Deimons Gelgats: Akmeņlauztuve

(fragments)

Deimons Gelgats. Akmeņlauztuve. - Rīga: AGB, 2006

1

Viņš iznāca no ceļmalas zāles un nekustīgi stāvēja. Viņa kājas viegli drebēja. Uz viņa pēdām bija tulznas, kas bija radušās no staigāšanas, un mutē čulgas, kas bija radušās no nekā, iespējams, vienīgi no klusēšanas, un uz zoda kā stikla druskas cieti rugāji.

Viņš piegāja pie akmens, kas gadījās ceļā, un apsēdās. Kādu brīdi bez īpašām emocijām tur sēdējis, viņš paslēpa seju plaukstās un raudāja. Tad viņš pārstāja raudāt un pavērās apkārt. Ceļš bija putekļains. Tā abās pusēs tālu aizstiepās zāle un nebija pat vientuļa koka.

— Ak Dievs! — noteica vīrietis.

No labās sānu kabatas viņš izņēma stikla pudeli, ko pie strauta bija piepildījis ar iesāļu ūdeni. Viņš atskrūvēja vāciņu, nospļāvās zemē un izdzēra lielu malku. Tad, pārbaudījis ūdens līmeni, uzskrūvēja vāciņu un ielika pudeli atpakaļ kabatā.

Tā viņš kādu brīdi sēdēja, pētīdams savu plaukstu līnijas. Viņš iesāka teikumu, bet bija pārāk karsts, lai runātu, tāpēc viņš apklusa. Viņš mazliet papurināja galvu, iespējams, lai aizbaidītu no sejas mušu.

Tad viņš piecēlās un atkal sāka virzīties uz priekšu, streipuļodams pa tukšo, balto taku. Vīrietis izskatījās pēc ceplī deguša ķermeņa, kas joprojām viegli dūmoja un pārogļojās. Kādu brīdi, lidinādamās virs galvas un klaigādama, viņam sekoja balta kaija. Viņš apstājās, lai iesviestu tai ar akmeni, bet kaija aizlidoja sāņus un, skarot zāli, nozuda jūras virzienā.

Ceļš pagriezās pa kreisi. Tas veda mazliet kalnup. Un tad viņš ieraudzīja ūdeni, kas vienmuļš un bezgalīgs apskaloja krastu. Viņš vēlējās nokļūt pie tā. Starp ceļu un pludmali auga trauslas niedres, un ceļinieks brida pa sausajiem, lūstošajiem stiebriem. Viņš nonāca līdz baltajām, smalkajām smiltīm, kurās senu viļņu mūzika bija atstājusi savu nošu rakstu. Gliemežvāki, nezāles un jūras vēžu skeleti.

Vīrietis izģērbās un pakarināja drēbes uz sāls izbalināta, no jūras izskalota koka, kas slējās laukā no smiltīm. Viņa apģērbs bija dīvains. Zābaki un zeķes izskatījās militāri. Krekls bija no sarkanas kokvilnas ar dažādas formas baltām pogām, kas garāmejot kaut kur nočieptas. Zilās bikses bija nozagtas kādā piepilsētas veļas mazgātavā. Viņš tās novilka un kails stāvēja aukstajā saulē. Viņa ķermenis bija vietām iededzis, vietām bāls, vietām tīrs, vietām netīrs. Viņš bija raibs.

Vīrietis piegāja pie ūdens. Virs galvas atkal virpuļoja kaijas, bet viņš tās neievēroja. Viņš iebrida ūdenī tikai līdz ceļiem. Bija auksts.

Viņš mazgājās. Viņa kustības bija paviršas un bezkaislīgas. Visas viņa darbības bija vienādas — nebija starpības, vai viņš raudāja vai mazgājās. Viņš saujām lēja ledaino ūdeni pār muguru un seju, ierīvēdams ķermeni ar smiltīm. Tad kādu brīdi, rokas sānos ielicis, viņš raudzījās uz šauro horizonta līniju, kas šķita kā ar tinti ievilkta un liecās pāri visam, ko viņš tobrīd redzēja.

Viņš atgriezās pludmalē. Drēbes bija turpat, kur atstātas — tās karājās uz izskalotā koka. Mazu brīdi viņš pārsteigts raudzījās uz apģērba gabaliem. Viņš neatcerējās, ka tos būtu tur atstājis, un mirkli viņam šķita, ka tie pieder kādam citam. Tad viņš atcerējās. Viņš lēnām apģērbās, audumam līpot pie mitrā ķermeņa. Drēbes oda pēc kaut kā vai kāda, vai varbūt ne pēc kā.

Viņš izgāja caur niedrēm atpakaļ uz ceļa un turpināja iet ziemeļu virzienā, nezinādams uz kurieni.

Vēlā pēcpusdienā viņš sastapās ar vēl vienu viņam līdzīgu stāvu, kas gāja pretējā virzienā — uz dienvidiem. Viņi nāca viens otram pretī pa tukšo ceļu un apstājās. Viņi stāvēja netālu viens no otra. Tagad bija redzams, ka viņš ir liels, ļoti garš vīrietis. Pretimnācējs bija melnādains un viņam mugurā bija tumši zils uzvalks. Viņi piesardzīgi uzlūkoja viens otru.

Viņš izlēma runāt.

— Labdien, — viņš teica.

Otrs vīrietis piesardzīgi pamāja ar galvu.

— Uz kurieni šis ceļš ved? — viņš vaicāja.

Pretimnācējs neizprotami smaidīja.

— Vai jūs zināt, kur es varētu atrast ūdeni? — Viņš izņēma no kabatas pudeli, lai to parādītu.

Otrs vīrietis kļuva runīgs. Viņš norādīja uz ceļu, pa kuru bija nācis, runādams tādā valodā, ko pirmais nesaprata. Tā bija spalga un ātra. Tad viņš atkal apklusa un mierīgi stāvēja. Viņi raudzījās viens otrā.

— Uz redzēšanos, — viņš teica.

Otrs vīrietis pamāja ar galvu un pasmaidīja. — Uz redzēšanos, — viņš atbildēja, ar grūtībām izrunādams šos vārdus.

Viņi katrs gāja savu ceļu, lēnām attālinādamies viens no otra pa izbalējušo ceļu un atskatīdamies viens uz otru kā divi nelieli atsvari, kas bija savienoti ar sarežģītu trīsi un atkarīgi viens no otra to nepārtrauktās kustības dēļ, līdz melnādainais vīrietis pazuda aiz līkuma. Ceļš veda tālāk.

Uz vakara pusi viņš tālumā ieraudzīja nelielu būdu puduri. Iespējams, otrs vīrs bija nācis no turienes. Tās atradās iesāņus pa kreisi no ceļa, jūras krastā, un viņš devās turp. Tās bija zvejnieku mājas ar balti krāsotām sienām, un varēja saskatīt laivas, kas bija izvilktas smiltīs. Māju priekšā grantī spēlējās bērni, kas mitējās un, kamēr viņš tiem tuvojās, uzlūkoja viņu ar stulbu izbrīnu. Uz viņu rēja dzeltens suns, un kāds cits tam pievienojās. Rējienu un kaucienu kakofonijas pavadīts, viņš, viegli līgodamies, nonāca pie ciemata un apstājās tā malā.

Vēlāk daži vīri piedāvāja viņam ēdienu un viņš, tupēdams pie ugunskura, kādu brīdi ar tiem sarunājās. Viņa ēna, saraustīta un pantomīmiska, staipījās uz zemes. Cēlās vējš, un mākoņi, kas iepriekš bija viegli slīdējuši, kļuva smagi un iekšēji zibeņoja. Vīri dalījās ar zivi, un viņš to ēda ar pirkstiem. Tie piedāvāja viņam alu, bet tā vietā viņš dzēra ūdeni no eļļainas upītes māju pudura malā. Viņi ceļiniekam neko nejautāja — nedz no kurienes viņš nāk, nedz uz kurieni dodas. Arī viņš ar tiem runāja maz. Viņi bija neparasti cilvēki, saules un vēja norūdīti, un viņu sejas bija grumbainas un izskatījās svešādas zem pieguļošajām vilnas cepurēm. Viņi atnācējam piedāvāja naktsmājas, bet viņš pieklājīgi atteicās un, saliecies pret vēju, devās tumsā, kur plūmjkrāsas debesīs plaiksnījās gaisma.

Drīz sāka līt. Kādu brīdi viņš gāja vēja mestajām sudrabainajām lietus lāsēm sitoties sejā. Drīz viņš nonāca pie kādas notekcaurules. Pa to tecēja ūdens, tomēr viņš iekšpusē atrada sausu vietu un saritinājās ar tādu tīksmi, kādu nebija jutis ne pret vienu citu guļvietu. Aiz noguruma viņš gulēja nāves miegā. Vētra pārgāja, un mākoņi slīdēja tālāk pāri jūrai. Kāds nakts dzīvnieks — tumsā varēja saskatīt tikai viņa koši sarkanās acis — pienāca pie notekcaurules, mirkli noraudzījās gulētājā un aizgāja. Viņš turpināja gulēt ciešā miegā, pat ne reizi nepakustēdamies.

Kad viņš pamodās, bija vēl tumšs. Viņš izrāpās no notekcaurules un izstiepās ceļa malā. Debesis bija plašas, tumšas un skaidras, un tajās spīdēja neskaitāmi daudz zvaigžņu. Viņš padzērās no peļķes pie notekcaurules un devās ceļā tikpat nepielūdzami kā debesu pamalē labajā pusē ausa gaisma.

Viņš pagāja garām kādai tālīnai fermera mājai, kurai vienā logā kā zvaigzne spīdēja vientuļa gaisma. Pagalmā bija manāmas lēnīgu un apātisku strādnieku aprises. Saule, kas arī ir zvaigzne, uzlēca, kā tas, iespējams, būs vienmēr, un pār zemi vēlās gaisma un tveice.

Bija patīkami iet pa zāli, kad tā sārtojās saullēktā, un gaiss maigi glāstīja ādu. Zeme vairs nebija pilnīgi līdzena — nemanot bija parādījušies pauguri. Viņš pagāja garām vientuļam kokam.

Saule kāpa arvien augstāk, gaiss pazaudēja maigumu, un nekur nebija rodama ēna. Viņš gāja daudz lēnāk nekā iepriekšējā dienā, un viņa locekļi bija stīvi. Tas iešanu padarīja grūtu. Viņš mēģināja svilpot, bet nevarēja uzķert nevienu meldiņu, un viņa mute bija pārāk sausa. Viņa domas tagad bija vieglas, ar paša dzīvi nesaistītas. Mazs dzīvnieciņš, iespējams, mangusts, klusi pārskrēja pāri ceļam un pazuda zālē. Viņš neapstājās. Tālumā klaigāja putni, un vietām kā citadeles slējās termītu kalni. Viņš turpināja savu ceļu, jo apstāties nozīmētu apstāties pavisam.

Priekšā izdzirdējis skaņu, viņš nevilcinoties iebrida zālē un aizvēra dzeltenos stiebrus aiz sevis kā aizkarus. Pieplacis pie zemes, kas bija cieta, bet silta kā saulē uzkarsuša rāpuļa miesa, viņš caur zāļu stiebriem lūkojās uz nelielu ceļa pleķīti, iespējams, desmit metrus platu. Viņš klausījās mašīnas troksnī, kas tuvojās un kļuva skaļāks, līdz piepildīja visu gaisu un aiztraucās garām tukšajam laukumam viņa priekšā kā mazai teātra skatuvei. Īsajā mirklī viņš ieraudzīja zilu pikapu, kuru vadīja sārts fermeris kreklā ar īsām piedurknēm un cepuri galvā. Viņam blakus sēdēja resna sieva skarbiem sejas vaibstiem, bet aizmugurē uz divām metāla mucām neērtā pozā gulēja strādnieks. Viņi visi trīs bija saskatāmi nevainojamā pozā kā kāda lieliska, bet, gandrīz pavisam droši, traka fantasta gleznoti. Tad mašīna bija projām, atstājot aiz sevis putekļu mākoni un viļņojošu zāli. Viņš neredzēja iemeslu turpināt ceļu, tādēļ apgūlās zemē un, uz sāniem ērti iekārtojies, gandrīz acumirklī aizmiga, it kā kāds spēks ārpus viņa būtu nodzēsis viņa prātu kā krītu no tāfeles. Šoreiz viņš sapņoja, bet par ļoti senām lietām, kuras vairs pat neatcerējās.

Kad viņš pamodās, tuvojās nakts. Zvaigznes debesīs bija tās pašas, kas vakar, tikai to raksts nemanot pārveidojies — tas varēja nozīmēt visu un tikpat labi neko. Viņš turpināja savu ceļu, klibodams dīvainā gaitā, it kā būtu veidots no salmiem. Virs galvas ik pa laikam uzzibsnīja sīkas, krītošas zvaigznes. Viņš atcerējās, ka kaut kas jāvēlas, bet viņam nebija nevienas vēlmes. Viņš gāja. Aizritēja nakts. Viņš turpināja iet uz ziemeļiem, bet aizvien gausāk. Brīdi pirms rītausmas uzlēca mēness un šķībi karājās virs viņa kā kaut kas pēc kā tiekties, bet tad uzlēca saule, un mēness izbalēja, līdz kļuva vienīgi nojaušams. Viņš gāja kā vakar, tveice pieauga, bet šodien, pateicoties labsajūtai, kas viņu bija pārņēmusi, viņš to nejuta. Viņš juta, ka notikumi lēni un neatvairāmi tuvojas pirmsākumam. Viņš zināja, ka, būdams šajā drūmajā un spokainajā apziņas stāvoklī starp miegu un nomodu, ātri tuvojas kritiskai robežai.

Viņš atkal izdzirdēja mašīnas troksni aiz sevis. Tāpat kā vakar, viņš iebrida zālē ceļa malā, bet tur bija žogs, kas apjoza kāda īpašuma robežas. Viņš sapinās dzeloņstieplēs un, kad no tām izkļuva, bija sagriezis vienu pirkstu, no kura plaukstā strauji tecēja asinis. «Sasodīts,» viņš teica. «Sasodīts.» Viņš pieplaka pie zemes un pētīja ievainoto roku. Tikmēr mašīna gandrīz jau bija klāt un viņš, klausīdamies tās rūkoņā, gaidīja, kad tā pabrauks garām. Tā nepabrauca garām, bet, bremzēm iekaucoties, apstājās iepretī vietai, kur viņš bija paslēpies. Viņš klusi gulēja un klausījās. Viņš dzirdēja atveramies mašīnas durvis un soļu švīkstoņu uz ceļa. Soļi mitējās, un vīrieša balss izdvesa kādu vārdu. Viņš dzirdēja, ka tiek atvērtas durvis un izcelts kāds metālisks priekšmets. Pēc tam bija saklausāmas vēl citas skaņas.

Viņš neredzēja ceļu un nezināja, kas tur varēja būt un cik daudz viņu bija. Tomēr viņš zināja, ka nākamā reize, kad viņš nogulsies, var būt pēdējā. Nebija vairs iemesla slēpties. Viņš lēnām piecēlās, iznāca uz ceļa un stāvēja, acis nolaidis.

Mašīna bija balta toijota. Drukns plikpauris bija nometies zemē pie pakaļējās riepas, kas bija saplakusi. Vīram bija apaļas zelta brilles, kas palielināja acis. Viņš varēja būt ap četrdesmit gadu vecs.

Vīrietis piecēlās. Viņam bija līkas kājas. Šķita, ka viņš bēgs. Pagāja mirklis, bet neviens no viņiem nepakustējās.

Tad braucējs ierunājās. — Ko tu gribi? — viņš jautāja.

Ceļinieks mēģināja atbildēt, bet mēle neklausīja. Viņš nevarēja parunāt. Viņš gribēja ēst un dzert. Viņš mēģināja to attēlot ar izteiksmīgu mīmiku.

Braucējs papurināja galvu. Viņš pavērās apkārt, tad atkal uz vīrieti un nopūtās.

— Mazliet pagaidi, — viņš teica. — Labi?

Ceļinieks stāvēja tai pašā vietā, kamēr braucējs atkal tusnīdams notupās uz ceļa un centās nomainīt riepu. Viņš gaidīja, kamēr tas bagāžniekā iekrāva tukšo riepu. Tad braucējs atvēra ceļiniekam durvis. Iedams apkārt mašīnai uz savu vietu, ceļinieks ielūkojās tās aizmugurē, kur redzēja kaudzē sakrautas kastes un saiņus, kuriem pāri bija rūpīgi pārlikts īpatnējas krāsas un griezuma apģērbs, no kā varēja secināt, ka otrs vīrietis ir mācītājs. Viņš iekāpa mašīnā. Mācītājs aizvēra durvis un apgāja apkārt mašīnai uz savu vietu. Arī viņš iekāpa, aizvēra durvis un iedarbināja motoru.

Viņi brauca ātri, ceļam vijoties pa pļavu, kurā nekas nekustējās, vienīgi viņu domas.

 

2

Pēc brīža viņi nonāca pie kāda benzīntanka un kafejnīcas, kas atradās blakus māju pudurim. Viņi novietoja mašīnu pie betona apmales un izkāpa.

Kamēr viņi gāja, mācītājs centās atbalstīt vīrieša roku, bet viņš izvairījās.

— Izbeidz, — viņš teica. — Es pats varu.

— Labi, — teica mācītājs. — Labi.

Viņi iegāja kafejnīcā. Tajā neviena nebija, izņemot kādu pavecu kundzi, kas sēdēja aiz letes. Viņas roku zilais dzīslojums likās kā noslēpumaini rūnu raksti un acu skats bija ciešs un nikns. Viņi piegāja pie plastmasas galda, kas atradās pie loga. Šajā telpā bija daudz plastmasas priekšmetu.

No virtuves iznāca melnādaina sieviete dzeltenā, notraipītā kleitā ar piezīmju grāmatiņu un pildspalvu rokās. Viņa izskatījās smagnēja. Vīrietis zināja, ko viņš vēlas, bet nevarēja parunāt. Viņš norādīja uz kaut ko ēdienkartē, un viņa to pierakstīja. Viņa uzklausīja arī mācītāja pasūtījumu un atgriezās virtuvē.

Abi vīrieši klusi sēdēja, gaidīdami ēdienu. Ceļinieks sēdēja acis nolaidis — it kā pētīdams galda virsmu. Mācītājs, atzvēlies krēslā, nemitīgi mirkšķināja svelmainās, tumšās acis un neatlaidīgi raudzījās pretimsēdētājā. Viņš nekad nerunāja, ko domāja.

— Lūk, ēdiens, — viņš beidzot teica.

To ienesa tā pati smagnējā sieviete. Ēdienu viņa atnesa uz paplātes, nolika šķīvjus vīriešiem priekšā uz galda un aizgāja. Mācītājs bija pasūtījis tasi kafijas. Ceļinieks ieturēja sātīgas brokastis.

Viņš ēda rijīgi un ātri kā izbijies. Viņi joprojām neko nerunāja. Bija dzirdama tikai naža un dakšiņas šķindoņa un košļāšanas troksnis. Vecā kundze sēdēja aiz letes, nikni blenzdama uz šiem dīvaiņiem, skatienā ļaudama vaļu visām dzīves laikā sakrātajām slēptajām dusmām.

Kad vīrietis visu bija notiesājis, viņš atvirzījās no galda. — Vai es varētu dabūt vēl mazliet?

Mācītājs pasmaidīja. — Lai notiek, — viņš teica, apātiski pamājis ar vienu roku.

Vīrietis deva ziņu vecajai sievietei, kura, pagriezusies iesāņus, pavēlošā tonī sasaucās ar virtuvi. Pēc brītiņa iznāca otra sieviete, nesdama uz šķīvja tādas pašas, tāpat sakārtotas brokastis. Viņa tās nolika vīrieša priekšā un aizgāja.

Šoreiz, pabeidzis ēst, viņš atzvēlās krēslā un skatījās uz mācītāju, kas vēl joprojām malkoja kafiju. Gaismas stars, kas nāca no loga, bija nedaudz pavirzījies un tajā varēja redzēt sīkus puteklīšus.

— Vai tu jūties labāk?

— Jā, — viņš atbildēja. — Daudz labāk.

— Vai tu gribi…?

— Es neko negribu, — viņš atbildēja.

Tā viņi kādu mirkli sēdēja.

— Vai tev būtu skuveklis un ziepes, ko es varētu aizņemties?

Mācītājs no kabatas izņēma mašīnas atslēgu un iedeva to vīrietim.

— Cimdu nodalījumā, — viņš teica.

Vīrietis piecēlās un izgāja ārā. Benzīntanks bija tukšs, izņemot sūkņa uzraugu, kas bija atlaidies uz dzelzsbetona pacēluma un uzmaucis formastērpa zilo cepuri pār acīm. Vīrietis atvēra mašīnu un no cimdu nodalījuma izņēma mazu, melnu tualetes piederumu somiņu. Viņš atkal uzmeta skatienu mācītāja talāram, kas bija rūpīgi sakārtots uz aizmugurējā sēdekļa. Viņš aizcirta durvis un, ejot apkārt mašīnai, pameta slepenu skatu uz reģistrācijas numuru. Tas bija vīrietim nezināmas pilsētas numurs.

Tualete atradās aiz kafejnīcas. Ejot gar logu, viņš paskatījās uz mācītāju, kurš joprojām sēdēja pie galda. Viņi skatījās cauri stiklam viens uz otru tā, it kā nekad iepriekš nebūtu viens otru redzējuši.

Mazā alejā pie kafejnīcas viņš pamanīja lielu, sarkanu motociklu. Nekas neliecināja par braucēja klātbūtni, bet, kad viņš iegāja tualetē, viena no kabīnēm bija aizņemta. Viņš piepildīja izlietni ar ūdeni un izņēma no melnās somiņas skūšanās piederumus. Viņš jutās vājš un, paskatījies uz sevi neskaidrajā spogulī, saprata, ka šī darbošanās bija muļķīga. Viņš īsi iesmējās un apklusa.

Skūdamies un vērodams sevi spogulī, viņš domāja par visu, kas bija noticis. Viņš nosusināja seju un grasījās ar pirkstu tīrīt zobus, tad, atskārtis, ka tas būtu muļķīgi, izmantoja mācītāja zobu suku. Viņš izķemmēja matus ar ķemmi, kuras zaros bija saķērušās otra vīrieša matu šķipsnas. Viņš novilka kreklu, nomazgājās, iepūta nedaudz dezodoranta, kas lika viņam smaržot pēc tā otra vīrieša, tad visas izmantotās lietas salika atpakaļ somiņā.

Viņš jau grasījās iet, kad pamanīja uz rokas asins pēdas. Viņš nezināja, no kurienes tās bija radušās. Tad viņš atcerējās dzeloņstieples, pagrieza krānu un nomazgāja asinis.

Tualetes kabīnē aiz viņa podā skalojās ūdens. No tās iznāca vīrietis. Viņš bija aptuveni trīsdesmit piecus gadus vecs ar melniem, īsi apgrieztiem matiem, pedantiski apcirptām ūsām, pilnīgām, sārtām lūpām un uz āru izvirzītiem priekšzobiem. Pieres vidū viņam bija apaļa dzimumzīme. Viņš nesa motociklista ķiveri. Viņi spogulī viens otram pamāja ar galvu.

— Silts, — jaunpienācējs teica. Viņam bija augsta, smalka balss.

Vīrietis kaut ko atņurdēja. Tikai tagad viņa domas atgriezās kafejnīcā, un viņš atcerējās telefona automātu, kas bija piestiprināts pie sienas. Viņam ienāca prātā, ka mācītājs varbūt runā pa telefonu. Bet, atgriezies auto stāvvietā, viņš acumirklī saprata, ka mācītājs nebija izkustējies no savas vietas pie galda.

Viņš nolika somiņu un atkal paraudzījās uz talāru, to apģērbu uz sēdekļa. Viņš tam pieskārās ar vienu pirkstu, tad aizslēdza mašīnas durvis un atgriezās kafejnīcā.

 

3

Mācītāju sauca Franss Nīmands. Viņam bija četrdesmit trīs gadi. Viņš bija pievērsies baznīcai diezgan vēlu — pirms septiņarpus gadiem. Pirms tam viņš bija strādājis par ierēdni valsts iestādēs Pārlā. Viņš teica, ka tas nebija «tāds darbs, kas dara laimīgu».

Vīrietis skatījās viņā. — Vai baznīca tevi dara laimīgu?

— Vai tam grūti noticēt?

— Es neesmu īpaši… reliģiozs.

Viņi sēdēja savās vietās kā iepriekš — iepretim viens otram pie zemā plastmasas galda. Mācītājs smēķēja cigareti.

Vīrietis bija tievs, bet ne sīks. Viņš lieki nekustējās, kaut nepārprotami bija spējīgs ātri rīkoties.

Mācītājs piedāvāja viņam cigareti. Viņš papurināja galvu.

— Kur tu tagad dosies?

Mācītājs pateica pilsētas nosaukumu.

— Kur tas ir?

— Tālāk uz priekšu gar krastu. Nekurienes vidū. Es tur aizvietošu mācītāju misijā.

— Es nezināju, ka vēl joprojām pastāv misijas.

— Ak, ja. Visur.

Sieviete netīrajā, dzeltenajā kleitā atgriezās, nostājās viņiem blakus un skaļi elpoja. Zīmītē, kas bija šķībi piesprausta pie kleitas uz viņas krūtīm, bija teikts, ka viņu sauc Daile. Viņa nolika rēķinu uz galda un skaļi nosauca summu. Mācītājs no kabatas izņēma naudu un iedeva to viņai. Sieviete to saskaitīja un atgriezās virtuvē.

— Paldies.

— Nav par ko. — Mācītājs pavērās apkārt. — Vai iesim?

Vīrietis pamāja ar galvu, bet nezin kāpēc neviens no viņiem nepakustējās. Vienīgā skaņa nāca no televizora telpas stūrī. Viņš paraudzījās apkārt un pie viena no galdiņiem pamanīja vīrieti, kas bija iznācis no tualetes kabīnes. Motociklista ķivere stāvēja viņam blakus uz galda. Viņš sēdēja, uzmanīgi vērodams telpu.

Ceļinieks juta, ka vīrietis skatās uz viņu, tāpēc novērsa acis.

Viņš paraudzījās uz mācītāju. Mācītājs skatījās uz viņu. Viņš juta, ka mācītājs kaut ko no viņa grib.

— Uz kurieni tu dodies?

Brītiņu padomājis, viņš teica: — Uz ziemeļiem, — un sāka spēlēties ar plastmasas karotīti, kas atradās uz galda.

— Kājām?

— Jā, kājām.

— No kurienes tu nāc?

— Tu pārāk daudz gribi zināt.

— Es atbildēju uz taviem jautājumiem.

— Vai iesim?

Mācītājs spalgi un meitenīgi iesmējās un pieskārās mutei ar salveti.

— Jā, — viņš teica. — Iesim.

Viņi piecēlās no galda un šķērsoja telpu, kamēr vecā kundze aiz letes, kurai vēl joprojām nebija ko darīt, lai attaisnotu savu klātbūtni, nikni blenza uz viņiem. Viņi izgāja ārā. Degvielas stacijas uzraugs joprojām gulēja, kāds suns ošņāja atkritumu tvertni. Viņi atgriezās pie mašīnas un iekāpa tajā. Viņi izbrauca atpakaļ uz putekļainā ceļa un turpināja braukt uz ziemeļiem.

Pēc pusstundas viņi iebrauca kādā pilsētā. Viņi brauca pa galveno ielu ar šķībiem laternu stabiem un vējā plandošām avīzēm. Viņi apstājās pie luksofora un reizē paskatījās pa labi — uz stūra stāvēja policists. Viņa formastērps bija zils ar uzkrītošām pogām un seja likās veidota no kunkuļaina māla. Policists paskatījās uz viņiem un viņi uz policistu, pēc tam viņi paskatījās viens uz otru. Gaisma nomainījās un viņi turpināja braukt. Drīz pilsēta palika tālu aiz muguras. Ceļš joprojām veda gar jūru, kura pletās bezgalīgi tālu. Ceļa abās pusēs auga fynbos, un viegla brīze purināja to zarus.

 

4

Vēlāk ceļš sazarojās. Pa labi tas veda iekšzemē līdz robežai, pa kreisi — uz mācītāja galamērķi. Viņi brauca pa kreisi. Tagad ceļš bija bezkrāsains un šaurs kā tad, kad viņš te gāja. Kreisajā pusē visā ceļa garumā pavērās skats uz jūru. Šeit vairs nebija nevienas mājas, neviena cilvēka un debesis mazliet spieda pie zemes.

Bija agra pēcpusdiena un saule karsēja visu ceļu. Viņi pabrauca garām kādam sprāgonim, pie kura barojās trīs melnas vārnas. Ieraudzījusi mašīnu, viena vārna izbīlī savicināja spārnus un aizplivinājās pāri veldam. Ceļš veda pa sāls ieplaku, kas bija saplaisājusi kā spogulis. Tajā nebija dzīvības, tikai izžuvušu upju gultnes. Vietām abās ceļa pusēs ar mākslīgas miesas sārtumu iemirdzējās laukakmeņi.

Viņi nonāca līdz kādai pamestai akmeņlauztuvei ceļa labajā pusē, kurā kādreiz tika iegūts krīts. Ceļš veda kalnup.

Mācītājs nobrauca malā, kur blakus akmeņlauztuvei bija akru plata grants josla ar tuvumā augošu nīkulīgu krūmāju skupsnām. Viņš nobrauca no ceļa, apstādināja mašīnu un izslēdza motoru. Atkal iestājās klusums, kuru pārtrauca kāda kukaiņa vārga sīkšana. Tad arī tas apklusa.

Mācītājs no cimdu nodalījuma izņēma karti. Viņš to izklāja sev klēpī. — Šķiet, ka mēs gandrīz jau esam klāt, — viņš noteica. Viņš saritināja karti un nolika to atpakaļ.

Kādu brīdi viņi nesarunājās. Saule tikai nedaudz nosliecās uz rietumiem un kveldēja mašīnu. Pēkšņi sagriezās putekļu virpulis un viegli izgaisa. Ceļš viņiem aiz muguras bija tuksnesīgs un kluss. Vīrietis nespēja iedomāties, ka būtu te bijis.

— Domāju, ka mums derētu nedaudz iedzert, — mācītājs teica.

— Ko iedzert?

Mācītājs atkal šķelmīgi pasmaidīja un atliecies uz aizmuguri paņēma vīna pudeli, kas bija paredzēta dievgaldam. Viņš to atkorķēja, iedzēra lielu malku un pasniedza to vīrietim. Vīrietis arī iemalkoja.

— Es šorīt redzēju helikopteru, — teica mācītājs.

— Ak tā, — teica vīrietis. Viņš neizskatījās ieinteresēts.

— Policijas helikopteru.

— Tiešām?

Sekoja dziļš klusums.

— Uz ceļa es redzēju arī dažas policijas mašīnas. Varbūt viņi kādu meklēja.

— Iespējams, — teica vīrietis. Viņš iedzēra no pudeles.

— Kas zina?

— Kas zina? — vīrietis atkārtoja. Viņš atdeva pudeli atpakaļ mācītājam un skatījās laukā pa mašīnas logu.

— Bet tas bija tālu atpakaļ, — teica mācītājs.

— Jā.

Iestājās klusums. Mācītājs noliecās uz viņa pusi un uzlika plaukstu uz viņa rokas.

— Tu vari ar mani runāt. Tu vari man visu izstāstīt.

— Tu to bieži dari, mācītāj? Uzklausi grēksūdzi?

— Jā, cilvēki man daudz ko stāsta. Tā ir daļa mana darba.

Vīrietis, acis nenolaižot, noņēma viņa mitro plaukstu no savas rokas.

Mācītājs svīda. Viņš atkal spalgi un nepatīkami iesmējās, tad paņēma pudeli un dzēra. Lauztuvju bedre atradās viņiem tieši priekšā, un klintī bija redzamas plaisas. Abi vīrieši bija saistīti ciešām, personiskām saitēm, kuras viņi paši neizprata, kaut gan abi bija pārliecināti par pretējo, un laika gaitā tas viņus iznīcinās. Viņi padeva pudeli viens otram, iemalkojot no tās, un, dienai ritot, pamazām piedzērās. Viņi sēdēja, kājas uzcēluši uz mašīnas priekšējā paneļa. Tā pagāja vairākas stundas. Saule bija pavirzījusies tālāk, un uz zemes izstiepās ēnas. Mazajā, baltajā vāģī milzīgās bedres malā divi vīrieši bija izdzēruši pirmo vīna pudeli un atkorķējuši otru. Mācītājs smēķēja cigareti, un tās dūmu mutuļi virmoja ap viņa seju. Pāri akmeņlauztuvei pārlidoja putns, un mirkli tā ēna veidoja savādu kontūru pār izlauztās klints kori — milzīgu, sašķeltu un saplaisājušu.

Mācītājs nolika cigareti. Viņa acis bija pieplūdušas asinīm. Viņš aizsmakušā balsī čukstēja:

— Kāpēc tu nepadodies?

Vīrietis paskatījās uz runātāju. Mācītāja plauksta atkal gulēja uz viņa rokas, un viņš varēja sajust tās siltumu.

— Padodies. Vienalga, ko tu būtu izdarījis. Galu galā viņi tevi atradīs.

Mācītāja plauksta taustījās pa viņa krūškurvi, raustīdama pogas, un ausī sitās viņa elpa, kas oda pēc nedaudz ieskābuša piena. Mācītāja seja bija pietvīkusi no alkām. Vīrietis atvēra durvis un izkāpa. Viņš aizgāja līdz akmeņlauztuves malai. Tur viņš stāvēja, raudzīdamies lejā. Viņam rokā bija otra vīna pudele, arī gandrīz tukša. Viņa pleci stipri drebēja. Viņa seja bija bāla un izmocīta. Viņš kaut ko pie sevis noteica. Tad, pacēlis galvu, viņš teica skaļi:

— Viņi mani notvers.

Tikai to. Vārdi bija vienkārši un smagi. Viņš atkal nolaida acis. Akmeņlauztuves dibenā bija laukakmeņi un koki, kas, savijušies dīvainās formās, spraucās laukā starp akmeņiem. Viņš nevarēja saskatīt nevienu taku, kas vestu lejā, un brīnījās, ka cilvēki kādreiz varējuši strādāt šādā vietā.

Arī mācītājs izkāpa no mašīnas. Grīļodamies uz līkajām, nestabilajām kājām, viņš nāca pie vīrieša. Mācītājs neveikli apkampa viņu no mugurpuses un atkal sāka raustīt viņa pogas.

Vīrietis atrāva mācītāja pirkstus no savām krūtīm un atlauza vaļā rokas. Viņš pagriezās.

— Tu man esi pateicību parādā, — teica mācītājs.

— Es neesmu tev parādā.

— Es tev nopirku ēdienu. Es tevi vedu.

— Un kas par to?

Mācītājs saniknots paskatījās, viņa skatienu aizmigloja ciešanas un alkohols. — Viss, ko es gribu, — viņš teica, — viss, ko es gribu… ir mazliet…

Viņš nepabeidza.

— Es nevaru tev palīdzēt, — teica vīrietis.

Mācītājs nobālēja. — Es varētu viņiem izstāstīt, — viņš teica. — Kad nokļūšu galā.

Vīrietis skatījās karjera dibenā un stingri noprasīja: — Vai tu to darīsi?

Mācītājs norija siekalas un aplaizīja lūpas. — Nē, — viņš atbildēja.

— Nē?

— Nē. Es zinu, kā tas ir — būt izmisumā.

Vīrietis rūgti pasmaidīja. Viņš joprojām skatījās lejā.

— Lūdzu! — teica mācītājs.

— Labi, — atbildēja vīrietis. Viņš to teica klusām pie sevis, bet mācītājs viņu pārprata. Viņš skatījās uz vīrieti un izplestām rokām panāca uz priekšu, lai atkal viņam pieskartos.

Vīrietis turēja pudeli pie kakliņa un, sāniski pacēlis to gaisā, spēcīgi trieca pret mācītāja galvu. Mācītājs raustīdamies nokrita uz sāniem. Pudele bija saplīsusi no trieciena pa mācītāja galvu, un no tās kā sarkanas asinis izšļācās vīns. Varbūt tās arī bija asinis. Tad vīrietis pieliecās un pacēla akmeni, kas līdz šim neskarts te bija gulējis, un trieca to pret mācītāja galvaskausu.

Nu mācītājs bija pavisam beigts. Viņš gulēja, mūžīgā miera pārņemts, un vienīgi putekļi bija tā liecinieki. Vīrietis izstaipījās kā pēc ilga darba un ielika vienu roku sānos. Viņš pavērās apkārt. Saule bija gandrīz pie horizonta. Tā bija sastingusi kā sarkana monēta, kuras vērtību vīrietis nezināja. Viņš piegāja pie tuvējā akmens bluķa un apsēdās. Viņš atkal paslēpa seju plaukstās un salīka uz priekšu. Likās, ka viņš raud, bet viņš neraudāja.

No angļu valodas tulkojusi Ilze Mošenkova.