Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

Sieviete Marsela Breiera dizainētajā atpūtas krēslā B3, maskas autors Oskars Šlemmers, tērps – Lisa Beijere. Foto: Erich Consemüller, ap 1927.
 
Dizains
15.08.2019

100 Bauhaus gadi

Komentē
0
Saglabā

Bauhaus ir augstskola, kas dibināta Vācijā pirms 100 gadiem, – pirmā mācību iestāde, kas piedāvāja apgūt profesiju, ko mūsdienās dēvējam par industriālā dizainera specialitāti. Skola darbojās tikai 14 gadus, un šajā laikā to trīs reizes slēdza, bet divas reizes pārcēla uz citu atrašanās vietu. Pirms 86 gadiem skola oficiāli pārstāja eksistēt, bet šogad visa pasaule atzīmē tās jubileju, piedāvājot pasākumu programmu, kas spētu konkurēt ar nacionālo simtgažu izklaidēm. Kam bija jānotiek, lai maza skola Vācijas vidienē spētu panākt šādu efektu vēl gadsimtu pēc tās dibināšanas? 

Lai izvērtētu Bauhaus mantojumu un tā nozīmi, vispirms jāizprot laikmeta konteksts. Skola tika dibināta uzreiz pēc Pirmā pasaules kara. Tobrīd galvu reibinošā ātrumā cilvēku acu priekšā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē sabruka vecā pasaule – uz Eiropas ģeopolitiskās kartes parādījās virkne valstu, kas iepriekš neeksistēja, pārdefinētas tika gan politiskās, gan sociālās struktūras, mainījās cilvēku vērtības, ieradumi un uzskati. Jaunā, karu piedzīvojusī un tādēļ pēc pārmaiņām sevišķi izslāpusī paaudze kļuva par radikālu virzītājspēku progresīvu ideju īstenošanā. Līdzās politiskajām un sociālajām pārmaiņām asiņainais konflikts uzskatāmi demonstrēja cilvēka niecību tehnoloģiju priekšā. Ne tikai militārā sāncensība, bet arī inovācijas, kas līdz ar otro industriālo revolūciju pakāpeniski ienāca patērētāju dzīvē, veicināja jauna abstrakcijas līmeņa veidošanos cilvēka apziņā. Elektrība, telefons, radio – netaustāmas, sarežģīti skaidrojamas idejas – itin drīz kļuva par pašsaprotamu ikdienas sastāvdaļu, bet abstraktā māksla, atonālā mūzika, modernisms dizainā un arhitektūrā kļuva par straujo pārmaiņu refleksiju kultūrā. 1915. gada supremātistu izstādē Sanktpēterburgā pirmo reizi tika demonstrēts Kazimira Maļeviča "Melnais kvadrāts". Atšķirībā no citiem avangarda mākslas strāvojumiem, supremātisti iestājās par bezkompromisa attālināšanos no realitātes, savos darbos pasauli vizualizējot pilnībā abstraktu. Dažus gadus vēlāk Pīta Mondriāna un "De Stijil" kustība Holandē uzsvēra, ka totālā abstrakcija nav nejauša, tās primārais mērķis ir ar mākslas starpniecību padarīt pasauli labāku, vienlīdzīgāku un iekļaujošāku. Bauhaus, savukārt, iedvesmojoties no "De Stijil", šīs idejas transformēja dizainā un arhitektūrā – jauna realitāte jaunam cilvēkam jaunā, abstraktā un mākslīgā vidē, kuras kvalitāte vistiešākajā veidā ir attiecināma ne tikai uz indivīda, bet arī uz sabiedrības kopējo labbūtību.

Bauhaus Veimārā

Būtu aplami domāt, ka Bauhaus skolas veidotāji pilnībā apzinājās, cik lielā mērā nelielās vācu skolas pārstāvju paustās idejas ietekmēs nākotnes sekotājus. Nepieciešamība mainīt un pielāgoties jaunā laikmeta vajadzībām bija galvenais dzinējspēks, savukārt pats Bauhaus attīstības process nebūt nebija vienkāršs un viegls. Bauhaus skola tika dibināta 1919. gadā Veimārā, un tās pirmais direktors bija vācu izcelsmes arhitekts Valters Gropiuss. Formāli zem jaunās skolas jumta tika apvienotas divas jau eksistējošas institūcijas: Veimāras Saksijas Lielhercoga Mākslas skola un Veimāras Mākslas akadēmija. Abas skolas tika izveidotas pirms kara, un katrai bija skaidri formulēts profils: viena piedāvāja apgūt tēlotājmākslu, otra – lietišķās mākslas pamatus. Jaunā skola ar provokatīvi īso un skanīgo nosaukumu Bauhaus (no vācu val. 'mājas būvniecība') demonstrēja pilnīgi jaunu pieeju:  tās mērķis bija nodrošināt starpdisciplināras studijas, kuru ietvaros dekoratīvās un tēlotājmākslas jomas viena otru papildinātu. Mācību formāts paredzēja modernu, brīvu un eksperimentos balstītu izglītību plaša profila jauniem speciālistiem, kurus šodien dēvējam par industriālajiem dizaineriem. Teorētiskās zināšanas Bauhaus skolā tika bagātinātas ar praktiskajām iemaņām, savukārt izpratni par estētiku papildināja tradicionālo un moderno tehnoloģiju studijas.

Valtera Gropiusa portrets

Par būtisku skolas veiksmes faktoru un atšķirības iezīmi kļuva tās tolerance pret dažādību. Skolā bija aicināts mācīties ikkatrs – neatkarīgi no pieredzes, izcelsmes vai dzimuma. Studējošo sieviešu īpatsvars atkarībā no mācību gada variēja no 25% līdz 50%, savukārt ārzemju studentu skaits – no 17% līdz 33%. Daudzveidīgs bija arī Bauhaus pedagogu kolektīvs, ko veidoja talantīgi mākslas praktiķi no dažādām Eiropas vietām. Skolas dažādība un nemitīgie ideju meklējumi nereti veicināja ne vien savstarpēji papildinošu, bet arī pretrunīgu uzskatu formēšanos. Tādējādi četrpadsmit Bauhaus darbības gadu laikā racionālais pastāvēja līdzās iracionālajam, mistiskais līdzās praktiskajam un tradicionālais līdzās ultramodernajam.

Viens no pirmajiem un pretrunīgākajiem pasniedzējiem, ko Gropiuss aicināja pievienoties Bauhaus kolektīvam, bija šveiciešu izcelsmes mākslinieks, teorētiķis un pedagogs Johanness Itens. Katram studentam, uzsākot mācības, bija jāapmeklē Itena izstrādātais un vadītais inovatīvais sagatavošanas kurss. Tā ietvaros studenti apguva pamatprasmes – mācījās izpratni par kompozīciju, krāsām un materiāliem, bet pēc tam kārtoja nobeiguma pārbaudījumus, lai sekmīga rezultāta gadījumā izvēlētos tālāko studiju virzienu metāla, tekstila, keramikas, tipogrāfijas, mēbeļu vai interjera darbnīcās. Šāds atlases mehānisms nodrošināja iespēju studijām pieteikties plašam interesentu lokam, savukārt tālākajam mācību procesam izraudzīties tikai labākos. Daudz mazākā mērā demokrātija attiecās uz sievietēm, jo, neatkarīgi no pārbaudījumu rezultātiem, skolas darbības pirmsākumos dāmām kā atbilstošākā izvēle tika piedāvāta tekstila darbnīca (divas iespējamās alternatīvas bija keramika un grāmatu iesiešana). Mijiedarbojoties ar katru potenciālo Bauhaus studentu, Itens būtiski ietekmēja skolas sākotnējo attīstības virzienu, ievadot to īpaši eksperimentālā gultnē. Pedagogs bija stingri pārliecināts, ka jebkurš radošais akts, neatkarīgi no iecerētā rezultāta, ir subjektīvs pārdzīvojums, kas pieprasa mentālu koncentrēšanos, tādēļ katra viņa vadītā nodarbība sākās ar elpošanas vingrinājumiem un turpinājās ar kolektīvu meditāciju. Specifiskās pedagoģiskās metodes Itens adaptēja no zoroastrisma sektas rituāliem, kurus, būdams tās dalībnieks, labprāt piekopa gan darbā, gan ārpus tā, mudinot sektā iesaistītes arī studentus. Līdz ar Itenu darbību Bauhaus uzsāka arī vairāki citi nozīmīgi avangarda mākslas pārstāvji — teorētiskos priekšmetus pasniedza Pauls Klē un Vasilijs Kandinskis, kolektīvā darbojās arī mākslinieks Oskars Šlemmers, kurš kļuva par jaunatklātā Bauhaus teātra studiju virziena vadītāju. Līdzās Itena ezoteriskajam avangardam Šlemmera skatuves darbnīca ar tās slavenāko performanci — "Triadisches" baletu — kļuva par vēl vienu agrīnā Bauhaus atpazīšanas zīmi. 1922. gadā šis modernās dejas eksperiments piedzīvoja pirmizrādi Štutgartē. Uz skatuves Bauhaus nākotne – ironiskā kārtā – tika ilustrēta satraucoši standartizēti un radikāli moderni.

Triādiskais balets, Oskars Šlemmers. Foto: Ernst Schneider, 1927, Bauhaus-Archiv Berlin

Bauhaus Desavā un Berlīnē

Eksperimentālā avangarda periods Bauhaus skolā beidzās 1923. gadā, kad Gropiuss sāka apzināties, ka Bauhaus demonstrētie rezultāti ir tāli no sākotnēji nospraustā mērķa, un nolēma reaģēt uz sabiedrības neizpratni par ekscentriskajām mācību metodēm. Itens tika atbrīvots no darba, viņa vietā Bauhaus skolai aicināja pievienoties ungāru multimākslinieku Lāslo Mohoju Naģu. Atšķirībā no Itena, Naģs izvēlējās īpaši tehnokrātisku pieeju. Austrumu kulta vadoni sagatavošanas kursa vadītāja amatā nomainīja racionāli domājošs, demokrātisks pedagogs. Subjektīvus mākslas eksperimentus aizstāja darbs ar industriāliem materiāliem, koncentrēšanās uz masu ražošanai piemērotu priekšmetu izstrādi, universāliem un plaši tiražējamiem risinājumiem. Inspirējoties no "De Stijil", nostiprinājās ideja par ģeometrisku pamatformu un pamatkrāsu lietojumu. Pakāpeniski uzlabojās arī ar dzimumu līdztiesību saistītie jautājumi:  Naģa vadītajā metāla darbnīcā uzsāka mācības pirmā sieviete – Marianne Branta.

Lai arī skolas vadība mērķtiecīgi koriģēja darbības fokusu, tas nepasargāja no publiskā sektora spiediena. 1924. gadā politiskā situācija Veimārā būtiski mainījās: pārākumu parlamentā ieguva Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija, kas jau iepriekš pauda pret Bauhaus vērstas pretenzijas, nosaucot skolas darbību par sabiedrībai kaitīgu un orientētu uz komunisma ideoloģiju. Tika būtiski samazināts skolas finansējums un nosprausts iespējamais slēgšanas datums. Reaģējot uz situāciju, gada laikā Gropiuss īstenoja vērienīgu skolas pārcelšanas projektu, un par jauno Bauhaus skolas atrašanās vietu kļuva industriāli attīstītā un sociāldemokrātu pārvaldītā Desavas pilsēta. Jaunā lokācija iezīmēja pozitīvu un ārkārtīgi produktīvu posmu skolas vēsturē. Lielākā daļa starptautiski atpazīstamo Bauhaus industriālā dizaina un arhitektūras darbu tika īstenoti periodā no 1925. līdz 1930. gadam, turpinot attīstīt uzņemto racionālā dizaina kursu. Nozīmīgākais Bauhaus sniegums arhitektūrā ir Valtera Gropiusa projektētā skolas ēka Desavā – monumentāls modernisma paraugs, kas būtiski ietekmēja autora laikabiedru projektēto arhitektūru gan Vācijā, gan ārpus tās. Ik mēnesi ultramodernais nams, kā arī netālu no tā izvietotās skolotāju rezidences –  "Masters' Houses" – piesaistīja simtiem interesentu, vairojot Bauhaus zīmolu atpazīstamību visā pasaulē. Industriālā dizaina kontekstā par būtisku inovāciju kļuva Bauhaus metāla cauruļu mēbeles. Tika radīti vairāki šodien plaši pazīstami modeļi:  B3 (1926) –  pirmais krēsls, kurā tika pielietotas metāla caurules, S43 (1931) – pirmais krēsls, kurā izmantota konsoles tipa konfigurācija. Bauhaus projektētās Desavas posma mēbeles tika plaši izmantotas gan skolas vajadzībām, gan sadarbībā ar fabriku "Thonet" ražotas rūpnieciski.

Bauhaus skolas ēka Desavā (1925–26), arhitekts Valters Gropiuss. Foto: Tillmann Franzen

Divdesmito gadu beigās Valters Gropiuss atkārtoti saskārās ar politiskām pretenzijām un, raizējoties par iespējamo vēstures atkārtošanos, atkāpās no amata, savā vietā ieceļot sekotāju – jaunizveidotā arhitektūras departamenta vadītāju Hannesu Meieru. Jaunais skolas direktors, postulējot, ka "dizains nav tikai dažiem", iestājās par pilnīgu koncentrēšanos uz industriālo ražošanu. Viņš mudināja studentus primāri domāt par lietotāja vajadzībām un veidot demokrātisku, sociāli atbildīgu dizainu. Taču, neraugoties uz progresīvajām idejām, direktora amatā Meiers aizvadīja vien divus gadus, jo, pretēji Gropiusa iecerei par politisko neitralitāti, īsi pēc stāšanas amatā viņš atklāti paziņoja, ka ir komunistiskās partijas pārstāvis. Bija pagājuši desmit gadi, un Bauhaus no skolas ar reliģiska kulta ievirzi pārvērtās par radikālas politikas centru. 1930. gadā Meieru atstādināja no amata un sākās pēdējais Bauhaus cēliens arhitekta Ludviga Mīsa van der Roes vadībā. Mēģinājums padarīt skolu apolitisku un visus pieejamos resursus veltīt arhitektūras virziena attīstīšanai vainagojās ar vēl trim darbības gadiem Desavā – līdz brīdim, kad nacistu partija skolu padzina arī no turienes. Pēdējo pusgadu Bauhaus aizvadīja vecas telefonu rūpnīcas telpās Berlīnē – kā privāta izglītības iestāde. 1933. gadā, dažus mēnešus pēc Ādolfa Hitlera stāšanās kanclera amatā un vairākām gestapo vizītēm skolā, direktors pieņēma lēmumu Bauhaus slēgt.

Bauhaus pēc 100 gadiem

Pēc Bauhaus darbības beigām lielākā daļa pasniedzēju un studentu devās bēgļu gaitās. Apstākļu spiesta, Eiropas agrīnā modernistu kopiena izklīda pa visu pasauli, kļuva par diasporu un Bauhaus jēdzienu no mazas skolas transformēja starptautiskā idejā par funkcionālu, demokrātisku un nemainīgi modernu dizainu un arhitektūru. Virkne talantīgu bauhausiešu, ieskaitot Valteru Gropiusu, Ludvigu Mīsu van der Roi, Marselu Breieru, Lāslo Mohoju Naģu, Jozefu un Anni Albērus u.c., devās uz ASV, kur turpmāko karjeru aizvadīja gan kā veiksmīgi praktiķi, gan kļūdami par akadēmiķiem. Atsevišķs Bauhaus strāvojums turpināja darbību Izraēlā, daļa Meiera sekotāju izmēģināja laimi Padomju Savienībā. Dzimtenē palikušo absolventu liktenis variēja atkarībā no tā, kurā reģionā viņi izvēlējās darboties. Vācijas Demokrātiskajā Republikā Bauhaus vēsture vēl ilgi tika vai nu ignorēta, vai definēta kā buržuāziskā kapitālisma palieka un īstenu renesansi tur piedzīvoja vien sešdesmitajos gados, kad Padomju Savienības ietekmes zonā attīstījās prefabricētās arhitektūras idejas. Savukārt Rietumvācijā Bauhaus kļuva par lielisku starta pozīciju pēckara modernisma attīstībai. Bauhaus absolventa Maksa Billa dibinātā Ulmas Dizaina skola un Dītera Rāmsa darbi "Braun" zīmolam, kas raksturo precizitāti un perfekciju ikkatrā detaļā, turpmākajās desmitgadēs saistījās ne tikai ar vāciešu dizainu, bet arī ar visu vācisko kopumā.

Atgriežoties pie tradicionālās izpratnes par Bauhaus mantojumu: daudziem tas asociējas ar noteiktu, Desavas periodā pielietotu estētiku – robustu metāla cauruļu, ādas un stikla priekšmetu dizainu, kura veiksmīgākie modeļi joprojām tiek ražoti un piedāvāti sabiedrībai kā dārgi 20. gadsimta dizaina paraugi. Vēl savdabīgāka situācija ir ar Veimāras perioda darbiem, kas bez retiem izņēmumiem apskatei ir pieejami vien muzejos vai mākslas izsolēs. Piemēram, Mariannes Brantas projektētā tējas kanniņu komplekta cena "Philips" izsolē šobrīd sasniedz 300 000 dolārus. Analizējot dizainu šaurā priekšmetu kategorijā, varētu šķist, ka ideja par funkcionālu un pieejamu dizainu Bauhaus izpildījumā šodien ir zaudējusi aktualitāti, taču tas būtu paviršs spriedums. Bauhaus bija pirmā institūcija, kas sludināja maksimāli plašu dizaina izpratnes veidošanu un lietojumu. Ideja par demokrātisku, godīgu un unificētu dizainu neaprobežojās ar savrupa objekta projektēšanu, bet koncentrējās uz plaša mēroga sabiedrību formējošu procesu ietekmēšanu ar gudri plānotu priekšmetu, telpas un vides starpniecību. Proti, Bauhaus ne tikai projektēja demokrātisku dizainu, bet primāri ar šīm idejām formēja demokrātisku un modernu sabiedrību.

Šodien Bauhaus fenomenālā vīzija par dizaina potenciālo ietekmes mērogu ir vēl būtiskāka, nekā tā bija pirms 100 gadiem. Ja 20. gadsimta sākumā, lai sasniegtu šādu mērķi, pietika apvienot lietišķās un tēlotājmākslas iespējas, tad šodien skolas dibinātājiem būtu jādomā, kā visefektīvāk likt dizaineram sadarboties ar programmētāju, tehnisko inženieri, antropologu un citiem speciālistiem. Ja pirms 100 gadiem Bauhaus izaicinājums bija sabiedrības dzīves kvalitātes uzlabošana ar taustāmu priekšmetu un arhitektūras starpniecību, tad, pielietojot analoģisku ideju šodienas kontekstā, Gropiuss, visticamāk, risinātu pilnīgi cita mēroga un sarežģītības problēmas. Viņa dienas kārtībā būtu straujā urbanizācija, klimata pārmaiņas un vides piesārņojums, mākslīgais intelekts, personas datu drošība un citi līdzīga mēroga izaicinājumi. Bauhaus mantojums nav tikai krēsli vai modernistu arhitektūra, vērtīgākā tā investīcija nākotnē ir optimistiskā, pirms 100 gadiem absolūti utopiskā ideja par dizaina redzējumu šī jēdziena visplašākajā nozīmē.

Raksts sākotnēji publicēts "Satori Vasaras Avīzē" Nr. 7, kas veltīta Berlīnei.

Jeļena Solovjova

Jeļena Solovjova ir dizaina domātāja, lektore un publiciste.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!