6953 rakstu zīmes par Kārļa Vērdiņa „Bastarda formu”

K. Vērdiņš. Bastarda forma. Latviešu dzejprozas vēsture. Latviešu dzejprozas antoloģija. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2011.

Latviešu literatūrpētniecībā literatūrteorētiski darbi ir retums. Vēl lielāks retums tie ir tādu pētnieku veikumā, kam piemīt vienlaikus gan panorāmisks skatījums uz latviešu un cittautu literāro procesu, gan izpratne par literatūras procesu no „iekšpuses”. Viņi paši ir rakstoši autori, kas, virzot savu tekstradi jaunu izteiksmes meklējumu gultnē, guvuši pieredzi, kura lieti noder aprobētās mākslinieciskās formas aplūkojumam teorētiski vēsturiskā plāksnē.

Kārļa Vērdiņa „Bastarda forma” pievēršas specifiskam žanra fenomenam – dzejprozai (tekstā dēvēta arī par mutantu ar mulsinošu raksturu), kas līdz šim uzskatīta par literatūras perifērijas parādību, kaut gan kā izteiksmes variācijas forma uzrunājusi dažādu laikmetu latviešu un cittautu rakstniekus jau vairāk nekā gadsimtu. Grāmatas nosaukumā ietvertais provocējošais pētāmās formas apzīmējums ar jēdzienu „bastards” (jauktenis, krustojums, hibrīds) ir atvedināts no Arveda Švabes definējuma par dzejoli prozā, kas ievietots „Latviešu konversācijas vārdnīcas” 4. sējumā.

Postmodernajā kultūras uztveres un reprodukcijas situācijā ar centrēšanos uz dekanonizāciju un interesi par marginālijām, literārie žanri tāpat kā citi iepriekš konstanti jēdzieni atrodas intensīvu pārmaiņu situācijā, jo notiek robežu izkušana un jaunu fenomenu veidošanās iepriekšējo sintēzes rezultātā. To uzskatāmi apliecina, piemēram, sarežģītā memuāru, autobiogrāfiju, atmiņu tēlojumu līdzāspastāvēšana vai daļēja pārklāšanās, un tās radītais apjukums, kādēļ rakstnieki arvien vairāk ar atmiņu tematiku saistītām grāmatām sniedz no žanra viedokļa nenoteiktus vai kombinētus apakšvirsrakstus: Vizmas Belševicas „Bille” apzīmēta vienkārši par grāmatu vai autores intervijās nodēvēta par daļēji autobiogrāfisku stāstu; Sandra Kalniete darbu „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” nosauc par dokumentālās prozas grāmatu. Šāda situācija zinātniskajā apritē radījusi nepieciešamību pēc ietilpīgāka jēdziena atmiņas literatūras apzīmēšanai: „egoliteratūra”, kas nesenā pagātnē iniciēts poļu literatūrzinātniskajā telpā. Tas nevis šķeļ žanra paveidus, bet gan apkopo žanra ietvaros notiekošās mutācijas.

Līdzīga situācija vērojama arī ar ceļojama aprakstiem saistītajos tekstos. Mākslinieciskais apraksts ir prozas paveids, kam pamatā dokumentalitāte. Savukārt Liānas Langas grāmatā „Es varēju nesteigties” autore iekļauj ceļojumu esejas. Šāds žanra uzstādījums izmantots, lai realizētu savdabīgu ceļojuma izstāstīšanas veidu – nevis rekonstruētu un dokumentalizētu maršrutu, bet gan dalītos visspilgtākajos ceļojuma iespaidos, jo, viņasprāt, „atmiņa ir īpatnējs filtrs, kas saglabā smaržas, krāsas un ainavas nianses .. uz savas atmiņas filtru vēlos paļauties kā uz gana drošu datu glabātāju”[1]. Zīmīga tendence virzībai uz žanru situācijas modernizēšanu vērojama iepriekš neizmantotu žanru iedzīvināšanā, piemēram, Aivara Eipura īsprozas grāmatā „Minimas jeb Vienā istabā ar Antonu Vēbernu”, kurā pieteikts latviešu literatūrai novatora žanra definējums: „Minimas .. ir sadzīviskas, te valda nevis doma, bet mazi notikumi un izdoma. Šeit es rādu publikai nejaušu savas sirds portretu.”[2]

K. Vērdiņa pētījums produktīvs ar to, ka novērš daudzu līdzšinējo dzejprozai analogu literatūrzinātnisku jēdzienu pārklāšanos. Analizētas dzejprozas formālās iezīmes dzejas un prozas kontekstā, pozicionējot dzejprozu kā robežformu. Demonstrēta atšķirība starp brīvo dzeju (verlibru) kā tekstu, kas dalīts rindās, un rindkopās organizēto dzejprozu. Analizējot attiecības ar citiem īsprozas žanriem, norādīts arī uz risku, kas vienmēr saistās ar vēlmi definēt: „Domājot par dzejprozas formālo robežu nospraušanu ir riskanti ļauties šāda veida definīcijām, jo tādā gadījumā dzejolis prozā pilnīgi saplūstu ar īsprozas žanriem un to varētu aprakstīt tikai kā pie prozas piederīgu tekstu.”[3] 

Pētījumā daudzviet uzskaitītais dzejprozas saturisko pazīmju spektrs: individualizācija, unikalitāte, simboliskums, jutekliskums, suģestija, kas faktiski sakrīt ar modernisma literatūras raksturojumu. Monogrāfijas nodaļas, manuprāt, tikai iegūtu, ja, apzinot dzejprozas vēsturi, kā arī dzejprozas autoru loku dažādos literāros laikmetos, paralēli tiktu iekausēts skatījums uz tendenci, ka šī žanra kāpuma un krituma posmi pārklājas ar agrīnā, klasiskā un vēlīnā modernisma uzplaiksnījumiem un atplūdiem cittautu un latviešu literārajā telpā.

Analizējot dažādu dzejprozas autoru poētiskās stratēģijas, K. Vērdiņš-rakstnieks pasaka priekšā K. Vērdiņam-literatūrpētniekam citu rakstnieku poētiskos kodus vai tekstrades motivāciju, piemēram, atziņu, ka Šarlam Bodlēram „spēcīgāka par vēlmi izstāstīt stāstu ir vēlme izgaršot stāsta aizmetni un izbaudīt situācijas, noskaņas krāšņumu”[4]. Vai kāds cits dziļi izjusts, tādēļ iespējams monogrāfijas autora literārās pieredzes inspirēts novērojums: „Dzejproza dzimst un turpina pastāvēt kā rakstnieka kaprīze, tieksme izrauties no ierastajiem literārajiem žanriem vai arī kā vēlme akcentēt savu marginalitāti”[5] . Arī dzejprozas autoru tematika acīmredzot uzlūkota caur personīgajiem literārajiem meklējumiem, piemēram,  Čaka dzejprozas eksperimentu sakarā parādās vērojums, ka dzejprozas tekstu tapšanu nereti nosaka to margināla tematika[6].

Kā zināms, grūti uzrakstīt aizraujošu literatūrzinātnisko darbu, bet Kārlis Vērdiņš monogrāfijai „Bastarda forma” ir izplānojis tādu kompozīciju, kas rada iespēju uztvert viņa grāmatu ne vien kā teorētisko atziņu kopu, bet arī ar interesi sekot analizēto iezīmju realizācijai dažādu rakstnieku tekstos. Grāmatai doti divi apakšvirsraksti un divas funkcijas: „Latviešu dzejprozas vēsture. Latviešu dzejprozas antoloģija”. Tie nosaka kompozīcijas veidojumu – vēsturiskos periodos izkārtots pārskats par dzejprozas attīstību pasaulē un Latvijā ar pamīšus katrai nodaļai pievienotiem dzejprozas tekstiem. Šāds salikums padara grāmatu daudzfunkcionālu, un lasītājam nodrošināta iespēja izvēlēties tīkamāko lasījuma variantu. Pamīšus izkārtotais pētnieciskais teksts un daiļliteratūra veldzē akadēmiskajās tradīcijās uzrakstīto grāmatu ar poētiskai valodai piemītošu spriedzi un neprognozējamību.

Atsevišķu dzejprozas paraugu analīze daudzkārt izkristalizē jaunu skatījumu uz klišejiskām literatūrvēsturiskām parādībām; jāmin kaut vai norāde uz to, ka Auseklis – pirmais latviešu dzejprozas autors izteiksmē tipoloģiski sastatāms ar franču dzejprozas autoriem. Šāds skatījums liek noprast, ka līdz šim nereti latviešu literatūras vērtējumos ir radīti pārlieku „vecināti” priekšstati par mūsu rakstniekiem 19. gadsimta izskaņas Eiropas literāro procesu kontekstā. Pētījumu bagātina daudzi precizējoši literatūrteorētiski komentāri, piemēram, par Volta Vitmena rindu vai Stefana Malarmē pauzēm rindu beigās, kas paredzētas lasītāja intelektuālajai meditācijai, vai arī Artura Rembo asociatīvajām tēlu kombinācijām utt.

Latviešu dzejprozai veltītais materiāls izkārtots atbilstoši tradicionālajam literatūras vēstures posmu iedalījumam, uzrādot katra autora pienesumu dzejprozas laukam, analizējot izteiksmes savdabību un antoloģijas pielikumā sniedzot spilgtākos tekstus.

Kārlis Vērdiņš ir uzrakstījis mūsdienīgu, korektu un vienlaikus radošu literatūrzinātnisku monogrāfiju. Tai piemīt precīzs domas formulējums, izsmeļošs dzejprozas tekstu korpuss un spēcīgi izteikta ieinteresētība par pētāmo fenomenu, kas lasot ļauj sajust monogrāfijas autora klātbūtni.

[1] Langa, Liāna. Es varēju nesteigties. R.: Lietusdārzs, 2008.
[2] Eipurs, Aivars. Minimas jeb Vienā istabā ar Antonu Vēbernu. R.: Dienas Grāmata, 2008.
[3] Vērdiņš, Kārlis. Bastarda forma. Latviešu dzejprozas vēsture. Latviešu dzejprozas antoloģija. R.: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2011, 31. lpp.
[4] Turpat, 36. lpp.
[5] Turpat, 37. lpp.
[6] Turpat, 120. lpp.