Foto: Nils Erdmanis-Stārasts
 
Kultūra
02.02.2014

100 kruzuļotu vizuļotu gadu

Komentē
0

Margarita Stāraste latviešu kultūrā ir kā noslēpumu kalns vai pasaku zeme, no kuras pienāk brīnumskaistas pastkartes, bet kuru pašu neviens īsti nav redzējis. Zīmējumus un bērnu stāstus zina visi, bet par mākslinieces dzīvi un redzējumu runāts ir maz. Viņa atbilst priekšstatam par kādu no pašas zīmētajiem rūķiem, kas mitinās vientuļā pasaku būdiņā, nogrimis darbā – reizēm bargi raukdams uzacis un vēl biežāk savā nodabā laipni smaidīdams. Arī viņas biogrāfijas pagriezieni izklausās drīzāk pēc pasakas, nevis faktiem, un nu Stāraste ir sasniegusi arī pasaku cienīgu vecumu  – 2. februārī māksliniece svin savu simto dzimšanas dienu.

Margaritas Stārastes ilustrācijas

Savas popularitātes dēļ "Stāraste" izklausās drīzāk pēc vietējās ilustrāciju industrijas zīmola, jo reti kuram māksliniekam lemts piedzīvot vairāk nekā sešdesmit ražīgus darba gadus vienā nozarē (pirmā Stārastes bilžu grāmata "Balti tīri sniega vīri" iznākusi 1942. gadā, un jaunākās ilustrācijas tapušas vēl nesen, vēlajos divtūkstošajos). Viņas radītie tēli, ar Zīļuku (1961) priekšgalā, jau desmitiem gadu dzīvo it kā paši savu neatkarīgu dzīvi – ir iegājuši sarunvalodā, tautas folklorā un uzņēmumu nosaukumos, tiek interpretēti jaunos stāstos, zīmējumos un animācijas filmās. Mulsinoši ir arī tas, ka Stārastes zīmējumos, neskatoties uz atpazīstamo rokrakstu, ir tik maz subjektīva pārdzīvojuma. Visi mākslinieces sirsnīgie varoņi ir it kā veltīti lasītājam – uzdāvināti, atdoti – kā mīļas vecmāmiņas stāstīta pasaka, kuru klausāmies, pat nenojaušot, kas īstenībā stāstītājai tajā vakarā bijis uz sirds. Stāraste savus darbus paskaidro ar nākamajiem darbiem, nevis vārdiem un pašanalīzi, un laikā, kad esam pieraduši pie mākslinieka personiskās ekspresijas vai sadzīviska reālisma, šāda pasakaina un tikumiska jābūtība var likties bērnišķīgi naiva vai arī sentimentāli vecmodīga.

Margaritas Stārastes ilustrācijas

Stāraste ir populāra, atzīta, apbalvota ar padomju atzinības rakstiem, Latvijas Trīszvaigžņu ordeni, individuālām pateicībām, bērnu vēstulēm... bet vai pietiekami novērtēta arī kā māksliniece? Vai tomēr palikusi it kā mazāk nopietnās un par intelektuāli mazvērtīgāku uzskatītās bērnu literatūras pārstāve – bērnu grāmatu autore un ilustrētāja? Bijusī Vilhelma Purvīša skolniece, jūtīga ainavu koloriste, savu mūžu izvēlējusies veltīt nepateicīgajai teksta un attēla savienošanas mākslai, kas ir orientēta uz plašu publiku, plašajās tirāžās it kā zaudējot oriģināla "auru", viegli var ieslīgt pārāk paskaidrojošā zīmējumā vai vienkāršotā tekstā. Viņa šo specifisko nozari ir apzināti izvēlējusies un daudz arī upurējusi, lai varētu jebkuros apstākļos nodarboties tikai ar sev vistuvāko – pasaku mākslu. Upurējusi zīmējumus vājai drukas kvalitātei un padomju redaktoru ideoloģiskajām prasībām, lai varētu iztikt tikai no pašas izvēlētā amata. Liegusi sev personisku laimi, lai sasniegtu izglītību un mērķus pēckara gados. Pamatīgi pūlējusies, diplomdarbam ilustrējot Raiņa dzeju, kurai grūti ko pielikt un atņemt, ar zīmējumiem centusies padarīt apjomīgākus un brīnumainākus vienkāršos padomju literatūras sižetus, kā arī ļoti daudz klusējusi.

Stingras cenzūras apstākļos dabas portretēšana bieži vien ir vienīgais brīvais lauks, kurā mākslinieks var saglabāt politisku neitralitāti. Smalkais dabas mikrokosmoss Stārastei esot bijis tuvākais mākslinieciskās izpētes lauks un patvērums jau kopš bērnības, un arī cenzūras apstākļos viņa ir varējusi izvērsties sīkbūtņu pasaules iedzīvināšanā, tā attīstot savu savdabīgi dekoratīvo ilustrācijas stilu, kuru raksturo krāšņums, detaļu un krāsu bagātīgums.

Margaritas Stārastes ilustrācijas

Ir viegli iztēloties bērnu, kurš nogrimis iztēles rotaļā, neredz un nedzird apkārt notiekošo, un Stārastei, šķiet, šī spēja ir piemitusi visu mūžu. Māksliniece ir teikusi: "Mani piesaista dabā viss, kas atgādina kaut ko cilvēcisku – kaktusi, zīles, sēnes ar cepurēm," – jeb viss, ar ko var spēlēties un no kā var pagatavot lelles. Daudzie sižeti un tēli viņai spilgti palikuši atmiņā no pašas bērnības, daudzi varoņi (piemēram, Lācītis Rūcītis un lelle Tince) ir viņas autentiskie rotaļu biedri, bet viņa, arī pieaugusi būdama, ļoti brīvi šķērso robežu starp īsto un izdomāto. Viņa pati ir tā Maijiņa, no kuras rokām izkrīt zīļu vīriņš un iekuļas dēkās Stiebru ciemā, vai meža meitiņa, kuru aptekalē kukaiņi un gari. Tā ir mākslinieces prātā eksistējoša spēļu pasaule ar pašai labi zināmām sakarībām un noteikumiem. Viņa perfekti zina, kurā brīdī stāstā jāparādās kokam ar garo degunu, ar cik stariem atkarībā no situācijas ir jāapaudzē sniegpārsliņas vai cik "dimantiņu vizulīši" jāizbārsta pļaviņā. Lasītājs var nojaust šo sakarību iekšējo loģiskumu, bet šīs izvēles netiek atklātas un paskaidrotas – Stārastes galvenais pasaku stāstītājas spēks ir spējā neatklāt noslēpumus. Viņas ilustrācijās laiks tiek apstādināts mirklī, kurā viegli nojaust iepriekšējo un turpmāko darbību, bet bagātīgās detaļas un otrā plāna varoņi ļauj iztēloties plašu iekšējo dramaturģiju viena attēla ietvaros.

Margaritas Stārastes ilustrācijas

Tas, kas suģestē Stārastes zīmējumos, ir pamazinātā pasaule – leļļu mājas vai paštaisītu ķiparu ciemata estētika, kas nemanot ievilina lasītāju iztēles rotaļā. Bērniem patīk lelles, patīk uzburt viņu pasauli, iekārtot mājas ar dažādiem sadzīves priekšmetiem, kastaņu ratiņiem un ķīseļiem čaumalās... Zīļuki, sniegavīri, piparkūcēni u.c. grāmatās sastopamie varoņi ir tādas lelles, kuras katrs var radīt arī pats un viegli modelēt viņu stāstus. Stāraste tiem piešķir tik daudz raksturojošu detaļu, ka ir viegli noticēt, ka viņa tos patiešām ir sastapusi. Man vienmēr licies, ka ar gadiem Stārastes zīmējumi kļūst it kā plūksnaināki – kā kamoliņi vai plīsa lāči, kas apvēlušies no ilgas spēlēšanās.

Rūķīši, kraukšķīši, laumiņas, pintiķi, zīļuki, seskuļi, incīši un runcīši. Ne tikai Stārastes – rakstnieces stils ir deminutīviem bagāts, bet tādas ir arī viņas ilustrācijas. Lai arī deminutīvu biežais lietojums dainās un dzejas pantos ir skaidrojams ar metrikas un atskaņu veidošanas prasībām, Stāraste uzcītīgi pārņem šo valodas īpatnību savā vizuālajā izteiksmē un, burtiski interpretējot mūsu folklorai raksturīgo panteismu, uzzīmē mīlīgas actiņas katram pamazināmajā formā nosauktajam elementam – gan saulītei, gan rasas lāsei. Tāpat viņas ilustrācijās var saskatīt arī ko līdzīgu pastāvīgajiem epitetiem (lācītis ķepainītis, ozolītis zemzarītis) – tēli dažādos stāstos atgriežas ar to pazīstamajām īpašībām – sārtvaidzes odziņas, čaklās skudras un aušīgie vardulēni ceļo no darba uz darbu. Arī gadalaiki vienmēr ienāk attēlā ar jau pazīstamajām veltēm – bagātīgu ogu, sniega vai ziedu birumu. Šķiet, no tautasdziesmām viņas darbos ienāk arī darba tikuma cildinājums, kas prozas darbu šķietami vērš pārāk didaktisku un moralizējošu, bet kā atkārtota un neizsīkstoša atsauce uz vienkāršo tautas gudrību varētu būt uzskatāma par apzinātu stilistisku paņēmienu.

Šķiet, ka daudzi bērnu dzejoļi ir kā speciāli radīti Stārastes zīmējumiem. Un izrādās, ka mākslinieces sadarbība ar literātiem un arī dziesmu autoriem reizēm patiešām ir notikusi apvērstā secībā – teksts tapis, iedvesmojoties no viņas ilustrācijām. Viņas vizuālā valoda šķietami jau satur sevī kodētu dzejoli. Tāpat rets ir arī Stārastes gadījums, kad rakstnieks savu darbu pats arī ilustrē, tādējādi panākot maksimāli vienotu skatījumu.

Margaritas Stārastes ilustrācijas

Mēģinot atcerēties savus bērnības priekšstatus par Stārastes zīmējumiem, man šķiet, ka es zem cukura ledus glazūras kārtas it kā nojautu melnu upi. Zīmīgākā šajā ziņā laikam bija Zīļuka ilustrācija, kurā pēc kritiena ūdenskritumā mazais vīriņš ir zaudējis rokas, kājas un mētājas nedzīvs, uzšķērstu vēderu. Starp visām smaidīgajām un laipnajām sejiņām šis LĪĶIS atstāja vienkārši graujošu iespaidu. Es toreiz nevienu mironi vēl nebiju redzējusi, bet ļoti baidījos nejauši atšķirt to lapu un ieraudzīt bailes. Tāpat ikviens raudošs vai izbijies rūķis smaidošās pasaules vidū radīja diezgan spēcīgu dramatisku efektu. Stāraste ir teikusi, ka neprot attēlot ļaunos varoņus, tāpēc visus zīmē pozitīvus, vajadzības gadījumā sliktos vienkārši attēlojot kā dumjus un smieklīgus.

Skatoties pieaugušā acīm uz nesen apgādā "Zvaigzne ABC" izdoto Stārastes darbu apkopojumu – pamatīgu piecsimt lapu sējumu, kas ir tikai daļa no paveiktā – mani pārņem tirpas no sastrādātā apjoma un milzīga interese par šo cilvēku – Stārasti – mākslinieci – sievieti – māti – noslēgto, neatlaidīgo zīmētāju – pieaugušo bērnu – gudro pasaku stāstītāju. Par to, kāda ir bijusi tā straujā, melnā upe vai akacis, kuru viņa nepagurusi cenšas aizstīgot ar kruzuļainiem vīteņiem un smaidošām leduspuķēm cerībā, ka bērni tiks tai pāri un nebaidīsies... dzīvot.

Pasakas ir viņas cīņa ar pašas bērnības gadu melno skolas solu drūmumu, stīvajiem priekšautiem un stingro audzināšanu. Ar pasakām vēlāk viņa piesedz kara šausmas, vardarbību, ārstē ilgas un vilšanos. Māksliniece saglabā ticību labām beigām. Jo grūtāki laiki, jo rakstaināki uzzied viņas stāsti un jo centīgāk viņa auž saulaino taciņu, kas paņems Diegabiksi pie rokas un aizvedīs pretī laimei. Tā kā pasaku rakstīšana ir Stārastes darbs, tad tajās cildinātais čaklums un neatlaidība tiek īstenots atbilstoši pasaku standartiem, tā radot arvien vairāk un vairāk jaunu pasaku, kurās tiek cildināts šis tikums, un sanāk gluži vai apburtais loks.

Likumsakarīgi šķiet, ka nu Stārastes zīmējumi guvuši atzinību arī Japānā, kur, kā zināms, ļoti populāra ir aizraušanās savdabīgiem un aizkustinošiem zīmētiem varoņiem un kur mūsu Zīļuks, līdzīgi kā Čeburaška vai Ezītis miglā, varētu būt reizē eksotisks, bet savā bērnišķīgajā vientiesībā arī ļoti tuvs viņu pašu "kavaī" jeb mīlīguma estētikai un animismam. Taču galvenokārt, es domāju, vizuālās kultūras gardēži ir novērtējuši Stārastes ilustrāciju briedumu, izkopto rokrakstu, precīzo un pašapzinīgo stilu. Japāņu mākslā meistarība un ieguldītais darbs tradicionāli tiek vērtēts augstāk par oriģinalitāti. Mākslinieki visbiežāk specializējas šaurā nišā, kuru cenšas kopt un tuvināt pilnībai visa mūžā garumā – līdzīgi kā tradicionālie kaligrāfijas vai tējas ceremonijas meistari. Viņu māksla ir intraverta un meditatīva, bet mākslinieks ir tas, kurš nezaudē iekšējo pārliecību, ka dara savu vienīgo un patieso darbu.

Tēmas

Santa Remere

Santa Remere ir publiciste, tulkotāja un “Satori” redakcijas locekle. Raksta par laikmetīgo mākslu spektrā no teātra līdz fotogrāfijai, kā arī interesējas par bērnu un jauniešu kultūras piedāvājumu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!