8 spēcīgas idejas Demogrāfisko lietu centra dienaskārtībai

Uz šo komentāru diemžēl man nav laika atbildēt, jo Soross man samaksāja par šo rakstu 3 miljonus, kurus tagad došos novietot Panamā reģistrētajā uzņēmumā.

Es galīgi nesaku, ka Latvijā viss ir slikti. Bērna kopšanas atvaļinājums, tas, ka viņu var izņemt arī tēvs, ir ļoti progresīvi. Diemžēl, problēmas sākas pēc tiem 1.6 gadiem. Nav bērnudārzu, un tad ir visas tās sīkās lietas, kas ļauj saprast, ka ģimenes ir prioritāte tikai sloganos. Turklāt, darba dalījums ģimenē Latvijā vēl joprojām ir tradicionāls. Kamēr tas tā būs, nedomāju, ka daudzas izglītotas sievietes uzupurēsies un dzemdēs vairāk kā 1 bērnu.

piekrītu kalvim, kniebšanos dzērumā ir jāsoda un nopietni.

p.s. linda, tu esi brīnumiņš.

Gluži pretējas domas, tieši kā reiz ir modē un tādā kā pārspīlētā formā. Man nešķiet, ka staipīt bērnu līdzi uz restorāniem vēlā vakarā ir pareizi, ja bērnam vispār jau nāk miegs un viņš kašķējas, cilvēkiem tas traucē, man arī. Kādreiz operā varēja sēdēt izrādēs (kuras nav domātas bērniem) ar kliedzošiem bēbjiem, bet ne jau klaigāšanu nāk klausīties. Vai arī ļauj bērnam vandīties pa torti un salātiem, kuru pēc tam ciemiņiem jāēd. Tādi skati ir redzēti. Sabiedrība kopumā ir labvēlīgi noskaņota pret daudzbērnu ģimenēm, bet pret izlutinātiem bērniem un vēl vairāk pret viņu vecākiem gan nē.

Kaut kā pārāk žultaini autorei sanācis. Es saprotu, ka tas būtu loģiski, ja kāds viņai tiešām ar varu spiestu dzemdēt bērnus. Piemēram, mēģinātu ieviest obligāto reproduktīvo dienestu sievietēm, līdzīgi kā daudzās valstīs ir obligātais karadienests vīriešiem. Bet nekas tāds taču nenotiek. Ja runā par cilvēku privātās dzīves un privāto tiesību ierobežojumiem, tad citās jomās tie ir nesalīdzināmi smagāki un daudzskaitlīgāki. Turklāt pārsvarā tie saradušies pēdējo 10-15 gadu laikā, kad Latvijā ir pie varas partijas, kuras sevī reklamē kā labējas un liberālas.

Paldies L. Curihai par brīnišķīgo rakstu un konstruktīvo debates sākšanu mums visiem tik ļoti sāpīgajā jautājumā. Patiešām var tikai noņemt cepuri šīs sievietes priekšā, kura vēl nav salūzusi Latvijas valsts nežēlīgā terora priekšā, kas ar varu piespiež sievietes radīt bērnus. Zemāk krist vairs laikam nav iespējams, tāpēc Latvijas salīdzinājums ar Čaušesku Rumāniju ir pārāk maigs. Visādi citādi, protams, autorei var piekrist. Daudz bērnu – tas ir sliktākais, kas ar cilvēku var notikt un, protams, Rumānijas bēdīgā pieredze to pilnībā pierāda. Patiešām, visiem ir jau līdz kaklam tie neskaitāmie bērnu bari Latvijā, kas rada kņadu, trokšņus, smakas, nekārtības, haosu. Tas vienreiz ir jāizbeidz. Un galvenais – padomāsim par tām mātēm, kuru likteņus ir salauzuši bērni. Viņu karjeras ir iznīcinātas, viņu ķermeņi ir daudzo dzemdību izkropļoti, viņām nav vairs nākotnes, viņas nav noteicējas pār savām dzīvēm. Ir tik skumīgi staigāt pa Latvijas klubiem, kafejnīcām un krogiem, kur pulcējas vieni vienīgi veči, jo sievietes jau iziet sabiedrībā neuzdrošinās – jāpilda valstiskais pienākums, jāaudzina bērni – nākamie nodokļu maksātāji. Tagad pavasarī visas Eiropas pilsētas uzplauks, jo ielās visā krāšņumā uzziedēs sievietes. Vienīgi Rīga paliks kā tāds depresīvs miests, kur redzamas tikai pelēkas ikdienas soļa un bērnu nomocītas mātes, kas kā ēnas tramīgi slīd no viena pienākuma uz otru. Žēl par to. Cerams L. Curihas iedrošinātas kājās celsies citas sievietes, kuras līdz šim, valsts represiju iebaidītas, baidījušās runāt. Piemēram, sabiedrību varētu uzrunāt tādu sieviešu stāsti, kuru dzīves ir izpostījuši bērni, kuras ir nelaimīgas, jo viņām ir bērni, kuras vienkārši necieš bērnus, bet radījušas tos tikai valstiskā pienākuma spiestas. Tas būtu ļoti pamācoši un emocionāli. Lai atsvabinātos no valsts brutālajām skavām un kontroles, mums jākļūst par nobriedušāku un pieaugušāku sabiedrību. Un kā sabiedrība var kļūt pieaugušāka? Tikai, ja samazināsim bērnu skaitu.

Lai kādas būtu šaubas par konkrētā centra vadības kompetenci un priekšlikumiem, paziņot, ka vienīgais iemesls, kāpēc kāds Latvijā satraucas par sliktajiem demogrāfiskajiem rādītājiem, ir nepieciešamība pēc nodokļu maksātājiem, ir kā minimums negodprātīgi. Tas saindē pārējo rakstu (lai gan indīgāk - un bezjēdzīgāk - diez vai vēl iespējams).

Foršs sarkasms, tomēr sašutums šajā sakarā ir drīzāk dekoratīvs, pilnīgi ignorējot dažus būtiskākus jautājumus, kas saistīti ar šo problēmu. Bez šaubām, mēs kā sievietes un kritiski domājošas būtnes negribam paciest, ka vara plāno mūsu dzīvi, izmantojot 19.gs. terminoloģiju. Bet, ak dievs, tas ir apmēram tā, it kā jūras vidū kuģim būtu radusies sūce, viens mestos to taisīt ciet ar vecām lupatām un otrs būtu fascinējoši asprātīgs, uz to noskatoties un komentējot. Vai cits variants - tas ir tā, it kā mēs atrastos uz pārpildīta prāmja; kopumā jau trīskārt pārsniegta tā ietilpība, tomēr kādā nomaļā gaiteņa galā, nomaļā kabīnē uz 4 gultām būtu tikai 2 cilvēki un viņi prātotu - kā mums nodrošināt, lai visas 4 gultas ir aizņemtas?

Paldies par jautrību rīta stundā.

Autorei: Jautājums, šķiet, ir mūžvecais. Vai mums visiem kopā un katram atsevišķi maz ir izvēle? T.sk. izvēle radīt vai neradīt?

No otras puses, ja mēs atmetam sarkasmu, tad paskatoties R-Eiropas politiku šai virzienā top skaidrs, ka spiediens ir ļoti skaudrs par izvēlnēm būt par mājsaimnieci vai taisīt karjeru. Piemēram, Lielbritānijā pēcdzemdību atvaļinājums (valsts apmaksāts) ir 6 nedēļas, Beļģijā - 8 nedēļas. Par ASV esmu dzirdējis līdzīgi, tikai starp štatiem var nedaudz atšķirties. Pēc šī perioda - vai nu jaunā māmiņa paliek mājās ar mazuli, vai arī atgriežas darbā, atstājot mazuli (2 mēnešus vecu!) silītē. Pie kam tas maksā nesamērīgi daudz. Tur tajās vecajās un "pareizajās" demokrātijās un liberālismā ir visai šausmīgi noteikumi.
Tātad - sieviete vai nu pieņem vīrieša (vai savu vecāku) dominanci par ienākumu sadalījumu dažus gadus pēc bērna nākšanas pasaulē. Vai arī bērns tiek audzēts (!) neklātienē pie svešiem cilvēkiem jau no dažu nedēļu vecuma.
Tāpēc neredzu pamatu pārmest, ka te Latvijā viss ir slikti. Mēs tomēr dzīvojam normālā sociāldemokrātijā, kur bērniem ir vajadzīgas mammas.

Ņemot vērā, ka autore visādi citādi atstāj pilnīgi adekvāta un pat prātīga cilvēka iespaidu, nevar nerasties jautājums - vai viņa patiešām tā domā, kā raksta un tic tam visam vai vienkārši atsrādā saņemtos grantus un ar smadzeņu tamborēšanu citiem pelna dienišķo maizīti. Kā tur īsti ir, Linda?

Šomēnes plāno uzņemt ap 20 patvēruma meklētāju, bet maijā - 30 (BNS, 13.04.2016.)
=================================================================================
Ataudzes nodrošinājuma process ir sācies. Varbūt curiki arī par Rietumkrātiņa valstu pieredzi pastāstīs?

Es apgalvoju kā filosofs, ka šausmīgākā vardarbība ir pēcnācēju laišana pasaulē. Ikviens piedzimst neatkarīgi no tā, vai viņš vēlās to, vai nē. Kas gaida piedzimušos, viņa vecākiem nav ne jausmas. Ir sauklis - dzīvot līdz 120 gadiem! Sory, no senioriem ap 90 gadiem 40% ir ar demenci.Insults, onkoloģija un 1000 citu slimību skaits ir proporcionāls vecumam.