Foto - Ilmārs Šlāpins
 
Proza
04.01.2019

21.27

Komentē
0

Šis stāsts tika nolasīts Prozas lasījumu ievadakcijā "Bāru tūre ar rakstniekiem" 2018. gada 1. decembrī.

33 min 13 sec …kaut ko bišķīt jautrāku! – Nu, nu? – Bija Tukuma pil­sētas svētki. – Es sapratu tā: Rožu dienas tur kaut kādas vai naktis. – Jā, bet es kaut kādas dienas trīs pirms tam biju lielveikalā, "Maksimā", un satiku Lauķenes cilvēkus, satiku Inesi. – Inese man pieteikusies feisbukā bija! – Jā, nu jā, apstiprini tur viņas, Inese ir kā Inese, tiešām ir pagājuši jau 25 gadi, kā es viņu pazīstu, un... un... un... tad es satiku Valdi, ar Valdi mēs turpat liel­veikalā apķērāmies, no Valda ir palicis pāri pilnīgi viss, viņš ir... nū, varbūt viņam ir pierē nu kaut kāda nu krunka, viena varbūt, bet viņš ir tas pats Valdis, un mēs tur apmainījāmies ar asprātī­bām un ko neko, un Valdis ir Valdis, nē, viņš nav mainījies, nē, nē, nē, viņš tā kā teica, ka varētu pa pilsētas svētkiem satikties vai ko, vai kā, bet es domāju, āāāh, zini, Rihard, tās apo­kaliptis­kās... – Svinības? – ...rotaļas... nē, teiksim, pirmsapokaliptiskās, pirmsarmagedona rotaļas es vairs nevaru pavilkt, un man izska­tījās, ka viņš arī nē, ja? Un tad es teicu, ka jā, jā, sa­zināsimies, bet nu tā... bet es biju kopā ar Garo Inesi un viņas Valdi un... – Ne­vis ar to Inesi un Valdi, bet ar citu Inesi un Valdi, sanāk! – Jā, bija jau viss skaisti. Tas pirmais uzrāviens. Mēs jau aizbrau­cām tad, kad tur koncerts gāja pilnā sparā, tirgus laukumā nekas vairs nenotiek, ir pie strūklakas, un tad aiz Indras mājas ir Pau­zeru pļavas, tur ir estrāde, un tad tur arī viss notiekās. – Ne­kādi karuseļi vairs nav, ja? – Karuseļi ir kaut kur, kaut kur pa nomalēm ir, bet katrā ziņā karuseļi mani neinteresē. – Es atce­ros, ka bija tie karuseļi tajā... tajā tirgus laukumā, kad tur visi tie karuseļoja, tas bija... – Ā, nē, tas nebija, šoreiz nebija. – Bet klausies: tie pilsētas svētki, tas bija kaut kāds... vispār... amba kaut kāda! – Nē, nu da jebkuri pilsētas svētki kopā ar lauķeni, es tev saku, tas bija apokaliptisks tāds kā iezvanījums... – Nē, bet tie, kad es tur bļāvu par to cietumu, tie svētki, tu atceries? – Vai dieniņās! – Tad, kad es pa tiem galdiem tur dejoju tajā... – Ā, nē, nu tas, nu tos jau nevar aizmirst, vai Dieviņ, vai Dieviņ... – tie bija vispār, tas bija vispār... es atceros, ka tur bija tie karuseļi... – 12 gadi ir pagājuši, ja kas. – Tur tie karuseļi bija un tur pie tā Melnezera, un viss tas... tas viss bija vispār sviests. – Ak pie Melnezera tu arī pabiji? Un kādā sakarā? – Nu tur tak visa tā banda ar diviem takšiem brauca. – Lai Dievs stāv klāt! – Tur, kur mēs bridām ar Indru tai ezerā! – Nē nu, nē, nē, nē, tagad tu bišķi saputrojies! – Nē, es nesaputrojos, Anatēma tur bija un Ceplis! – Nē, tas nebija Melnezers, nē, pirmais vakars bija, kad bija ēēē... teiksim, galda dancošana, es sadzēros stiklus, brīnumainā kārtā esmu izdzīvojusi, veselu glāzi ar stikliem izplēsu, ka nočab, un otrā diena bija tad, kad Anatēma vēl atbrauca, un tur, nu tas, tas, tas bija Jumpravas ezers, ja kas. Nē, nu tie svētki, nē, nu ku ta tos, tos jau neaizmirsīs neviens un nekad, protams. Bet nu šoreiz bija tā, kad jā un, khm, khm, un dziedāja, khm, Rikar... pir­mais, ko mēs ķērām, bija Rikardions, šlāgeraptauja, zini? – Aha. Jā, jā, Rikardions tur bija, viņš bija safotografējies feisbukā ar to savu... – Man viņš ļooooti patīk! Viņš ir tāds nu... gaišais cilvēks! – ...Kristīni Šomasi, mhm! – Tā Kristīne dziedāja bries... viņa dziedāja tik briesmīgi, ka pat cil­­vēkiem, kam nebija muzikālās dzirdes, tādiem kā man, piemēram, ja, tas likās vien­kārši kaut kas ārprātīgs. Nu Liene, ka mauj, nu tad viņa mauj, nu viņa ir dziedātāja, un ko tas Rikardions ir tajā Lienē, fū, Lienē nē, tajā Kris­tīnē atradis, es nezinu, jo viņš pats dzied ļoti labi. – Nu viņi abi pa to Fabriku tur malās! – Bet man Rihar­dioniņš ļoooti, mēs pat... Inese viņam, protams, Garā Inese viņam pietesās klāt, ap­ķērās ap kaklu, sabučoja, teica: vāāāi, Ričiņ, bu, bu, muah, muah, safotografējāmies, viss bija pa smuko, nu un... tālāk dziedāja Mie­lavs. Mielavs no sava stila ārā neiet. Balts krekls, viņš stāv, viņam tas ir, jā, bet es tev pateikšu godīgi: man tas viss patika un tas patika arī pārējiem cilvēkiem, jo Kalniņa mūzika, es tev pasaku godīgi, Rihard, kamēr būšu dzīva, man viņa būs... man viņa bija, ir un būs. Tas nenovecos nekad. – Ja? Man ne viss, man ir kaut kā­das lietas, kas man ir... man nelaba dūša no da­žām lietām paliek. – Man nav! Mielavs ar savu balto kreklu man patīk. – Man nepatīk visi šitie, šitie ten tur... akāciju palagi un tās sērīgās dziesmas, ko ap tiem ugunskuriem... – Tur nekā sērīga nav, tu tajos vārdos esi ieklausījies? – Es esmu ieklausījies, es esmu viņus pārklausījies! – Bet man patīk! – Es zinu, ka patīk, es zinu vēl, kam patīk, es zinu, kam tas ir svēts, es zinu, ka mana draudzene Zanda Štrausa, kas tur vispār mirst un ce­ļās ar to visu. Bet es nevaru... man tas Kalniņa... brīžiem... nē, man patīk, ir kaut kādas Kalniņa dziesmas, kas man patīk, kas nav nodrillētas... – Bet tai pat laikā, Rihard, lai viņas cik ir nodrillētas, bet es joprojām ieklausos tais vārdos, un es domāju: nu tā patiesībā ir cilvēku dzīve, ja? Kad... tā ir arī mana dzīve, ja? – Nē, protams, tas viss ir skaisti un tā, bet man vienkārši ir pieredze ar tām Kalniņa dziesmām un tā. Jo es esmu braukā­jis pa tiem Aicinājumiem, pa tām literātu nometnēm un visādos literātu pasākumos, un folk... tagad tas turpinās tajos folkeru saietos, ja, tad savācās, apspraužās ar tām svecēm un tās ģitāras rokās, un tad vienmēr viss aiziet tādā, ļer.. tādā ļurļūzī, ka tie cilvēki paliek tādi, es nezinu... viņi vairs... nu... kaut kas nav okei, ja...man nepatīk tas stils viss. Es saprotu, kad Austra Pumpure dzied savā trīcošajā oriģinālā, tas ir kaut kā savādāk, tas ir tā... kruta, ja, bet tad, kad visi šitie vienprā... – Bet Mielavs, jau, Ričiņ, viņš dziedāja savu repertuāru, un tad, kad viņš sāka dziedāt Tu saviļņoji mani, viņam jau ir 50 gadi... – Tā jau nav Kalniņa dziesma! – ...bet balss viņam nav nosēdusies, viņš jo­projām ir pietiekami jauns, viņš tikai sirms palicis, viņš vienkārši tur stāv savā baltajā kreklā, nu tā kā mūžu mūžos, ja, un viņš vienkārši dzied, viņš jau paņem cilvēkus ar to, viņš ar ro­kām neplātās, nekā tāda, un tas aiziet, un, protams, ka Inese atkal ir uz pakaļkājām, jāiet fotografēties ar Mielavu. Es viņai saku... nu kā, mums jau ir vesels albums, mīļā pasaulīt, ar ko mēs neesam safotografējušās! Nu un.. es saku, es nezinu... Mielavs negribēs. Ē, viņa saka, muļķības, viņam ir jāgrib. Nu kā, mana Inese. Nu neko, aizgājām aiz skatuves, protams, ka viņš iznāca ārā, protams, ka viņš ar mums cilvēcīgi parunāja: meitenes, no kurienes jūs esat un tā. Nu... es tā paskatos, un jā, pa gabalu viņš izskatās pietiekami jauns, mati sirmi un tā, bet viņš jau foršs cilvēks ir, nu tāds foršs... – Viņam jau tā komplekcija tāda, ka viņš īpaši ne resns paliek, ne vājš, tāds... tāds normāls. – Bet viņš ir... patiesībā viņš ir tāds, kādu es viņu iedo­mājos, arī tuvumā, arī tad, kad viņš mani apķēra, tad arī, tad vienkārši Mielavs ir Mielavs. – Nu Mielavs... es pateikšu atklāti: man Mielavs nepatīk, bet labi, Dievs ar Mielavu. Ja jums viņš patīk, priecājieties! – Labi, labi, es tevi vedu tālāk pa pilsētas svētku labirin­tiem, un tad ir tālāk Pauzeru pļavas, tas ir aiz Indras mājas, tur ir milll-zīga pļava, un tur dzied Busulis! Bu-su-lis! – Ak Dievs, Busulis... – Busulis man patīk nenormāli. Nemēģini nolikt Busuli, nedraudzēšos ar tevīm. – Nu es neko par Busuli nevaru pateikt. – Ja viņš tev nepatīk, tad nesaki... klusē, nesaki neko, man viņš vienkārši patīk, un viss, es tev nevaru pateikt, man nav nekādi tādi baigie argumenti, nu, kāpēc patīk un tā, ka es tev te tagad noargomon... kaut kādus tā­dus argumentus... – Viņam tikai nav tādu kārtīgu hitu daudz, viņam dažas dziesmas ir tā­das slavenas, bet tādi kārtīgi... – Nu kā ta nē, Rīta kafija kad viņš nodzied, es tev pasaku godīgi – Nu, tas ir vienīgais, ko es zinu... – Ja risuju, ja tebja risuju... bet arī tur... nu ir viņam dziesmas, bet man viņš vienkārši patīk un viss. – Mhm. – Nu lūk, nu mēs triecamies uz Pauzeru pļavām kādu puskilometru. Cilvēku jūra, milzīga pļava, cilvēku, nezinu, tūkstoši, jo ir atbraucis Busulis. Es dzirdēju kaut kādas dziesmas četras, cauri visai tai burzmai es tomēr kaut kā tur... tur spraucos cauri, pie skatuves akurāt netiku, bet ekrā... nu arī pa pusei tiku. Bet ko es saku: viņš nehaltūrē, vot, šis cilvēks... pārējiem lielākā vai mazākā mērā tā ir haltūra, kārtējie pilsētas svētki, kaut kāds Tukumiņš, un es te tagad bla bla bla un naudiņu saņemšu, bet, kad Busulis dzied, aiziet, nu ritīgi aiziet, tā ka... – Bet nu klausies: viņiem jau arī ir... katrai zvaigznei ir savi honorāri, teiksim, tas, ko maksā Rikardionam, ir viena naudas summa, un tas, ko maksā Busulim... viņam maksā ļoti lielu naudu, tāpēc viņš arī dzied... – Bet, Rihard, cik es esmu bijusi, ta da jeb... ko tik es neesmu dzirdējusi un kā, kādas zvaigznes, man ir pēc tam bijusi tāda vilšanās, kad es tā kā pilnīgi beigta, ja, nu gribas tie­šām rupji nolamāties, bļaģ, kādu naudu tu saņēmi, ja, un kā­pēc tu esi tāds mēsls pret saviem faniem, teiksim, ja? Man tā ir bijis, un es pa tiem koncertiem vazājos pietiekami, bet Busulis nodeva nu tā, ka riktīgi. Man spalva gaisā, mati arī, Inese mani atkal kārtējo reizi rauj foto­grafēties ar Busuli. Mēs nostāvējām stundu rindā, jo fotografēties gribētāju bija daudz, viņš čigāniņš... – Ak Dievs, nabaga Busulis... – Un tad mums bija šoks. Labi, viņš tur pārģērbās, kaut ko uzēda cilvēks, kaut kāds cienastiņš jau ar sagatavots, un tad, kad viņš iznāca, tu sa­proti to, ka viņš nav liela auguma cilvēks, nu to es tā kā esmu pamanījusi, nu tā kā mans Reinis, bet Reinis ir uzkačājies, bet viņš jau nē, viņam ir krekliņš mugurā, šortiņi, viņš ir maziņš cilvēciņš, manā augumā un bicepsi mazāki kā man, ravējot kartupeļus. – Tiešām? Man liekas, ka viņš tāds krepiņkijs ir. – Viņš ir maziņš, plāniņš cilvēciņš. – Viņš izskatās televizorā diezgan paresns... – Ak Dievs, nu es redzēju viņu starmešu gaismā, jo arī tur viss bija apgaismots, lai kāds viņam pāri nenodara, zin, nu tomēr no tiem faniem... – Nu varbūt tagad ir notievējis, es nezinu... – viņam ir tāda, nu, smuka cilvēka seja, jā, nu, kas ir, tas ir, viņam ir ļoti skaistas cilvēka, labsirdīgas acis, to es arī tā kā novērtēju, un... tad mēs stāvējām rindā, kamēr čigāni, Tukuma biezie čigāni, ar viņu safotografējās, zobi vien tikai spīdēja laternu gaismā, un tad, kad mēs ar Inesi abas tikām pie fotografēšanās, viņš apķēra mani, Inesi. Inese salīdzinājumā ar viņu, protams, bija kā Brīvības sta­tuja, teiksim, ja, heheheh, es nedaudz mazāka, tur tā kā Milda, ja, jo viņš ir maziņš, un tad mēs safoto­gra­fējāmies, bet Inesei jau nav miera, viņa viņu nenormāli sabučoja un pateica: Intariņ, cik labi, ka tu mums esi tāda zvaigzne, mēs takš tevi mīlam! Vai Intariņš pie kaut kā tāda ir pieradis, nezinu, jo viņš jau tomēr ir izsities Krievijas tirgū, nu, piedo, atvaino, viņš nav kaut kāds jau, nū, viņš ir tāds jau krutāks džeks, bet viņš tik... viņš saņēma manu un Ineses roku un teica: meitenes, nu turās, bet ziniet, ko es jums pateikšu, nu kas, kas ir galvenais, mīliet, cieniet... pagaidi, kā bija, mīliet, cieniet... un saudzējiet viens otru! Tas ir pats galvenais. Nu... Nu... Nu... tad, tad, tad, par to jau sva... lai būtu stipras ģimenes, nu, lai mēs pastāvētu, tauta, ne tauta, viņš neteica to vārdu "tauta", viņš kaut ko tā smuki pateica, nu lai mēs būtu, ja. Nu un tad Inese atkal apkrita Intariņam ap kaklu, protams, un tad tur bija liela bučošanās, bet es jau nē, es nē. Bet viņš to pateica, zini, tas nebija ba­nāli, es tev pateikšu, Rihard: tas nebija kā kaut kāda fotogra­fēšanās piedeva, banali­tāte, jo viņš nevienam citam to nepateica pirms mums, a pirms mums bija rinda kāda, viņš tā, ātrāk, ātrāk, ātrāk, viņš grib prom, prom, prom, prom, lieciet mani mierā! Bet mums viņš to pateica, jā. Un tas bija tā forši. Nu, un kas bija tālāk? Tālāk mēs aizgājām uz centru, kur bija Guntis Veits ar "Credo" un drausmīgo savu mūziku ar visām tām četrām meitām, kas peldēties iet pilnīgi plikas, es tev pateikšu godīgi: nu tas bija, tas laikam bija tāds lielākais abloms visos šajos svētkos, jo vajadzēja jau tomēr paskatīties arī domei un visiem pārējiem, kāda vecuma grupu cilvēki tur ir, ka grib tomēr to šalc zaļo jūru un mežus, nu, nē, nu meži lai šalc un jūra tur ir. Jo patiesībā, kā pie "Credo" tu vari padejot kaut ko? – Nē, nu pie "Credo" var padejot pie šā tā šur tur. – Tālāk pļavās bija Berezina, Sabīne Berezina un Rasels, tur palika jaunieši, nu, un kas tad tur tagad... – Tā jau tā kā deju mūzika... – Tas ir jauniešiem, jā, nu, un tad tas "Credo" bija paredzēts senioriem, tā kā man, ja. – Nu kā, tur ir visas tās vecās dziesmas: Bailes, bailes, nāves bailes un Nevajag mierināt... – Nu tas viss bija! A kā tur pa­­dejot? – Tās jau foršas dziesmas... – Nē. Nē, Rihard, viss ši­tas bija galīgi garām, neviena deja nebija dejojama, nu un tad tikai Inese teica: nu viss, mums bija pare­dzēta nakšņošana pie drau­dzenes Durbē, un bija jāiet kilo­metri trīs ar kājām, nu divi varbūt, un tad Inese teica: nu tad ir viss, sākam iet, bet pirms tam nofotografēsimies ar Gunti! – Jā. – Ar Gunti viss notika ļoti brutāli, viņiem bija pauze... – Guntis gan laikam baigi resns palicis ir? – Ko? – Guntis gan tagad uzēdies, ne? – Nē, nu tur jau bija kaut kādi trīs naktī, ko ta es tur redzēju, resns vai tievs, aiz­kuli­sēs aizskrējām, viņiem... – Matu vairs nav, man liekas, arī... – ...pauze viņiem tur bija kaut kāda, un Inese iebļāvās savā nenor­māli spalgajā balsī: Gunti, kur tu esi? Guntis, protams, pār­bijies izlīda ārā, un tad Inese nodziedāja, man liekas, labāk nekā viņš – Ekrāns balts un neparasts! Guntis pienāk klāt. Viņa saka: Gunti, tu atceries, kad tu to dziesmu Slampē dziedāji? Guntis saka: laikam tā bija. – Tur tie baloni bira no gaisa... – Un Inese saka: Gunti, a kuru vietu tu toreiz da­būji? Guntis saka: es neat­ceros. Inese saka: es biju maza meitene, es pat atceros. Viņa to vietu nosauca, bet es aizmirsu tūlīt patās. Nu labi, Gunti, kāp pāri tam žogam, jāuztaisa kāda bilde ar tevi. Guntis rātni pārkāpj pāri žogam... – Ak Dievs! – ...un bija bilde. Nu, protams, ka Inese momentāli apkrita ap kaklu un Guntis tika sabu­čots, un... un ... kaut kādi komplimenti tur teikti, un kas ne­kas, un... Guntis laimīgs, Inese laimīga, nu kaut kā tā. Tā mēs pavadījām pilsētas svētkus. – Nu skaidrs. Izklausās jautri. – Bija jautri. Nenormāli jautri bija. Mhm, nu, vot, tā. – Lābi. Khm, haha, khm. Par šito vajadzētu kādu stāstiņu sarakstīt. – Ko? – Es saku: par šito vajadzētu kādu stāstiņu sarak­stīt! Par fotografēšanos ar mūziķiem... – Nē, patiesībā tas jau bija tikai tāds svētku skelets, ko es tev pastāstīju, bet, ja to vēl apaudzētu ar miesu, ar stāsta miesu... – Jā... – Nu jā, es tev te izvilku ārā tik to... to... to... būtiskāko visu. – Jā. Nu skaidrs. Ta­gad man vismaz būs priecīgāk... – Labi, Rihard, nu jau nakts ir baigā, pasveicini Armīnu, un pat, ja tev sanāk kāds stāstiņš no tā visa, tad... – Izklausās labi tas viss... – Jā. šitas bij labi. I Busu­lītis, i viss. Inese visā bij epi-centrā, un viņa bija, viņa bija... jā. Es tikai tāda kā lozberlapa, lauru lapa visā tajā, visam tam klāt, jo patiesībā es neesmu ne tik droša, ne tik kāda. Labi, Rihard, iešu iekšā tagad, sēžu lapenē, ar tevi runāju, kauli stīvi. – Labi tad. Es tik vēl gribēju teikt, ka jūlija beigās solījās Ambera braukt no Amerikas... – KO TU MAN TEICI TAGAD???? 54 min 40 sec.

 

Rihards Bargais

Rihards Bargais ir latviešu dzejnieks un rakstnieks, dzejoļu krājumu "Mīļvārdiņi" (2003) un "Labi" (2005), īsprozas krājumu "Tenkas" (2012) un "Plikie rukši" (2017) autors.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!