Kādreiz mēs pie šīs parādības jeb, precīzāk sakot, uzcītīgas vairīšanās tajā ieslīgt, tikt par to turētiem aizdomās vai par to apsūdzētiem bijām tik ļoti pieraduši, ka nepievērsām tai pārāk lielu vērību. Lai gan piecpadsmit padomju republikās kopīgā draudzībā un saskaņā bija spiests dzīvot vēl lielāks daudzums nāciju, kaut kā tā nu bija iegājies, ka, piemēram, latviešu literatūra pārsvarā bija par latviešiem, gruzīnu kino – par gruzīniem u.tml. Ja arī citu tautību ļaudis kaut kur pavīdēja, parasti tiem bija epizodiski pozitīva loma. Bet ebrejus jeb par ebrejiem pārģērbtus latviešu aktierus vispār varēja sastapt vienīgi "Skroderdienās Silmačos", taču tas jau nebija nekāds padomju dramaturģijas paraugs, viņi bija komiski varoņi, un pret to vismaz tolaik nevienam nebija nekas iebilstams. Personas no Rietumiem gan mēdza parādīties i literatūrā, i kino, taču tam allaž bija jābūt ar politisku, ideoloģiski pareizi vēsturiski izglītojošu, sociāli kritisku vai vismaz komisku kontekstu – lielā aizrautība, ar kādu padomju aktieri spēlēja ārzemniekos un režisori nodarbojās ar svešu zemju un attālu laikmetu konstruēšanu (skat., piemēram, mūsu pašu "Teātri" vai televīzijas sērijufilmu "Septiņpadsmit pavasara mirkļi"), nekad nebija izskaidrojama vienīgi ar mākslinieciskiem mērķiem.
Tagad mēs zinām, ka citas tautības un atšķirīgu kultūru tēlu, simbolu, pieredžu vai pārdzīvojumu izmantošanai mākslas darbā ir savs nosaukums, to dēvē par kultūras piesavināšanos (angļu valodā "cultural appropriation"), un šāda rīcība bieži vien tiek uztverta kā ekspluatējoša, konkrētās kultūras pārstāvjus aizskaroša, aizvainojoša.
Viens no pēdējiem gadījumiem, kas izraisīja plašas diskusijas par kultūras piesavināšanos, bija šā gada pavasarī, kad Vitnija biennālē tika izstādīta gleznotājas Danas Šucas (Dana Schutz) glezna "Vaļējais šķirsts". Gleznas pamatā bija fotoattēli ar vaļējā zārkā gulošā Emeta Tilla sašķaidīto sejo. 14 gadus veco afroamerikāņu puisi 1955. gadā bija nogalinājuši divi baltie, jo viņš it kā bija flirtējis ar baltādainu veikala pārdevēju. Tilla māte bija uzstājusi, ka bērēs viņam ir jābūt vaļējā šķirstā, un fotogrāfijas ar sakropļoto seju, tāpat abu vainīgo tiesāšana, attaisnošana, bet pēcāk viņu vainas atzīšana kļuva par būtiskiem ASV rasu naida noziegumu un segregācijas atcelšanas vēstures pieturpunktiem. Afroamerikāņu mākslinieks Pārkers Braits Vitnija izstādes atklāšanas dienā bija stāvējis Danas Šucas gleznas priekšā, apmeklētājiem traucējot to aplūkot, un uz viņa krekla bija uzraksts: "Melno nāves izrāde". Gan viņa, gan daudzu citu iebildumus un pat prasības gleznu no ekspozīcijas aizvākt bija izraisījis fakts, ka šādu ASV melnādainajiem iedzīvotājiem būtisku un traģisku notikumu savā mākslas darbā ir izmantojusi māksliniece, kas ir baltā.
Zināmāki, ar mākslinieciskām izpausmēm nekā nesaistīti, iespējams, ir Amerikas pamatiedzīvotāju iebildumi pret savu tēlu un simbolu izmantošanu amerikāņu futbola ikonogrāfijā, un tie ir arī vienkāršāk izprotami – bumbu dzenājošas sporta komandas dižošanās ar putna spalvu galvasrotu vai "sarkanādaiņu" nosaukumu nudien jau sen šķiet tikpat apšaubāma gaume kā baltu aktieru vai muzikantu pārkrāšanošanās par afroamerikāņiem jeb "blekfeisiem".
Pārmetumus par kultūru piesavināšanos un uzurpēšanu var izpelnīties pat visai sadzīviskā līmenī – par savai nacionālajai piederībai, valodai, kultūrai svešu simbolu vai rakstu zīmju (ķīniešu hieroglifi, ķeltu ornamenti) izraudzīšanos tetovējumiem; par savai kultūrai raksturīgajam izskatam nepiederīgu matu sasuku veidošanu (dredi, "afro"), par noteiktu apģērba elementu vai apģērba gabalu valkāšanu u.tml.
Tas, kāpēc pievērsu uzmanību ziņām par nedienām ar Šucas gleznu, bija kultūru piesavināšanās, tās pieļaujamība vai, gluži pretēji, nevēlamība dažādās mākslās. Un pārdomas par to, vai, teiksim, latviešu rakstniekam, rakstot par Latvijas teritorijā tuvākā vai tālākā pagātnē notikušo, būtu pieļaujams iejusties še dzīvojuša poļa, ebreja, lībieša, latgaļa, zemgaļa vai krieva ādā? Un latgalim, polim, ebrejam vai krievam – sevi iztēloties latvieša vietā? Vai tas būtu jāuztver kā empātijas mēģinājums vai centieni nozagt mums pašu svarīgāko, kas mums ir, jeb sevi pašu?
2