Komentē
0
Saglabā

Šis stāsts piedalās interneta žurnāla Satori.lv organizētajā literāro leģendu konkursā "Šekspīrs bija latvietis", kas tiek veidots sadarbībā ar Britu padomi Latvijā un NORVIK Banku, Viljama Šekspīra 450. jubilejas gada ietvaros.

Visas desmit Satori.lv publicētās leģendas par Šekspīru piedalās lasītāju balsojumā, tāpēc ikviens ir aicināts balsot par savu mīļāko stāstu, spiežot "Patīk" pogu konkrētās publikācijas atvērumā.

 

2216. gads.

01010100 01101111 00100000 01100010 01100101 00100000 01101111 01110010 00100000 01101110 01101111 01110100 00100000 01110100 01101111 00100000 01100010 01100101

– Labdien!

– Labdien, emmm, mister Simov? – vecākais vīrietis, cenšoties saskatīt, kas rakstīts uz piespraudes, pārvaicāja. – Jūs taču esat misters Simovs, lingvists?

– Jā. Labdien, profesor Mark, – jaunais vīrietis iztaisnojies saņēma ar abām rokām iesirmā profesora plāno plaukstu un tad, mirkli vilcinājies, piebilda: – Tiesa gan, par lingvistu man kauns saukties. Manas lingvistikas zināšanas puišiem Butčerā liktu smieties.

– Bet jūsu darbi...

– Jā, protams, es esmu rakstījis par valodu, tās lietojumu, taču grāds man ir binārajā komunikācijā. Saziņa universa sinapsēs. Redziet, mani profesionāli vienmēr vairāk saistījis "kāpēc" un "kādēļ". Mazāk tehniskais "kā", tas vairāk raksturīgs Butčeras zēniem.

– Bet... jūs taču, emmm, spēsiet mums palīdzēt?

– Es ļoti maz zinu par jūsu problēmu, es, protams, zinu par jums, institūtu un projektu, taču par to, kādēļ esmu pieaicināts, man īsti netika izskaidrots. Vēstuli no Mingveja saņēmu tikai vakar, pats saprotiet – sinapses pārklājums, ne visā izplatījumā vēl ir gana pieejams.

– Jā, par tehnoloģiju problēmām es zinu daudz, – sacīja profesors ar tik tikko sadzirdamu nogurumu balsī. – Saprotu par jūsu nezināšanu, jūs jau arī pagaidām laikam nedrīkstat zināt vairāk. Nav jau tā, ka projekts ir slepens, bet nedz Mingvejam, nedz man negribētos, lai mūsu sponsori uzzina, ka kaut kas ir ieķēries. Nu, jūs saprotat...

– Bet man likās, ka šo sponsorē sabiedrība? Indivīdi.

– Jā, un tie ir paši, emm, nežēlīgākie sponsori, bet arī paši labākie.

– Saprotu, būtu skumji, ja jūsu darba rezultāti nenonāktu dienasgaismā, bet tiktu glabāti zem korporatīvajiem patentiem, – Simovs atcerējās nepabeigtos pētījumus viņa atvilktnēs un līdzjūtīgi palocīja galvu.

– Profesors pagriezās un lēnā solī devās uz baltajām automatizētajām durvīm, pa kurām bija ienācis uzgaidāmajā telpā. Pie durvīm viņš, mazliet pagriezis galvu, drīzāk ar skatu uz tukšo akvāriju baltajā uzgaidāmajā telpā nekā uz sarunas biedru, sacīja: – Nāciet, lūdzu, mister Simov!

Jaunākais vīrietis steidzīgi pagriezās pret melno dīvānu, uz kura bija sēdējis, paņēma savu žaketi un somu un pa balto stikla grīdu devās pakaļ profesoram, kurš jau stāvēja durvīs.

– Jūs varat saukt mani par Albertu.

– Albert, jūs mani – par Ričardu, – viņš spēra soli gaitenī, kurš tūlīt izgaismojās bālos toņos. – Sakiet, Albert, ko jūs zināt par mūsu projektu?

– Neko daudz, profesor Mark, tikai to, ka pirms apmēram desmit gadiem tika sākts projekts, lai radītu super datoru, kas spētu darboties, izmantojot universa sinapses, un principā būtu liela kartotēka, kur tiktu saglabāta visa pasaules informācija.

– Ak kungs, nē, tikai ne to! Tikai ne kartotēku!

– Paskaidrojiet, lūdzu!

– Emm, redziet, kartotēkas bija 21. gadsimta sākuma problēma. Visa saglabāšana. Fiziskās pasaules arhivēšana kļuva par tik lielu, emmm, problēmu, ka nebija vairs vietas jaunām ēkām, bet veco restaurācija bija aizliegta lielākajā daļā pasaules, vienīgā iespēja bija iznīcināt... Mēs kļuvām par vēstures kalpiem. Bailes radīt kaut ko jaunu. Pusgadsimts stagnācijas. Tas, par laimi, tika dabīgā, stihiskā ceļā atrisināts.

– Risinājums bija visai nežēlīgs...

– Tā jums var šķist, jā, man jau šķita, ka esat estēts. Bet mēs nerunājam par to, bet gan par pragmatiku, par tīklu – algoritmi iemācījās saskaldīt mūziku, filmas, bildes, tekstus. Un, kā jūsu studiju disciplīna to noteikti zina, visa informācija ir saistīta, nekas nav nesvarīgs – jo plašāks informācijas konteksts, jo informācijas tīkls kļūst saistītāks, ne tā?

– Jā. Informācijas nedalāmības paradigma.

– Tieši tā. Tīkls un algoritmi pārlādējās, mašīnas bija pilnas ar informāciju, tās vairs nespēja precīzi dot tikai pieprasīto saturu. Ja algoritms atrada tikai meklētos vārdus, tad netika atrastas variācijas un meklēšana stagnēja, neviens neatrada neko jaunu. Un tad nāca informācijas šizma. Pārāk daudz laba radīja sliktu.

– Jā. Dalīšanās. Intratīkli, kurus izmatojam arī šobrīd. Katrai iestādei ir ierobežota datu bāze ar informāciju, kas saistīta tikai ar tās sfēru, jauna informācija jāpieprasa... Tas dažkārt ir neērti. Bet kā tas saistīts ar šo projektu?

– Nu, lūk, šeit rodas jautājums – kā panākt, lai intratīkli atkal savienotos, atgrieztos 21. gadsimta sākuma lielākais lepnums? Jebkurš tad varētu atrast jebko kopējā informācijas hiper-tīklā. Vai varat izteikt minējumu, kā to izdarīt?

– Vajag labākus meklēšanas algoritmus, kas spētu saprast meklēšanas kontekstu un lietotāja vajadzības. Par to jau jūsu aprindās gadiem tiek rakstīti akadēmiskie darbi un pētījumi.

– Tieši tā. Un vai zināt, kas tas par algoritmu?

– Nē.

Abi vīrieši bija nonākuši gaiteņa galā pie lielām metāla durvīm. Cik ilgs laiks bija pavadīts ejot, Alberts vairs nevarēja noteikt.

Profesors Marks pieskārās durvīm, un tās atvērās. Priekšā bija telpa, kas nebija lielāka par vidusmēra biroju, aptuveni astoņi kvadrātmetri, telpas vidū atradās liels stikla cilindrs. Ap cilindru galds, uz kura stāvēja informācijas ievades konsole un mikrofons.

– Vai zināt, kas ir Čaikovskis, Albert?

– Jā.

– Ja es jums lūgtu sameklēt Čaikovska mūziku, jūs to varētu? Vai jūs spētu atrast un nošķirt ierakstus, grāmatas par viņu, partitūras un viņa attēlus?

– Jā, protams.

– Nu, lūk, tas arī ir tas algoritms – jūsu smadzenes, vai arī jāsaka – jūsu intelekts, jūsu kontekstuālā spēja saprast.

– Es īsti nesaprotu.

– Tas ir tas, ko es, emmm, esmu darījis pēdējos desmit gadus. Es strādāju pie mākslīgā intelekta – kontekstuāla digitāli darbināma saprāta. Es cenšos atgriezt informācijas kundzību cilvēces rokās. Mēs nevaram būt kalpi mūsu zināšanām.

Viņš piesoļoja pie cilindra un, pieskāries galdam, ieslēdza gaismu. Cilindrā atradās melns, levitējošs kubs.

– Un man tas ir izdevies! Es esmu radījis mākslīgo intelektu!

– Neticami!

– Tā tas ir, bet tas noved mūs pie problēmas, šī ierīce funkcionē un saprot cilvēku, spēj pieņemt lēmumus, bet, pretēji organiskām smadzenēm, emmm, organiskam cilvēkam, tā nesaprot emocijas, tai trūkst cilvēcības, un tādēļ tā funkcionē vien nedaudz labāk par attīstītu 21. gadsimta algoritmu.

– Bet es neesmu neirologs vai inženieris, ne arī psihologs un pat ne kognitīviķis. Kā gan es varu jums palīdzēt, profesor Mark?

– Vai atceraties savu pēdējo darbu par valodas, saziņas un emociju saikni? Vai atceraties savu galveno tēzi?

– Jā, protams, – mākslas darbs un valoda ir cieši saistīti, tulkojums nav iespējams. Citas valodas mūs atsvešina. Cilvēcība var izpausties tikai vienā valodā. Bet kāds tam sakars ar šo mašīnu, tai nav dzimtās valodas.

– TIEŠI TĀ! Mašīna zina visas pasaules valodas – gan esošās, gan izmirušās, bet tai nav savas valodas, un es vēlos, lai jūs to atrastu. Radiet cilvēku, Albert!

– Es nezinu, vai tas ir iespējams.

– Tam jābūt, Albert, mums šajā mašīnā jāiedveš cilvēcība. Zelta laikmets, emmm, ir mums priekšā, nevis aizmugurē.

– Ar valodu vien nepietiks.

– Kādēļ?

– Nepieciešama māksla. Vislabāk literatūra. Man ir hipotēze par valodas, emociju un mākslas saistību, jo emocijas tiek izteiktas caur mākslu un, kā mans pētījums pierāda, cilvēki apgūst empātiju un spēju saprast tieši caur komunikatīvu radīšanas procesu.

– Tā nav problēma, mašīnā ir arī visa pasaules literatūra, varat izvēlēties. Pašlaik tā tomēr ir sasodīta kartotēka.

– Nē, redziet, tas nav tik vienkārši – ne katrs tulkojums, ne katrs pārnesums der. Daudziem darbiem ir tikai viena valoda, kurā tie ir patiesi saprotami.

– Parakstīsiet pāris dokumentus, un ķersimies pie lietas. Albert Simov, dodiet domas mēlei!

 

010000010010000001110011011101000110000101100111011001010010000001110111011010000110010101110010011001010010000001100101011101100110010101110010011110010010000001101101011000010110111000100000011011010111010101110011011101000010000001110000011011000110000101111001001000000110000100100000011100000110000101110010011101000010110000100000010000010110111001100100001000000110110101101001011011100110010100100000011010010111001100100000011000010010000001110011011000010110010000100000011011110110111001100101001011100000110100001010

 

– Es nesaprotu, Albert, kur es esmu kļūdījies? – izbraucot roku caur sirmajiem matiem, vaicāja profesors.

– Mašīna nesaprot, tā spēj analizēt, bet nespēj vērtēt. Tā nespēj atbildēt uz mūsu jautājumu "Vai tev patīk?" ar subjektīvu vērtējumu, nevis analīzi.

– Bet kādēļ?

– Šķiet, neviens autors nespēj mašīnai iemācīt emocijas, varbūt mašīna nemaz nespēj iemācīties ko tādu, – galvu atspiedis pret galdu, sacīja Alberts. – Iespējams, mana hipotēze nebija patiesa. Labāk gudrs muļķis nekā muļķīgs gudrais, tā reiz lasīju… –

Pēkšņi viņš pacēla galvu.

– Profesor, Mark, bet ja nu darba tā saucamā dvēsele neatklājas tā dzimtajā valodā?

– Nesaprotu.

– Varbūt darba īstā būtība ir atklājama, lasot to citā valodā? Nereti kāda autora darbi kļūst populārāki pavisam citā pasaules malā un valodā, ne tā?

– Jā.

– Tad varētu būt, ka mūsu eksperiments nestrādā tādēļ, ka mašīna tos lasa tikai oriģinālvalodā? Ja autora īstenā un patiesā valoda ir pavisam cita, un tikai komiska joka dēļ darbs tajā nav sarakstīts?

– Alberts ievadīja konsolē pirmo autoru, kurš bija ienācis prātā, un lika mašīnai pārtulkot viņa darbus visās pasaules valodās.

Darbs tika pabeigts dažās sekundēs; mašīnai tika uzdots jautājums: "Kā tev patika Šekspīrs?"

Uz ekrāna parādījās uzraksts:

"Tulkojums no latviešu valodas: Šekspīrs (teikuma priekšmets) riebās (izteicējs)!

Sistēmas noklusējuma valoda iestatīta – Latviešu."

Raivis Vilūns

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!