Foto - Kristaps Kalns, 1914.lv
 
Recenzija
18.02.2014

90 dienas par karu un ne tikai

Komentē
0
Saglabā

18. janvāra vakarā virs Vecrīgas jumtiem kādu pusstundu sprakšķēja biezs pirotehnikas izstrādājumu slānis kā apliecinājums tam, ka Rīgai turpmākās 365 dienas tiks puse no Eiropas kultūras galvaspilsētas goda. Daudzo notikumu un notikumiņu atklāšanas kakofonijā ar smagu X izslējās izstāde "1914" izstāžu zālē "Arsenāls", vienā no nedaudzajām mākslai atvēlētajām lielformāta telpām, kas tuvākajā laikā pāri slieksnim laidīs cilvēkus bez baltām aizsargķiverēm galvā. Izstāde, kuras preses konferencē apmulsis ieklīdu jau pirms gandrīz gada, ir ilgi un pamatīgi gatavota ar vērienu, kādu ierasts redzēt lielajos Rietumu muzejos.

Tātad X. Cauri Kirila Kirasirova veidotajai grafiskajai zīmei nonākot ierasti plašajā "Arsenāla" priekštelpā, apmeklētāju pārsteidz vai sagaida iespaidīga koka būve, apslāpēta akustika un atlūzas melnzemē. Koka smarža un daudzās detaļas liek ar kasieri sarunāties pakausim, bet seja veras telpā, kas, neskatoties uz viegli draudīgo konstrukciju, kļuvusi mājīgāka. Ekspozīcija sākas improvizētā garderobē, no kuras apmeklētājs, kļuvis dažus kilogramus vieglāks (ir taču ziema), sāk kāpienu. Izstāde sadalīta vairākās daļās, un tās ievadā – "Uz impēriju drupām" – labprāt pavadu ilgu laiku. Es neiebilstu, ja visu "Arsenālu" klātu melnzeme ar tajā izkārtotiem "mākslas invalīdiem", kā Rundāles pils muzeja krājuma apskādētos eksponātus dēvējot Imants Lancmanis. Nobružātas mēbeles, salauztas daiļavas, izcaurumoti eņģeļi, pārcietušas karus un laika zobu, liecina par citiem laikiem un saimniekiem.

Koka tunelī mīt "Strēlnieki", izstādes nākamā sadaļa. Ievada tekstā sablīvēts skaitļu krāvums, kas sausi nobirst gar acīm. Skaitļi turpina sekot tālāk izstādē, caurdurot mākslinieku biogrāfijas. Veroties, piemēram, iepriekš neredzētās Konrāda Ubāna gleznās, gan nav lielas jēgas no ziņām par to, cik ilgi mākslinieks strādājis par skolotāju vai kad apmeklējis to vai citu pilsētu. Tomēr, kad pēc izstādes vēlos atrast kādu informāciju par izstādē iekļautajiem māksliniekiem un darbiem, visādi citādi bagātīgi piekrautā mājaslapa "1914.lv" neko vairāk uzzināt nepiedāvā. Arī izstādes avīze, ko kāri paķeru pie ieejas cerībā mājup aiznest kaut ko vēlāk lasāmu, neko daudz uzzināt neļauj. Čaukstošajā papīrā iespiests nopietns jautājums: "Kāpēc mums šodien runāt par karu?", tomēr galu galā rodu vien apstiprinājumu aizdomām, ka šo izstādi iekārtot bija ārkārtīgi sarežģīti, – lielākoties melnbaltas retu darbu reprodukcijas sasviestas čupā ar attēliem no darba procesa, bet tie kuplā skaitā atrodami arī mājaslapā. Bet mežs jau izcirsts, un papīri saķēpāti.

Atgriežoties pie "Strēlniekiem", garajā koka tunelī starp smaržu un puskrēslu sarindotas karavīru fotogrāfijas. Iesākumā mazliet vienmuļie portreti drīz piekāpjas amizantākām ainām no strēlnieku ikdienas – spocīgām teātra ainām, kailiem jātniekiem spridzinātājiem, kas ar visiem zirgiem iebriduši Ķīšezerā, u.tml. Visbaisākie ir strēlnieku grupas fotouzņēmumi pēc pārciestām kaujām, dzīvi palikušajiem pozējot pie līķu rindām.

Pa kreisi vai pa labi, bet nākamais pieturas punkts ir "Aculiecinieki". Pēc viegli klaustrofobiskā tuneļa un "izklaidējošā" ievada trepes lejup atgriež šķietami garlaicīgākā muzeja situācijā – modernās mākslas izstādē, tomēr šādā izkārtojumā, pateicoties Monikas Pormales un Rūdolfa Bekiča veidotajai izstādes arhitektūrai, "Arsenāla" telpas kļuvušas aptveramākas. Vienā pusē agrīnie modernisti no lielākoties Austrumeiropas valstīm, kas neatkarību ieguvušas, tieši pateicoties Pirmā pasaules kara notikumiem, bet otrā – latviešu gleznotāji. Nepiespiestā, bet pārdomātā izkārtojumā katrs darbs kļūst par būtisku ekspozīcijas rindkopu. Starp tiem izbārstītie citāti gan nojauc "Arsenāla" pirmās zāles iekārtojuma lakonismu, lai arī tajos "Aculiecinieki", lielākoties mākslinieki, kuru darbību zināmā mērā ietekmējis Pirmais pasaules karš, mazliet izteikušies par šo trauksmaino laiku. Pareizāk sakot, izteikušies plaši, bet ne šeit un ne šoreiz. Piemēram, no Tristana Carā 1918. gada dadaistu manifesta izvilkta frāze "Der neue Künstler protestiert: es malt nicht mehr[i]". Izstādes citāta versijā gan jaunais mākslinieks ir ne vien zaudējis savu dzimumu (oriģinālā – "er malt nicht mehr"), bet arī to, pret ko tad viņš īsti protestē, – abstraktais izvilkums pakampts no plašākas rindkopas, kurā dadaisti vēršas pret tēlojošo, simbolisko, iluzoro un plastisko mākslā.

Grafiskie elementi izrotā arī nākamo telpu – garā laika līnijā sarindoti būtiskākie Pirmā pasaules kara notikumi sasaistē ar šādiem tādiem notikumiem mākslā. Man par izbrīnu, daži apmeklētāji tiešām sašķiebtām galvām mēģina visu sarakstīto izlasīt, it kā gatavotos centralizētajam eksāmenam. Otrajā zālē ekspozīcija jau mazliet raibāka: vienā stūrī kaut kādu, šķiet, visai formālu iemeslu dēļ iespiesti vai iesviesti "laikmetīgie komentāri", bet telpas viducī divas modernisma lapenes – glītas konstrukcijas, kas gleznas tur pa gabalu no rokām un deguniem, bet gaismas prožektora kūļus sastampā nevienmērīgu kvadrātiņu virtenē. Tiesa, vārajā gaismā samiegtām acīm viegli attapties izlocītam kā saulespuķei gleznu virzienā. Šeit arī, manuprāt, jaukākie kolekcijas piemēri – latviešu modernistu pēckara gadu krasākie eksperimenti. Pašā galā un vēl aiz gala – tas ir, sienām – atgriežas ārvalstu mākslinieki duļķainā kombinācijā, kuras viducī viens vai divi lieliski skulpturāli darbi, kuriem diemžēl neatceros autoru.

Lai arī "karš" tiek daudzināts bieži, izstādē tas ir kā neredzamais ļaundaris, kas atnācis, visu salauzis un aizgājis. Gadskaitļi un mirušo uzskaitīšana ir tikpat abstrakta kā apvīlētie citāti, tāpēc "mākslas invalīdi" par karu pastāsta daudz vairāk nekā notikumu uzskaitījums. Bet pastaigā pa izstādi visbrašāk ved latviešu modernisti, taču ne jau par karu mēs runājam. Mēs drīzāk runājam par neskaidrām idejām, kas virmoja gaisā laikā, kad mainījās ielu nosaukumi, naudaszīmes un laikabiedri. Par ārzemju ceļojumiem un redzēto Parīzē vai Pēterpilī. Bet, iespējams, mēs klusējam, jo uz jautājumu "kāpēc mums šodien runāt par karu?" no tiesas ir grūti atbildēt.

Tomēr laikā, kad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ļauj aplūkot vien gleznu reprodukcijas uz sava žoga, ir žēl, ka šāda izstāde atvērta vien 90 dienas. Jo šis nav notikums, kam ir savs noteikts laiks un vieta (neskatoties uz zīmīgo simtgadi), šeit ir runa par vingrinājumiem muzejniecībā. Par visu to blāķi informācijas, kas slēpjas aiz baltajām, mazliet iešķībajām sienām, par ekrāniem, kurus var aiztikt un bakstīt, par lekcijām, kuras var noklausīties klātienē un mākonī, par bērniem, kas labo salauztas rotaļlietas, un visu pārējo, kas mūsdienu muzejus mēģina padarīt par kaut ko, kas spēj konkurēt ar boulingu, sasaldētu jogurtu un citām izklaides iespējām.

Atpakaļceļā izmetu loku cauri dzīvo mākslinieku stūrītim, kas kopējā ekspozīcijā šķiet visai lieks, un, pāris reizes nodevis Salmanim elektronisku sveicienu, dodos mājup.


[i]       Jaunais mākslinieks protestē: viņš vairs neglezno. (Tulk. no vācu val.)

 

Tēmas

Kaspars Groševs

Kaspars Groševs ir latviešu mūziķis un mākslinieks, kas darbojas vizuālās mākslas un skaņu instalāciju jomā. Kaspars regulāri par skaņu mākslu raksta žurnālam "Studija". Kopš radio "NABA" pirmsākumiem...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!