Daina Tē: Laiks doties pie miera
(stāsts)
2001
Bija tikai pieci pēcpusdienā, tomēr, pārnākusi mājās, nolēmu, ka laiks doties pie miera. It kā sapratu, ka tā ir izlaidība, tomēr attaisnoju sevi ar domu, ka ziemā šajos platuma grādos pēcpusdienas un pat vakari nepastāv, jo tāda tumsa un aukstums var būt tikai naktī. Vienmēr šinī gadalaikā man gribas atrasties satrunējušā vasaras mājā, kur ir iekurts kamīns un ieslēgti pāris sildītāji, sasegties ar vecām armijas jakām, kas ož pēc pelējuma, lai vai kā smaku censtos aizdzīt, un dzert karstu tēju, ko pagatavojis kāds ļoti mīļš un allaž klusējošs labvēlis. Diemžēl dzīvoju es daudzstāvu namā ar centrālapkuri kopā ar Slaviku, kurš man riebjas, jo domā vienīgi par naudu un savu stāvokli sabiedrībā, un ļoti daudz runā par šīm tēmām.
Ievīstījos segās un sāku atkārtot tautas varones Aspazijas dzejas vārdus: “Saldā sapņu pasaulē / Sadzīs slimā dvēsele”, kas pēdējā laikā bija maģiskā formula, kuru es pie sevis murmināju, kamēr aizmigu. Kad jau biju gandrīz iesnaudusies, pie durvīm nozvanīja veselas divas griezīgas reizes. Aizstiepos līdz priekšnamam.
“Kas tur ir?” vaicāju. Reizē arī iedomājos, cik familiārs un netaktisks ir šāds jautājums. Vai tiešām nav izdomāts oficiālāks sakāmais šādām reizēm.
“Sētniece,” otrpus durvīm stādījās priekšā balss ar ungāru akcentu. “Pārbaudīt ūdensskaitītājus.”
Gribējās teikt, ka neviena nav mājās. Saņēmos, vairākas reizes sev atkārtoju: “Es esmu pieaudzis cilvēks. Es nebēgu no problēmām. Es tās atrisinu,” un atvēru durvis.
Persona, kura bija uzdevusies par sētnieci, mērķtiecīgi aizmaršēja man garām uz virtuvi. “Nē, nē,” iebildu, “mums skaitītāji ir vannasistabā un tualetē. Tas ir tur,” bet sētniece tādēļ vis nemainīja savu maršrutu. Tā vietā viņa atvēra ledusskapi, izcēla vai visu tā saturu elektriskajā gaismā un, ieslēgusi televizoru, ķērās pie pārtikas stūķēšanas savā luminiscējoši oranžajā vestē iebāztajā rumpī. Kamēr sētniece veica šīs darbības, es apjukumā nespēju izdvest ne vārda.
“Ko jūs darāt?” beidzot pārmetoši izstomīju.
“Zin, par ko es
“Kāds man ar to sakars?” nesapratu vēl jo vairāk.
“Nē, nu man jau arī ar to nav nekāda sakara,” sētniece atteica, vienu pēc otra mutē sev metot saldētus cīsiņus. “Es jau tieši to saku - es Dievam neticu. Ja vēl ticētu, tad varētu teikt, ka sakars ir tāds, ka tas pats Dieviņš mūs te visus radījis. Un tam, ka cilvēks dzīvo vairākas reizes, es arī neticu. Daži mēdz tā runāt, ka viņiem brīžiem ir tāda sajūta, ka tas, kas notiek, tā jau kādreiz ir bijis, un tad šie iedomājas, ka viņiem iepriekšējās dzīvēs tā gadījies. Nu ko - kad es pamostos, ēdu, slauku ielas, pārbaudu skaitītājus, uzzinu, ka kāds no maniem bērniem nonācis policijas uzskaitē un tā tālāk - man vienmēr ir sajūta, ka kaut kas tāds reiz ar mani jau ir noticis. Manuprāt, tas ir normāli. Tur nav nekā pārdabiska. Tiem cilvēkiem, kas par iepriekšējām dzīvēm domā, laikam darīt nav ko. Vienīgi es domāju, cik tas dīvaini - viena un tā pati situācija, daži mirkļi pilnībā sakrīt, pārklājas - tomēr tālāk notikumi katru reizi risinās kaut mazliet citādāk. No viena un tā paša punkta praktiski nav iespējams divas reizes...”
“Tūlīt pat izbeidziet! Uz līdzenas vietas,” sašutusi iesaucos es un sametu produktus atpakaļ ledusskapī. “Ko jūs iedomājaties?! Pārbaudiet tos nolāpītos ūdens skaitītājus un ejiet prom vai arī ejiet prom. Es sūdzēšos namu pārvaldei!”
“Tu par tādām lietām nedomā, vai ne?” sētniece nicinoši noprasīja. “Tu laikam esi viens no tiem cilvēkiem, kas domā tikai par naudu un savu stāvokli sabiedrībā, un tev patīk runāt tikai par šīm tēmām. Bet zin ko, mēdz tā teikt, ka cilvēka sūtība pasaulē ir saprast, kas viņš tāds ir. Nezin kāpēc. Laikam lai saprastu Radītāja lieliskumu. Bet es jau Dievam neticu; vienalga, man liekas, ka dzīve nav tā kā pilnvērtīga, ja tu nezini, kas tu esi. Kādā sakarā tu šeit esi. Šajā pasaulē, tieši šajā vietā. Bet reizēm es aizdomājos - varbūt pietiek ar to, ka tu to jūti - kas tu esi un tā tālāk - un tad jau varbūt nav nepieciešamības zināt - redz, es jau nevienu tā īsti nenosodu, tikai iesaku pamēģināt...”
“Jūs domājat, ka es klausīšos, ko jūs te runājat tāpēc vien, ka jūs ielaužaties manā dzīvoklī un aprijat manu pārtiku?” pārtraucu viņu. “Nekā nebija! Man vienalga. Neko es neklausīšos!” Aizskrēju uz guļamistabu un atkal ievīstījos segās. Sāku atkārtot: “Saldā sapņu pasaulē / Sadzīs slimā dvēsele”, tomēr nevarēju nomierināties. Ieskatījos pulkstenī. Secināju, ka šobrīd sāk rādīt manu mīļāko seriālu. Protams, ka netaisījos iet uz virtuvi to skatīties - mīļākais seriāls ir kaut kas pārāk intīms, lai ar to nodarbotos, klātesot teroristei sētniecei, kas ne mirkli nebeidz tarkšķēt. Piepeši iedomājos - bet ja nu viņa nozog televizoru?
Aizskrēju atpakaļ uz virtuvi. Gan televizors, gan sētniece tur joprojām atradās. Viņiem piebiedrojies bija arī kāds vīrietis, kurš izskatījās pēc mežcirtēja.
“Tas mans mužiks,” sētniece paskaidroja. “Bērni arī drīz būs klāt. Ja vien atkal neblandīsies apkārt. Reizēm šķiet - esmu viņus slikti audzinājusi, bet īstenībā jau viņi mani neciena, jo esmu sētniece, sevi arī neciena tāpēc. Sabiedrībā jau sētnieku par cienījamu cilvēku neuzskata, un bērnus manus taču sabiedrība ietekmē, veido. Ko es tur varu izaudzināt, ja viņi mani neciena. Viņi taču gar ausīm laiž. Un tu tāpat,” viņa vērsās pie manis, ”būtu es tev kaut kāda smalkā draudzenīte, tu ar interesi klausītos, bet tā, kā tagad - tu jau pat nedzirdi, ko es saku.”
“Vācieties, nejauceņi!” izmisumā sāku spiegt. “Tās ir manas mājas, un vispār, pārnāks Slaviks, aizdzīs jūs un vēl tiesā iesūdzēs, tāpēc, ja nepatikšanas negribat, tad vācieties pēc iespējas ātrāk!” Slaviks tā tiešām darītu. Sapratu, ka jāpiezvana viņam uz darbu un jāsauc mājās. Tā arī izdarīju; viņš solījās drīz būt. Ap sirdi kļuva mazliet mierīgāk, jo viens no iemesliem, kādēļ es nevarēju Slaviku ciest, bija tas, ka viņš sarežģījumiem vienmēr piegāja tik vēsi, pašpārliecināti un racionāli, it kā viņam nemaz nebūtu pārdzīvojumu. Domu par miegu tomēr nācās atmest. Atminējos, ka man ir jaunā televīzijas programma un ar aizrautību sāku to lasīt.
Kad biju programmiņu bezmaz vai iemācījusies no galvas, atskārtu, ka, ja arī virtuvē ir notikušas kādas pārmaiņas, tad pa visu šo laiku nav uzskatīts par vajadzīgu to paziņot man. Atgriezos virtuvē.
Skats, kas man pavērās, mani pavisam atstulbināja. Slaviks draudzīgi tērzēja ar sētnieci, kamēr mežcirtējs izrija manus šokolādes krājumus.
“Slavik?” ierunājos. “Ko tas nozīmē? Kāpēc viņi joprojām ir šeit?”
“Sveika,” Slaviks attrauca. “Tik interesanti cilvēki! Tādas sarunas raisās! Kas tev nepatīk?”
“Slavik,” centos viņu apgaismot, ”tu laikam nesaproti. Viņa,” norādīju uz sētnieci, “teica man, ka ūdens skaitītājus pārbaudīt nāk, bet, tikko es viņu iekšā ielaidu, tā jūtas te kā mājās un vēl visus savus piederīgos te...” apklusu. Nevarēju vairāk.
“Nu ko es tev saku!” Slaviks sajūsmināti iesaucās. “Tik interesanti cilvēki! Kā vispār var kaut ko tādu izdomāt! Tu varētu? Tik kreatīvs domu gājiens, pēc skata it kā parasti strādnieki! Nu un, pat ja tevi tas pārāk šokē, tad tomēr nevajag par cilvēkiem spriest pēc vienas viņu rīcības. Jācenšas iepazīt viņus tuvāk, un tikai tad izdarīt spriedumus.”
Aizšļūcu atpakaļ uz guļamistabu un ierakos segās. Jutu, ka tūlīt sākšu raudāt. Lai tas izdotos, pūlējos noskaņojumu sakāpināt vēl vairāk. Kad šis tas jau sāka iznākt, atstiepās Slaviks.
“Kas ar tevi ir noticis?” es prasīju, balsij muļķīgi trīcot.
“Mana mazā meitene, cik daudz ko tu vēl nesaproti,” viņš no saviem augstumiem nodudināja.
“Kas ir noticis?” atkārtoju.
“Vai tad tu nesaproti,” Slaviks teica, “ka cilvēki neprasa atļauju parādīties mūsu dzīvē. Viņi vienkārši uzrodas. Labākais, ko tu vari darīt, ir doties viņiem pretī ar mīlestību. Atvērt savu sirdi, lai tā netaptu uzlauzta. Lai tā nepaliktu tukša. Vai gan tu prasīji atļauju ienākt manā dzīvē? Vai tad es prasīju atļauju ienākt tavā dzīvē?”
“Būtu prasījis, es noteikti nebūtu ļāvusi,” atcirtu, spiežot galvu spilvenā. “Tādam stulbenim.”
“Nu redzi,” uzvaroši sacīja Slaviks.
“Ko - redzi?”
“Mana mazā meitene, saproti jel, ka tu esi savas attieksmes gūstekne. Ja tu kļūtu brīvāka savos uzskatos, ja tu tiktu vaļā no to pelējuma smakas, tev pavērtos jauni apvāršņi.”
“Bet ja nu viņi nozog televizoru?” iesaucos es. Slaviks palūkojās manī gaužām nicinoši, it kā pats nezinātu, ka televizors ir vienīgais, kas mūs ir noturējis kopā visu šo laiku.
“Cik daudz ko tu vēl nesaproti,” viņš novilka.
Pretējā mājā bija izcēlies ugunsgrēks. Skatījos pa logu uz liesmām tumsā, kamēr Slavika pretīgie pirksti rakņājās manos matos, un centos vismaz iztēloties, ka raugos kamīnā.