Blogs
15.10.2019

10 gadus seni studentes pieraksti

Komentē
3
Saglabā

Japāņu diriģents pēkšņi apturēja mēģinājumu un ar nosodošu skatienu pavadīja nosvīdušo čellistu, kurš pazemīgi centās aizlavierēt līdz savai nošu pultij. Pulkstenis pie sienas rādīja četras minūtes pāri sešiem vakarā. Biju ievērojusi, ka universitātes orķestra mēģinājumu diriģents sāk tieši tad, kad sekunžu rādītājs atradās uz "12", ar sekundes precizitāti. Vispār diriģents man ļoti patika. Viņš zināja, kas ir Pēteris Vasks, un, padzirdējis, ka esmu no Latvijas, lūdza, lai uz Ziemassvētku balli atrodu Emīla Dārziņa notis simfoniskajam orķestrim. Taču tieši šobrīd man bija neērti čellista dēļ, kurš joprojām centās tikt līdz savai vietai. Kaunpilno klusuma brīdi pārtrauca blakus sēdošās vijolnieces čuksts: "Es arī gandrīz nokavēju. Darbā bija jāapzvana absolventi, aicinot ziedot mūsu universitātei. Toties saziedoja krietnu žūksni!" Man bija jānociešas līdz Šostakoviča 9. simfonijas pirmās lapas beigām, kad diriģents pievērsās pūtēju grupai. Tad steigšus vaicāju, kādēļ Brianna zvana absolventiem un kas tā par naudu. Izrādījās, ka mana orķestra biedrene no studijām brīvajā laikā piestrādā universitātes administrācijā, sūta e-pastus un apzvana absolventus, aicinot ziedot savai alma mater.

Brianna bija otrā kursa studente. Klusa, ļoti kautrīga, ar izteiktu nepatiku pret viņai pievērstu uzmanību un sarunām ar svešiniekiem. Lielākoties viņa izturējās klusi, tādēļ neslēpu izbrīnu: "Tu vienkārši zvani un lūdz naudu? Tas nav tā grūti? Studijas te, ASV, taču maksā tik daudz. Vai pēc tam vēl kāds gatavs labprātīgi dot naudu universitātei, kur jau atstāti vairāki desmiti tūkstoši dolāru?" Bija jānogaida vēl pāris dramatiski Šostakoviča marša akordi, lai Brianna paskaidrotu, ka ASV tā ir goda lieta – ziedot savai universitātei, lai palīdzētu infrastruktūras attīstībai, sabiedriskajām aktivitātēm un pašiem studentiem. Absolventi ziedojot no 20 līdz 10 000 dolāru, tas atkarīgs no viņu turības. Brianna un pārējie zvanītāji gandrīz nekad nesaņemot atteikumu, tādēļ nebaidās zvanīt, un sarunas visbiežāk esot patīkamas – tajās pārrunā to, kam ziedojumu paredzēts lietot, kurā fakultātē gaidāmi uzlabojumi, un to, kas mainījies kopš absolvēšanas. Kādreizējie studenti bieži arī ierodoties universitātes ballēs un pielūkojot, kur ziedotais ieguldīts, tādējādi neļaujot universitātes vadībai apstāties attīstībā.

Šo sarunu labi atceros, jo tovakar gadījās noklausīties vēl citu dialogu par ziedošanu. Tajā laikā piepelnījos, strādājot par naktssardzi savās studentu kopmītnēs. Mans uzdevums bija naktī pārbaudīt ienākošo studentu apliecības un lielā žurnālā piefiksēt viņu līdzatvestos viesus. Visjautrākās bija nedēļu nogales, kad kopmītņu iemītnieces fakultāšu lieldžemperus nomainīja pret minisvārkiem un augstpapēdenēm. Visbiežāk viņas atgriezās basām kājām, kurpes turot rokās, jo nespēja vairs nostāvēt. Arī 20 grādu sals ballīšu naktīs nebija šķērslis noiet pārsimts metru bez apaviem. Puiši nāca līdzi manāmi priecīgi.

Tā bija piektdienas nakts, tieši pirms Halovīna svinībām. Es reģistrēju ienācējus, kuri pulcējās garā rindā – sakrāsotām sejām un iesiluši. Brīdī, kad pierakstīju kārtējo studenti, viņa saviem līdznācējiem teica: "Mana mamma katru mēnesi ziedo geju korim! Viņa to dara jau 10 gadu. Citus ziedojumu lūdzējus atšuj, jo viņai ļoti patīk tas koris!" Puisis atbildēja, ka viņš, savukārt, katru mēnesi 25 dolārus ziedo nepazīstamam ceļotāju pārim. Sekošana līdzi šim blogam viņam liek justies tā, it kā pats ceļotu pa Eiropu. Man ļoti gribējās uzdot jautājumus par šīm eksotiskajām izvēlēm (līdz tam biju pieradusi dzirdēt, ka ziedo suņu patversmēm un bērniem), bet atturējos, lai neliktu gaidīt pārējiem rindā stāvošajiem. Tonakt aizmigu ar domu, ka tajā ir kaut kas iedvesmojošs – ziedošanas izvēles brīvībā. Pat tad, ja esi students un tie ir tikai pāris dolāri. Nolēmu, ka arī es to varētu darīt, kaut gan mana rocība tobrīd bija apmēram 160 dolāri, ar kuriem bija jāiztiek vēl 2 mēnešus.

Divpadsmit dienas vēlāk pienāca mana divdesmit trešā dzimšanas diena. Sagaidīju pusnakti, lai piezvanītu vecvecākiem uz Latgali, jo vectētis svētku rītos, lai mani apsveiktu, vienmēr zvanīja ap septiņiem no rīta. Negribēju šo tradīciju sabojāt un pārsteidzu abus vecvecākus ar tālsarunu. Priecīga pavēstīju, ka līdz ar Latvijas rīta iestāšanos viņi var mani sveikt. Pēc mīļas sarunas atvadījāmies un es saldi iemigu. Kad pamodos, saņēmu īsziņu, kas vēstīja par vectēva nāvi. Tā bija visskumjākā dzimšanas diena, kuru vēl draņķīgāku darīja apjausma, ka netikšu uz bērēm. Vectēti glabāja jau pēc pāris dienām, bet es atrados 7 200 kilometru un 900 eiro attālumā no Latgales. Diena pagāja miglainās sēru izjūtās. Pienāca nākamais rīts, un es Skype saņēmu ziņu no draugiem. Viņi kopīgi bija sarūpējuši man dzimšanas dienas dāvanu – saziedojuši naudu aviobiļetei uz Latviju, lai varu atvadīties no vectēta. Pirmo reizi piedzīvoju to, kā jūtas cilvēki, kuriem ziedo naudu. Neizsakāma aizkustinājuma, pateicības un atbalsta sajūta. Pēc trim dienām lidoju uz mājām, lai nedēļu pavadītu kopā ar tuviniekiem.

Divus mēnešus vēlāk, uzreiz pēc eksāmenu nedēļas, devos uz ASV rietumu krastu, kur plānoju pārziemot garo brīvlaiku starp mācību semestriem. Tas bija 2009. gads, Latvijā plauka krīze, un manos orķestrantes, koncertu biļešu pārbaudītājas un naktssardzes uzkrājumos naudas pietika vien aviobiļetēm uz Losandželosu, kā arī Disnejlendas apmeklējumam, par kuru sapņoju jau kopš savas bērnības 90. gados. Ieejas cena šajā atrakcijas parkā bija 72 dolāri – vesela bagātība apmaiņas studentei. Nekam daudz vairāk man naudas nepietika. Protams, arī iepriekš biju ceļojusi taupīgi, taču šoreiz trīs nedēļas Kalifornijā bija jāiztiek ar pāris dolāriem dienā. Uzskaitīt visus radošos naudas taupīšanas paņēmienus nav vērts, taču prātā palikušas divas ļoti jaukas epizodes, kuru dēļ vēl arvien ar prieku izguldu ceļotājus un dalos tajā, kas man pieder.

Naktsmājas Sandjego biju atradusi caur "Couchsurfing" mājaslapu. Iepazinos ar jauniešiem, kuri labprāt bez maksas mani izmitināja un iepazīstināja ar pilsētu, parādot gan okeāna piekrasti, gan muzejus, gan vietējās ballītes. Uzzinot, ka esmu filozofijas studente un taupu naudu, viņi atrada komiskus attaisnojumus, lai izmaksātu man ēdienreizes, ieejas biļetes un dzērienus. Tonedēļ neiztērēju ne centa. Uz atvadām viens no jauniešiem cēlās piecos no rīta, lai aizvizinātu mani uz lidostu, bet uz atvadu pateicības runu atbildēja, ka nieki vien – gan jau es arī kādreiz izmitināšu un palutināšu ceļotājus. Tas esot tāds labs ziedojums, kas ejot pa apli. Savulaik arī viņiem esot palīdzēts.

Kad nonācu Losandželosā, mani un vēl divas latviešu studentes izmitināja Vija. Pareizāk sakot, vienkārši atstāja savu mājas atslēgu, kas bija noslēpta dārzā. Viņa pati atradās brīvdienās citviet, bet tas nebija šķērslis skaisto namu atstāt mūsu – triju nepazīstamu meiteņu – rīcībā. Viju, Amerikā dzimušo latvieti, nekad nebijām satikušas, kāds bija pastāstījis, ka viņa varētu palīdzēt ar naktsmājām, tādēļ Vijai aizrakstījām. Tobrīd nespēju aptvert, kā var pilnīgi svešiem cilvēkiem atvērt savas mājas durvis un ļaut izmantot visu, kas pieejams, vēl parūpējoties par gardumiem ledusskapī. Viņa to skaidroja ar uzticību latviešiem un prieku palīdzēt studentēm, apzinoties, ka tas mums ļaus ietaupīt naudu. Šādus brīžus nav iespējams aizmirst. Pateicības izjūta arī pēc 10 gadiem uzjundī prieku, kad jāizmitina ceļotāji vai jāatbalsta kāda sapnis par pingvīnu redzēšanu Antarktīdā.

Ceļojuma nobeigumā Neils, kurš mani izmitināja Sanfrancisko, pavaicāja, vai nevēlos uzkāpt uz jumta. Viņam esot cigārs, kas jāizpīpē, skatoties uz māju, kurā 1969. gadā dzīvoja Dženisa Džoplina. Uzkāpuši pa šaurajām kāpnītēm, raudzījāmies uz slaveno Asbury un Heights ielu stūri, kur tieši pirms 40 gadiem norisinājās "Mīlas vasara". Tobrīd gan valdīja janvāra vēsums, hipiju maģija sen bija pagaisusi un beigās tā arī nesapratu, kurš bija tas Džoplinas mājas jumts, tomēr sēdēju un baudīju, ka Neils beidzot klusēja, ņemdamies ap savu cigāru. Domās izskrēju cauri neticamajam ceļojumam. Disnejlenda lika vilties, Klusais okeāns pārsteidza ar dabas spēku, cilvēki bija atvēruši manu sirdi, aizkustinājuši, un kabatās vēl brīnumainā kārtā atradās nauda. Tolaik viedtālruņu man un citiem sastaptajiem vēl nebija. Fotogrāfiju no jumtiem, tiltiem un Jaungada svinībām arī nav, taču piedzīvotais neizdzēšami palicis atmiņā.

Pēc brīvdienām, kad atgriezos lekcijās un pie orķestra pults, jutu dziļu pateicību – gan par pēdējos mēnešos piedzīvoto, gan par to, ka man vispār bija iespēja studēt ASV. To nodrošināja Ainas Galējas stipendija. Šī apbrīnojamā kundze visus savas dzīves iekrājumus ieguldīja fondos, lai no tiem balstītu talantīgus latviešu jauniešus. Strādājot par patoloģi Minesotas un Ziemeļdakotas universitāšu slimnīcās, viņa krāja katru dolāru un dzīves nogalē investēja gandrīz 100 latviešu ārstu, pētnieku, studentu tālākizglītībai. Viņa ticēja, ka tieši laba izglītība ir atslēga, lai veicinātu Latvijas augšupeju. Kad pie Galējas viesojos, redzēju, cik pieticīgi viņa dzīvo, atlicinot visu brīvo naudu studentu stipendijām. Es viņai nocitēju Raiņa "Gūt var ņemot, – gūt var dodot! Dodot gūtais – neatņemams!" un teicu, ka viņas izglītotie studenti vienmēr būs viņas un Latvijas kapitāls, bet viņa turpināja ziest sviestmaizi un, nepaceļot acis, noteica: "Meitiņ, laime ir tad, kad nav nelaimes. Man visa pietiek. Lai citiem tiek!"

2009. gads neatgriezeniski mainīja manu uztveri par to, cik nozīmīgi saglabāt atvērtu sirdi, atbalstot sev nozīmīgo. Pat tad, ja tās ir neparastas izvēles. Vēlāk finansiāli atbalstīju Kati no Gvatemalas, lai viņa varētu pabeigt skolu un nopirkt vistas. Kaut kur pa vidu ziedoju arī "Iespējamajai misijai" un LU fondam. Pirms diviem mēnešiem noziedoju Ievai Lejasmeijerei, lai viņa varētu veidot autorraidījumu par mākslu radio "NABA", bet mans nesenākais ziedojums bija kādai nepazīstamai sievietei, kura veģetatīvās distonijas domubiedru grupā atzinās, ka psihiskās veselības problēmas novedušas tik tālu, ka nepietiek naudas kafijai. Uzrakstīju viņai, un atradām iespēju, kā nosūtīt šai sievietei naudu, jo viņas konts parādu dēļ jau bija bloķēts. Tie visi bijuši nelieli ziedojumi, bet iedvesmojoši man pašai. Jo pati varu izvēlēties, ko atbalstīt.

 

Līdz 18. oktobrim turpinās "Satori" ziedošanas kampaņa "Bez upura nav uzvaras"

Eva Johansone

Eva Johansone pēc tam, kad absolvēja LU Vēstures un filozofijas fakultāti, pievērsās bioloģijai. Šobrīd maģistrantūrā pēta piekrastes biotopus un domā, kā parūpēties par dabu. Viena no biedrības "Asce...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!