Vidējais latvietis dzīvo tikai vienu reizi mūžā. Toties bez pārtraukuma.
Vidējais latvietis svētkos un darbdienās dzer šampanieti, alu, kaznačeiskaju, bonapartu, merkuru un gāzētos pārtīdrinkus. Viņam tā patīk, un viņš tur neko nevar padarīt.
“Labu – tikai par mirušo vai ne par ko,” domā vidējais latvietis, skatoties televizorā panorāmu un nekā personīga.
Vidējais latvietis visās anketās atbild, ka ir kristietis, taču uz baznīcu neiet un gavēni izlaiž jau trešo gadu. Viņš nevar izšķirties, kam īsti sekot – Vecajai Derībai vai Jaunajai, tāpēc gaida, vai netiks beidzot izdota arī Vidējā. Kaut kas normāliem cilvēkiem.
Kāpjot augšup Vanšu tiltā, vidējais latvietis nekad nav ticis augstāk par vidu.
Vidējais latvietis ir kā Repšes aeroplāns: paštaisīts, vienvietīgs un bīstams.
Vidējais latvietis grūti pakļaujas socioloģiskiem mērījumiem. Uz jebkuru jautājumu viņš iemanās atrast tādus atbilžu variantus, lai beigās sanāktu nevis simt procentu, bet astoņdesmit septiņi vai simt trīsdesmit pieci. No trim atbilžu variantiem viņš vienmēr izvēlas vidējo. Seši atbilžu varianti viņu mulsina.
Vidējais latvietis nelabprāt runā par savu algu. Viņš par to nerunā ar darba devēju, nerunā ar Valsts ieņēmumu dienesta ierēdņiem, nerunā ar darba kolēģiem. Vidējā latvieša alga ir vienalga.
Bez vienas lietas vidējais latvietis ir kā bez rokām – bez kabatas formāta ierīces infrasarkano staru kodētai pārraidei, ar kuras palīdzību iespējams pārslēgt kanālus televizorā. Vidējam latvietim televizorā ir sešdesmit kanāli. Lai arī skatās viņš tikai beztabū un to filmu, kas ir pēc tam.
Savas dzīves laikā vidējais latvietis tā pa īstam saskaras tikai ar vienu lietu – savas pelēkās nacionālās identitātes raupjajās sienās projicētu daudzkrāsainās un daudzšķautņainās esamības atspulgu. Viņam gribētos domāt, ka tā ir tā pati slavenā Platona alas alegorija. Viņš nezina, ka īstenībā tā ir bedre.
0