Horhe Luiss Borhess: Abenhakans Elboharī, nāves piemeklēts paša labirintā

(stāsts)

…ir salīdzināmi ar zirnekli, kas būvē māju.
Korāns, XXIX, 40

 

— Raugi, — sacīja Danreivens, un viņa plašais žests, neatraidīdams zvaigžņu spietus debesīs, ietvēra arī melno, tuksnesīgo zemieni, jūru un majestātisko, bet pussabrukušo celtni, kas izskatījās pēc panīkuša zirgu staļļa, — šī ir manu senču zeme.

Anvins, viņa pavadonis, izvilka no mutes pīpi un nomurmināja pāri atturīgas atzinības vārdu. Ritēja 1914. gads, agrīnas vasaras vakars; pasaule bez briesmu cildenās piedvesmas draugiem bija apriebusies līdz kaklam, un viņi atlikām baudīja šī Kornvolas nostūra vientulīgumu. Danreivens dīdzināja tumšu bārdu un bija pazīstams kā apjomīgas episkas poēmas autors — tiesa, laikabiedri nebija spējīgi īsti uztvert poēmas ritmu, un arī tās tēmu vēl neviens nebija pratis noformulēt. Anvins bija publicējis pētījumus par teorēmu, ko Fermā¹ bija uzmetis uz kādas Diofanta² lappuses malām. Abi — vai tas gan būtu jāsaka? — bija jauni, dedzīgi un mazliet bezrūpīgi.

— Būs pagājis jau ceturtdaļgadsimts, — sacīja Danreivens, — kopš Abenhakans Elboharī, sazin kādas tur nilotu cilts virsvadonis vai ķēniņš, šī nama centrālajā istabā sagaidīja nāvi no sava brāļadēla Saīda rokas. Viņa nāves apstākļi pat pēc tik daudziem gadiem vēl aizvien šķiet mīklaini.

Anvins padevīgi pavaicāja, kāpēc.

— Iemesli ir vairāki, — skanēja atbilde. — Pirmkārt, šī celtne ir labirints. Otrkārt, namu apsargāja vergs un lauva. Treškārt, pazuda paslēptie dārgumi. Ceturtkārt, brīdī, kad notika slepkavība, slepkava pats bija miris. Piektkārt...

Anvins paguris viņu pārtrauca.

— Nevajag vairot mīklas, — viņš sacīja. — Tām jābūt vienkāršām. Atceries nozagto vēstuli — Po³, atceries Zangvila⁴ aizslēgto istabu.

— Vai arī sarežģītām, — Danreivens atteica. — Atsauc prātā Visumu.

Pārvarējuši smilšainu pakalnu, viņi nonāca pie labirinta. Tuvumā tas izskatījās pēc taisnas, gandrīz bezgalīgas neapmestas ķieģeļu sienas, kas slējās mazliet augstāk par cilvēka augumu. Danreivens apgalvoja, ka siena veido apli, taču tā bija tik nepārskatāma, ka izliekumu nevarēja manīt. Anvinam ienāca prātā Nikolajs Kūzietis⁵, kas jebkuru taisni aplūkoja kā bezgalīgu riņķa līniju... Turpat ap pusnakti viņi atrada izgāzušās durvis, kas veda uz aklu un biedīgu priekštelpu. Danreivens sacīja, ka tālāk mājā esot ne mazums šķēršļu, taču, ja viņi visu laiku turēšoties tikai pa kreisi, tad apmēram pēc stundas nenākšot tīkla centrā. Anvins bija ar mieru. Piesardzīgie soļi atbalsojās pret akmens grīdu; eja sadalījās citās — šaurākās. Griesti nolaidās tik zemu, ka šķita — grib viņus nožņaugt. Pilnīgā tumsā viņiem vajadzēja virzīties vienam aiz otra. Anvins gāja pa priekšu. Kavēdama gaitu ar stūriem un izciļņiem, viņa rokai nerimus plūda pretī neredzamā siena . Lēni taustīdamies melnumā, Anvins no drauga mutes klausījās stāstu par Abenhakena nāvi.

— Šķiet, vissenākais tēls manā atmiņā, — Danreivens iesaka, — ir Abenhakans Elboharī Pentritas ostā. Viņu pavadīja melnādains cilvēks ar lauvu; tie neapšaubāmi bija pirmais nēģeris un pirmais lauva, ko skatīja manas acis, ja neskaita gravīras Svētajos rakstos. Tomēr, kauču es biju bērns, saules krāsas zvērs un nakts krāsas cilvēks uz mani atstāja mazāku iespaidu nekā pats Abenhakans. Man viņš likās nemēr garš; tas bija vīrs ar dzeltenīgu seju, puspievērtām melnām acīm, nekaunīgu degunu, gaļīgām lūpām, safrānkrāsas bārdu, platām krūtīm, ar drošu un klusu soli. Pārnācis mājās, es sacīju: «Ar kuģi ir atbraucis ķēniņš.» Vēlāk, kad bija sākuši strādāt mūrnieki, es šo titulu papildināju — Bābeles ķēniņš.

Vēsts par to, ka svešzemnieks apmetīsies Pentritā, tika uzņemta labvēlīgi, bet viņa nama samēri un forma izraisīja milzu izbrīnu un bezmaz vai skandālu. Šķita neaptverami, ka māja var sastāvēt no vienas vienīgas istabas un gaiteņiem jūdžu garumā. «Pie moriem tādas mītnes varbūt var būvēt, bet pie kristiešiem nu gan ne,» ļaudis sprieda. Mūsu draudzes mācītājs Elbija kungs, smalks grāmatzinis, izcēla dienasgaismā stāstu par ķēniņu, ko Dievs sodījis par to, ka viņš uzbūvējis labirintu, un izklāstīja to no kanceles. Pirmdien Abenhakans devās vizītē uz mācītājmāju; īsā apmeklējuma saturs precīzi nav zināms vēl šobaltdien, taču nevienā no turpmākajiem sprediķiem vairs netika pelta dižmanība, un morim izdevās nolīgt mūrniekus. Pēc vairākiem gadiem, kad Abenhakanu atrada mirušu, Elbijs izklāstīja varasvīriem viņu sarunas būtību.

Kājās stāvēdams, Abenhakans viņam bija teicis apmēram tā: «Nevienam nav varas nosodīt to, ko es daru. Manu grēku smagums ir tāds, ka, pat gadsimtiem ilgi atkārtojot Visaugsto Dieva Vārdu, es nespētu mazināt niecīgāko no mocībām, kas man lemtas; manu grēku smagums ir tāds, ka, pat nogalinot jūs ar savām rokām, es ne par matu nepalielinātu mokas, ko man lēmusi Taisnā Tiesa. Retā zemē nav zināms mans vārds: es esmu Abenhakans Elboharī, un es valdīju pār tuksneša ciltīm ar uguni un zobenu. Brāļadēlam Saīdam palīdzot, daudzus gadus es tās aplaupīju, taču Dievs uzklausīja to vaimanas un neliedza tām sacelties. Mani ļaudis tika pievārēti un nokauti, bet man izdevās aizbēgt ar visām gadu gaitā salaupītajām bagātībām. Saīds mani aizveda līdz kāda svētā kapenēm klints piekājē. Es pavēlēju savam vergam uzmanīt tuksneša seju, bet mēs ar Saīdu pārguruši aizmigām. Naktī es nosapņoju, ka mani cieši aptin no čūskām savīts tīkls. Es šausmās uztrūkos: man blakus rīta svīdumā gulēja Saīds, briesmīgo sapni bija izraisījis zirnekļa tīkla pieskāriens miesai. Man iedūrās sirdī — Saīds, šis gļēvulis, dusēja vienā mierā. Es nodomāju, ka manas bagātības nav bez mēra un viņš var pieprasīt savu tiesu. Aiz jostas man bija aizsprausts duncis ar sudraba spalu; es to izrāvu un pārvilku viņa rīklei. Agonijā viņš izgārdza kādus vārdus, ko es nesapratu. Es paskatījos uz viņu — Saīds bija miris, taču es baidījos, ka viņš celsies augšā, un pavēlēju vergam ar akmeni sašķaidīt viņa galvu. Pēc tam mēs klīdām zem tuksneša debesīm, līdz kādu dienu ieraudzījām jūru. Viļņus vagoja milzu kuģi; es nodomāju, ka mirušie nespēj iet pa ūdeni, un nolēmu meklēt citas zemes. Pirmajā naktī uz kuģa es sapnī redzēju Saīdu. Viss atkārtojās, taču šoreiz es saklausīju viņa vārdus: «Kā tagad tu izdeldē mani, tā es izdeldēšu tevi, visviens, kur tu mitīsi.» Es apzvērēju, ka izjaukšu viņa nodomu, es paslēpšos labirinta centrā, un viņa rēgs apmaldīsies.»

To pasacījis, viņš aizgāja. Elbijs nosprieda, ka moris ir jucis un absurdais labirints ir viņa ārprāta simbols un tiešs pierādījums. Bet tad viņam ienāca prātā, ka šāds skaidrojums gan piederētos pārlieku dīvainajai celtnei un dīvainajam stāstam, taču nekādi nesaskan ar iekšēji spēcīga cilvēka iespaidu, ko atstājis šis vīrs. Var jau būt, ka šādi stāsti nav nekas neparasts ēģiptiešu zemēs, un iespējams, ka šādas dīvainības (tāpat kā Plīnija nezvēri⁶) neraksturo vis personu, bet gan tās pārstāvēto kultūru... Londonā Elbijs izšķirstīja kaudzīti «Times» un pārliecinājās, ka tik tiešām ir notikusi sacelšanās, kurā gāzts Elboharī un viņa vezīrs, izdaudzināts gļēvulis.

Kad mūrnieki bija beiguši darbu, Abenhakans iemitinājās labirinta centrā. Ciematā viņš vairs neparādījās; brīžiem Elbijam uzmācās bailes, ka Saīds sadzinis Abenhakana pēdas un viņu nogalinājis. Naktīs vējš atnesa līdz mums lauvas rēkoņu, un aitas aplokā pirmatnīgās bailēs spiedās barā.

Šaurajā līcītī pa ceļam uz Bristoli vai Kārdifu mēdza noenkuroties kuģi no Austrumu ostām. Vergs tad atstāja labirintu (kas tolaik, kā atceros, nebija vis rozā, bet gan tumši sarkanā krāsā) un afrikāņu valodā pārmija vārdus ar kuģu komandu — šķita, ka viņš starp cilvēkiem meklē vezīra rēgu. Klīda runas, ka šādi kuģi vedot kontrabandas preci, un, ja jau kravā ir aizliegtais alkohols vai ziloņkauls, tad kāpēc lai tur nebūtu arī mirušie?

Trīs gadus pēc mītnes uzcelšanas pakalnu piekājē noenkurojās «Saronas roze». Manis nebija starp tiem, kuri redzēja burinieku, tāpēc, iespējams, kuģa veidolu manā iztēlē rada piemirsušās Abukiras vai Trafalgaras kauju litogrāfijas, taču esmu pārliecināts, ka tas bija no tiem perfekti veidotajiem kuģiem, kuri vairāk izskatās pēc galdnieka, nevis pēc kuģu būvētāja roku darba, pat — ne pēc galdnieka, bet pēc sarkankoka meistara darinājuma. Tas bija (ja ne īstenībā, tad manos sapņos) gludi pulēts, tumsnējs kuģis ar ātru un klusu gaitu, un komanda sastāvēja no arābiem un malajiešiem.

Kuģis izmeta enkuru kādas oktobra dienas rītausmā. Kad sāka krēslot, Elbija mājā iebrāzās Abenhakans. Šausmu pārņemts, moris tik tikko jaudāja izgrūst, ka Saīds jau esot labirintā un ka vergs un lauva jau nonāvēti. Viņš pilnīgā nopietnībā vaicāja, vai varas iestādes spēs viņu pasargāt. Bet, iekams Elbijs paguva atbildēt, Abenhakans jau bija aizmeties prom, it kā viņu trenktu tās pašas šausmas, kas viņu otro un pēdējo reizi bija atvedušas uz šo namu. Palicis vienatnē savā bibliotēkā, Elbijs izbrīnīts nodomāja: šis pats baiļu pārņemtais cilvēks ar zobenu rokā bija apspiedis Sudānas ciltis — viņš bija zinājis, ko nozīmē kauja un ko nozīmē nokaut. Nākamajā dienā mācītājs pamanīja, ka burinieks jau ir prom (kā viņš noskaidroja vēlāk, tas devies uz Suakinu pie Sarkanās jūras). Elbijs nosprieda, ka viņa pienākums ir pārliecināties par verga nāvi, un devās uz labirintu. Elboharī saraustītais stāsts viņam šķita tīrā fantāzija, taču vienā no ejas pagriezieniem viņš atrada lauvu, un lauva bija miris, un citā atrada vergu, kas arī bija miris, bet centrālajā istabā viņš uzgāja Elboharī ar sašķaidītu seju. Pie guļošā kājām vāļājās ar perlamutru inkrustēta lādīte — kāds to bija atlauzis, un nebija palikusi pat ne monēta.

Noslēguma frāzes, ko stāstītāja ritmiskās pauzes padarīja smagnējas, tiecās pretendēt uz daiļrunību; Anvins nojauta, ka Danreivens tās jau daudzkārt izrunājis ar vienlīdz lielu patosu un vienlīdz mazām sekmēm. Tēlodams interesi, viņš pajautāja:

— Kā bija nogalināti lauva un vergs?

Nemainot izteiksmi, Danreivena balss ar drūmu apmierinājumu atbildēja:

— Arī tiem bija sašķaidītas galvas.

Soļu troksnim pievienojās lietus plīkšķināšana. Anvins nodomāja, ka viņiem būs jāpārnakšņo labirintā, stāsta «centrālajā istabā», un ka atmiņās šīs pailgās neērtības pārvērtīsies par piedzīvojumu. Viņš cieta klusu; Danreivens nespēja to izturēt un, kā pieprasīdams atdot parādu, jautāja:

— Vai tad šis notikums nav neizskaidrojams? Anvins, it kā skaļi domādams, atbildēja:

— Nezinu, vai tas ir izskaidrojams vai neizskaidrojams. Bet es zinu, ka tie ir meli.

Danreivens visai nepiedienīgi nošķendējās un piesauca par lieciniekiem mācītāja vecāko dēlu (Elbijs pats, liekas, jau bija miris) un visus Pentritas iedzīvotājus. Tikpat izbrīnīts kā brīdi iepriekš Danreivens, Anvins atvainojās. Tumsā laiks šķita velkamies lēnāk; abi jau baiļojās, ka pazaudējuši ceļu, un jutās krietni saguruši, kad vāja gaismiņa no augšas beidzot atklāja viņu skatieniem šauru kāpņu pirmos pakāpienus. Viņi devās augšup un nonāca apaļā un noskretuša istabā. Divas zīmes vēl arvien liecināja par likteņa piemeklētā ķēniņa baidām: šaurs lodziņš, no kura pavērās skats uz klaido zemieni un jūru, un virs kāpņu līkuma grīdā ierīkota lūka. Lai arī visai plaša, telpa šķita gaužām līdzīga cietuma kamerai.

Ne tik daudz lietus dēļ , kā tādēļ, lai būtu ko atcerēties un kādreiz kā joku pastāstīt, draugi pārlaida nakti labirintā. Matemātiķis mierīgi aizmiga, bet dzejniekam tas tik drīz neizdevās, jo viņu bija apsēdušas rindiņas, kas pašam šķita derdzīgas:

Faceless the sultry and overpowering lion,

Faceless the stricken slave, faceless the king.⁷

Anvinam bija šķitis, ka stāsts par Elboharī nāvi viņu nav ieinteresējis, taču viņš atmodās ar apziņu, ka ir atšifrējis notikumu. Visu nākamo dienu viņš bija sevī noslēdzies un nerunīgs, prātā kārtodams un pārkārtodams epizodes, un pēc trim vai četrām dienām Londonā uzaicināja Danreivenu uz krodziņu un pastāstīja viņam apmēram šo:

— Kornvolā es sacīju, ka stāsts, ko no tevis dzirdēju, ir meli. Notikums bija vai varēja būt īstenība, bet, izklāstīts tā, kā tu to darīji, pārvērtās par acīm redzamiem meliem. Sākšu ar vislielākajiem meliem — ar prātam neaptveramo labirintu. Bēgulis neslēpjas labirintā. Viņš nebūvē labirintu krasta augstākajā vietā, ķieģeļsarkanu labirintu, kas jau iztālēm piesaista jūrnieku skatus. Nav jēgas būvēt labirintu, jo Visums jau ir labirints. Tam, kas patiešām grib paslēpties, Londona ir daudz labāks labirints nekā jumta istaba, uz kuru ved visi ēkas gaiteņi. Saprātīgā atziņa, ko es tev izklāstu, man tika dāvāta tajā naktī, kad mēs klausījāmies lietus šalkās virs labirinta un gaidījām atnākam miegu; šīs atziņas iedvesmots un pacilāts, es raudzīju aizmirst tavas neldzības un paprātot par kaut ko jēdzīgu.

— Teiksim, par kopu teoriju vai par ceturto dimensiju, — Danreivens iesprauda.

— Nē, — Anvins pilnīgi nopietni iebilda, — es prātoju par Krētas labirintu. Par labirintu, kura centrā bija cilvēks ar vērša galvu.

Labi pārzinādams detektīvromānus, Danreivens nodomāja, ka noslēpuma atrisinājums vienmēr ir triviālāks par pašu noslēpumu. Noslēpumā jaušama pārdabiskā, pat dievišķā klātbūtne, atminējums — tīrā roku veiklība. Lai attālinātu neizbēgamo, viņš sacīja:

— Vērša galva Mīnotauram ir skulptūrās un uz monētām. Dante viņu iztēlojās ar vērša ķermeni un cilvēka galvu.

— Mani apmierina arī šāds variants, — Anvins piekrita. — Svarīga ir baismīgās celtnes atbilstība tās baismīgajam iemītniekam. Mīnotaura esamība papilnam attaisno labirinta pastāvēšanu. Bet to nevar teikt par draudiem, kas nosapņoti. Atsaucot atmiņā Mīnotauru (notikumā, kas saistīts ar labirintu, tas ir neizbēgami), problēma, pilnīgi iespējams, var tikt atrisināta. Tomēr man jāatzīstas — es neatģidu, ka šis arhaiskais tēls ir risinājuma atslēga, un tāpēc bija vajadzīgs, lai tavs stāsts piegādātu man precīzāku simbolu — zirnekļa tīklu.

— Zirnekļa tīklu? — Danreivens samulsis pārjautāja.

— Jā. Mani sevišķi neizbrīnīja, ka zirnekļa tīkls (zirnekļa tīkls savā universālajā izpausmē, sacīsim, zirnekļa tīkls Platona garā) ir iedvesis slepkavām (jo slepkava pastāv) šī nozieguma ideju. Atceries — Elboharī kapenēs redzēja sapnī no čūskām vītu tīklu un pamodies atklāja, ka šo sapni izraisījis zirnekļa tīkla pieskāriens. Atgriezīsimies tajā naktī, kad Elboharī nosapņoja čūsku murskuli. Gāztais ķēniņš, vezīrs un vergs ar visām bagātībām aizbēg tuksnesī. Viņi patveras kapenēs. Aizmieg vezīrs, kas — kā mums zināms — ir gļēvulis, un uztrūkstas ķēniņš, ko pazīstam kā drosminieku. Lai nevajadzētu dalīties dārgumos, ķēniņš nodur vezīru; pēc kāda laika nogalētā ēna viņam sapnī piedraud. Tas viss ir neticami: manuprāt, notika pavisam citādi. Tonakt aizmiga ķēniņš — drosminieks un nomodā palika gļēvulis Saīds. Aizmigt nozīmē atdalīt sevi no Visuma, un šāda nošķiršanās nav viegla tam, kas apzinās, ka viņu vajā ar kailiem zobeniem. Alkatīgais Saīds noliecās pār guļošo ķēniņu. Viņš iedomāja to nogalināt (varbūt pat pasvārstīja rokā dunci), taču neuzdrīkstējās. Saīds pasauca vergu, noslēpa daļu no dārgumiem kapenēs un aizbēga uz Suakinu, pēc tam uz Angliju. Nevis lai paslēptos no Elboharī, bet lai to ievilinātu un nonāvētu, viņš uzcēla jūras krastā sarkano mūra ēku ar labirintu. Viņš zināja — kuģi aizvedīs uz Nūbijas ostām valodas par kaparkrāsas cilvēku, par vergu un par lauvu, un agri vai vēlu Elboharī ieradīsies, lai sameklētu viņu šai labirintā. Eju tīkla pēdējā gaitenī viņu gaidīja slazds. Elboharī bezgalīgi nicināja vezīru un nenolaidās tik zemu, lai domātu kaut vai par niecīgāko piesardzību. Ilgi gaidītā diena bija klāt: Abenhakans nokāpa no kuģa angļu zemē, aizgāja līdz labirinta vārtiem, atšķetināja aklās ejas un, kā šķiet, jau bija spēris pirmos soļus uz pakāpieniem, kad vezīrs viņu nogalināja — visticamāk, ar šāvienu caur lūku. Vergs nonāvēja lauvu, un nākamais šāviens nogalēja vergu. Pēc tam Saīds ar akmeni pāršķēla visiem trim galvas. Tas viņam bija jāizdara: viens līķis ar sašķaidītu seju varētu izraisīt identitātes problēmu, bet zvērs, melnādainis un ķēniņš kopā veido rindu. Zinot sākuma postulātus, katrs nonāks pie secinājuma. Kas tur dīvains, ka, sarunājoties ar Elbiju, Saīds bija šausmu varā — viņš tikko bija pastrādājis briesmu darbus un dzīrās bēgt no Anglijas, lai atgūtu paslēptos dārgumus.

Anvina teiktajam sekoja pārdomu vai neticības pilns klusuma bridis. Iekams ko bilst, Danreivens palūdza vēl vienu kausu alus.

— Es pieņemu, ka mans Abenhakans bija Saīds, — viņš sacīja. —Tādas pārvērtības, var teikt, ir klasisks žanra instruments, tie patiešām ir nosacījumi, kurus prasa ievērot lasītājs. Bet es nevaru piekrist pieļāvumam, ka daļa bagātību palika Sudānā. Atceries, ka Saīds bēga no ķēniņa un no ķēniņa ienaidniekiem; vieglāk iztēloties, ka viņš nolaupīja visus dārgumus, nevis kavēja laiku, daļu no tiem aprokot. Monētas varbūt neatrada tāpēc, ka no tām vairs nekas nebija atlicis — mūrniekdarbi aprija mantību, kas atšķirībā no Nībelungu sarkanā zelta nebija bez mēra. Tad iznāk, ka Abenhakans šķērsoja jūru, lai atprasītu jau izšķērdētu bagātību.

— Nē, izšķērdēta tā nebija, — sacīja Anvins. — Tā tika ieguldīta neticīgo zemē uzbūvētā apaļā milzu slazdā, kurā viņu varētu iedabūt un iznīcināt. Ja tavs pieņēmums ir pareizs, tad Saīdu vadīja nevis alkatība, bet gan ienaids un bailes. Saīds nolaupīja mantu, taču drīz saprata, ka bagātības viņam nav galvenais. Galvenais — Abenhakanam jāizzūd no zemes virsas. Viņš izlikās par Abenhakanu, nogalināja Abenhakanu un beigu beigās kļuva par Abenhakanu.

— Jā, — Danreivens piekrita. — Viņš kļuva par klaidoni, kas, iekams nāves skavās taps par neko, kādudien varēs atcerēties, ka ir bijis ķēniņš vai izlicies esam ķēniņš.

 

DIVI ĶĒNIŅI UN DIVI LABIRINTI

(STĀSTS, KURU MĀCĪTĀJS ELBIJS IZKLĀSTĪJA NO KANCELES)

Īstenticīgie stāsta (bet Allaham zināms labāk), ka laiku sākumos Babilonijas salās dzīvojis kāds ķēniņš, kas sasaucis savus arhitektus un zinātniekus un pavēlējis viņiem uzbūvēt tik āķīgu un bīstamu labirintu, ka pat visapsviedīgākie vīri neuzdrošinātos tur ieiet, bet tie, kas uzdrīkstētos, dabūtu galu. Tā bija nepiedienīga izrīcība, jo mulsināt un izbrīnīt ir Dieva, nevis cilvēka tiesa. Aizritēja laiks, pilī ieradās kāds arābu zemju ķēniņš, un Babilonijas valdnieks (lai pazobotos par sava ciemiņa neaptēstību) iemānīja viņu labirintā, kur tas pazemots un apjucis klīda līdz vēlam vakaram, kamēr piesauca Dieva palīdzību un atrada izeju. No viņa lūpām neatskanēja neviens aizvainojuma vārds, bet viņš bilda saimniekam, ka Arābijā viņam esot dižāks labirints un, ja Dievam labpatikšot, Babilonijas ķēniņš kādudien varēšot to iepazīt. Drīz viņš kopā ar saviem karakalpiem un mantziņiem atgriezās Arābijā un tad ar tādu likteņa svētību iebruka Babilonijas zemēs, ka nopostīja visas pilis, apkāva ļaudis un saņēma gūstā pašu ķēniņu. Viņš uzsēdināja Babilonijas valdnieku žigla kamieļa mugurā un izveda tuksnesī. Trīs dienas viņi klejoja, un tad uzvarētājs teica: «Ak, laika un matērijas valdniek, gadu simteņa acuraugs! Babilonijā tu iegribēji, lai es nemaldos bronzā kaltā labirintā ar daudzām kāpnēm, durvīm un sienām, bet tagad Visvarenajam ir labpaticis, lai es tev izrādu savu labirintu, kur nav nedz kāpņu, pa kurām pakāpties, nedz durvju, ko izlauzt, nedz apnīkstošu eju, ko šķērsot, nedz mūru, kas aizkavē tavu soli.»

To pateicis, viņš atraisīja visus gūstekņa valgus un pameta viņu tuksneša vidū, kur tas nomira no izsalkuma un slāpēm. Lai slavēts Tas, kurš nekad nemirst!

No spāņu valodas tulkojis Guntis Valujevs.
Grāmata, 1990. g. jūlijs

¹ Fermā Pjērs (1601–1665) — franču matemātiķis; viņa galvenais darbs, t. š. Fermā teorēma, palika nepierādītas hipotēzes formā.

² Diofants (ap 3. gs.) — sengrieķu matemātiķis. Fermā izmantojis viņa darbus savu teoriju izstrādāšanai.

³ «Nozagtā vēstule> — viens no Edgara Alana Po detektīvstāstiem.

⁴ Zangvils Israēls (1864–1926) — amerikāņu rakstnieks. Aizslēgta istaba ir nozieguma vieta kādā no viņa detektīvromāniem.

⁵ Nikolajs Kūzietis (1401–1464) — vācu teologs un filozofs. Taisne kā bezgalīga riņķa līnija kalpoja viņam par dievišķā absolūta simbolu.

⁶ Plīnijs Vecākais (23–79) — romiešu karavadonis un rakstnieks, enciklopēdiskās «Dabas vēstures» (37 grāmatās) autors. Līdzās nopietnām dabaszinātņu un ģeogrāfijas atziņām Plīnija sacerējumos ir arī daudz nekritiski pārņemtu ziņu un fantastisku izdomājumu.

⁷ Šķaidītu galvu guļ straujais un varenais lauva, / Šķaidītu seju guļ vergs, blakām karalis tam. (Angļu val.)