Foto: Juris Ross
Komentē
0

Turpinām Latvijas valsts simtgadei veltīto publikāciju sēriju "Šajā dienā pirms 100 gadiem", kurā autori caur 100 gadu vecu laikrakstu fragmentiem mēģina saprast Latviju.

Man ļoti patīk smieties. Man arī ļoti patīk, ja mani smīdina, un jau diezgan ilgu laiku dažādas komēdijas izpausmes veido lielu – brīžiem pat lielāko – daļu mana ikdienas kultūras patēriņa. Visbiežāk skatos stendapa komiķu (pamatā angliski runājošo – britu un amerikāņu) uzstāšanās fragmentus un klipus, bet arī, meklējot kino vai seriālus, labprātāk izvēlos komēdijas. Izvēli par labu britiem un amerikāņiem nosaka ne tikai praktiski iemesli – angļu ir mana spēcīgākā svešvaloda, jūtūbs ir šāda satura pārpilns, un to ir viegli atrast –, vēl būtiskāka ir viņu ilgstoši attīstītā humora tradīcija, kuru būvēt palīdzējis ne tikai pieprasījuma un piedāvājuma apjoms, televīzijas kanālu specifika un gaume, bet arī šajās kultūrās ilgstoši valdošā brīvība – tostarp brīvība jokot par visu.

1919. gada 28. jūnijā, pirms simts gadiem, laikraksta "Baltijas Ziņas" kultūras afiša vēsta, ka nākamajā dienā Rīgas Latviešu teātris otro reizi izrādīs "Skroderdienas Silmačos". Tajā pašā dienā Kārļa Brīvnieka teātra programmā paredzēta joku luga "Sievas māte". Skaidrs, ka, tāpat kā man, britiem un amerikāņiem, arī latviešiem smieties paticis vienmēr – gan 20. gadsimta sākumā, gan agrāk –, pat Vecais Stenders mīlēja jokot, un tieši viņš palīdzēja savam dēlam Aleksandram Johanam Stenderam jeb Jaunajam Stenderam latviešu valodā pārnest lugu "Žūpu Bērtulis", ko mēdz piesaukt kā latviešu teātra starta punktu. Patinot laiku vēl tālākā pagātnē, arī tautasdziesmās netrūkst dažnedažāda humora – labsirdīga, skarba, ķircinoša un mierinoša.

Par ko mēs smejamies tagad?

2019. gada jūnija beigās, simts gadus vēlāk, cilvēki pulcējās, lai smietos divos sarunu festivāla "Lampa" pasākumos – "Sieviešu stendapā" un "Politiķu cepienā", kuros dzirdamie joki stipri atšķiras no Blaumaņa rakstītajiem. Par abiem pēcāk manāmas dažnedažādas atsauksmes, kuru sakarā, manuprāt, ir ļoti būtiski aktualizēt nepietiekami pieminētu faktu: gan stendaps (kuru mēdz latviskot kā stāvizrādi, oriģinālā angliski stand-up; žanra datēto vēsturi mēdz skaitīt no 18. gadsimta Anglijā), gan cepiens (oriģinālā angliski – roast; žanrs kļuvis manāms 20. gadsimta vidū ASV) ir komēdijas formāti, kas Latvijā tā īsteni parādījušies pēdējo desmit gadu laikā. Kāpēc tas ir būtiski? Par abiem "Lampas" pasākumiem dzirdama liela gūzma brīžiem pamatotas kritikas, taču gribu uzsvērt – ir muļķīgi bezmaksas pasākumā gaidīt pasaules klases žanra kvalitāti no cilvēkiem, kas vietējo žanru būvējuši no nulles vien dažus gadus. Līdzīgi būtu gaidīt, ka pusaudzis uz ielas Vecrīgā spēlēs savu ģitāru tāpat kā ģēniji izpārdotās koncertzālēs. Pastāv iespēja, ka puika nākotnē var izaugt par šāda līmeņa profesionāli, taču kāds brītiņš vēl jāpagaida. Un, ja patīk, vērts iemest monētu cepurē.

Tas nenozīmē, ka šie pasākumi nebija smieklīgi. Manuprāt, bija – tajos netrūka labu joku. Īpaši labu iespaidu šoreiz atstāja "Sieviešu stendaps", lielu uzstāšanās daļu patiešām pavadīju, smejoties balsī. Pretstatā šai reizei, kurā apvienība bija atlasījusi dažas no savām spēcīgākajām dalībniecēm, citos "Sieviešu stendapa" seansos smējies esmu daudz mazāk, bet man pret to nav iebildumu. Ņemot vērā darbības neilgo vēsturi, ir tikai loģiski, ka tajos regulāri mikrofons tiek dots cilvēkiem, kas izmēģina laimi pirmoreiz vai joprojām tikai trenējas. Turklāt šī apvienība vienlaikus strādā ar dzimumu stereotipu izsmiešanu un runā par feminismu veidā, ko viegli saprast, – forši, visu cieņu!

Par humora mehānismiem domājuši daudzi, tostarp senie grieķi, arī Nīče un Freids, savukārt 20. un 21. gadsimtā plaši izvērsta komēdijas kategorizācija, kritika un dažādas teorijas. Kolorādo universitātē šobrīd darbojas "Humora izpētes laboratorija", un viens no tās vadošajiem pētniekiem – Pīters Makgrovs (Peter McGraw) – kopā ar kolēģiem ir izvirzījis "Labdabīgo pārkāpumu teoriju". Tā nosaka, ka humors veidojas triju apstākļu mijiedarbībā.

Pirmkārt, jānotiek kādam pārkāpumam. Vai tas būtu sociālās etiķetes, vai morāles normu pārkāpums, proti, kaut kam jānotiek "ne tā".

Otrkārt, šim pārkāpumam jābūt labdabīga rakstura. Makgrovs izvirza trīs "labdabības iespējas": a) pārkāptajai normai jābūt pietiekami vienaldzīgai; b) jāpastāv psiholoģiskai distancei starp šo pārkāpumu un iesaistītajiem – runa var būt par kaut ko, kas noticis sen vai ar kādu citu, kā arī tad, ja notikušais šķiet nereāls; c) ja pastāv kāds alternatīvs izskaidrojums, kas pārkāpumu padara pieņemamu.

Treškārt, abiem šiem apstākļiem jāsakrīt vienlaicīgi. Viņš min piemēru – ja es notizlojos un noveļos pa trepēm, bet nesavainojos, tas ir smieklīgi. Ja es noveļos pa trepēm un smagi savainojos, tas nav smieklīgi. Ja pa trepēm noveļas un savainojas kāds cits – tas jau atkal var kļūt smieklīgi.

Šādā kontekstā man ir interesanti vērot reakciju uz "Politiķu cepienu". Sasparojies pat Raivis Dzintars, kurš raksta: "Piemēram, joks par kāda mana politiskā oponenta zoda formu, manuprāt, ir aiz tās robežas, kur, pat klausoties no malas, nejutos forši." Arī citi cilvēki, piemēram, tviterī, pārmet, ka pasākumā izskanējuši joki ad hominem. Gribu uzsvērt – ad hominem principa piesaukšana ir vietā, ja ir runa par argumentāciju. Bet attiecībā uz jokiem – tostarp "cepiena" žanra izsmiešanas kontekstā – nu nekādi. Tas sakrīt arī ar Makgrova teoriju – politiķi tiek izsmieti sejā, klātienē, kas ir standarta sociālo normu pārkāpums, bet šis pārkāpums ir labdabīgs, jo politiķi tam ir piekrituši. Tajā pašā laikā ­(es nekad nebūtu iedomājies, ka kādreiz ko tādu rakstīšu), ja neskaita didaktisko toni, Dzintara raksts norāda uz citiem normāliem aspektiem diskusijā par gaumi un izvēlēm, kuras mēs veicam, izmantojot savu vārda brīvību. Paturot prātā avīzes izgriezumu no 1919. gada – šaubos, vai tolaik kāds par jokiem apvainojies politiķis spētu reaģēt tik miermīlīgā veidā. Un, galu galā, "politiķu cepiens" 20. gadsimta sākumā noteikti nebūtu iespējams.

Tomēr gribu Dzintaram oponēt – tieši asi joki uz gaumes robežas var ne tikai manāmi vērst uzmanību uz reālām problēmām un kliedēt to ietverošās stigmas, bet arī stiprināt un apliecināt apsmietā pašironijas spējas. Pašironija, manuprāt, ir viena no brieduma pazīmēm – tāpēc salīdzinājums ar apsmiešanu skolā mani līdz galam nepārliecina. Tā, piemēram, 2012. gadā Džimijs Kimmels klātienē Baltā nama Korespondentu asociācijas vakariņās, kurās "cepiens" ir pierasta sastāvdaļa, nekautrējās smieties par Baraka Obamas milzīgajām ausīm, savukārt Rikijs Džerveiss ir slavens ar saviem iznīcinošajiem jokiem "Golden globes" pasniegšanas ceremonijās. Tikmēr Donalds Tramps tradicionālās Korespondentu vakariņas tā arī nav apmeklējis. Tā vietā viņš izmanto šo pasākumu kā ieganstu, lai lieku reizi nodēvētu visu sev veltīto mediju kritiku par meliem – tas tā, ja atsaucamies uz Dzintara pieminēto totalitāro domāšanu.

Smieklu vara

Laba komēdija var efektīvi un ātri atbruņot, padarīt lasītāju vai skatītāju ļoti atvērtu, uztvertspējīgu, ievainojamu, un šīs kultūras daļas kvalitatīvajā slānī līdzās jokam bieži slēpjas arī pārdzīvojums, ideja vai naratīvs. Tikt galā ar nedienām dzīvē man nereti palīdz melnais humors – tā, piemēram, pēc nesenajām vectēva bērēm īsti pie normālas apziņas atgriezos brīdī, kad vakarā ar tuviniekiem sākām gvelzt niekus visai tumšās nokrāsās. Citkārt tumšu un sarežģītu emocionālu stāvokli man risināt ir palīdzējis, piemēram, seriāls "Horace and Pete". Psiholoģisko un fizioloģisko mehānismu lauks, kas strādā, reaģējot ar komisko, ir milzīgs – no endorfīniem līdz muskuļu spazmām, tāpat kā iespējas šos mehānismus pielietot – no smieklu terapijas līdz mārketingam. Tikmēr politikā humors var mazināt plaisu starp varas pārstāvjiem un tautu. Un tikpat labi trāpīgs joks ar dziļu segumu var arī kļūt par politiķa rīcības kritiku, kas noved pie reālām sekām un izmaiņām.

Mēģinot pārskatīt kopējās latviešu komēdijas tradīcijas, ņemot vērā gan Stenderu, gan Blaumani, gan šobrīd aktuālo stendapa apvienību vēršanos pie neērtām tēmām, uzkrītošs ir posms pa vidu – padomju periods. Tāpat kā citās jomās, arī šajā ziņā tas ir diktējis citus noteikumus – par "nepareiziem" jokiem bija iespējams saņemt reālu sodu. Efektu, ko šāda sistēma ir radījusi, var pētīt dziļi dažādās akadēmiskās jomās, bet divas skaidri manāmas izpausmes ir anekdošu fenomens un nepieciešamība pēc dubultas domāšanas, kas stimulējusi abstraktu domāšanu un absurda izjūtu ne tikai, piemēram, "elitārajā" mākslā, bet arī "mazā cilvēka" sarunās.

Tāpēc vēl jo spocīgāk izskatās divi gadījumi jau pēc neatkarības atgūšanas. Viens ir slavenais tiesas process, kurā tika spriests par Riharda Bargā satīriskās tenkas publikāciju, bet otrs, mazāk zināms, pirms 10 gadiem piemeklēja Rvīnu Vardi – pēc komiska bloga ieraksta publicēšanas pie viņa mājās ieradās policija, konfiscēja datoru un beigu beigās sodīja autoru ar piespiedu darbiem. Humors bieži ir lakmusa papīrs vārda brīvībai praksē, ne tikai teorijā – pavisam radikāla izpausme, kuru svarīgi neaizmirst, ir 2015. gada apšaude Francijā, "Charlie Hebdo" žurnāla redakcijā.

Līdzās vārda brīvībai, atgriežoties pie simtgadīgās avīzes fragmenta, jādomā par joku spēju novecot. "Skroderdienas Silmačos" arī tagad pulcē skatītājus, kas aizgūtnēm smejas, bet citā kontekstā joki par ebrejiem gluži vienkārši nešķiet labākā izvēle, un tādā ziņā varu piekrist Raivja Dzintara rakstītajam: "Kur novilkt robežu starp gaumīgu joku un prastu apcelšanu vai apsaukāšanu? Diez vai šo robežu tik skaidri iespējams definēt, bet iekšējai sajūtai to vajadzētu pateikt priekšā." Jāņos noskatījos "Limuzīnu Jāņu nakts krāsā" – pilnā garumā sen nebiju redzējis. Māras Svīres scenārijs mani joprojām smīdina. Tajā netrūkst jau iepriekš pieminētās pašironijas, kas, manuprāt, ir viens no tās labās latviešu humora izjūtas kodola elementiem. Lai varētu nodoties pašironijai, nepieciešama spēja uz sevi paskatīties kritiski, kas "Limuzīnam" un citiem krāsainiem kultūras dārgumiem liek īpaši spilgti mirdzēt uz pelēkā padomju fona. Un tieši tāpēc tie nezaudē aktualitāti arī tagad – šādu spēju daudziem trūkst joprojām. Reizēm tas ir smieklīgi, citkārt pagalam traģiski. Joku policija to nepalīdzēs risināt, bet aktīvs komiķu loks, kas regulāri cilvēkus smīdina, un auditorija, kas par to runā, – gan.

 

P.S. Šī raksta tapšanas gaitā aptaujāju dažus ar humoru saistītus cilvēkus, vaicādams, kas viņiem pēdējās desmitgades laikā Latvijā tapušajā kultūrā ir šķitis patiešām smieklīgi. Varbūt kādam var noderēt par špikeri.

Stendapu tātad aktīvi kopj divas apvienības – "Sieviešu stendaps" un "Comedy Latvia". Kino kontekstā vairākas reizes tika piesaukta filma "Kriminālās ekselences fonds", Lienes Lindes un Martas Martinsones īsfilmas, "Blakus", "Kolka Cool", arī "Seržanta Lapiņa atgriešanās" (vairāki aptaujātie norādīja uz "Svingeru" un "Blēžu" humoru kā izteiktu pretpiemēru). Smieklīga literatūra – Rihards Bargais, Svens Kuzmins, Pēteris Pūrītis, Jānis Joņevs, Rvīns Varde, Einārs Pelšs, Lauris Veips. Teātrī – "Nerten", Vladislavs Nastavševs (piemēram, "Cerību ezers" un "Vecene"), Alvis Hermanis (piemēram, "Vēstures izpētes komisija", "Linda Vista"), Ulda Tīrona "Apmānītā", Dirty Deal Teatro "Dvēseļu utenis", Mārča Lāča un Andra Kalnozola izrādes. Iesaku! Runā, ka smieties ir veselīgi. 

Rakstu sērija top, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas "Latvijai – 100" piešķirtajam finansējumam.

Tēmas

Henriks Eliass Zēgners

Henriks Eliass Zēgners ir dzejnieks, no 2019. līdz 2023. gadam bijis interneta žurnāla "Satori" galvenais redaktors.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!