"Lai gan mēs esam pazīstami ar mūsu monopolistiskā laikmeta statistiku, daudz mazāk mums zināms par tā iespaidu uz cilvēku garīgo pasauli. 20. gadsimta vidū Rietumu sabiedrībām izdevās panākt pārsteidzošu vienprātību, un tas bija iespējams, pateicoties vēl nepieredzētajiem sabiedrības labklājības mērogiem [..]. Šodien, kad Rietumu sabiedrības [..] pamazām dodas pretējā virzienā, tuvojoties 19. gadsimta ekonomisko attiecību rāmjiem, nevajadzētu brīnīties, ka pie mums atgriežas arī šī laikmeta gara kaite. To visasāk izjūt tieši jaunie cilvēki, kuri savā mūžā nav pieredzējuši neko citu kā vienīgi arvien progresējošu vairākuma izstumšanu no sabiedrības bagātības sadales un kuri savu pieauguša cilvēka dzīvi sāk ar niecīgām cerībām, ka viņiem jebkad izdosies "izsisties" kā savulaik vecākiem vai vecvecākiem. Vēl vairāk, viņiem ir spēcīga sajūta, ka nu jau novecojušās paaudzes visu pievākušas, aiz sevis pametot iztukšotu pasauli – arvien sarūkošu šīs planētas dzīvnieku un augu sugu skaitu, izsmeltu gaisu un zemi – un atstājot jaunajiem tikai savu grēku nastu. Tas ir smags mantojums, un tas liek jauniešiem, kuriem priekšā būtu visgarākā nākotne, prātot par to, vai to vispār ir iespējams izturēt."
Rāna Dasgupta. "Piezīmes par kādu pašnāvību". "Rīgas Laiks", 2017. gada oktobris (tulkots no žurnāla "Granta").
Tajā dienā, kas mūsu debespusē atausa ar vēsti par šaušanu Lasvegasā, bet beidzās ar statistiku par 58 bojāgājušajiem un vairāk nekā 500 ievainotajiem, šīm un citām pasaules ziņām pievērsties iznāca tikai pievakarē, kad tās no teksta un pārējām notikuma tiešraidēm jau bija sākušas pārtapt citātos un rindkopās strukturētos vēstījumos. Lielākā daļa ziņu aģentūru un portālu tādiem vai citādiem vārdiem pārstāstīja aptuveni vienu un to pašu – šāvējs bijis pirms tam šķietami miermīlīgs 64 gadus vecs, veco ļaužu ciemata namiņā dzīvojis pensionārs. "CNN" un vēl kādi jau bija paguvuši uzmeklēt un intervēt viņa satriekto brāli. Uzzinājuši par šāvēja iespaidīgo ieroču arsenālu – bez kaudzes šaujamo un tūkstošiem patronu, ko viņš bija paņēmis līdzi uz Lasvegasas viesnīcu, viņa mājās tika uziets vēl visai brangs krājums –, žurnālisti bija devušies arī uz kādu ieroču veikalu, kurā, kā noprotams, ticis nopirkts viens vai pat vairāki ieroči. Ieroču veikala pārstāvis izteica nožēlu par notikušo un apgalvoja, ka pēc notikušā aizlūdzot Dievu par mirušajiem, ievainotajiem un viņu tuviniekiem. Jā, viņš labi atminoties arī šāvēju un to, kā tam pārdevis kādu no ieročiem. Par kādām nebūt nepatikšanām itin nekas neesot liecinājis, arī visi papīri vecajam bijuši kārtībā, un ko tad vēl.
Oktobra sākumā mazāka mēroga (taču tāpēc ne mazāk traģiska traģēdija) notika tepat Latvijā. Pie Saulkrastiem sprādzienā privātmājā bojā aizgāja un sadega visa ģimene – vecmāmiņa, tēvs, māte un bērni, viens no viņiem nepilngadīgs. Sprādziens, kā jau varēja noprast, bija saistīts ar ģimenes uzņēmējdarbību – viņi daudzus gadus bija nodarbojušies ar pirotehnikas tirdzniecību un uguņošanu rīkošanu. Tikai dienu pēc notikušā ziņās varējām lasīt, ka "Saulkrastu traģēdija neietekmēs pirotehnikas pārdošanas apjomu", un tika citēts Profesionālo Latvijas pirotehniķu un pirotehnikas tirgotāju asociācijas vadītāja sacītais, ka "šobrīd mums nav pamata sagaidīt pārdošanas apjomu kritumu. Protams, nav izslēgts, ka kāds pircējs varbūt būs sabijies pēc sprādziena Saulkrastos. Prognozējam, ka tā būs neliela pircēju daļa". Lūgšanas gan netika pieminētas.
Ja nu mums ne no šā, ne no tā ienāktu prātā tādā spēle un mēs vēlētos uzspēlēt "radikālos vitgenšteinos", droši vien varētu uzskatīt, ka ar pasauli, tās ierīkojumu jeb "loģisko struktūru" abos gadījumos – jeb, precīzāk sakot, ar abām reakcijām uz kaut kādiem gadījumiem – viss ir priekšzīmīgā kārtībā, jo abas reakcijas ir itin vienkārši pakļaujamas izvērtējumam "patiess" vai "aplams" un tātad ir atbilstošas kaut kam, ko varētu nodēvēt par "faktu". Ieroču veikala pārstāvis nožēlu vai nu patiesi izjūt, vai arī neizjūt, un tādā gadījumā viņš būtu melojis, taču arī tas būtu fakts. Dievu viņš vai nu patiesi ir lūdzis, vai arī tikai tā visiem stāstījis. Šāvēju viņš vai nu atminas, vai ir jau aizmirsis. Par nepatikšanām nekas neliecināja vai gluži pretēji. Utt. Tieši tāpat ir ar pirotehniķu asociācijas vadītāja sacīto. Apjomi vai nu kritīsies (viņš būs maldījies), vai nekritīsies (viņam izrādīsies taisnība). Pircējs varbūt būs sabijies, bet varbūt nemaz nebūs.
Šāda šķietami stabila un līdzsvarota pasaules aina sāktu gan šķobīties tajā pašā brīdī, kolīdz kāds runātājs pēc notikušā fakta izteiktos, nepiesaucot citus faktus (vienalga – patiesus vai aplamus, jo, tāpat kā viltus ziņas, arī nepatiess fakts formāli ir fakts), bet gan mēģinātu notikušo vērtēt. Tā, piemēram, iztēlosimies ieroču tirgotāju, kurš pēc šādas milzīgas nelaimes žurnālistiem atzītu, ka pārdot vientuļam, no jebkādas karadarbības, agresīvi noskaņotiem plēsīgiem zvēriem un tamlīdzīgiem draudiem attālu mītošam pensionāram automātiskos un jebkādus šaujamieročus nav bijis stulbi. Pēc "vitgenšteinu" spēles noteikumiem, šāds apgalvojums – tāpat kā jebkurš cits ētiskas dabas vērtējums – būtu bezjēdzīgs, jo to nav īsti iespējams falsificēt jeb atspēkot t.i. – pierādīt tā patiesumu jeb aplamumu. Vienkāršāk sakot, paziņojot kaut ko tādu, pārdevējs tajā pašā brīdī jau it kā attaisnotu sava klienta pastrādāto, bet, mēģinot pateikt kaut ko pretēju… nu, kas tad viņš vairs būtu par ieroču pārdevēju. Šī paša iemesla dēļ it kā ir tikai loģiski, ka arī vienīgais notikušā vērtējums, ko žurnālistiem ir izdevies iegūt no pirotehnikas pārdevējiem, ir bijis minējums par notikušā iespaidu uz savu uzņēmējdarbību. Protams, neba man vienam arī šāda pasaule, kurā jēga būtu vien faktu jeb informācijas patiesumam, bet jebkāds šo pašu faktu vērtējums vai no vērtējuma izrietošas atskārtas tiktu uzskatītas par bezjēdzīgām, šķiet kaut kāda nepareiza. Tāpat kā ar burtu prašanu vien vēl neviens nav iemācījies lasīšanu, arī ar patiesības atšķiršanu no aplamības vien, kā šķiet, neviens vēl par cilvēku nav kļuvis. Nesaki ne jā, ne nē, ne balts, ne melns.
Abi pieminētie piemēri ir šausminoši un traģiski, un droši vien tieši tāpēc šķiet, ka uz tiem reaģēt vienīgi ar faktiem ir šķērsām. Par laimi, kaut kas tik ārkārtējs katru dienu vis nenotiek, toties arvien ikdienišķāka sākumā citētajā Rānas Dasguptas rakstā minētajās "Rietumu sabiedrībās" kļūst pretēja tendence, proti – runāšana par lietām, par kurām, ja vēlreiz atsaucamies uz Vitgenšteinu, runāt nav iespējams vai ir bezjēdzīgi, un, iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc "jaunie cilvēki" vairs nevēlas dzirdēt neko, ko saka "vecie", bet politiķi, kas runā vienīgi "nodrāztās frāzēs", vienā laidā "parāda, cik gan maza nojausma par to, kas reāli notiek, ir tiem, kuri ir pie varas".
Atslēga Dasguptas rakstītajā ir vārds "parāda". Kolīdz politiķis vai politiķe – populistisku vai kādu citu grūtāk uzminamu mērķu vārdā – sāk nevis runāt par faktiem, bet gan bārstīties ar vērtējumiem, viņš vai viņa apzināti (bet bieži vien ne pārāk) tajā pašā brīdī parāda, atsedz un izliek vērtējumam pats sevi. Ja kaut ko nav iespējams izteikt, to var parādīt. Arī to, kā no atsevišķiem burtiem vai zilbēm veidojas vārds, lasīt nepratējam var vienīgi parādīt. Ja kāds vienkārši apgalvo, ka viena vai otra kopdzīves forma, tikums, apģērba veids, diēta, apaugļošanas metode vai vēl kaut kas cits ir labs, labāks vai pavisam slikts, ar to var izrādīties par maz, jo teiktā patiesums vai aplamums tad vairs nav vienīgais kritērijs – savu sakāmo ir jāspēj nevis pierādīt, bet arī kaut kā nebūt parādīt, arī pašam uz savas ādas, turklāt parādīt tā, ka "pielec".
0