***

I

tu paslēpies savos stāstos ar mazu signāluguntiņu rokās un gaidi, bet
tumšā plūsma no vārdu saknēm to gandrīz pilnīgi aizsedz, un
neviens nenāk tevi meklēt, neviens neraud, kad virs upes samilst mākoņi,
rītos atveras kioski un izpletņi atveras virs melniem akačiem,
kas atveras zem mūsu nogurušajām pēdām. reizēm kāds pazūd bez vēsts, ciešāk
ievīstās ēnās, neatstājis vēstuli, pat ne pusēstu sviestmaizi vai sarkanos gumijas zābakus,
kas vienmēr mētājās priekšnamā, tikai grāmatas turpina atrasties, it kā tās iznirtu no
tukša gaisa kā eņģeļi – vēstneši, pilnas liesmām un piezīmēm smalkā, gandrīz nesalasāmā
rokrakstā. vārdi nekad nebeigsies, mēs tikai vairs negribēsim tos lasīt. labāk
sazināsimies caur sapņiem, kuros dusmas ir viegli uzliesmojoša viela, ar kuru aplieti visi koki dārzā, no kurien naktī ilgi
krita āboli.


II

tu joprojām gaidi,
neesošus atskaites punktus iekāris tukšajos zaros.
tavas pazīšanās zīmes ir no papīra un uguns,
un izgaist aukstajā lietū,
tavs suns
vēl ilgi atcerēsies nakti,
kurā pilsēta aizvēra iekavas
tavā vietā, un bruģis
laternu gaismā krāsojās zilgans.

III

kāds telpas stūrī skaita un skaita, līdz bezgalība
izspiež logus no rāmjiem kā zaļgani plūdi,
tikmēr pilsēta saritinās kamolā cieši mums
blakus.