Nezinu, kā tas ir citiem, bet man nogalināt ar katru gadu kļūst arvien grūtāk un grūtāk. Tā nav nekāda bērnu spēlīte, bet diezgan smags darbs. Un runa nebūt nav par tiem gadījumiem, kad tev sakārojas nogalināt, kā pašam šķiet, neglītu svešinieku, šķībi greizi dziedošu latviešu popmūziķi, populistu politiķi vai vienalga kādu tevis paša uzskatiem pretēju domu paudēju.
Lūk, pirms kādas nedēļas nogalināju sievieti. Nebūt nav tā, ka nu jau pēc izdarītās slepkavības es sajustu lielus sirdsapziņas pārmetumus, taču pievērsu uzmanību tam, ka arvien lielāku piepūli prasa pati saņemšanās uz izšķirīgo soli. Pat ja ierocis, iegansts un viss cits jau ticis rūpīgi apsvērts un sagatavots. Nav arī tā, ka konkrētā persona man liktos kaut kādā ziņā ārēji pievilcīga, iekšēji simpātiska vai vismaz žēlumu izraisoša. Taisnību sakot, viņa, saukta arī par Mēness akmens sievu, bija tīrā maita, kas izlikās par labdari, bet tad izrādījās ļaunu perinoša aprēķinātāja un bezmaz vai ragana. Un tomēr nogalināt viņu bija grūti, lai gan man tas nebija jādara pat pašam ar savām rokām. Apstākļu sagadīšanās pēc viņa tika ierauta starp divām, ja tā var sacīt, paralēlām pasaulēm, iespiesta starp to akmeņiem un izsmērēta pa to virsmām kā tāds zem ceļaruļļa pakritis tomāts. Vai kā reiz, garāmbraucot pa mašīnas logu redzēts nelaimīgais, kas bija patrāpījies zem trolejbusa – kaut kas sarkans un balts pa asfaltu, un tādā garā. Bet vēl dažas sekundes pirms tam viss varēja beigties pavisam citādāk, taču viņa mirkli novilcinājās, varbūt paklupa vai paslīdēja, un tā nu tas bija. "Viņa pati sevi sodīja," teica kāds no aculieciniekiem. To visu es tik labi zinu vien tāpēc, ka pats tur biju klāt, proti – es pats to visu izdomāju, rakstīdams savu jaunāko romānu.
Kādreiz bērnībā nogalināšana bija pavisam viegla, pat ja to tiešā veidā nebija jāuzņemas pašam. Lai gan varžu duršanas epizode, iespējams, ir vienīgais, ko kāds atceras no mana pirmā stāstu krājuma, tā, atšķirībā no daudz kā cita tur sarakstītā, nebija jaunības dienu fantāzija, bet visai autobiogrāfiska detaļa. Pats savām rokām tās vardes gan nekāvu, taču piedalījos gan, un nekādus lielos sirdsapziņas pārmetumus nesajutu līdz brīdim, iekams abi ar savu līdzzinātāju nedabūjām pa mizu no vecākiem.
Varbūt viens no pirmajiem pamudinājumiem mainīt savas domas par nogalināšanu bija Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas militārās apmācības stundās uzzinātais. Tur līdzās ar tanciņu, bruņumašīnu, koku un ēku maketiņiem piebārstītai smilšu kastei ūsaina un atvaļināta padomju armijas militārpersona topošos māksliniekus centās iesvaidīt kara mākslas pamatos. Jāpiebilst, ka tas viss notika pašā atmodas notikumu karstumā, brīdi vēlāk vai acumirkli agrāk turpat netālu tika būvētas barikādes, un norisinājās citi laikmeta griežiem nozīmīgi notikumi. Taču šis nepārprotami interfrontiski noskaņotais personāžs turpināja vērpt savus stāstus par padomju militāro varenību, kā piemērus minot kaut kādas leģendas par karaspēka gatavību tūlītējam ASV iebrukumam pēc Leonīda Brežņeva nāves un detalizēti izklāstot dažādu šaujamieroču spēju nodarīt kaitējumu cilvēka miesai. Lūk, ieejas atvere ar tādu kaut kādu diametru, bet izejas – ar jau pavisam citu, bet pa vidu nodarītie postījumi… tādā garā. Ja ASV iebrukuma stāstus jau tajā laikā uztvēru visai skeptiski, viņa skaidrojumi par to, uz ko spējīga parasta kalašņikova lode, uz ko – trasējošā, uz ko – lode ar novirzītu smaguma centru, atstāja visai vērā ņemamu un paliekošu iespaidu. Nezinu gan, vai tieši tas bija viņa iecerētais iznākums. Varbūt tieši par to jābūt viņam pateicīgam.
Pēc tam ar vieglāku vai smagāku roku esmu nogalinājis ne reizi vien. Un nekas, varēja paciest.
Līdz brīdim, kad nolēmu uzrakstīt stāstu krājumu, kur ikvienā no stāstiem jāiet bojā vismaz kādam no galvenajiem varoņiem. Man patīk strikti definēti spēles noteikumi. Vai konceptuālisms, ja vien vēl aizvien drīkst lietot tik nodrāztus terminus. Kaut uz to pusi kā Nika Keiva albums "Murder Ballads". Pats sev radi žanru vai noteikumus, pats centies tos pazemīgi ievērot vai pārkāpt, bet, ja nu nekādi neizdodas, – allaž taču ir vienošanās ar sevi pašu (vai ar "paši zināt ko") par atslēgas vārdu, kas spēli pašā satraucošākajā vai bīstamākajā brīdī ļauj pārtraukt un noteikumus apiet.
Taču viss izrādījās krietni vien grūtāk un sarežģītāk.
Pat literārā darbā es drīz vien atskārtu, ka starp nodomu kādu nogalināt un šī nodoma īstenošanu var būt milzīgs un grūti pārvarams attālums. Robeža, kuru negribas pārkāpt tik ļoti, ka šī soļa attālināšanai ir iespējams izdomāt pat vēl izsmalcinātākas prokrastinācijas formas nekā tās, kuras uzskatu par pieņemamām kārtējā darba nodošanas termiņa kavēšanas attaisnojumam vai aizbildinājumam, ka par konkrēto projektu derētu vēl padomāt pāris dienas.
Protams, pašam jau beigu beigās man neviens nedz ar kailām rokām, nedz tādām vai citādām lodēm nebija jānogalina. Paldies Dievam, es nezinu un nevēlos zināt, kādas sajūtas pēc kaut kā tāda ir realitātē. Taču pēc tam, kad es tomēr saņemos, kaut kas iekšā – es pat nezinu, kas tas tāds par orgānu, dvēsele, sirds, smadzenes, liesa vai kas cits, – saraujas tik ļoti, ka neatliek nekas cits kā Alvim Hermanim pēc tā gadījuma ar aktieru šķirošanu Jaunajā Rīgas teātrī. Ja atceraties, viņš teica, ka pēc tam esot pamatīgi piedzēries. Nē, aktieru atlaišanu no darba es negrasījos salīdzināt ar nogalināšanu, tas sanāca pavisam nejauši, lai gan aktieris bez teātra… bet nē, es negrasījos runāt par teātri.
Pats trakākais ir tas, ka jau pēc tam, kad tu pats savu uzrakstīto – un arī to, ka tu tur kādu nogalini, – mēģini kādam nolasīt priekšā vai pat vienkārši vērot, kā viņš vai viņa klusībā pie sevis to lasa, arī tad tu jūties ne nu gluži kā pilntiesīgs slepkava, bet kaut kā vidēji. Jeb, kā latvieši saka, kā no laivas izmests, lai ko tas arī nozīmētu, jo pamēģiniet iztēloties pašu pirmo vēsturisko gadījumu, no kura latvieši ir atvasinājuši šo dzīves gudrību.
0