Boriss Viāns: Pensionārs

(stāsts)

l

Lai tiktu laikā, bija jāiet starp mazā liceja mājām un lielu, pelēku mūri, kas apjoza lielākās pagalmu. Pretī sienai auga koki. Zeme bija nokaisīta izdedžiem, ko nevajag jaukt ar dadžiem, un kas tik jauki šņirkstēja, kad tos mina naglotām kurpēm...
Lagrīžs, Robērs un Tjurpēns (kas lepni saucās arī par Bildi) apņēmīgi laidās lapās. Caur augsto mazā liceja sētas režģi bija redzama viena no tām ieliņām ar apsūnojušo bruģi, kas plato, platānām apstādīto plato atdalīja no Imperatorienes bulvāra. Pensionāra laiks bija klāt, vajadzēja rīkoties.
Mazāk izsmalcinātie skolnieki plato atzina par gana labu, teiksim, podam, trijstūrim un citiem cēlā bumbiņu sporta adeptu iecienītajiem vingrinājumiem. Bet Lagrīžs, Robērs un Bilde nešauboties deva priekšroku savam pensionāram.
Pensionāram bija skulpturāla nūja, nozaļojis filcs un vecs, melns mētelis; viņš gāja, pārlocījies uz pusēm, un kā ziemā, tā vasarā bija ietinies briesmīgā, mīzeļainā šallē.
Regulāru paradumu cilvēks, viņu kaislību objekts gāja gar mazo liceju bez desmit minūtēm divpadsmitos, kapeiku kapeikā. Lagrīžs pirmais pamanīja un vērsa arī pārējo uzmanību viņa apbrīnojamajai līdzībai ar indiāni, kas pārstaigā savu kara taku. Viņi jāva tam paiet garām kādus trīs metrus un tad klumzaja pakaļ ciešā rindā cits aiz cita. Viņš gāja pa Imperatorienes bulvāri līdz vietai, kur to šķērso Maršala Dimī avēnija. Tur trijotne steidzīgi metās pa labi, lai nenokavētu vilcienu divpadsmitos divdesmit piecās, bet viņš nezināmos nolūkos griezās pa kreisi. Sekot pensionāram viņiem nozīmēja dzīvot «pa īstam», kaut arī vecais, puskurlais vīrs necēla ne ausi par viņu izmeklētajām ļaunprātībām un asmēlībām, ar ko Robērs, Lagrīžs un Bilde, īstajā vārdā saukts par Tjurpēnu, viņu bagātīgi apveltīja.
Lielie atklājumi visbiežāk ir nejaušību augļi, tāpēc tā arī bija nejaušība, kad Lagrīžs trešdien visā garumā nostiepās uz izdedžiem. Viņš nedaudz nodrāza ādu no ceļgaliem, tīrais sīkums, un pieceļoties turēja rokā neikdienišķu, apaļu krama gabaliņu, ko viņa kritiens bija izsitis no zemes. Tā bija gandrīz kā balva viņa galvai, viņa ezītī apcirptajai galvai, taču to noteikti varēja lietot arī kā akmeni. Viņš to saudzīgi paturēja plaukstā. Tai pat dienā Robēram iešāvās prātā viena smieklīga doma, ka pensionāra kupris varētu būt arī no kaučuka, tātad atsperīgs kā bumba. Pirms vēl Lagrīžs paguva prātā noformulēt sakarību, kas izrietētu no šāda pieņēmuma, krams jau izlidoja no viņa rokas un pilnā sparā triecās pret kupri ar jauku, matētu troksni.
Pensionāram vajadzēja vairāk laika, lai pagrieztos, nekā trijiem no siu cilts, lai nomaskētos aiz platānām. Sekoja tiešām uzjautrinošs priekšnesums, kad pensionārs ieplīsušā balsī piesauca debesis par lieciniecēm savai nelaimei.
«Tomēr,» sēca aizgrābtais Robērs, «tu šauj pār strīpu.»
«Tu vari iedomāties,» tas bija Bilde, «viņš domā, ka tas ir nokritis no koka.»
Lagrīžs svarīgi atgāza galvu.
«Kas i,» viņš teica, «tas nav nekas... Šim tas kuprs tak i no kaučuk!»
Abi pārējie viņu uzlūkoja ar apbrīnu. Pensionārs atsāka savu ceļu, kaut ko ņurdot un laiku pa laikam atskatoties. Tas ievērojami palielināja baudījumu, jo tagad viņi varēja sekot tikai zibenīgi pārskrienot no platānas līdz platānai.

 

III

Spēle pilnveidojās dienu no dienas. Bilde, Lagrīžs un Robērs sacentās izdomas bagātībā. Mišona tēva zīmēšanas stundu laikā viņi ar mīlestību ražoja uzlabotus lidojošus ķermeņus ar iekšējiem rezervuāriem visdažādākajiem šķidrumiem: tintei, zīmuļu pulvera šķīdumam siekalās, nokasījumiem no sola, ko izšķīdināja ūdenī . . . Nākošajā otrdienā Robērs pat atļāvās iečurāt superspēcīgā bumbā, kas tūlīt pat pēc izgudrošanas tapa nokristīta par atombumbu. Trešdien, negribēdams atpalikt, Bilde atnesa mazu bultiņu, kas tika rūpīgi saindēta, pārklājot ar sastampātu mitreņu novilkumu līmē.
Kad bultiņa viņu ķēra tieši mugurā, pensionārs sastinga un gandrīz iztaisnojās. Viņi cerēja viņu ieraudzīt vaigā kā vecu meža cūku, bet viņš neteica neko un pēc maza brīža, saliecies vēl vairāk, nokāra galvu un neatskatījies devās prom. Bultiņas spalvas iezīmēja mazu, baltu plankumiņu kupra vidū.

 

IV

Nākamajā dienā Robērs un Lagrīžs jutās nomākti, jo pārspēt Bildi bija jau kļuvis par sportu. Tomēr Lagrīžam bija rezervē laba ideja. Ikdienišķās izsekošanas gaitā viņš pēkšņi pameta slēptuvi kokos un metās klibot pakaļ pensionāram tik tuvu, ka likās esam pielipis pie tā. Pēc tam sastinga uz vietas, ļāva pensionāram attālināties par dažiem soļiem un pamāja draugiem, lai tie skatās.
«Man liekas,» teica Robērs, zaudējis azartu, «viņš šauj pār strīpu.»
Bilde neteica neko. Viņu mocīja greizsirdība.
Lagrīžs vēl atkāpās, tad ieskrējās un, kā vingrinājumā ar zirgu, vienā rāvienā uzlēca kukuragās uz kupra. Vecais sagrīļojās un izslējās.
«Nūū! . . .» bļāva Lagrīžs, «aiziet, vecais rumak!»
Vecis tik negaidīti apcirtās, ka Lagrīžs nenoturējās un noripoja zemē. Kamēr viņš svempās augšā, vecis izvilka no kabatas roku. Viņam bija veca modeļa piecu lādiņu revolveris. Lēni, rūpīgi, no neliela attāluma viņš izšāva uz Lagrīžu piecas lodes. Pie trešās Lagrīžs vēl kustējās, vēlāk viņš atkal pakrita un palika pavisam mierīgs, smieklīgi sastindzis.
Vēl vēlāk vecais pensionārs iepūta sava revolvera stobrā un iebāza to atpakaļ kabatā. Pārsteigtie Robērs un Bilde skatījās uz Lagrīžu un uz jocīgo peļķi, kas pavisam melna veidojās zem viņa plaušu augstumā. Pensionārs devās tālāk pa ierasto maršrutu; krustojumā viņš pagriezās pa kreisi uz Maršala Dimī avēniju.

No franču valodas tulkojis Romāns Baumanis.