Bibliotēka
11.10.2005

10 dzejoļi

Komentē
0
Saglabā

Lūk, arī vīrs, ko saskaņā ar plaši tiražētu leģendu Žans Pols Sartrs savā laikā nodēvējis par lielāko amerikāņu dzejnieku. Un aicinājis tikties, uz ko Bukovskis atbildējis: „No way, baby! I wasn't into Sartre one little bit. I just had my bottle to take care of.”

Šobrīd latviski klajā nākušas divas Bukovska grāmatas — romāni „Holivuda” un „Sievietes”, kā arī „Karoga” 2004. gada 9. numurā nodrukāta Bukovska vēlīno dzejoļu kopa.

Šoreiz — Jāņa Elsberga atdzejoti panti no 1969. gadā izdota krājuma „THE DAYS RUN AWAY LIKE WILD HORSES OVER THE HILL”.

Bukovska dzeja grāmatas formātā drīzumā gaidāma izdevniecībā AGB.

R.T., 10.2005.

 

Kad Hugo Volfs sajuka prātā

Hugo Volfs sajuka prātā ēzdams sīpolu
un rakstīdams savu 253. dziesmu; bija lietains
aprīlis un sliekas līda no zemes
dungodamas Tanheizeru, un viņš kratīja sirdi
no tintnīcas, un asinis šķīda pa sienām
un viņš gaudoja rēca un brēca un
lejā
saimniece teica: es to zināju, tagad tas
smirdīgais
kuņasdēls ir galīgi sagājis sviestā, savu
pēdējo dziesmiņu
nodragājis, un īri man vairs neredzēt un
kādu dienu viņš būs sla-
vens un viņu apglabās lietū, bet tagad
es gribētu, kaut viņš aizvērtos
izbeigtu, velns parāvis, maurot — manuprāt
viņš ir jefiņš un mīkstais turklāt
un kad viņš beidzot aizvāksies, es ceru, ka
vietā ievāksies kāds godīgs
makšķernieks
vai bende
vai kristīgu traktātu
tirgotājs.


Kakas & citi upuri dieviem

brīnišķīgi, bērniņ, protams, tu gribi vēl
ābolu sulu? kā tu vari šito žurgu
iedzert? man gan riebjas. ko? nē, es neesmu
dakteris Fogels. es esmu tētis. tavs fāča. kur ir mamma?
viņa aizbrauca uz mākslinieku koloniju. ai, tā ir
tāda vieta, kur brauc cilvēki, kas paši nav
mākslinieki. jā, tā tas notiek gandrīz
visur. var pat nonākt 40 stāvus augstā
hospitālī, un tur nebūs neviena ārsta un
pat medmāsu būs grūti atrast.
kas ir hospitālis? hospitālis ir tikai
atvienojušos vadiņu čupa, mirstoši cilvēki, pārgudri,
noēdušies sanitāri. bet tāda ir visa pasaule:
neviens nezina to, kas viņiem ir jāzina —
dzejnieki nemāk rakstīt dzeju,
mehāniķi nemāk salabot auto,
bokseri nemāk boksēties,
mīlētāji nemāk mīlēt,
priesteri nemāk priesterot. un pat ar armijām
ir tāpat: armijas ir, ģenerāļu nav,
valstis ir, valstsvīru nav, visa tā būšana ir
kā mēģināt drātēties ar
koka... oi, piedod...
cik tev ir gadu? trīs? trīs. ā. trīs pirkstiņi, tieši tā!
tev ātri pielec, manu putniņ. ko? vēl
ābolu sulu? labs ir.
tu gribi uzspēlēt vilcieniņu? gribi izvizināt mani?
okei, uz Taksonu, brauksim uz Taksonu, kāpēc ne!
velns parāvis, es tak NEZINU, vai ir jau klāt,
tu tak to vilcienu vadi!
ko? mēs jau braucam ATPAKAĻ?
tu gribi konfekti? bļin, tu jau stundām ēd konfektes!
klausies, es NEZINU, kad tava māte būs atpakaļ, ja?
nu,
viņa pierakstīsies tajā mākslinieku kolonijā un tad
brauks uz dzejas lasījumu. kas ir dzejas lasījums?
dzejas lasījumā sanāk cilvēki un lasa cits citam
priekšā savu dzeju, parasti tādi, kas nemāk rakstīt
dzeju.
kas ir dzeja? to neviens nezina. tā mainās. tā ir
pati par sevi kā gliemis, kas lien augšā gar mājas
sienu. ai, nu tas lielais, mīkstais radījums, kas
paliek par lipīgu pļuru, kad tam uzkāpj
virsū. vai es esmu gliemis?
laikam gan, bērniņ. ko?
tu gribi kakāt?
labs ir, dari to. mācēsi novilkt biksītes?
es jau tevi nesatieku tik bieži.
ā, tu gribi, lai es ieslēdzu gaismu?
tu gribi, lai es palieku vai eju prom?
palikt? labi.
nu, tad kakā, mazulīt, kakā...
tā...
tad tu varēsi izaugt par lielu sievieti
un darīt to,
ko lielas sievietes dara.
kakā.
tā, burvīgi,
vai nav jauki?
mamma arī kakā.
un kā vēl...

oho!
tieši tā!
un tagad noslauki pakaļu.
nē, nē,
rūpīgāk! tā, nu jau
labāk.

tu saki, ka es esmu kaka?!
tas tik ir ko
vērts! tas man patīk!
ļoti smieklīgi.

tā, tagad sameklēsim vēl kādu alu un
ābolu sulu.
 

Beigas

katafalks slīd cauri istabai pilns ar
giljotinētajiem, pazudušajiem, prātā
sajukušajiem.
mušas ir bieza, lipīga masa
nekustīgiem
spārniem.
es skatos, kā viena vecene
sit savu kaķi ar slotu.
laiks ārā ir neizturams,
pretīgs
Dieva joks.
ūdens atejas podā
izgarojis,
telefons zvana bez
skaņas,
ļenganā mēlīte nejaudā tikt
līdz zvanam.
es redzu puiku
braucam ar divriteni,
spieķi pašķīst,
riepas pārvēršas
čūskās, izkūst un
aiztek.
laikraksts ir karsts kā uguns,
vīri ielās slepkavo cits citu
bez iemesla.
vislielākajiem riebekļiem ir vislabākie darbi.
vislabākajiem cilvēkiem — visriebīgākie darbi
vai vispār nav darba, vai arī
viņi ir ielikti trakomājā.
man ir palikušas 4 bundžas ēdamā.
kondicionētā gaisā dzesēti armijnieki
iet no mājas uz māju,
pārmeklē istabas,
cilvēkus —
arestē, šauj, dur.
mēs paši esam sev to nodarījuši,
esam to pelnījuši,
mēs esam kā rozes, kas noslinkojušas
ziedēt tad, kad bij jāzied, un
tagad
saulei, šķiet, apnicis
gaidīt,
saule, šķiet, norakstījusi
mūs.
es izeju pagalma lievenī,
veros mirušo augu jūrā,
ērkšķi un kāti dreb
bezvēja debesīs.
un man pat ir prieks, ka beidzot
ar mums ir cauri —
ar Mākslas darbiem,
kariem,
satrūdējušām mīlestībām,
ar katru dienu dzīvoto dzīvi.
kad armijnieki būs klāt, man
vienalga, ko viņi darīs, jo
mēs jau esam darījuši sev galu,
katru dienu izkāpjot no gultas.
es ieeju atpakaļ virtuvē,
izkratu gaļas konservus no bundžas,
gandrīz karsti
tāpat,
un sēžu,
ēdu, skatos
uz saviem nagiem.
sviedri man līst pat aiz
ausīm, es dzirdu
šāvienus ielās un
gremoju, un gaidu
vienaldzīgs.

 
Dumpis

dumpja iemesls bija tās mūžīgās pupiņas
viens tumšādains puika nosvieda savējās zemē
un sargs paņēma viņu pie rīkles
un kāds nospieda pogu
un visi ņēma cits citu pie rīkles;
es maucu pa ausi savam labākajam draugam
kāds man iešļāca kafiju ģīmī
(pie velna, to tāpat nevarēja iedzert)
un es izjozu pagalmā
un dzirdēju atskanam šāvienus
un likās ka katram zekam izņemot mani ir nazis,
un es varēju tikai lūgties un bēgt
bet man nebija dieva toties vēders resns
no pokera spēles uz grašiem ar kameras biedru,
un skaļrunī sāka skanēt cietuma priekšnieka balss,
un vēlāk es dzirdēju ka pa burzmu
vienu jūrnieku izvarojis pavārs,
un man nospēra skūšanās krēmu, smēķus
un žurnāla “The New Yorker” numuru;
turklāt 3 vīrus sašāva,
pusduci sadūra,
35 ielika karcerī,
atcēla visas pastaigas,
sargi kļuva raustīgi kā Losas bukmeikeri,
cietuma radio izslēdza,
iestājās īsts klusums,
apmeklētājus sūtīja mājās,
bet otrā rītā
pasts mums tomēr pienāca —
vēstule no Sentluisas:
“Mīļais Čārlz, man ļoti žēl, ka tu esi cietumā,
bet likumu tomēr nedrīkst pārkāpt.”
un vēl tur bija saspiesta neļķe,
smarža, vilnis no āra,
skūpsti un biksītes,
smiekli un alus,
un tovakar mums atkal
lika soļot uz vakariņām
un ēst pupiņas.

 
Guļošā sieviete

naktī es pieceļos gultā sēdus un klausos
kā tu krāc
es satiku tevi autoostā
un tagad veros tavā mugurā
slimīgi bālā un vasar-
raibumainā
kamēr lampa kliedē pasaules
neizbēdājamās bēdas
no tava miega.

es neredzu tavas kājas
un man vajag uzminēt
ka tās ir burvīgas kājas.

kam tu piederi?
vai tu esi īsta?
es domāju par puķēm, zvēriem, putniem,
tie visi šķiet labum ta labi
un nepārprotami
īsti.

taču tu nevari nebūt
sieviete. mums visiem ir nolikts būt
par kaut ko. par zirnekli, virēju,
ziloni. it kā mēs katrs būtu
glezna un karātos
pie sienas galerijā.

— un tagad glezna pagriežas
uz muguras un virs apaļā elkoņa
es redzu ½ muti, vienu aci un
gandrīz degunu.
nekas no pārējā
nav redzams
taču es zinu — tu esi
mūsdienīgs moderns mākslas
darbs
varbūt ne nemirstīgs
bet mēs esam
mīlējuši.

lūdzu, nepārtrauc
krākt!

 
Džeinai: ar visu savu mīlestību, kuras tomēr bija par maz

es paņemu svārkus,
es paņemu melnās, mirdzošās
krelles,
šo rotiņu, kas vijās reiz
ap kaklu,
un es saucu Dievu par meli,
es saku: nekas kas šādi
kustējās
kas zināja
manu vārdu
nemūžam nevar nomirt
tādā parastā nāvē,
un es paņemu
viņas skaisto
kleitu,
kurai zudis ir viņas skaistums,
un es uzrunāju
visus dievus,
jūdudievu, kristiešdievu,
gaismas žibināšanos,
elkus, ripas, maizi,
tālumus, riskus,
pārdomātu padošanos,
žurkas sautējumu ko gatavojuši
2 bezcerīgi nojūgušies,
kolibri zināšanas, kolibri cerības,
es balstos uz tām,
es balstos uz visa tā
un es zinu:

viņas kleita man uz rokas,
bet
pat dievi
man viņu neatdos.

 
Džeinai

225 dienas zem zemes,
un tu zini vairāk kā es.

tavas asinis sen jau izsūktas,
tu — sakaltis sprungulis kastē.

tātad šādi tas notiek?

šajā istabā
mīlas stundas
joprojām ēnojas.

aiziedama
tu paņēmi līdzi
gandrīz vai visu.

naktīs uz ceļiem es lūdzos
tīģerus,
kuri man neļauj būt.

tu biji, un tas
vairs neatkārtosies nekad.

es esmu tīģeru nagos,
un man vienalga.

 
Pavasara gulbis

gulbji mirst arī pavasarī
lūk tas peldēja
svētdienā miris
uz sāniem
griezdamies straumē
un es gāju uz apaļo lapeni
un virs galvas
dievi greznos ratos
suņi sievietes
griezās,
un nāve
noskrēja man pa rīkli
kā pele,
un es dzirdēju ļaudis nākam
ar piknika groziem,
dzirdēju smieklus
un jutos vainīgs
gulbja priekšā
it kā nāve
būtu kas apkaunojošs,
un es aizgāju projām
kā muļķis
un atstāju viņiem
savu skaisto gulbi.


No filoloģijas fakultātes

100 miljoni ķīniešu vaboļu kāpnēs uz
elli,
nāciet iedzert ar mani,
pakasiet manu muguru kopā ar mani;
istaba piemēslota,
pa grīdu mētājas dzeltenas 3
nedēļas vecas avīzes, pudeļu vāciņi,
sarkans zīmulis, tualetes papīra
gabals, visvisādīgas
drazas;
mušas krīt man uz nerviem, un tikmēr
saldējummeitenes staigā gar manu logu;
naktī es guļu, mēģinu gulēt
starp smirdošiem netīras veļas kalniem;
spoki izlien no kaktiem,
spēlē ar manu prātu neķītras spēles,
ļaunas spēles, šausmīgas spēles;
no rīta uz palaga asinis —
augonis plīsis uz
muguras.

es velku kreklu, kas skrāpē man
muguru, pretīgā skranda,
un velku bikses, kas iegraužas
kājstarpē, un pastkastē
(starp citiem draudiem) atrodu šo:
”Dārgais mister Bukovski!
Mēs labprāt saņemtu vēl kādus Jūsu dzejoļus
varbūtējai publicēšanai mūsu universitātes
žurnālā Jaunākā dzeja.
Kā Jums sokas?”

 
Brīvība

viņš dzēra vīnu līdz vēlai naktij,
datums — 28. un domāja par viņu:
par viņas gaitu un balsi, par mīlē—
šanos ar viņu, par viņas stāstiem, kas patiesi
šķita, bet nebija tādi, un zināja viņš
visas viņas kleitas
un visas kurpes — ikvienas papēžu
augstumu, veidu un kāju
izskatu katrās kurpēs.

un, kad viņš pārnāca mājās, viņa
atkal bij prom, un skaidrs — pārradīsies
atkal ar to īpašo dvingu, un
tā arī notika — trijos no rīta
netīra kā mēslus ēdusi cūka
un
viņš sameklēja gaļas nazi
un viņa kliedza
atkāpdamās pie sienas
tomēr — par spīti mīlas dvakai — visnotaļ skaista un
viņš piebeidza vīna glāzi.

tā dzeltenā kleita —
viņam pati mīļākā —
un viņa atkal kliedza.

un viņš paņēma nazi
un attaisīja jostu
un raušus norāva bikses viņas priekšā
un nogrieza sev pautus.

un nesa tos delnās
kā aprikozes
un aizskaloja
atejas podā
un viņa kliedza un kliedza
asinīm pludojot telpā

AK DIEVS DIEVS!
KO TU IZDARĪJI!

un viņš apsēdās turēdams 3 dvieļus
starp kājām
un viņam jau bija vienalga vai viņa
aiziet vai paliek
dzeltenā kleitā vai zaļā vai
vispār plika.

un turēdams ar vienu roku ar
otru viņš pacēla pudeli un
ielēja vēl vīnu.


 

No angļu valodas atdzejojis Jānis Elsbergs.

Čārlzs Bukovskis

Amerikāņu dzejnieks un prozaiķis, kurš pieskaitāms tā saucamajai bitņiku paaudzei, savā daiļradē galvenokārt pievērsies alkoholiķu un citu marginālu ļaužu dzīvesstāstiem. Pirms literārās karjeras uzsā

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!