Žurnāla "Rīgas Laiks" jūnija numurā publicētajā aizraujošajā sarunā ar vēsturnieku Teodoru Zeldinu Arnis Rītups cita starpā saka: "Oksfordā bija kāds koledžas direktors, kurš 1895. gadā, uzrunājot koledžas beidzējus, teica apmēram šādus vārdus: "Kāpēc mēs jums mācījām visus šos grūtos Rietumu civilizācijas tekstus valodās, kuras vairums no jums nekad nelietos, jo vairums no jums tāpat dzīvē neko nesasniegs? Kam visas šīs pūles? Mēs to darījām viena vienīga iemesla pēc: lai jūs spētu pazīt puvušu runu."
Lai gan tas paliek nepateikts, šķiet, pieminētais direktors savā runā būs atsaucies uz apustuļa Pāvila rakstīto vēstulē efeziešiem, kas no Glika tulkojuma atvasinātajā Bībeles latviešu tekstā skan šādi: "Nevienai nelietīgai valodai nebūs iziet no jūsu mutes, bet tādai, kas ir laba un derīga priekš uztaisīšanas, lai dod svētību tiem, kas to dzird." Vēlākajā tulkojuma redakcijā šis fragments piedzīvojis papildināšanu: "No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds, bet tikai krietnas runas, kas draudzi ceļ un nes svētību klausītājiem," – bet jaunākā Bībeles tulkojuma versijā atkal atgriezusies vienkāršība un tiešums: "No jūsu mutes lai nenāk nekāda samaitāta runa, bet tikai tas, kas ir derīgs un nepieciešams stiprināšanai, lai būtu par svētību klausītājiem."
Pat ja koledžas direktors nebūtu atsaucies uz Svētajiem Rakstiem, viņa sacīto un Pāvila vēstulē rakstīto vieno priekšstats, ka valoda ir ne vien saziņas rīks, bet arī savdabīgs morāles mērinstruments. Pieņemot, ka valoda ir ne tikai runas vai rakstu izpausme, bet arī viens no mūsu domāšanas pamatlīdzekļiem, var atsaukties arī uz Meraba Mamardašvili sacīto, ka velns spēlējas ar mums, kad nedomājam precīzi, vai varbūt arī atcerēties Mateja evaņģēlijā rakstīto, ka "ne tas, kas caur muti ieiet, sagāna cilvēku, bet gan tas, kas no mutes iziet, sagāna cilvēku".
Droši vien nu jau varētu rasties aizdomas, ka šos izteikumus esmu atminējies saistībā ar tā dēvētajām Rīdzenes sarunām, kuru dalībnieki parādās gluži vai kā tādi pasaku varoņi, kas, lai arī sirds dziļumos alkst izteikties eņģeļu mēlēm, no mutēm birdina vien visādus krupjus un čūskas. Patiesībā gan uz šīm pārdomām mani uzvedināja nevis runas, bet gan dažs rakstu valodas paraugs.
Šķiet, filozofs Māris Vecvagars reiz teica, ka latviešiem esot raksturīgi pašiem savu rakstīto nepārlasīt. Kā jau visos vispārinājumos, arī šajā ir krietna tiesa netaisnības un pārspīlējuma, tomēr pārāk bieži iznāk pārliecināties arī par viņa vērojuma patiesumu.
Lūk, nesen lasīju grāmatu, kurā kāds no varoņiem vienā lappusē izdara pašnāvību, iedzerot sālsskābi, taču dažas lappuses tālāk tiek minēts, ka indēšanās notikusi ar ūdeņraža pārskābi (par šādu pašnāvības metodi uzzināju pirmoreiz, lai gan biju dzirdējis par kaktu medicīnas piekritēju mēģinājumiem ar ūdeņraža pārskābes dzeršanu ārstēt pat vēzi). Ar kādiem balināšanas līdzekļiem lai lasītājs pēcāk attīra savu apziņu no izlasītā atstātā iespaida, ja, piemēram, grāmatā bez jebkādiem jokiem skaidri un gaiši rakstīts, ka vīrietim bijuši melni mati, kas uz galvas sprogojušies? Un vai man būtu jāvēlas skriet uz grāmatnīcu un iegādāties grāmatu, kuras fragmentus, kas reklāmas nolūkos publicēti internetā, kā šķiet, nav lasījis ne vien redaktors, bet arī pats autors, jo pat dažu vārdu nav pieticis laika vai pacietības uzrakstīt līdz galam.
Par šādiem gadījumiem nevar vienkārši secināt, ka "tā jau tikai valoda", jo patiesībā nelietīga apiešanās ar valodu jeb valodas maitāšana ir visīstākā krāpšana. Pērkot veikalā uzvalku, mēs parasti vēlamies redzēt visas tā vīles rūpīgi sašūtas, abas piedurknes tām paredzētajās vietās u.tml. Tāpat mēs ticam, ka gaļas pīrādziņā patiesi būs gaļa, bet kāpostu zupā – kāposts. Ja kāds mums mēģinātu pārdot uzvalku bez pogām, pīrādziņu bez gaļas vai kāpostu zupu no bojātiem kāpostiem vai vispār bez tiem, mēs to uzskatītu par blēdi. Taču, kad līdzīgi izdarās ar valodu, tas nez kāpēc nešķiet tik nopietni, lai gan arī tas ir bezkaunīgs mēģinājums kaulus iesmērēt par filejas cenu. Es gan uzskatu, ka, tāpat kā runājot nepiedienīgā bandītu valodā nav iespējams taisīt nedz godīgu politiku, nedz pienācīgi kārtot veikalu lietas, arī puvušā, nelietīgā vai samaitātā valodā uzrakstīt izcilu tekstu – vienalga, vai tas būtu literārs sacerējums vai vēstule: nav iespējams. Tas ir līdzīgi kā pasakā par trīs sivēntiņiem. Ja atceraties, vienreiz vilks pie viņiem mēģināja iekļūt, izliekoties par suku pārdevēju, taču pavisam viegli tika atmaskots. Un runa nebūt nav par "rupjiem", "necenzētiem" vai "nepieklājīgiem" vārdiem, jo atsevišķi vārdi ar visdažādāko izcelsmi un nozīmi vēl nepavisam nav valoda. Par valodu tie kļūst vienīgi mirklī, kad tiek lietoti, bet lietojuma atbilstība vietai, laikam un kaut jelkādam derīgumam tad arī ļauj noprast, vai lietošanas termiņš nav jau beidzies vēl pirms tā sākšanās un teiktais vai rakstītais nav pelnījis nonākšanu mēslu kastē.
0