Gunta Lāce: Kapu svētki

(eseja)

Gaidīšanas svētki. Apmeklētāju laiks. Pretsāpju svecītes dupšos sasprauduši, slimie guļ uz vēderiem un gaida. Tas ir pat sakrāls mirklis, kad sanāk apmeklētāji ar ziediem un pie slimnieku gultām satiekas radi un draugi. Izmet vecos ziedus un saliek vāzēs svaigus, atstāj skapītī uzkodas, paslēpj cigaretes zem deķa, piesēž, tuvu un tālu nākuši nu satupuši, bubina tēvreizi par mājās palikušajiem, noglauda galviņu, nogrābj smiltiņas un aiziet. Un tad ir rāmi un klusi, ne zariņš nepakustas. Bezvējš. Domas vēl mirkli pakavējas pie gaisā irstošiem atvadu vārdiem. Skaņai gaistot, tie reizē ar putekļiem siekalu pilienos nobirst uz skapīša blakus pretsāpju ripiņām. Velkoņa sieva arī atnāk. Pie Ērīka neviens neatnāk, bet pie Velkoņa gan. Tāda kārna tā sieva. Šī ņemas stāstīt, ka melleņu šogad laikam nebūšot un atminas tos astoņus gadus Sibīrijā, tur, Tomskas apgabalā, toreiz mellenes kā īkšķa nags un kas par avenēm gravās! Skaista zeme, viņa atceras, un arī, kā puikas viņu par oda zarnu saukājuši. “Kā es tur Sibīrijā uzbarojos! Iedomājies, ods tak ir sīks, un kāda viņam tad tā zarna?! Bet tāpat jau rokas kā iekarinātas,” šī smejas, “tas kārnums jau gēnos”.

Ierastajā guldzoņā cauri papeļu alejai grantētais ceļš bija nesis Elēni no autobusa pieturas un šķīstījis viņas pēdas baltas. Tikai tad, kad viņa jau bija nogriezusies un labu gabalu gājusi pa skujām klāto meža ceļu, kura galā jau varēja samanīt augsta metāla žoga ielenktu vectēva pelēko māju, viņa atskārta, ka ceļš viņu bija vedis aiz rokas kā ar aizsietām acīm, pašai nepiedomājot - tik bieži te bija iets. Nevarēja arī vairs atcerēties, kas redzēts nākam, it kā šīs nākšanas nemaz nebūtu bijis.

Elēne pieplaka masīvo vārtu restēm. Taustīdamās somiņā pēc atslēgas, viņa juta to vēsos nospiedumus sev uz vaigiem. Atkabinot piekaramo atslēgu, smagie vārti lēni atslīga vaļā, un spēja gaisa plūsma triecās pagalmā vēdināt dārza krūmus. Ieejot Elēnes skats uz mirkli pakavējās pie būdas ēkas vakara saules pusē, kurā suns bija nosirmojis, maizi gaidot. Smilkstēdamas, slēdzenei noklikšķot, vērās mājas durvis. Elēnes pēdas atpazina saraino tepiķi, kas, nu jau gaužām noliesējis, allaž kāri bija rijis ienācēju dubļus. Elēne nezināja, kurā no sešām istabām šoreiz ar visu savu mantību iekārtojies viņas vectēvs. Istabas viņš mainīja kā kreklus vai kreklus kā istabas, Elēne nevarēja izšķirties. Kad gribējās pārdomāt, viņa ieradās vectēva mājā un kopa izdzīvotās istabas, un mācījās viņa dzīvi. Neko daudz jau viņa nezina par savu vientuļo vecīti, ja neskaita to, ka viņš ir vecs un, iespējams, daudz zina, un, ja arī nezina šo to, ko zina Elēne, viņai tomēr šķiet, ka vecītis zina vairāk. Elēne tā domā, tātad viņa ir, un arī vecītis ir, tā vismaz Elēne domā. Un ir vairāki viņa čību pāri. Arī Elēnei te ir čību pāris, kad viņa atbrauc. Viņai ir savs arī mājās, sanāk, ka viņai ir vairāki, jo, kad aiziet pie mammas, tur viņai arī ir savs. Vectēvs nezina, ka viņa prombūtnes laikā Elēne iziet uz balkona uzsmēķēt. Reizēm vispār viņa šurp atbrauc tikai tamdēļ, lai uzsmēķētu. Pa čību pārim, katrs savā paklāja galā. Vienas ienākot viņš novelk un iet pa tepiķi ar basām. Iedams uz balkona, apauj otras čības paklāja pretējā galā. Elēnei patīk iziet uzsmēķēt cauri vectēva dzīvojamajai istabai - pāri paklājam, garām čībām. Elēne nezina, vai ir kāda īpaša sistēma, kurām čībām jābūt kurā paklāja galā un kas notiek, ja tās samaina vietām vai atstāj citā istabā, vai steigā noskrien pa trepēm pagalmā un atpakaļ mājā lēkšo ar basām. Reizēm, tā ejot, Elēne pa ceļam ieauj kājas vecīša čībās un, staigājot no vienām pie citām, novelk un apauj atkal citas, un iet pa viņa čību takām, un mācās vecīša dzīvi pa savam.

Ar čībām ir jābūt uzmanīgam, ja vēlas slēpt savas pēdas, čības vienmēr nodod. Kā gliemezim viņa slienu sliede pāri akmenim, nē, varbūt drīzāk čību atrašanās vieta ir kā trolejbusam galapunkts un, ja pa ceļam ir pārkāpts cita maršruta trolejbusā, turklāt vēl aizmirsies, no kurienes vispār braukts, tad atrast tās otras čības reizēm ir ļoti sarežģīti. Viens galapunkts vectēvam ir pie paklāja, pa kuru var aiziet uz gultu (un nevis pie gultas - gulta nav viņa galapunkts). Vecīša čību stāsts varētu būt bezgalīgs, un kur vēl visas tās aizmirstās, kas noput pārējās piecās istabās, kamēr vecaistēvs apdzīvo tikai vienu. Elēne mīl iztēloties vecīša pārvākšanās prieku un iespējas, kas paveras, uzsākot jaunas gaitas vecajās čībās. Ataust atmiņā pagātnes mirkļi, tādās reizēs (cik nav gadījies) var uziet pazaudētas lietas, kad pēc ilgāka laika atkal apauj tās čības, ar kurām iets un darīts. Čības restaurē atmiņu. Bet, Elēnei ierodoties, tiek pārkāpts čību valkāšanas likums, un tad mēdz nojukt visa sistēma. Pašas mājās arī nekādas sistēmas viņai nav, viņa pat apzināti to jauc, izskrien kāpnēs pēc rīta avīzes čībās. Iešļūc pēda pirmajās čabatās vai iešļūcenēs, kas gadās ceļā ik reizi, kad nav laika, kad aši jāaizskrien. Un ir vienalga, vai ar vecajām pa istabu, ja ienākot aizmirsies novilkt, vai ar jaunajām pa ielas gružiem - tikpat kā ar “Tic-tac” dražeju un mēles pīrsingu - grūti izšķirt, kura bumbiņa ir kura, un tu pamīšus sūkā un nošļūc kā vienu, tā otru.

Ērīkam sievas vairs nav. Vien cerība un čības pie gultas. Kādu dienu tak svempsies augšā un šļūks. Arī ziedus Ērīkam nenes, Ērīkam nes čības. Arī tie, kas nenāk pie viņa (un tie arī pārsvarā nes). Arī Velkoņa sieva Ērīkam čības atnes. Sanitāres atnes, reizēm blakus palātās guļošo slimnieku apmeklētāji arī atnes Ērīkam pa čību pārim un noliek pie gultas. Nes jaunas, tepat pie ieejas slimnīcas teritorijā par santīmiem iegādātas čības, nes mazliet pavalkātas. Viena praktikante no māsu skolas atnesa sava mirušā vectēva čības. Atnes tamborētas čības, ar cietu zoli, suņa apkošļātas, veļas mašīnā mazgātas, sarāvušās un izplātītas, drusku izmītas uz āru, importa čības, savējās čības un baseina čabatas, ar caurumiem purngalos un ar štripiņu, pastalas, vīzes un gumijotas iešļūcenes atnes.

Izstaigājusi trīs tukšās lejas stāva istabas, Elēne devās pa kāpnēm augšup uz otro stāvu. Arī istaba, pa kuru pāri paklājam var iziet uz balkona, bija tukša. Novilkusi kurpes, viņa apāva čības un lēniem soļiem šķērsoja telpu un, aizmirsdama apaut balkona čības (tāpat jau sistēma bija sagānīta), ar paklāja čībām izgāja uz terases un aizsmēķēja. Brīvos laukumus starp brūnajiem priežu cigārkātiem jūra krāsoja zilus. Šeit, viņai līdzās stāvēdams, kaut kad vectēvs bija gribējis, kaut viņa māte būtu dziedājusi, viņu dzemdēdama.

Ērīks bija izgājis daudzstāvu mājas pagalmā uzsmēķēt, ļaudamies dziļajam tukšumam aiz māju mugurām sevi nolaupīt, izraut sirdi no krūtīm, pakārt to bērzu birzī, lai vējā žūžo un asiņo aiz laimes. Tik labi! Ar to vajadzēja pietikt, lai varētu dzīvot laimīgs. Bet nepietika. Nokāvis izsmēķi turpat uz smilšu taciņas zālienā, viņš, sevī iegrimis un kluss, iznira no daudzstāvenes pavēņa un šļūca uz kāpņutelpas pusi. Nogriežoties gar mājas stūri, saules apžilbinātu ceļā Ērīku pārsteidza kāds stāvs. Viņš šķobīja acis, savā priekšā sazīmēdams te bērzu, te sievietes tēlu. Nebija jau nekas neparasts, ne tā, ka kāds tā nevarētu tur stāvēt. Šis kāds, laikam jau tomēr sieviete, šķita pievērsusies tieši viņam. Nekaunīgi klusēdama, norijusi labdienas, viņa bija ieņēmusi “iedod smēķi” pozu, tā Ērīkam izskatījās. Nu nebija Ērīkam smēķa. Savējo viņš bija aizkūpinājis jau dzīvoklī, vienlaikus kampdams atkritumu maisus un smirdēdams lejup no trešā stāva. Neko nesacījis, Ērīks vien bezpalīdzīgi noplātīja rokas un atsāka šļūkt pa celiņu uz durvju (un arī uz sievietes) pusi. Pārāk dikti pakausi karsēja saule. Neko jau viņš arī nevarēja līdzēt vairs. Tomēr sieviete izrādījās reti nekaunīga un negrieza vis viņam ceļu. Viņa pat bija pienākusi tik tuvu, ka viņu abu kurpju purngali vieglītēm saskārās. Līdzko Ērīks spēra solim labo kāju, virzīdamies sāņus, lai paietu garām, tā šī kreiso, nostādamās viņam atkal ceļā. Ērīks apstulba. Spēra nākamo soli, bet šī ķēmojās pakaļ, atmuguriski virzīdamās atpakaļ un kopēdama ik nākamo Ērīka soli. Ērīks piesita kāju pie zemes, šī ar’. Aizkaitinātais “Viņš” paātrināja gaitu, un viņa, teju klupdama, vēl aizvien atmuguriski soli solī klabatoja Ērīka uzņemtajā ritmā, līdz pat ārdurvīm. “Ķerta,” Ērīks skaļi izmeta un, nogaidījis viņaprāt izdevīgu brīdi, iespruka kāpņu telpā, no visa spēka pieturēdams aiz sevis ciet durvis. Paredzēto ielaušanās mēģinājumu aizstāja ilgs klusums. Ērīks klausījās elpu aizturējis. Viņa nevarēja būt aizgājusi, ne smilšu skrapstēšanas zem viņas zolēm, ne klauvējienu vai elsu aiz durvīm, nekā. Vēl brīdi Ērīks nogaidīja, klusi atsākdams kampt gaisu. Nekā. Lēni vilkdamies augšup, viņš pamazām atguvās, palaikam saausīdamies. Nekā. Aizvēris aiz sevis dzīvokļa durvis, viņš noslīga ceļos. Priekšnamā, asti luncinādams, viņa nosvīdušo pieri aplaizīja apputis drēgnums. Nometies ceļos, viņš noslīga uz labā pleca un, svērdamies uz sāniem, nogūlās uz muguras. No šejienes pa pavērtajām istabas durvīm slepus varēja vērot ēnu siluetus griestos, tur saule pārojās ar vēju bērzu zaros. Ērīks pamodās jau tumsā un bija gulējis ilgi. Viņa šļauganais augums līdz pusei bija iegrimis grīdas segumā tā, ka, viņam pieceļoties četrrāpus, ķermeņa aprises iedobi piepildīja mazas asiņu tērcītes. Viņa sirds bija asiņojusi sapnī. Rāpus viņš virzījās uz istabas pusi. Nenoāvis apavus, iesvempās gultā un drīz aizmiga.

Pamodināja Ērīku izsalkums, un gribējās čurāt. Diena bija atnesusi sauli. Ērīks ies un nesīs maizi no bodes. Iegrabinājis kabatā atslēgas, viņš mundri kāpņoja ārup vasaras tveicē. Cik liderīgi viņš bija svilpojis lejup pa kāpnēm, tik spēji apstājās un izvalbīja acis (redzētais patiešām viņu pārsteidza). Vakardienējā Viņa stāvēja pie durvīm neuzkrāsojusies un baisa, kādu viņš to te bija pametis. Aizvērdamās aiz viņa noklepojās ārdurvis. Ērīks (tāpat sastindzis) aplaizījās, un negribējās vairs maizes. Iebubinājās pašcieņa. Ērīks izšķīrās spert soli nevis atpakaļ, bet uz priekšu. Klusēdams viņš uzsāka iet. Arī viņa sakustējās un klusēdama gāja līdzās, galvu nodūrusi. Pat, slepus šķielēdams, Ērīks nevarēja saskatīt viņas seju. Viņi klusēja līdz tramvaja pieturai. Ērīks neuzsmēķēja, tramvaju gaidot. Veikalā viņa līdzi negāja, palika elsdama pie durvīm. Tikai, kad Ērīks nāca laukā ar iepirkumiem rokās, tā ieķērās viņa bikšu starās un vilkās līdzi līdz tramvajam atkal. “Nu ko tu, Nelaimīgā, karies man virsū!” Ērīks eksplodēja. Ērīkam pat ienāca prātā atpirkties ar naudu. Trauslais, mēma neprāta pārņemtais tēls stiepa pretī pelēku plaukstu slaidiem, kalsniem pirkstiem, taču monētas, saulē lāsmodamas, bira ceļa putekļos, kur tās kāri uzlasīja putni. Mājupceļā viņa kaunēdamās palika iepakaļ. Nostāk no Ērīka kauna. Viņa apstājās ikreiz, kad Ērīks pagriezās, lai atskatītos. No šāda attāluma viņa izskatījās daudz slaidāka un mazāk uzbāzīga, soli solī vēl aizvien atdarinādama Ērīka gaitu. Trešajā stāvā Ērīks kāpa viens. Iekšā viņa nenāktu pat aicināta, un Ērīks arī neaicināja.

Ar laiku uz viņu pat varēja sākt paļauties. Viņa bija viņam uzticīga un gaidīja. Pie pasta, pie pirts, pie upes, pie barčika, pie estrādes, kad Ērīks bij izgājis komunicēt, iedzert, uzspēlēt šahu, pie telefona būdas, pie atkritumiem, staigāja pakaļ kā slota, savos garajos svārkos viņa soļus slaucīdama, aprīdama viņa pagājību, mācīdamās Ērīku no galvas, zinādama par viņu vairāk, kā viņš zināja par sevi pats. Zinādama viņa sēņu vietas, draugus, par viņa nespēku, par viņa bailēm no nāves tik pat ļoti, cik no vientulības, viņa garderobi un literāro gaumi, par mazo Elēni, kas bija nākusi viņu kopt un kurai pateicībā viņš bija skūpstījis tās dīgstošos krūšu pauguriņus un jaunavīgās lūpas, par Ērīka grūtībām staigāt, arī to, ka Elēne nenāca vairs, par Ērīka sapņiem viņa zināja un zināja viņa nikneimu un paroli un mobilo IQ, jo viņa taču bija viņš pats saulainās dienās.

Lietainā rudenī Ērīks vairs nevarēja staigāt. Vajadzēja operēt.

Šai jūnija vakara nokrēslai piemita dīvaina spēja uzvedināt uz pārdomām, ka laiks, tāpat arī vieta, kurā Elēne tobrīd atradās, nemaz neeksistē. Šai nokrēslai piemita neesošas telpas gaisma, kas gluži acīm redzamā procesā pārtapa tumsā. Elēne neelpodama stāvēja un vēroja, kā šī savādā matērija saēdas un pārņēma sajūta, ka viņai nav māju. Viņa bija izdzīta, liesa, noslienāta, un laiks bija apstājies, un arī gaiss bija pārstājis būt. Jūra rija sauli nesakošļātu un lēni. Un neko daudz jau Elēne nezināja par šo māju, kuru viņa visus šos gadus bija kopusi, izlikdamās, ka tas viņai ir svarīgi, izlikdamās, ka viņa ir piedevusi un aizmirsusi. Ka nebija bēgusi, bēguļojusi, kopš tās reizes, kad šepat uz balkona viņš bija stāstījis viņai pasakas, glāstīdams viņas matus, skūpstījis tos ar savu lielo muti, līdz tie sapinās viņa asajā bārdā, rīstījies, laizījis, sūcis, glāstījis, knaibījis, pliķējis, elsis, raudājis, smējies un klusējis ilgi pēc tam.

Un, pat ja tas nebija noticis šai mājā, uz šī balkona, un šai mājai vispār ar to nebija nekāda sakara un nav zināms, kas šī vispār bija par māju, pat ja tas bija noticis uz balkona kādas citas mājas trešajā stāvā un varbūt pat ne uz balkona, tas tomēr bija noticis. Tik stulbi, ka vispār bija noticis, sasodīts! Nodzēsusi izsmēķi vecās kalašās, kas tupēja turpat uz balkona, Elēne, neaizslēgusi māju un pagalma vārtus, aizgāja gulēt mežā līdz pirmajam autobusam.