rakstnieci, vēstures, mākslas un pirmtautu kultūras pētnieci Kendisu Hopkinsu (Jukona, Kanāda).

Pirms un pēc lekcijas kinozālē notiks "Karrabing Film Collective" īsfilmu skate.

Mary Orcher koncerts

Mary Ocher ir mūziķe, dzejniece, režisore un māksliniece no Berlīnes, dzimusi Maskavā, ebreju – ukraiņu izcelsmes balss un leļļu teātra aktiera un inženieres ģimenē. 1991. gadā ģimene devās uz Izraēlu, kur apmetās kibucā netālo no Negevas. Māksliniece Mary Ocher iet pret straumi gan radošā, gan sociālā ziņā un rada raupju, tumša teatrālisma un kaisles piesātinātu mūziku, kurā jaušamas folkmūzikas, eksperimentālā popa, 60. gadu garage, abstraktās mūzikas, afrikāņu ritmu ietekmes. Ocher ir izdevusi 4 albumus un dubulto mājas ierakstu antoloģiju. Viņas jaunāko albumu "The West Against The People" papildina eseja, kurā māksliniece analizē šībrīža sociāli politisko klimatu.

"Dobranotch" koncerts

Pirms 10 gadiem draugu kompānija no Pēterburgas dzīvesprieka un jaunu muzikālu meklējumu vadīta nodibināja mini orķestri "Dobranotch", kura pamatrepertuāru veido ebreju, čigānu un Balkānu tradicionālā mūzika un krievu mūzika no laika, kad Krievijā dzima pūtējorķestru tradīcija. Vienlīdz pārliecinoši "Dobranotch" skan gan uz lielām skatuvēm, gan klubos un brīvdabas festivālos. Nereti viņi nokāpj no skatuves, lai spēlētu publikas vidū tā, kā viņu senči to darīja kāzās pirms simts gadiem.

Uyarakq koncerts

Akalu Bertelsens, pazīstams kā Uyarakq, ir grenlandiešu elektroniskais mūziķis, producents un dīdžejs no Nūkas. Viņa muzikālo ietekmju lauks ir plašs – no fanka līdz metālam, ko viņš ar aizrautību spēlēja jaunībā Grenlandē un Dānijā. Šobrīd Uyarakq darbojas elektroniskās mūzikas jomā, kur vada mūzikas ierakstu studiju "Mediahouse Qunnersuaq" un producē inuītu izcelsmes hiphopa māksliniekus. 2016. gadā viņš tika nominēts Ziemeļu ministru padomes Mūzikas balvai par sadarbību ar inuītu reperi Peand-eL. 

Izrāžu norises laikus iespējams apskatīt šeit.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!