Kad ārā tumšs, istabā melnā rudens vakarā deg gaisma, un tu pieej pie loga palūkoties laukā, nekas daudz parasti gan tur nav redzams – viss, ko tu ieraugi, ir paša atspīdums stiklā, gluži kā spogulī tu redzi gan pats savu seju, gan varbūt arī kaut ko no sev apkārt esošās telpas, bet koku silueti un varbūt pat pilnmēness izgaismotas debesis tad kļūst vienīgi par fonu. Lūk, virtuves griestu lampa, lūk, skapja stūris, lūk, tev aiz muguras kā gaiša ēna aizslīd kāds mājinieks. Raugoties pašam savā tumšajā atspulgā, šķiet pagalam ģeķīgi sākt prātot, kurš gan kuram ir līdzīgāks – atspīdums tev vai tu pats savam atspoguļojumam. Jo it kā liekas pašsaprotami, ka oriģināls (tu pati) ir kaut kādā ziņā īstāka, īstāks, autentiskāka nekā stiklā novērojams gaismas staru lūšanas efekts. Krietni vien mazākā mērā muļķīgs šāds vērojums kļūst brīdī, kad par līdzīgiem atspulgiem, spoguļošanos, no malas vērošanu ienāk prātā uzskatīt vēl kādas citas cilvēku ikdienai piederīgas izdarības. Piemēram, jokus.
Ja nu rodas šaubas par to, ka par cilvēka raksturu, īpatnībām, temperamentu un citiem īsti neizmērāmiem lielumiem var spriest pēc tā, kādus jokus viņa stāsta, par kādiem jokiem viņš smējies uzaugot un par kādiem jokiem viņš turpina smieties visu mūžu, atliek vien palūkoties sev visapkārt, pašiem sevī un pamēģināt atsaukt atmiņā humoru un izpratni par jokiem, kāda bijusi tev visapkārt mazotnē. Manā bērnībā, kas nu jau daudziem droši vien šķiet aizvēsturiska pirmstroļļu un senlatviešu pagātne, pastāvēja vismaz divi jokošanās līmeņi – viens skaitījās oficiāls, otru ļaudis paturēja privātai lietošanai. Oficiālā humora iemiesojums bija žurnāls "Dadzis", reizi gadā grāmatas formātā iznākošais "grāmatžurnāls" vai "plānotājs" "Dadža kalendārs", kā arī noplēšamā dienu kalendāra lapiņas, kuru kreisajā pusē pamīšus noderīgiem ikdienas uzlabošanas padomiem mēdza nodrukāt arī pa kādam jociņam. Neoficiālais humors bija tas, kuru ļaudis cits citam mēdza tālāknodot privāti neformālos apstākļos, mutvārdu formātā – kā pamatskolas fizkultūras ģērbtuvēs, rūpnīcu cehos vai mājās pie viesību galdiem stāstītas anekdotes. Taču abām šīm humora izpausmēm bija kāda kopīga tēma, kas tās brīnumainā un varbūt pat neticamā veidā mēdza apvienot, proti – smieklīgā meklēšana pie sev svešā, nepazīstamā, nekad mūžā nesastaptā. Kalendāru lapiņās (citkārt arī "Dadža" lappusēs vai kultūras namos ar stāvizrādēm publiku smīdinošu jokdaru priekšnesumos) tie bija joki par "skotiem" un "gabroviešiem". Ja vēl sociālistiski draudzīgās Bulgārijas pilsētā Gabrovā kāds padomju pilsonis, iespējams, reiz patiešām bija ar sanatorijas ceļazīmi (neprasiet, kas tā tāda, citādi iznāks pārāk izplūdis stāsts) vai kā citādi nobraucis un iepazinis turienes izslavēti taupīgo ļaužu folkloru, varbūtība nonākt Skotijā un klātienē kaut ko uzzināt ne vien par skotu viskiju ("ar sodu, ar sodu", protams!), bet arī par tajā pasaules malā mītošo cilvēku skopumu, mierīgajam Padomju Savienības iedzīvotājam varēja būt visai ierobežota. Bet joku par skotiem un gabroviešiem netrūka. Šķiet, tie kaut kur pat vairojās un allaž nāca klāt.
Droši vien populārākais "privāto joku" piemērs no tā laika ir anekdotes, kurās darbojas "čukča", un jau atkal tie bija joki, kuru jocīgums balstījās uz kaut ko vienīgi pastarpināti pazīstamu, dzīvē, visticamāk, nekad nesastaptu, tomēr mums pašiem kaut drusku līdzīgu. Jo, ja jau skots, gabrovietis vai čukča nebūtu līdzīgi mums pašiem, arī no smieklīguma nekas daudz pāri vairs nepaliktu. "Чукча не читатель, Чукча — писатель", ha ha ha! (Čukča nav lasītājs, čukča ir rakstītājs.) Arī par divām sētas vecenītēm pārģērbti aktieri (mūsu pusē šo žanru ar nelielu novēlošanos izkopa aktieri Jānis Jarāns un Dainis Porgants) komiski varēja šķist vien tāpēc, ka varbūt atgādināja reiz kaut kur reāli sastaptas vecītes, vai tad ne?
Jo vairāk pie šiem piemēriem kavējos un par tiem domāju, jo spēcīgākas kļūst aizdomas, ka to apšaubāmā smieklīguma pamatā ir kaut kāds pagalam elementārs cilvēcisks pārpratums. Tā ir sevī iesakņojusies pārliecība, ka visi citi – čukčas, gabrovieši, skoti, smieklīgās vecenītes, blondīnes – līdzinās tieši tev, kaut kādā ziņā ir tavs atspulgs, un šāda būšana par tavu atspulgu ir viņu visu svēts pienākums. Šīs pārliecības dīvaino aplamību var iepazīt pavisam vienkārši – pamēģiniet iedomāties, ka sagrozīts realitātes atspulgs ir nevis viņi, visi iepriekš uzskaitītie un vēl visi pārējie, bet gan tu pats, proti – oriģināls ir tur, viņpus stiklam, bet tu esi vien tā tumšs un nepilnīgs atspīdums.
Šāda iztēlošanās var kļūt par aizraujošu vingrinājumu, līdzīgi paraugoties ne vien uz tuvākā vai tālākā apkārtnē esošiem cilvēkiem, sabiedrības grupām, bet arī uz zvēriem, augiem, varbūt pat nedzīvām lietām. Jo kurš gan izgudrojis, ka, piemēram, pūcei ir jākļūst par skolotas gudrības simbolu tikai tāpēc vien, ka tās apaļie redzokļi mums atgādina cilvēku ar brillēm? Vai nevarētu būt tā, ka cilvēks ar brillēm vienkārši izskatās pēc pūces? Un vai instagramā ielikti foto ar kaķīšiem mums liekas tik mīlīgi nevis tāpēc, ka kaķīši mums atgādinātu kaut kādus ārpasaules humanoīdus, bet gan tāpēc, ka mēs paši gan savā ārienē, gan rīcībā necik tālu prom no visādiem jaukiem zvēriņiem neesam tikuši.
Reiz bērnībā Kuivižos kādam klibam vīram prasīju, kas zivīm liek ieskriet zvejnieku tīklos. "Un kas tev ar koka pistolīti liek skraidīt apkārt mājai?" viņš man vaicāja. Es paraustīju plecus, man nebija ne jausmas. "Tas, ka tu esi dumjš," viņš teica. "Un zivis ir tādas pašas."
1