Arnis Kluinis: Nīče kā latviešu vilinātājs un vīlējs

(grāmatas priekšvārds)

Vilhelms Frīdrihs Nīče. Antikrists. - Rīga: AGB, 2005

Dzīvie līķi kā reklāmas objekti -

lūk, kas nodrošināja necerētus panākumus Frīdriha Vilhelma Nīčes grāmatas «Antikrists» trešajam latviešu izdevumam. Tas notika 2003.gada beigās, tik tikko 8.Saeimas vēlēšanās uzvarējušie baznīcā gājēji, baznīcā/baznīcai zvērētāji un Dieva vārda valkātāji[1] bija padarījuši cits citu par virtuālās Latvijas Republikas Ministru kabinetā klīstošiem līķiem ar mugurās sadurtiem dunčiem[2]. Cilvēki izķēra «Antikristu» no grāmatveikaliem kā rakstisku apliecinājumu viņu pašu acīm redzamajam, ka divkosība ir divkosība, alkatība ir alkatība un pāri visam stāvošā muļķība patiešām ir muļķība, nevis citas pasaules gudrības ēna, kuras īsto dabu it kā spējot saskatīt vien mūsu visgudrākie - taču jau politiķi: «V.Vīķe-Freiberga Doma baznīcā saņēma Rīgas arhibīskapa, kardināla Jāņa Pujata, Latvijas Pareizticīgo baznīcas metropolīta Aleksandra un Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga svētību, uzsākot prezidenta funkciju pildīšanu, un noklausījās prezidentes inaugurācijas dienai veltītu dievkalpojumu»[3]; un «dievkalpojumā ar uzrunu uzstājās Saeimas priekšsēdētāja, Zaļo un zemnieku savienības pārstāve Ingrīda Ūdre»[4] utt., utt. līdz riebumam šo pasākumu skatītāju un varbūt arī dalībnieku vidū - līdz vēlmei turēt savā tuvumā «Antikristu» kā iespēju ja ne atbildēt, tad vismaz uzdrošināties kopā ar filosofijas klasiķi Nīči pajautāt sev un citiem, «kur zudusi pēdējā pieklājības, pašcieņas izjūta, ja pat mūsu valstsvīri, kas visādā ziņā ir ļoti bezaizspriedumaini un īstenībā pilnīgi ateisti, vēl šodien sauc sevi par kristiešiem»: «Antikrista» ceturtajā latviešu izdevumā šis jautājums atrodas 79.lpp.

 

«Antikrista» ienākšana Latvijā,

t.i., «Antikrista» latviešu izdevumi 1996., 1998., 2003. un 2005.gadā ar 100gadu nobīdi seko tai desmitgadei, kurā Nīčes pirmā pieminēšana[5] kļuva par kaut ko tādu, ko Nīčes «klātesamību gadsimta (20.gadsimta - A.K.) sākuma latviešu literatūras pārtapšanā un jauntapšanā» pētījusī Nora Ikstena gan ar atrunu, ka tas notiek «mazliet pārspīlējot», tomēr nosauc par «Nīčes bumu»[6]. Turpat tiek arī precizēts, ka šī pārtopošā un jauntopošā literatūra «neaizraujas ar «Antikristu». Nīčes kristietības apsūdzība («Šo mūžīgo kristietības apsūdzību es rakstīšu uz visām sienām, kur vien ir sienas, - man ir tādi burti, kas būs redzami pat aklajiem» (134.lpp.)) Latvijā nokrīt kā sēkla auglīgā augsnē, jo latviešu gudrajiem vēl jāizstaigā taku takas un jārada vērtību vērtības, lai varbūt arī spētu šo apsūdzību uzklausīt.» Toties ar «ar divkāršu sparu latviešu inteliģence vērsās pie «Zaratustras». Varbūt pat ironiski skan tolaik tik populārā frāze: «Lai iegūtu mācīta vīra patenti, vajadzēja dievināt «Zaratustru»»[7], kura veidolā Nīče kļuva par vienu no Latvijas valsts līdzveidotājiem - neapšaubāmi «vērtību vērtībai» vispārākajā pakāpē jeb «simtkārt lielākam ieguvumam», kā rakstīja tās tapšanas aculiecinieks Kārlis Skalbe[8]. Nebūt ne tikai «apliecinājumu savai pārliecībai par mākslinieciskās brīvības nepieciešamību», kāpieticīgi formulē Ikstena, bet Latvijas valsts nepieciešamībai latviešu «mācītajiem vīriem» sniedza Zaratustra.

 

Nīčes vietā Zaratustru

pirms gadiem simts Latvijā lika arī Haralda Eldgasta romāns «Zvaigžņotās naktis». Romāna varonis iesaka savai sirdsdāmai lasīt Nīčes «slavenāko darbu, kurā atrodas viss viņa mācības kodols - «Tā runāja Zaratustra»»[9], kā arī norāda, ka «par Nīči iznāk daudzos žurnālos plaši jo plaši apcerējumi, tiek sarakstītas neskaitāmas brošūras»[10], bet varoņa jeb tā radītāja iekšējos monologus var saukt par Zaratustras runu pakaļdarinājumiem, lokalizējumiem jeb izvērsumiem atkarībā no tā, cik (ne)lielas simpātijas tie izraisa katrā lasītājā.

Patiešām plašo apcerējumu par Nīči vidū uzmanību piesaista tieši pirms Viļa Plūdoņa latviskoto «Zaratustras» runu klajā laišanas žurnālā «Zalktis» turpat publicētais vācu filosofa Ernesta Hornefera teksts «Nīče - filosofs un pravietis», kas it kā vairāk derētu tolaik latviski nepārtulkotā «Antikrista», nevis «Zaratustras» priekšvārdam. Hornefers stāsta, ka kaut kādos senos laikos «tautas nogatavojās. Tās sakustējās, tās gribēja patstāvīgas kļūt, izrauties baznīcas autoritātei... Dažādas tautas, kas līdz tam kopīgā bērnistabā dzīvojušas, sāka vairāk vai mazāk atrauties mātei-baznīcai un tās aizbildnībai. Tās pašķīrās no viņas, pašķīrās arī savā starpā un gāja patstāvīgi savus īpašus ceļus.»[11] Šķiet, ka pieminētais autors šādi kārtoja pats savus rēķinus ar baznīcu, jo, viņaprāt, īsto reliģiju nākšoties atjaunot ārpus baznīcas, bet kas gan padarīja Horneferu pievilcīgu Zaratustras auditorijai un pieļaujamu no impēriskās Krievijas un pareizticīgo baznīcas viedokļa?

Varētu pieņemt, ka pareizticīgo baznīca šeit saskatīja tikai sīku kniebienu tās konkurentei katoļu baznīcai, bet Krievijas valsts noticēja, ka runa patiešām ir tikai par kaut kādām baznīcas lietām, jo valsts taču bija vienojusies ar latviešu runas vīriem par to, kā latviešu tauta varētu «nogatavoties», paliekot Krievijas impērijā. Šādas formulas ir atrodamas Viktora Eglīša eseju krājumā «Ceļš uz latvju renesansi», kurā goddevīgas atsauces uz Nīči ir iepītas starp pamācībām, ka «tiesiskās apziņas lēnais, neatlaidīgais ceļš mums jāiet ne vien tādēļ, lai mēs Krievijā iegūtu Vakareiropas kultūras nesēju slavu un godbijīgu mūsu tiesību atzīšanu, bet vēl jo vairāk tādēļ, mums citas izejas te nav»[12] - taču nav tikai līdz laikam, «kamēr vācu un krievu vara pārmij savas lomas», kā to Eglītis bija paredzējis jau ar 1908. gadu datētā rakstā[13].

Kārlis Skalbe šo lomu pārmīšanas brīdī iespējamo Latvijas valsti nodēvēja par «simtkārt lielāku ieguvumu» attiecībā pret to, ko būtu iespējams «sakrāt», nevis izkarot. Skalbe atzīmēja, ka tāds atklājums nošķir «tēvus», kuri šo guvumu neieraudzīja, aizvien vēl lūkodamies «ne tālāk par savu sētu», un «dēlus», kuri turpmāk «valdīs un tēvi viņiem kalpos»[14]. Eldgasta romāns ne vien iedarbīgā formā parādīja, bet, galvenais, ar Nīčes vārdiem programmēja un šablonizēja šo nošķiršanos, kas varēja atklāties pasaulei 1918./1919. gadā tikai tāpēc, ka reāli, t.i., psiholoģiski jau bija notikusi toreizējo «dēlu» izaugšanas laikā. Romāna varoņa galīgā atbrīvošanās no sava tēva notiek viņa bērēs, kas pašas par sevi nekādu atrisinājumu nedod - tieši otrādi! Tieši tad viņš nonāk vistuvāk tam, lai pakļautos tēvam, pats kļūstot par šādu tēvu, kuram «jāgādā par Mariju, par Andri, par māti»[15], bet viņš vismaz sev paziņo, ka viņam taču ir «tiesības no tiem atkratīties, atstāt viņus savam liktenim... Lai aiziet bojā! Kas tad par to?», bet lai tik nevelk viņu «atpakaļ, kad viņš skries kalnos meklēt viņu augstumos ziedošās Alpu rozes»[16].

Atbrīvošanās no tēvu varas kā Latvijas valsts radīšanas nosacījums tūlīt pat kļuva arī par šīs valsts postu, jo valsts, kurai jāgādā par visvisādām Marijām, Andriem un mātēm, kā nīstams un nicināms «tēvs» vismaz mēģināja aizšķērsot dažam labam ceļu pie Alpu rozēm. Eldgasta romānu nevarēja nezināt Jānis Grots, kura lugā «Sveiki brīvā Latvijā» par «mūsu ievērojamo lielrūpnieku un sabiedrisko darbinieku Džonu Augstspraigumu»[17] Alpu tēma turpinās ar Augstspraiguma zvērestiem mīlēt kādu sievieti un gādāt, ka «pa Alpu kalniem varēs skraidīt mūsu bērni un bērnu bērni» vai, mazākais, «mūsu bērni varētu skraidīt pa Alpu kalniem, pa Bavārijas Alpiem», taču tas ar dažu minūšu intervālu tiek teikts divām dažādām sievietēm[18] starp līdzīgu veidu solījumiem Augstspraiguma saimniecisko afēru līdzdalībniekiem, kurus viņš tāpat apkrāpj un aizmūk no valsts, pametot to savam liktenim: «Lai aiziet bojā! Kas tad par to?», bet lai tik nevelk «atpakaļ» Alpu rožu cienītājus.

 

Augstspraiguma pamestā

Latvijas valsts patiešām aizgāja bojā - pārtapa par reālās pasaules apgriezto attēlu tās pārpalikušo iedzīvotāju saldo atmiņu un sapņu pasaulē, kurā Kristus un kristietis nāca jo lielākā godā, jo niknāk plosījās uz okupantu tanka reālajā Latvijā iebraukušais Antikrists. «Šādam ideāla uzstādījumam nav pat ko iebilst,» teiktu Nīče, ierindojot latviešus starp daudziem citiem, kuru morāles pamatjēdzienu tapšanai grāmatā «Par morāles ciltsrakstiem»[19] viņš izmanto aitu dzīves ainiņu. Tātad «jēri tur ļaunu prātu uz lielajiem plēsējputniem .. par to, ka tie uzklūp mazajiem jēriņiem» un «jēriņi savā starpā runā: «Šie plēsējputni ir ļauni; un ja kāds līdzinās plēsējputnam, cik vien maz iespējams, drīzāk pat ir tā pretstats, jēriņš - vai tad viņš nav labs?»[20] Šī pati loģika pataisīja par «labu» arī Nīči kā vēl vienu «plēsējputnu» upuri, par kuru nācās publiski teikt, ka viņš, «piederēdams izvirtušajai buržuāziskajai bohēmai, sevi uzskatīja par mākslinieku, pārcilvēku un tirānu vienā personā. Priekšstatā par cilvēku viņš ieliek pats savas personiskās īpašības - naidu pret tautas masām, pret sievieti…»[21] No Krievijas tagad atnākušā grāmatā tiek paskaidrots, ka padomijā par Nīči drīkstēja rakstīt, vien sarindojot «cirkulējošos ideoloģiskos stereotipus un štampus», bet to nelietošana «draudēja ar nāvi».[22]

«Antikrista» izdevumam latviešu valodā bija jēga tikai tad, kad garīdznieku kādreiz gandrīz vārda tiešā nozīmē nēsātie ērkšķu vainagi jau bija pārvērtušies par sakaltušiem eksponātiem atjaunotās Latvijas Republikas muzejos, bet reālajā dzīvē cilvēki saskārās ar mulsinošām situācijām, kad «baznīcas svētītas tiesas ir paguvušas pasludināt par bankrotējušu vienu, otru un trešo baznīcas svētītu banku»[23]. Nekādu «Antikrista bumu» 90. gadu vidus Latvijā toreizējā banku krīze u.c. līdzīgi gadījumi gan neizraisīja. Kā jau vienmēr un visur, lietā tika likti vienkāršākie skaidrojumi, ka vai nu tiesu un banku svētījušie garīdznieki nav ieņēmuši pietiekami augstu rangu savas baznīcas hierarhijā, vai arī viņi un viņu pārstāvētā hierarhija kopumā, kā nu izrādās, nav bijusi savu uzdevumu augstumos un ir jānomaina - kaut vai nemitīgi jānomaina - ar aizvien jaunu, jaunāko un superjauno baznīcu, konstruējot tās no praktiski neizsmeļamā tiklab kristīgās kā jebkuras citas reliģijas svēto rakstu fragmentu krājuma. «Visbagātāko zemju - īpaši jau ASV - ļaudis ir vēl vairāk vīlušies Rietumu civilizācijā nekā Latvijas tantiņas Godmaņa un visās vēlākajās valdībās,» atzīmē Viktors Ivbulis sakarā ar hinduismā bāzēto sektu izplatīšanos visā pasaulē[24].

Pat vairāk. Kā atzīmēja Martins Heidegers, pat tad, kad vispār izzūd «neviltotā, baznīcas noteiktā ticība Dievam», «nepavisam vēl nesabrūk pamatstruktūra, kurā kāds pārjuteklisks mērķis valda pār juteklisko zemes dzīvi»[25]. Piemēram, «pagaisušās Dieva autoritātes un baznīcas mācības vietā stājas sirdsapziņas autoritāte, ielaužas prāta autoritāte. .. Bēgšana no pasaules pārjutekliskajā tiek aizstāta ar vēsturisko progresu. .. Reliģijas kulta kopšana tiek aizstāta ar iedvesmas pilnu kultūras radīšanu vai civilizācijas izplatīšanu.»[26] Šīs pamatstruktūras uzturēšanai baznīca varbūt pat upurē sevi kā grēkāzi par visiem misēkļiem, kādos iekuļas jebkuru no pārjutekliskās pasaules veidoliem par savu mērķi atzinušie cilvēki. Nīčes vārdiem runājot, šodien baznīca «vairāk atsvešina nekā pavedina», t.i., cilvēku «atgrūž» un padara par «brīvdomātāju»[27], bet atgrūž tikai tik tālu, lai baznīcas «noliedzēji un nomaļnieki» īstenībā būtu baznīcas pārstāvētā ideāla «karotāju un izlūku pirmais priekšpulks, tā āķīgākā, maigākā, netveramākā pavedinājumforma»[28]. Nīče metas tai virsū kā kādreiz Dons Kihots vējdzirnavām, lai satriektu Dievu kā viņpasaules garantu un tās pasaules ēnu šajā pasaulē - cilvēka esamības ideālo dimensiju, lai reizi par visām reizēm piespiestu cilvēku dzīvot un apjaust savu situāciju reālajā pasaulē[29], «lai cilvēks paceltos pāri līdzšinējam cilvēkam - ne jau prieka pēc un ne jau aiz patvaļas, bet vienīgi esamības labad»[30], kad «neparedzēti un negaidīti cilvēks atklāj, ka esošā esamība viņam izvirzījusi uzdevumu pārņemt kundzību pār Zemi»[31]. Šai kundzībai izvirzītās prasības tagad var smelties kurā katrā avīzē no ziņām par visu dzīvo uz Zemes iznīcināt spējīgo kodolieroču izplatīšanos un piesārņojumu atkal kādā sauszemes vai ūdens apgabalā, kas padarīts par nederīgu vismaz augstākajām dzīvības formām un arī, protams, izplatās.

 

«Nīče uzņemas aizstāvēt

to, ko tika noliedzis tradicionālais ideālisms un racionālisms: viņš uzstājas par šaipusējo pasauli, kas līdz šim bijusi pakļauta viņpusējai pasaulei (mūžīgo ideju sfērai), par afektiem, kas pakļauti un pakārtoti jēdzieniem, par juteklību,» ekoloģisko vai militāro katastrofu priekšnojautas atpakaļ uz filosofiju latviešu valodā reiz pārnesa Māra Rubene[32], tajā pašā laikā pievienojoties Nīčes bažām par filosofijas bezpalīdzību cilvēka pacelšanā pāri cilvēkam u.tml.: «Filosofija tradicionāli ir rūpējusies par «metafizisku komfortu», kas sargātu cilvēku no eksistences un tapšanas šausmām.»[33] Rubenes teikto, ka «ilgu laiku Nīčes mantojums bija tā robežšķirtne, kas norādīja, kur beidzas «patiesa» filosofijas izpratne un kur sākas literatūra un rakstniecība»[34], varētu turpināt, ka tagad Nīčes mantojums ir pasludināts par robežšķirtni, no kuras sākas «patiesa» jeb «mūsdienu», tajā skaitā mūsdienu latviešu filosofija. Lai gan Skaidrīte Lasmane brīdina, ka Nīčes «mantojums ir maz piemērots ērtai un dīkdienīgai baudai vai ikdienas lietišķam patēriņam. Tas satur nemierīgas, nervozas, ar cilvēces perspektīvu saistītas idejas»[35], īstenībā arī viņas teksts ir Nīčes adaptācija skaudri lietišķam patēriņam statusu ražošanas kombinātā jeb skolā. Atjaunotās Latvijas Republikas izglītības sistēma akceptē to, ka «mācīta vīra patentei», t.i., augstskolas diploma iegūšanai vajag ja ne dievināt, tad zināt «Zaratustru» un tā autoru.

 

«Ačgārnais instinkts visā un visur,

pretdabiskums kā instinkts, vācu dekadence kā filosofija - tas ir Kants!» (38.lpp.), kura izvirzītā «kategoriskā imperatīva» dēļ pat «tauta iet bojā» (37.lpp.). Ar šādiem un līdzīgiem vārdiem Nīče uzbrūk Imanuelam Kantam kā mūžīgo ideju sfēras ietekmīgākajam pravietim, jo Kanta dēļ ««īstās (pārjutekliskās - A.K.) pasaules» jēdziens, morāles kā pasaules esences jēdziens (divi ļaunprātīgākie maldi, kādi vien pastāv!) .. vairs nebija atspēkojams» (35.lpp.). Kants to panāk, pasludinot cilvēkus par «brīviem savā gribā»[36], kura saskaņā ar «īstās» pasaules likumiem producē «spriedumus par rīcību kā tādu, kurai bija jānotiek, bet kura palika nenotikusi»[37], kamēr «visu notiekošo bez izņēmuma nosaka dabas likumi»[38]. Tādējādi vairs nav atspēkojamas visdaiļskanīgāko vārdu virtenes kā mūžīgo ideju sfēras uzdotie likumi, kas jāpilda, tos klusībā gribot, kamēr rīkoties cilvēki drīkst gluži pretēji - drīkst zagt, ņemt/dot kukuļus un durt dunčus citiem mugurā, jo tāda ir dzīve, kurā cilvēki apmierina savas dzīvnieciskās vajadzības, pielāgojoties jebkurai videi: lai viss iet, kā gājis, vai lai iet, kā gadās. Nīčem tad nu nācās meklēt iespēju, lai viņa «visu vērtību pārvērtējums» (23.lpp.) nepaliktu par vēl vienu no kantiski nenotikušās rīcības paveidiem, - lai šis pārvērtējums pats notiktu rīcībā, kuru turklāt nedrīkst noteikt ne nejaušība, ne dzīvnieciska pielāgošanās apkārtnei, ne zemapziņas dziņas: lai rīcība būtu dzīvesveids, «kas atzīts par pareizu (par milzīgas un rūpīgi izsvērtas pieredzes pierādītu), lai likumu ievērošanā tiktu sasniegts instinktīvs automātisms - priekšnoteikums jebkādai meistarībai, jebkādai pilnībai dzīves mākslā»; lai šis pārvērtējums kļūtu par «Manū grāmatai līdzīgu likumu krājumu» (121.lpp.).

Labi, lai būtu Manū likumi: kādam «iegrūžams mutē divpadsmit pirkstu garš stienis no dzelzs», kādam «jānocērt dzimumloceklis kopā ar sēkliniekiem» un vēl kādi cepināmi uz dzelzs plāksnes[39], bet ko jaunu šie likumi atklāj kristiešiem - kur Nīče varētu viņiem pārmest novirzīšanos no dzīves loģikas? Manū un kristieši vienādi paredz taisnīgu tiesu un īsto rīcību īstajā laikā. Evaņģēliji prasa no kristieša atšķirt, kad «svētīgi miera nesēji» (Mt. 5:9), bet kad turpretī kristietis, tāpat kā kādreiz pats Kristus nav «nācis nest mieru, bet zobenu» (Mt.10:34); kad «netiesājiet, lai jūs netaptu tiesāti» un kad turpretī «vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs, liekuļi», «ka uz jums nāktu visas nevainīgās asinis, kas izlietas virs zemes» (Mt. 77:1; 23:29, 35); kad «jums nebūs pretī stāvēt ļaunumam» (Mt. 5:39) - bet kad «lai pārdod savas drēbes un pērk zobenu» (Lk. 22:36)... Kurš pateiks, kad jārīkojas vienādi un kad - tieši pretēji? Kristietim tas ir (kur pastāv baznīca, tur drīzāk gan tikai - būtu) ikreiz jālemj pašam kā Dievam. Kā tas iespējams? Te nu Kristum neatliek nekas cits kā pavērt durvis Nīčem: «Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu» (Mt. 22:14). Bet Nīče tik rīko tračus pie viņam atvērtajām durvīm, jo, tikko viņš pa tām ieietu, jebkura viņa rīcība kļūtu (vai kļūtu iztulkojama) kā kaut kādu likumu pildīšanas žests, kā rituāls, kā meli - kā Ziemassvētkos piepildītie un pārpildītie dievnami Latvijā.

[1] Kā par to atgādina aculiecinieku publikācijas, piemēram: EgleI. Pirmo reizi partija sola baznīcā // Diena. - 2002. gada 2. augustā. - 5. lpp.; Pelšs J. Un tie pirmie nebūs tie pēdējie // Neatkarīgā Rīta Avīze. - 2002. gada 9. augustā. - 2.lpp.

[2] Orlovs E. Jēkabsons: «Repše pirmais mums iedūra dunci mugurā!» // Rīgas Balss. - 2003. gada 2. oktobrī. - 19.lpp.

[3] Orlovs E. Prezidente sola nemainīties // Rīgas Balss. - 2003. gada 9. jūlijā. - 3. lpp.

[4] Gabre A. Kārļa Ulmaņa simboliskā atgriešanās // Rīgas Balss. - 2003. gada 23. jūlijā. - 7. lpp.

[5] Tā sākās ar paziņojumu «Baltijas Vēstnesī» 1896. gada 15.(27.)janvārī, ka «par pazīstamo vācu filosofu Nīči pasniedz viņa māsa īsas biogrāfiskas ziņas», tādējādi anonsējot Elizabetes Fersteres-Nīčes sastādītās Frīdriha Nīčes biogrāfijas 1.sējuma iznākšanu 1895.gadā Leipcigā.

[6] Ikstena N. Sastapšanās ar neprātīgo. Frīdrihs Nīče 20.gs. sākuma latviešu literatūras kontekstā // Literatūra un Māksla. - 1992. gada 27. martā. - 6. lpp.

[7] Turpat.

[8] Skalbe K. Mazās piezīmes. - R., 1999. - 39. lpp.; teksts datēts ar 1919. gada oktobri.

[9] Eldgasts H. Zvaigžņotās naktis. - R., 1905. - 158. lpp.

[10] Turpat. - 157.lpp.

[11] Hornefers E. Nīcše - filosofs un pravietis // Zalktis. - 1908. - Nr.1. - 121. lpp.

[12] Eglītis V. Inteliģences uzdevums šķiru cīņā. - Grām.: Eglītis V. Ceļš uz latvju renesansi. - R., 1914. - 263. lpp.

[13] Eglītis V. Pret dažādiem aizspriedumiem: svarīgie jautājumi. - Grām.: Ceļš uz… - 146. lpp.

[14] Skalbe K. Mazās piezīmes… - 39. lpp.

[15] Eldgasts H. Zvaigžņotās naktis... - 66. lpp.

[16] Eldgasts H. Zvaigžņotās naktis... - 72. lpp.

[17] Grots J. Sveiki brīvā Latvijā. - R., 1930. - 55. lpp.

[18] Turpat. - 60. un 63. lpp.

[19] Nīče F. Par morāles ciltsrakstiem. - R., 2005. - 72.lpp.

[20] Turpat.

[21] Zeile P. Eksistenciālisms. - R., 1969. - 25. lpp.

[23] Kluinis A. Kādu Nīči gribam? - Grām.: Nīče F. Antikrists. - R., 1996. - 8. lpp.

[24] Ivbulis V. Šiva izdejo un sagrauj pasauli. - R., 2003. - 376.lpp.

[25] Heidegers M. Nīčes vārdi «Dievs ir miris». - Grām.: HeidegersM. Malkasceļi. - R., 1998. - 149. lpp.

[26] Turpat.

[27] Nīče F. Par morāles ciltsrakstiem… - 61. lpp.

[28] Turpat. - 223.lpp.

[30] Heidegers M. Nīčes vārdi… - 170. lpp.

[31] Turpat. - 169. lpp.

[32] Rubene M. No tagadnes uz tagadni. - R., 1995. - 60. lpp.

[33] Rubene M. Viņa eksistence bija deja un labirints // Literatūra un Māksla. - 1994. gada 14. oktobrī. - 1. lpp.

[34] Turpat.

[35] Lasmane S. Rietumeiropas ētika no Sokrata līdz postmodernismam. - R., 1998. - 149. lpp.

[36] Kant I. Grundlegung zur Metaphysik der Sitten. - Leipzig, 1906. - S. 85.

[37] Turpat.

[38] Kant I. Grundlegung zur Metaphysik der Sitten. - Leipzig, 1906. - S. 85.

[39] Indiešu literatūra. - R., 1985. - 165., 180. lpp.