Pēters Sloterdijks: Pēc vēstures epiloga laikmets

(eseja)

Jēkaba Taubes piemiņai

Pēdējā laika priedēklis «pēc» (post) taisījis visai ievērojamu karjeru. Diez vai bez tā klātbūtnes kāds sacerējums vispār nokļūtu sava laika sabiedrības ievērības lokā. Latīniskā «post» veidā tas izraibinājis jaunāko kultūras kritiku, izplatījis ap sevi eleganta apcerīguma gaisotni, suģestējoši apliecinot, ka pašlaik kaut kas notiek, bet kaut kas cits jau ir uzskatāms par pagātni. Šis priedēklis apzinās, ka aiz tā ir palikušas daudzas pasaules, arī tās, kuras tiekušās kļūt par skaistu, jaunu pasauli (brave new world). Pievienots īstajā vietā, priedēklis atsakās no pagājušā kā no stāvokļa, kas kļuvis neciešams. Ar vienu lēcienu priedēklis «pēc» ielec tagadnē, kura par sevi vienmēr var sacīt, ka seko pagātnei. Par pagātni nav visai daudz zināms, un tomēr pārņem īpaša sajūta, kad tā jau ir aiz muguras. Viens maziņš «pēc» — un veseli laikmeti nogrimst novecojušo kategorijā. Postmodernisms — tas skan tik brīnumaini! Vēl nekad neesam tik vēsā mierā atvadījušies no vakardienas. Ar vienu priedēkli ir apsteigts savs laikmets. Par ko tas liecina?

Priedēkļa «pēc» izvirzīšanās liek saprast, ka, lai gan notiek kaut kas briesmīgs, mūsu rīcībā vairs nav vēstures ainas, kas tagadnei ļautu sevi datēt. Kopš izplatījies viedoklis, ka vēsturei nav noteikta kustības grafika, mēs taustāmies uz priekšu neitrāli. Vienlīdz grūti ir gan atstāstīt, gan prognozēt atraisītās realitātes, nemaz nerunājot par to kārtojumu pēc vēsturiski filozofiskas shēmas. Tagadnei, šķiet, nav rodams arī precīzs laikmeta apzīmējums, pat starp laikmetiem un modēm nav skaidru atšķirību. Var rasties iespaids, ka mainās pats īstenības agregātstāvoklis, pārvērzdamies neattēlojamajā.

Tādēļ postmodernisms nevar būt laikmetu apzīmējošs jēdziens ar pretenziju uz vēsturiski filozofisko būtību, bet — vienīgi refleksijas kāpinājuma rādītājs. Vienīgais, ko izraisa refleksija, ir apceres atskurbinošā iedarbība. Postmodernisma apcerīgums neved uz virsotnēm, no kurām smagi izcīnītā apziņa spētu sintēzes veidā un intensīvi atskatīties uz savu laiku. Kuram gan nepatiktu plaši skati, šķērsgriezumi un panorāmas — kopsakarību skurbums, virsotnes izjūta, kas domās aptver savu laiku. Šodienas domāšana, kad tā tiešām ir domāšana, neskar virsotnes. Tā paliek visai pēcapcerīga un pēckulminatīva, tā apstrīd senās augšupejas fantāzijas, kurām sekojot procesu sociālajā un loģiskajā realitātē nāktos raksturot ar progresīvi kāpinātām metaforām. Process un progress veido vienīgi mānīgu atskaņu, postmodernismā tie neko daudz neizsaka. Attīstība norit virzienā uz priekšu, bet ne uz augšu — tāda ir kvintesence pēcprogresa pārdomām par gara un laika attiecībām, ar ko tiek apliecināts, ka postmodernajā burzmā apkārt klīst arī pirmsmodernisma gari, kam laimes rats kā vēsturiskā laika simbols ir saprotamāks nekā progresa kāpnes. Vēlākos laikos dzīvojoši neuzzinās vairāk — ar šādu rezultātu beidzas vēsturiskais eksperiments, kas laika gaitā gribēja patiesību piespiest arvien vairāk «izpausties». Taču eksperimenta laikā izpaudās tieši tas, ka vēlāk iegūtās zināšanas ne vienmēr ir tās labākās.

Postmodernā procesa izjūtas nepiemīt cilvēkiem, kas tic, ka piedalās vēsturiskajā augšupejā. Tās drīzāk ir uz lejup slīdošām kāpnēm stāvošo garāmbraucēju izjūtas, kad kāpnes automātiski virzās uz priekšu neatkarīgi no tā, vai cilvēki ievēro vai neievēro priekšrakstu — stāvēt pa labi vai iet pa kreisi (kā tas paredzēts ar eskalatoriem bagātā Minhenes metro ekspluatācijas reglamentā). Kamēr cilvēks atrodas uz kāpnēm, viņš virzās uz priekšu — vienmēr vienā virzienā. Bet, ja vēlētos slīdkāpņu kustībām rast kopsakarību ar progresa ideju, tad tā būtu, maigi izsakoties, pārāk brīva interpretācija. Te vairs neiederas vecās apgaismības telpiskās un kustību metaforas, arī domas par augšupeju nav piemērotas, lai ar tām apzīmētu atšķirības starp atrašanās vietām uz slīdkāpnēm. Ja viens slīd lejup, bet otrs — augšup, atstatumam starp abiem taču nepiemīt evolucionāra nozīme, un tas nevar nozīmēt, ka augstākesošam ir būtiska priekšrocība, kaut arī šķietami viņš ir nokļuvis «tālāk» — tālāk sava laika augstumos, viņa atrašanās virsotnē aprobežojas ar šo vietu un šo brīdi, un citādi tā nav itin nekas vairāk.

Kopš progress ir nonācis pašplūsmē, optimistiska ticība nākotnei ir pārvērtusies melanholiskā procesa vērtējumā. Mēs vairs neatstājam Dženovu, lai dotos uz jaunajiem laikiem, mēs slīdam pa konveijeru uz nepārskatāmo. Turklāt diez vai mūsu paškustībai ir kāda nozīme kustības daudzuma summā, un soļi, ko atsevišķs indivīds spēj spert savā slīdkāpņu nodalījumā, tikpat kā bez pēdām pazūd rotējošajā veselumā. Neviens cilvēks nevar zināt arī to, kurp ved kāpnes. Saglabāties spēj vienīgi doma, ka arī visgarākajam konveijeram reiz jābeidzas, un braucēji no tā tiks nomesti.

Kopš tas viss ir nostiprinājies kā moderna «lietu kārtība», situācijas apspriešana uz slīdkāpnēm ir kļuvusi par masu nepieciešamību. Jābaidās, ka mūsdienu kultūrdarbība nav nekas daudz vairāk kā slīdkāpņu braucēju gara darbības summa. Taču arī šī darbošanās laikā kļuvusi tik piesātināta ar vērtību, ka diez vai ir starpība, ja kāds slīd apstiprinoši vai kritizējoši — var taču slīdēt pat revolucionāri! Jau sen starp slīdkāpņu kustību un kultūras manifestācijām uz tām vairs nepastāv būtiska atšķirība, jo pati kultūras joma kā atšķirību tirgus visnotaļ ir organizēta pēc slīdkāpņu principa. Kultūras slīdkāpņu dinamika nemitīgi deaktualizē jau notikušo, pats deaktualizēšanas žests paver ceļu jaunajai aktualitātei, lai tā pakluptu jau projekta gaitā; viena paviršība seko citai.

Slīdošajai ierīcei atbilstošs žests ir atvadu runas (vāc. — Nachruf — burtiski, «pēcruna») Atvadu runa ir galvenā izpausmes forma kultūrai, kas pilnībā dzīvo no aktuālā deaktualizēšanas rotaļas. Šī iemesla dēļ postmodernisma «post» pirmām kārtām nozīmē to «pēc» (vāc. — «nach»), kas sastopams atvadu runas apzīmējumā (Nachruf). Neviena runas forma nav tik adekvāta slīdkāpņu principam kā atvadu runa, kas nepārtrauktas kustības un hroniskas neskaidrības laikā atgādina par pēdējo drošo faktu: pagātne nav tagadne. Kad neviens vairs nevar zināt, kam rīt būs kaut kāda vērtība, tad gandrīz kā dāvana šķiet apziņa, ka vismaz pagājušais jau ir garām. Tā rodas kritērijs, kas pārcieš visas vētras. Tagadnes kultūra ir liela epilogu mašīna, kas izlaiž pēcvārdus (Nachraden) un, pasludinot vakarējo par neesošu, izraisa nojausmu par taustīšanos tagadnē. Laikabiedru smadzenes šajā acumirklī vēl ir siltas — tās apskalojušas plūsmas — gluži visi šie postfreidiāniskie, postmarksistiskie, postmetafiziskie retorikas viļņi, kuri ikreizējos runātājus uz ceturtdaļstundu uznes iespēju augstumos. Jo vairāk pēcvārds ir vērsts uz pagātni, jo drīzāk tagadnē paveras telpa jauniem sakārtojuma veidiem. Lai arī tie būtu tikai telpas šķietamība. Vienīgi ar epiloga palīdzību tendenču pārvarēšanas slidkāpņu lietotājos raisās tik kārotā sajūsma par tagadni, bez kuras neviena moderna paaudze nespēj ciest pati sevi. Kā piespiedu kārtā skats vēršas atpakaļ, bet nekādā gadījumā ne uz priekšu, kur konveijera brauciens izrādītos par braucienu bezcerībā. Cilvēks aiz sevis labāk atstāj modernismu nekā savā priekšā ierauga slīdkāpņu mūžību, viņš labāk spēlējas postmodernismā nekā vienveida civilizācijas elles priekškambarī, labāk stāv pie progresa laikmeta atvērtā kapa nekā pie šī laikmeta pavērsiena uz nākamību, uz ko mūs cenšas pierunāt konjunktūriski noskaņoti padomdevēji. Laikmetīgai apziņai nāve vairs nenozīmē «neiespēju kaut ko plānot», kā toreiz ir formulējis Levinas, bet gan neiespējamību teikt atvadu runu (Nachrede). Varētu būt, ka mēs ar šādām runām neko daudz nesasniegsim, taču ar savu epiloģisko ģenialitāti daudzpaļātais postmodernisms visiem par spīti sasniedz šodien iespējamo garīguma optimumu. Tā nu tas reiz ir, programmas spēj sastādīt katrs nesakarīgs sapņotājs, taču pēcvārdu sastādīšanai vajag kaut kripatu skaidra prāta.

«Pēc» postmodernismā nāk ne tikai no epiloģiskās civilizācijas pēcvārdu (Nachrede) mākslas, tas, dabiski, nāk arī no runātā atkārtošanas, nedomājot (Nachplappern), kas valda uz skatuves, kurā nav epiloģikas, bet ir vienīgi epigonisms. Tur karš ir pasludināts tikai atdarināšanai, mimēzē ir atzīta ontoloģiskā grēkā krišana un izsludināts atšķirību laikmets, un tomēr visi runā vienu un to pašu . . .

Turklāt «pēc» radies arī no pēcstundu (Nachsitzen) «pēc»: pēcstundās mēs esam spējuši iedzīt vienīgi pārāk bieži nokavētos modernisma skolas uzdevumus. Ir pamats pieņēmumam, ka līdz lielam laikabiedru vairākumam būtiskais modernisms nemaz nav nonācis un ka, tikai nokavēto panākot un atjaunojot, tas vēl spētu gūt savas tiesības (Sal. Arnold Gehlen. ZeitBilder. Šķirklis «Atjaunošana»). Turklāt šobrīd redzami daudzi aizdomīgi stāvi, kas klīst apkārt kā spoki un tieši no džungļiem vai no bīdermeijera laikiem grib pārcelties uz postmodernismu bez vismazākās modernisma apguves. Viņu piemērs parādīs, vai postmodernismam pietiek iedarbības spēka šos jaunos džungļu cilvēkus atstāt uz pēcstundām.

Postmodernisma (Nachmoderne) «pēc» piemīt vēl viena plašāka nozīme, kas pārsniedz epiloģisko un nekroloģisko. Ar epilogu un ar vakarējā pasludināšanu par mirušu vien tā vēl nav izsmelta. Pašlaik vismaz vienā savas apziņas nostūrī katrs zina, ka pasaules attīstības procesa pašplūsmā bez slīdkāpņu brašās tālāktraukšanās ir vēl citas perspektīvas. Turklāt norisinās arī kaut kas katastrofisks un pirmreizējs, kam ar slīdkāpnēm kopīga ir vienīgi pašplūsma, taču mūs tas dzen uz priekšu ar gluži citu kustības veidu. Kā subjektīvi elementi mēs esam iekļauti vēsturiski planetārā ķēdes reakcijā, kuru tās relatīvi lēnajā fāzē mēs saucam par vēsturi un kas tagad šķiet drāžamies pretī eksplozijai. Raugoties uz tik draudīgām lietām, mūsu sakāmais pirmajā acu uzmetienā vairs nešķiet epilogs, bet gan prognoze, jo runa ir par katastrofu, kas norisinās jau sen, taču tās lielākie triecieni mūs vēl sagaida. Patiesībā šī prognoze saistāma ar pēcvārda (Nachrede) radikālāko formu — proti, ar pravietisku epiloģiku, kas no kādas vietas pēc iznīcības mūs uzrunā, lai vēstītu to, kas par mums sakāms. Tādējādi aktuālā epiloģiskā apokaliptika izlaužas cauri laika mūrim, runā it kā no likteņa otras puses par norisēm šaipus mūra. Turklāt rodas ne tikai priekšlaikus teikti nekrologi cilvēcei, bet arī mirušo runas tajā ļoti savādajā nozīmē, kad runātājiem pašiem sevi jāuzskata par mirušiem, lai rastu to viedokli, kurā balstoties viņi teiks patiesību. Postmodernisma «pēc» šeit atsedzas kā «pēc» pašpēcvārdā (Selbstnachrede), ar kuru par savu nepamatotību pārliecinātā civilizācija sniedz sev norēķinu par savām izredzēm, Apgaismība beidzas, sakrītot prognozei un nekrologam (Nachruf), tā vainagojas absolūtajā nekrologā, kas pārspēj jebkuru iespējamo nākotni un jau tagad bojāeju izsaka kā zinību pēdējo vārdu. Tādēļ tagadne, pārbaudīdama savu nākotnes perspektīvu, ir spiesta runāt par sevi pašu traģiskā nākotnes formā un jau iepriekš teikt sev atvadu runas (Nachreden), kurām noliktajā laikā pietrūks runātāju.

Šeit spēlē iesaistās kāds iepriekš neparedzēts «pēc». Tas nāk no apziņas, kurai minētie pašpēcvārdi (Selbstnachreden) jau ir aiz muguras — vismaz tajā nozīmē, ka tās tos ir sadzirdējusi un realizējusi, un tomēr tai ar tiem nepietiek. Acīm redzami arī rutinētāko pesimismu ierobežo tas, ka slikti pareģojumi izplatās ātrāk par sliktiem notikumiem. Pirms to piepildīšanās patiess paliek novērojums, ka, neraugoties uz visu, mēs vēl eksistējam. Arī augstāk minētās atvadu runas (Nachreden) neko nemaina tajā apstāklī, ka līdz turpmākajam aust jaunas dienas, trauslas un aizejošas kā visas agrākās. Modrais gars reizēm pārdzīvo sarkani kvēlojošu izmisumu par savu galīgumu. Uz bojāeju fona mūsu uzturēšanās realitātes pagaidu mītnē sāk kļūt dīvaini skaidra — rūpes kļūst caurspīdīgas, nedrošība — pašapzinīga. Varbūt cilvēka briedums nekad nav bijis nekas cits kā šifrēts apzīmējums tam, kas seko izmisumam. Mēs vēl elpojam, saule vēl lec, jaunākajās ziņās mēs vēl uzzinām par svarīgākajiem dienas notikumiem. Vispēdējie Notikumi paliek apslēpti, apokalipse pirmā novietojas plauktā līdzās pārējai netīkamajai literatūrai, melnā fraka, kas domāta cilvēces apglabāšanas ceremonijai, paliek skapī, Eshatons izrāda pacietību, šī pēcizmisīgā dzīve mats matā līdzinās bezbēdībai un no akluma atšķiras vienīgi tikko manāmās detaļās. Mēs sakām — «pēcmodernisms» (Nachmoderne) ar apjukušu smaidiņu, it kā zinādami, ka to vajadzētu saukt par «vēljoprojāmmodernismu» (Nochmoderne).

Raksturojot šodienas dzīves specifiskā laika struktūru, mēs nonākam pie jēdziena «starplaiks starp visļaunāko prognozi un prognožu patiesuma pārbaudi ar realitāti», šim stāvoklim nav atbilstošāka jēdziena par laika brīdi (Frist). Tā kā mūsu brīdis neiekļaujas precīzā termiņā, bet atstāj neizlemtu katastrofas dienu, stundu un cēloni, tad dzīve, kas apzinās savu riskantumu un godīgumu, spēj iekārtoties un izvērsties ieilgušajā brīdī tā, it kā justos drošībā. Brīža nenoteiktībā savu darbības telpu pirmā atrod cerība. Tādēļ cerība nav princips, bet gan sekundārprodukts neziņai par vēstures gaitas bēdīgo galu. Cerība kā vēsturi veidojošs spēks gan ir kļuvusi iedarbīga, taču tās iedarbība eshatoloģijas un mūsu zināšanu nenoteiktības apstākļos sniedzas pāri brīža robežām. Ar to izskaidrojams, kādēļ vārds «cerība» ne tagad, ne arī nākotnē nedrīkst tikt rakstīts ar lielo burtu. Tā īstā vieta ir aizkulisēs, tā piemērotākā toņkārta — pianissimo. Vienīgi Blohs drīkstēja pacelt savu balsi par cerību tēmu, jo viņš, to nezinādams, rakstīja cerībām nekrologu (Nachruf) — vienīgais likumīgais iemesls pasludināt efektu par principu. Šodien visu pārējo skaļās runas par cerībām ir vienīgi ciniski fabricējumi. Tas, kas vēlas uzsākt agresīvas cerību kampaņas, līdzinās kādam vācu avīzes ievadrakstam, kas pēc Černobiļas traģēdijas esot paudis: «Dzīve ir bezgaumīga. Tā vienkārši rit tālāk.» To pašu pamatoti var teikt par cerību, par kuru taisnīgi tiek apgalvots, ka tā piederoties dzīvei. Vienīgais, kas turpina palīdzēt cerībai tās drūmajā aliansē ar nelabojami turpinošos dzīvi, ir nepiekāpīga diskrēcija. Turklāt privātās cerības mums jāpakļauj grēksūdzes noslēpumam un par atklātu cerēšanu jāpiedraud ar brīvības atņemšanu. Ja kāds patiesi sev rada cerības, tam tās sevī jānorok, cik dziļi vien iespējams, — jo tikai kā rāmi spēki tās spēs palīdzēt, tikai tādā veidā neiekļausies cēloņu virknē, kas noved pie katastrofām, tikai tā nesekmēs nesaprātīgu darbību uzsākšanu, tikai tā kļūs par dzīvības spēkiem, kas iedarbojas uz indivīdiem un nes tos pāri bezdibeņiem, pār kuriem ir uzceltas viendienīgās pasaules.

No vācu valodas tulkojusi Ieva Auziņa.