Georgs Trākls: Dzeja

(dzeja)

Vasaras sonāte

Sapuvušu augļu dvaka.
Lapotnēs krīt saules stari;
Dziedot melni mušu bari
Zib pār brūnām meža takām.

Sārti atspīdumi klājas
Pāri tumši zilām dūkstīm.
Dzeltenajos puķu čukstos
Dzirdams mīlas aicinājums.

Tauriņi cits citu dzenā,
Strazdu jūsmas pilni meži;
Dejo mārsilos uz ežas
Mana apreibusī ēna.

Padebešu stingrie kumbri
Slīd pār krēslainām stigām,
Vijoli kur skelets čīgā,
Atspiedies pret priedes stumbru

Atdzejojis Pēteris Brūveris.

Vakara negaiss

Ak, šis vakars tumši sarkans!
Mirgulīši logos vērpjas.
Vīnstīgas vij zilas arkas,
Tajās baiļu spoki slēpjas.

Renstelēs dej pīšļi smirdot.
Vēja vaigs pie rūtīm spīgo.
Mākoņi skrien gaisos irdos
Tā kā zirgi mežonīgi.

Dīķa spogulis plīst spalgi.
Kaijas brēc kā lielās briesmās.
Ugunsjātnieks pārrauj valgus
Un aiz eglēm pagaist liesmās.

Mirēji vaid savās gultās.
Nakts vēl sabož zilos spārnus.
Un tad pēkšņi lietus bultas
Mirdzot jumtos cērtas kāri.

Grodega

Nāves ieroču pilni šodien dun
Rudenīgie meži un zeltainās ielejas,
Un zilie ezeri, kuriem pāri aizripo
Satumsusi saule; tad nakts
Apkampj mirstošus kareivjus, niknums
Sten sadragātās mutēs.
Bet vītolu ielejā pumpura mākonis,
Kurā mājo dusmu dievs,
Jau iesūc sevī izlietās asinis
Un mēness dzestrumu;
Visas ielas ved uz melno trūdu lauku.
Zem zvaigžņunakts zelta lapotnes
Māsas ēna aizslīd caur klusējošo birzi
Sveikt varoņgaru asiņotās pieres,
Un niedrājā rēni ieskanas rudens tumšās flautas.
Cik lepnas sēras! jūsu bronzas altāros
Gara kvēles liesmā šodien iemesta
Visstiprākā — nepiedzimušo bērnu sāpe.

Atdzejojusi Amanda Aizpuriete.