Komentārs
14.09.2015

250. Par vai pret?

Komentē
3

Nekad iepriekš Latvijas informācijas telpā un politiskajā kārtībā nav bijis tik daudz dažādas informācijas un viedokļu par globālu problēmu. Katrā ziņu izlaidumā ir informācija par bēgļiem. Par to, kā viņiem iet Ungārijā un Itālijā, par cilvēku kontrabandistiem, par musulmaņiem, kas jau dzīvo Eiropā, un to, kā viņiem iet.

Arī sociālos medijus pārņēmis bēgļu drudzis. Cilvēki ir sadalījušies divās frontēs. Par un pret. Katrs dalās un publicē rakstus, attēlus, viedokļus ar informāciju, kas apstiprina tieši viņu pausto pārliecību.

Tie, kas ir pret bēgļu uzņemšanu, savu pozīciju argumentē, sakot, ka tie ir cilvēki no svešas kultūras, kura mums nav saprotama, ka tie ir ekonomiskie bēgļi, kas vēlas saņemt tikai Eiropas labumus, bet pretī sniegt neko nevēlas, ka viņi izraisa nekārtības, jo mēs taču redzam, kas notiek Francijā, Lielbritānijā un citās vecās Eiropas valstīs. Turklāt mums taču pašiem jau vairāk nekā 20 gadus it kā notiek Latvijā dzīvojošo krievvalodīgo integrācijas process, bet rezultāts ir slikts, kāpēc lai ar šiem bēgļiem būtu citādāk?

Tie, kas argumentē par bēgļu uzņemšanu, uzsver, ka mums ir jābūt solidāriem ar pārējo Eiropu, jābūt humāniem un jāatceras, ka arī latvieši paši bēguši uz citām zemēm gan no kara, gan no nabadzības un citas valstis mūs uzņēma un joprojām uzņem. Kāpēc tad mēs neesam gatavi sniegt to pašu? Mēs esam viena no Eiropas valstīm, kuras saista kopīgas vērtības, tostarp cilvēcība, atvērtība un iejūtība, un, ja mēs vēlamies būt pilntiesīga Eiropas valsts, tad mums ir jāpalīdz šiem cilvēkiem, lai arī kādu mērķu vadīti viņi pie mums dotos.

Tie, kas ir pret, pārpublicē foto un video ar bēgļiem, kas uzbrūk policijai, bēgļiem, kas fotografējas ar jaunākajiem "iPadiem", bēgļiem, kas kaut ko pieprasa un izrāda neapmierinātību. Tie, kas ir par, dalās ar attēliem no iedvesmojošiem mītiņiem par bēgļu uzņemšanu citās Eiropas valstīs un sirdi plosošām fotogrāfijām ar Vidusjūras krastā izskalotiem bērnu līķiem.

Pirmajā mirklī šķiet, ka jāizvēlas viena no pusēm, kurai vēlos piederēt. Protams, es gribu būt kopā ar tiem, kas ir atvērti, iejūtīgi un cilvēcīgi. Es gribu palīdzēt cilvēkiem, kuri bēg no kara šausmām vai nabadzības. Es gribu būt tā, kurai šķiet smieklīgi, ka mēs diskutējam par to, vai būtu jāuzņem 250 bēgļi un vai tas ir drauds Latvijas nācijas pastāvēšanai.

Varētu domāt, ka jautājums – par var pret – ir dzīvības un nāves jautājums, pozīcija, kas ir jāaizstāv un jāizcīna par katru cenu, taču, manuprāt, šajās cīņās mēs aizmirstam par daudz svarīgāku jautājumu – kā –, pēc kura kļūst skaidra arī atbilde uz jautājumu – vai.

Jo vairāk es uzklausu dažādus viedokļus un argumentus, jo vairāk es skatos uz to, kā dažādas Eiropas valstis risina bēgļu jautājumu, jo vairāk domāju par Latviju un to, kā mums vajadzētu šajā situācijā rīkoties. Nevis par vai pret, bet – kā.

Mūsu mediju telpā līdz šim ir bijis nesalīdzināmi maz informācijas par to, kas notiek ārpus Latvijas. Mēs pat īsti nezinām, kas notiek kaimiņos – Lietuvā un Igaunijā –, kur nu vēl to, kas notiek ASV, Ķīnā, Spānijā vai citur pasaulē. Protams, mums ziņo, ka Amerikā kāds kādu ir nošāvis, ka Spānijā ir notikusi tomātu kauja "La Tomatina" vai ka Krievijā Žirinovskis pateicis kaut ko par Latviju. Bet nebūsim naivi, tās nav ārzemju ziņas. Tā ir ilūzija par ārzemju ziņām, taču būtiska informācija par pasaulē notiekošajiem politiskajiem, ekonomiskajiem procesiem Latvijas medijos līdz šim mums nav bijusi pieejama un mēs par to neesam izrādījuši lielu interesi.

Mēs 20 gadus investējam valsts un Eiropas Savienības finanses, lai izbēgtu no divkopienu sabiedrības un realizētu veiksmīgu integrāciju. Vai mums tas ir izdevies? Nē. Vai mēs esam apzinājuši, kāpēc mums tas nav izdevies? Nē. Vai mēs esam izrādījuši vēlmi to apzināt? Varbūt, bet tik un tā – darbība nenotiek. Vai latviešu un krievvalodīgo attiecības ikdienā mums rada sajūtu, ka tā ir milzu problēma? .

Ja nacionālā mērogā mūsu sabiedrība ir sašķelta, tad pasaules mērogā patiesībā tā ir viendabīga un tās kulturālās atšķirības, kuras mēs iedomājamies esam starp mums un krievvalodīgajiem, ir nenozīmīgas. Latvijas sabiedrība ir pieradusi dzīvot, vismaz vēlamības izteiksmē domājot par sevi kā kaut ko homogēnu – nācija, kas runā vienā valodā, kuras pamatā ir baltas ādas krāsas cilvēki, kristieši un kuras pasaulē galvenie notikumi grozās ap mums pašiem.

Tādai sabiedrībai, pēkšņi saskaroties ar cilvēkiem no citas kultūras, ar citām vērtībām un pat citu ādas krāsu, pirmā reakcija ir bailes.

Taču arī vecā Eiropa, kas pārmet Austrumeiropai nesolidaritāti un nehumānu pieeju, patiesībā nav izpildījusi savu mājasdarbu. Dažās valstīs, kā Francija, Lielbritānija, Vācija, imigranti dzīvo jau vairākās paaudzēs, un mēs redzam, ka viņi nav tur integrēti. Viņi dzīvo nošķirtos rajonos, viņiem mēdz būt zemi ienākumi, rajonos, kur ir imigrantu koncentrācija, ir paaugstināta noziedzība, un ik pa laikam no šī visa iepriekšminētā rodas plašas nekārtības, kas pamatīgi satracina parasti tik mierīgo Eiropas iedzīvotāju ikdienu.

Nesen Francijas ārlietu ministrs Lorāns Fabiuss (Laurent Fabius) intervijā radio "Europe 1" pauda sašutumu par Austrumeiropas valstu attieksmi bēgļu uzņemšanas jautājumā, sakot, ka tas nav pieņemami, ka Ungārija šobrīd ceļ žogu, lai apturētu migrantu nekontrolējamo plūsmu Eiropas virzienā, un norādot, ka tā viņi (tai skaitā mēs, kas noraida bēgļu kvotas) pārkāpj Eiropas kopējās vērtības.

Tomēr vēl pavisam nesen vecās Eiropas valstis slēdza savu darba tirgu uz 7 gadiem, kad vairākas Austrumeiropas valstis tika uzņemtas ES saimē. Tas viss tā sauktajam vidējam latvietim, t.sk. man, ir nesenā atmiņā.

Lai arī vecā Eiropa izrāda gatavību uzņemt bēgļus, tomēr ir skaidri redzams, ka arī šīs valstis nav gatavas tik lielas humanitārās krīzes risināšanai un netiek ar šo jautājumu galā tā, kā parasti Eiropā ir ierasts atrisināt aktuālus jautājumus, – mierīgi, pārdomāti un pamatīgi.

Skumja ir mūsu valdības un valdošo partiju nostāja šajā jautājumā, jeb precīzāk būtu teikt – nostājas neesamība. Ir diskusija par to, kāds skaits bēgļu mums jāuzņem, bet es neesmu dzirdējusi nevienu vērā ņemamu viedokli par to, ko mēs ar šo situāciju darīsim tālāk, kad šie cilvēki būs nonākuši līdz mums un ieguvuši tiesības šeit palikt. Kā viņi apgūs valodu, kur viņi strādās, kur dzīvos, kā rīkosimies, ja mūsu sabiedrība izrādīs neiecietību un rasisma pazīmes? Tie ir jautājumi, kuriem jau būtu jābūt atbildētiem. Un, galu galā, kāds tad ir mūsu valdības viedoklis?

Ja valdība nevar atbildēt uz jautājumu, kā mēs uzņemsim šos cilvēkus pie sevis, tad atbildēt uz jautājumu "vai" nav iespējams. Mums tam nav pietiekami daudz informācijas, lai visu izvērtētu. Bet kad būs?

Es nevēlos Latvijā sabiedrību, kurā daļa cilvēku tiek uzskatīta par mazvērtīgākiem, kuriem nav iespējas izglītoties un strādāt, jo viņi nezina valsts valodu, kuri ir neapmierināti ar to, ka ir nonākuši šeit, jo patiesībā gribēja nonākt Vācijā vai Zviedrijā, jo tur, lai arī viņus neuztver kā līdzīgus, vismaz nodrošina viņus finansiāli. Es negribu redzēt, kā mūsu iedzīvotāji pārvēršas par neiecietīgiem rasistiem, jo neviens nav viņiem atbildējis uz daudzajiem jautājumiem un nav kliedējis neziņu par to, kā tagad sadzīvot.

Es vēlos šos bēgļus šeit tad, ja arī mēs kā sabiedrība ar politiķiem priekšgalā esam gatavi saprast, ka nav svarīgi, kāda tautība vai ādas krāsa ir cilvēkam, kas mums dzīvo kaimiņos, vai kādai reliģijai viņš ir piederīgs. Bet svarīgi ir tas, ka mēs pieņemam cits citu, ka esam gatavi kopā strādāt un veidot šo valsti par vietu, kur ikviens gribētu dzīvot. Es vēlos šos bēgļus šeit tad, ja mēs saredzam to kā iespēju. Iespēju pilnveidoties pašiem, pārkāpt bailēm no svešā, pieņemt viņu darba rokas, lai attīstītu mūsu valsts ekonomiku, un būt par piemēru vecajai Eiropai, ka integrācija, ja to veic pareizi, – strādā.

Taču bēgļi Latvijā jau ir nonākuši, un mēs noteikti neizbēgsim no šī procesa arī turpmāk neatkarīgi no tā, kādu skaitu mums palūgs vai liks uzņemt Eiropas Savienība, tāpēc es aicinu valdību un politiķus pārstāt realizēt "strausa politiku" šajā jautājumā un sākt risināt jautājumu pēc būtības. Izdarīt visu, lai ar bēgļu ienākšanu Latvijas dzīves telpā mēs kļūtu par labāku un patīkamāku valsti, kur dzīvot gan pašiem, gan citiem.

Zaiga Pūce

Zaiga Pūce ir viena no biedrības Ascendum dibinātājām, jau no studiju gadiem darbojas NVO jomā. Beigusi studijas LU PPMF un LU JF, kas ikdienā labi noder centienos padarīt pasauli labāku. Šobrīd ir ar...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!