: Runājot skaidru valodu (2. daļa)
„Cilvēki muzeju apciemo (ar izņēmumiem, protams) tikai tūristu sezonā.”
Mākslas kritiķis Džons Īskins brīvā formā par to, kas ir muzejs un ko tajā redzēt?
Pirmkārt, man ir grūti saskatīt atšķirību starp muzeju un veikalu. Abi divi būtībā ir lielas un gaišas telpas, kur izlikti dažādi priekšmeti, kur kvern nopietni, taču zemu apmaksāti darbinieki un skatās, vai tikai tu ko nezodz. Un tieši tāpat kā veikals, arī muzejs piedāvā kaut kādu mākslas vai kultūras priekšmetu sortimentu.
Māksla, kas sakrāmēta muzejos, parasti ir diezgan tradicionāla, lai gan man ir gadījušies visādi pikanti izņēmumi. Piemēram, Helsinku valsts mākslas muzeja ekspozīcija pamatā sastāv no trīssimts lielformāta Kalevalas ilustrācijām un viena puspabeigta Van Goga - lūk, ar ko beidzas pārāk centīgi mēģinājumi stutēt un balstīt nacionālo mākslu. Savukārt Versaļas pils piedāvā ne tikai apskatīt, bet arī adoptēt mākslas darbus tādā veidā kļūstot par muzeja mecenātu (pagājušajā vasarā man knapi izdevās atkratīties no aizbildniecības par divām apdauzītām XVII. g.s. dārza skulptūrām).
Otrkārt, daudzi muzeji, līdzīgi bordeļiem, piedāvā mums ne tikai pablenzt uz kaut ko pikantu, bet arī gūt baudu. Populārākās mākslas padauzas - sākot ar flāmu vecmeistariem un beidzot ar abstraktajiem ekspresionistiem - laiku pa laikam tiek izliktas skatlogā vai posteru formātā izlipinātas pa visu pilsētu, lai kārdinātu baudkāros estētus, kuriem citkārt ir jāpārtiek tikai no katalogos sadrukātās porno..., atvainojos, - poligrāfijas. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka blakus kalendāriem ar pusplikām meičām slapjos bikini tiek pārdoti arī kalendāri ar Dalī, Pikaso un citu mākslinieku bildēm. Vislielākā meitu māja, protams, atrodas Parīzē un saucas Luvra, kur atrodas arī visu laiku slavenākā mākslas mauka - Mona Liza. Kā zināms, profesionālas ielenes slava sastāv ne tik daudz no tā, cik kvalitatīvu seksu viņa spēj sniegt, bet gan no tā, ka ar viņu ir gulējusi puse pilsētas. Šajā gadījumā tā ir puse pasaules. Arī jūs varat tikt pie šī baudas cauruma, ja vien jums ir gribēšana, 10 eiro un kāda brīva diena (šai kontekstā Maļeviča kvadrāts iegūst pavisam jaunu nozīmi).
Treškārt, muzeji ir mākslas viesnīcas, kur reizēm caurbraucot apstājas kāda ceļojoša izstāde. Tādās reizēs pārdesmit gleznas, skulptūras vai fotogrāfijas kļūst pieejamas tiem, kuri citādi to visu nekad neredzētu.
Savelkot to visu kopā var secināt, ka muzejos ir iespējams ieraudzīt jebko. Proti, tas, ko jūs tur redzat, lielā mērā ir atkarīgs no iemesla, kāpēc jūs uz turieni gājāt - baudīt, izglītoties, izklaidēties vai redzēt ko unikālu. Šai ziņā viskonsekventākais ir Andrē Malro imaginārais muzejs (Le Musée Imaginaire), kas darbojas Internetā. Es mēģināju tajā iekļūt vairākas reizes, taču muzejs arvien bija ciet. Ar katru nākamo apmeklējuma reizi palielinājās manas aizdomas, ka tā veidotāju mērķis ir bijis norādīt, ka patiesībā muzejs atrodas manā iztēlē.
Pierakstījis un latviešu valodā tulkojis Oskars Vindavs.