Satori logo

Aivars Andersons: Pārvarot humānismu

Nedod Dievs, dzīvot pārmaiņu laikos.

Ķīniešu sakāmvārda viltojums

 

Mūsdienās būs grūti atrast kādu, kas nebūtu neko dzirdējis par zinātniskās fantastikas darbos atspoguļotajām idejām. Virtuālā realitāte, ar saprātu apveltītas mašīnas, mākslīgie cilvēki-androīdi, bioloģisko cilvēku un mašīnu apvienojums – kiborgi, ģenētiski modificēti cilvēki, kloni un nemirstīgas būtnes ir ierasti iedomāto pasauļu elementi. Tomēr tie spēj piedāvāt iespējamās nākotnes perspektīvu jau šodien, atklāt jaunus skatpunktus un no jauna palūkoties uz cilvēka projektu kā tādu, tādējādi paplašinot mūžseno jautājumu: kas ir cilvēks?

Lielākoties skatītas kā šodienas cilvēka stāvokli raksturojošas metaforas, šīs fantāzijas vieniem ļauj pasapņot par nezināmo, citiem biedējoši pakutina nervus. Taču tikai retais nojauš, ka šīs tēmas jau vairākas desmitgades tiek uztvertas ar lielu nopietnību. Soli pa solim atkarojot zinātni fantastikai, ar šīm tēmām nodarbojas aizvien pieaugošs skaits visdažādāko jomu pētnieku. Kustības nosaukums ir transhumānisms, un tas iekļauj vai pulcē ap sevi datorzinātniekus, fiziķus, ķīmiķus, neirofiziologus, ģenētiķus, biologus, kognitīvās zinātnes pārstāvjus, sociālos teorētiķus, filosofus, ētiķus, loģiķus, māksliniekus un daudzu citu jomu pārstāvjus. Uz likmes šoreiz – pats cilvēks.

Rakstīt par transhumānismu ir gan viegli, gan grūti. Grūti tāpēc, ka zinātnes un tehnoloģijas izaicinājumi nebūt nav triviāli – katrs atsevišķi tie balansē uz iztēles spēju robežas, bet kopumā tie iezīmē pasaules ainu, kas, aizēnojot pat drosmīgas zinātniskās fantastikas darbos atrodamās vīzijas, spēj nobiedēt vai izraisīt tūlītēju skepsi teju vai ikvienā veselā saprāta nesējā. Viegli tāpēc, ka transhumānisms pēc būtības ir tas pats humānisms, tikai novests līdz konsekvencei, skaidri norādot uz zinātnes un tehnoloģiju izaicinājumiem cilvēka pašizpratnes un rīcības kontekstā.

Mūsdienu humānisms nepieņem reliģiskās autoritātes, dogmas un mītus. Cilvēks tiek saprasts kā dabas daļa, kas pakļauta materiāliem procesiem, kā viens no dzīvniekiem. Ētikas avots meklējams nevis absolūtā vai dabas likumos, bet gan paša cilvēka pieredzē. Saprātam un racionālai domāšanai tiek piešķirta īpaša vieta, taču vienlaikus tiek uzsvērta līdzcietības nepieciešamība. Indivīds ir savas dzīves noteicējs. Netiek pieņemti reliģiskie, ideoloģiskie vai morāles kodi, kas apspiež indivīda brīvību, ir neiecietīgi pret dažādām seksuālajām orientācijām un identitātēm, grauj cilvēcisko cieņu, notrulina prātu. Mūsdienu humānisms atzīst arī sabiedrības lomu indivīda tapšanā un cilvēku vienlīdzību visā pasaulē. Tā vietā, lai dalītu cilvēkus pēc piederības nacionālajām valstīm, humānisms uzsver globālas sadarbības nepieciešamību. Humānisti savā manifestā raksta: "Mums nevis jānoraida, bet jāpaplašina zinātniskās metodes izmantojums, lai, sakausējot saprātu ar līdzcietību, izbūvētu konstruktīvas sociālās un morālās vērtības. Sastopoties ar daudzām iespējamajām nākotnēm, mums jāizvēlas, uz kuru tiekties. Galējam mērķim jābūt katra cilvēka potenciāla piepildījumam – ne tikai dažu izredzēto, bet visas cilvēces."1

Transhumānisti atzīst humānisma uzstādījumus, tomēr norāda, ka vajadzētu spert soli tālāk. Humānisms, kaut labi iecerēts, nenovērtē cilvēka patieso potenciālu, vairāk koncentrējoties uz aicinājumu atbrīvoties no pastāvošajām problēmām. Arī humānisma līdzekļi – izglītība un kultūras attīstība – nav pietiekami mūsdienu situācijai, jo ierobežojumi, ar ko sastopas cilvēks, slēpjas ne tikai zināšanu un izvēles trūkumā, bet pašā cilvēka bioloģiskajā iedabā.

Transhumānisma definīciju mūsdienu variantā 1990. gadā formulējis Ekstropijas institūta līdzdibinātājs, filosofs un futurologs Makss Mors: "Transhumānisms ir dzīves filosofiju kopums, kas tiecas turpināt un paātrināt ar intelektu apveltītās dzīvības evolūciju pāri tās pašreizējai cilvēku formai un cilvēku ierobežojumiem, izmantojot zinātni un tehnoloģijas, vadoties pēc dzīvi apliecinošiem principiem un vērtībām."2

Ko tad īsti piedāvā transhumānisms – dažuprāt, "visbīstamākā ideja pasaulē"3? Pirmkārt, tas piedāvā izmantot zinātni cilvēka stāvokļa bezkompromisa uzlabošanai. Veselības problēmu un novecošanas pilnīga pārvarēšana, ciešanu likvidēšana visā ar apziņu apveltītajā dzīvībā, fizisko un psihisko spēju neierobežota attīstība ir tikai daži no transhumānistu nolūkiem. Transhumānisti redz pasauli, kurā ir likvidēta nabadzība, cilvēki nemirst no bada, darbs vairs nav izdzīvošanas nosacījums, fiziskā veselība allaž ir ideālā kārtībā, psihiskā veselība pārspēj šodienas cilvēku vislabāko pašsajūtu, nāve ir izvēles jautājums. Šo mērķu realizēšanai nepieciešams ievērojams progress mākslīgā intelekta pētniecībā, nanotehnoloģijās, neirobioloģijā, bioloģijā un citās zinātnes jomās.

Transhumānisms uzskata, ka cilvēkam nav jāatduras pret viņa bioloģiskajiem ierobežojumiem. Ja ķermenis, kura izveidi noteikuši nejauši apstākļi evolūcijas gaitā, vairs nespēj piedāvāt cilvēkam nepieciešamo funkcionalitāti, viņam ir tiesības uzlabot to ar mākslīgiem līdzekļiem. Līdzīgi kā tagad aizvien plašāk tiek izmantotas aizvien kvalitatīvākas protēzes un mākslīgie orgāni, kas ļauj cilvēkam atgūt zaudētās spējas, nākotnē būs iespējama iepriekš nepiemitušu spēju iegūšana vai esošo radikāla uzlabošana.

Singularitātes institūta (Singularity Institute for Artificial Intelligence) līdzdibinātājs, mākslīgā intelekta pētnieks un racionālas domāšanas popularizētājs Elizers Judkovskis skaidro, ka šāds skatījums ļauj vienkāršot dažus bioētikas jautājumus. Ja, piemēram, cilvēkam ar IQ 120 svina piesārņotas vides dēļ draud pakāpenisks IQ kritums līdz 110, mēs taču vēlētos viņu no tā pasargāt, tāpēc ka lielāks IQ ir labi, mazāks – slikti. Bet kālab tad pie iespējas nepalielināt IQ tiem, kam tas ir sākotnēji zemāks? Kālab uzskatīt, ka glābt jaunus cilvēkus ir ētiski, bet veciem ir jāļauj nomirt? Kurš gan spēs paziņot citiem, ka savu dzīvi viņi jau nodzīvojuši, un uz kāda pamata? Kālab vispār veidot speciālgadījumus? Ja dzīvība ir laba, kālab neglābt visus?4 Nav svarīgi, vai glābjam dzīvību, izmantojot primitīvas tehnoloģijas (nestuves), jaunākas tehnoloģijas (penicilīnu) vai biedējoši modernas un futūristiskas (gēnu terapiju) – ja tehnoloģija ir pieejama, pati cilvēka dzīvības, veselības un labklājības vērtība nosaka tās izmantošanas nepieciešamību. Mīts par neizbēgamo ļaunumu, kas nenovēršami rodas, iejaucoties dabas kārtībā, reliģiski aizspriedumi vai konservatīvas pārliecības nedrīkst stāties cilvēka izvēļu un iespēju ceļā.

Taču transhumānisti neaprobežojas ar dzīvības glābšanu vai veselības saglabāšanu. Cilvēka morfoloģiskā brīvība paredz tiesības uz jebkādas pakāpes ķermeņa modificēšanu, sākot ar dekoratīviem pasākumiem (auskari, tuneļi, tetovējumi, rētas utt.) līdz iedzimtību atceļošiem (dzimuma maiņa, ādas krāsas maiņa), protēzēm (uzlaboti mākslīgie orgāni, domāšanu veicinoši datorčipi smadzenēs) un ar radikālu esamības formāta nomaiņu (prāta augšupielāde datorā, kolektīvie saprāti). Par vienīgo nosacījumu radikālai cilvēka modificēšanai tiek atzīta apzināta un brīvprātīga izvēle.

Nav grūti iedomāties, ka dabiskās un mākslīgās domāšanas apvienojums vienā kibernētiskā organismā jeb kiborgā, augšupielādēšanās datorā dzīvei virtuālajā realitātē vai kāds cits morfoloģiskās brīvības izmantojums rada esamības formas, kuras klasiski nepiedēvējam cilvēkam. Biotehnoloģijas ļaus pielabot cilvēka ģenētisko materiālu, uzlabot un klonēt ķermeni, tiekties pēc ķermeņa modifikācijām, kas ļauj adaptēties jaunām vidēm. Cilvēku prāti un atmiņas tiks digitalizētas, augšupielādētas, pārsūtītas pāri lieliem attālumiem un lejupielādētas jaunos bioloģiskos vai sintētiskos ķermeņos. Transhumānisti sveic "pāreju" uz pēccilvēku (posthuman) – to, kas sekos cilvēkam. Cilvēks ir intelekta nesējs, taču nevis evolūcijas gals, bet gan tikai pats pēcbioloģiskās paradigmas sākums.

Vēl jo vairāk – pēc mākslīgā intelekta radīšanas cilvēks vairs nebūs vienīgais saprāta nesējs pasaulē un jau pavisam drīz arī ne labākais. Domājošas mašīnas spēs strādāt bez paguruma, vairojot savas jaudas un optimizējot algoritmus, radot aizvien labāku mašīnu paaudzes, kas drīz vien novedīs pie intelekta eksplozijas jeb tehnoloģiskās singularitātes. Plaisa starp mašīnsaprāta un nemodificēta cilvēka intelektu var izrādīties tik milzīga, ka pēdējais spēs pretendēt drīzāk uz šimpanzes līdzinieku nekā saprāta nesēju vispār. Naivi būtu iedomāties, ka šādām nākotnes būtnēm būs aktuāla mūsdienu ekonomiskā sistēma ar tās destruktīvajiem stimuliem, vāji attīstītie sociālie institūti, tradicionālie un brīžiem barbariskie tikumi. Izbaudījis simtus tūkstošus gadu aizvien straujākas kultūras, zinātnes un tehnoloģijas attīstības, cilvēks tagad netveramā ātrumā tuvojas jaunas pasaules slieksnim, aiz kura nekas vairs nebūs tāds, kā bijis.

* * *

Kā jau minēju, šādas idejas parasti izraisa tūlītēju skepsi. Taču tam ir arī saprotams iemesls. Pēc futurologa un inovatora Reja Kurcveila domām, mūsu intuīcija ir lineāra, bet iztēle – vāja. Lielākoties mēs spriežam, vadoties pēc jau zināmā. Cilvēkiem visos laikos ir šķitis, ka nākotne būs tāda pati kā tagadne, varbūt nedaudz citāda. Rezultātā mēs nelabprāt domājam par iespējamo nākotni, pašiem nemanot aizvietojot to ar tagadni.

Līdzīgā kārtā cilvēki nenovērtē pagātnē notikušo tehnoloģisko attīstību, šodienas intuīcijā tverot to kā pašsaprotamu. Alanam Kejam tiek piedēvēts izteikums "tehnoloģija ir viss, kas izgudrots pēc jūsu piedzimšanas"5. Taču, atšķirībā no nākotnes, kur mūsu rīcībā šobrīd ir tikai netaustāms vairāk vai mazāk pamatotu prognožu un minējumu kopums, pagātne ir pieejama arī zināšanu veidā, kas skaidri uzrāda intuīcijas lineārās iedabas nepamatotību. Valoda, pilsētas, rakstība, demokrātija, filosofija, druka, racionālā doma, tvaika dzinējs, masu transports, elektrība, telegrāfs, radio, televīzija, tālrunis, dators, internets ir tikai nedaudzas no tehnoloģijām, kas savulaik ne tikai radikāli mainīja pasauli, bet arīdzan kāpināja progresa tempu. Atklājumi paši kļūst par instrumentiem nākamo atklājumu veikšanai, kas savukārt vēl vairāk paātrina tiem sekojošos. Ja palūkojamies no pagātnes cilvēka perspektīvas, redzam, ka lineārā intuīcija universāli ved pie aplamām nākotnes prognozēm – cilvēki allaž bijuši tehnoloģiski tuvredzīgi, nereti dedzīgi ar vislielāko izdomu apšaubot pat to atklājumu iespējamību, kas viņiem ir jau deguna priekšā. Taču īsi pēc ieviešanas "neiespējamās" tehnoloģijas kļūst par ierastām, atbrīvojot vietu jaunai neticībai.

Tā, piemēram, 19. gadsimta beigās, īsi pirms pozitīvu rezultātu gūšanas eksperimentos ar lidaparātiem, kas smagāki par gaisu, to iespējamību noliedza pat spožākie tālaika akadēmiķi. Sirds un smadzeņu ķirurģija tika uzskatīta par principiāli neiespējamu. 20. gadsimta sākumā izplatīts ir uzskats par kosmisko lidojumu neiespējamību.

Tehnoloģisko tuvredzību ilustrē arī datoru jomas attīstība – sākotnēji lielākie ražotāji prognozē, ka pieprasījums pēc datoriem nepārsniegs dažus desmitus eksemplāru militārām un inženiertehniskām vajadzībām. Taču jau nākamajā desmitgadē datori tiek izmantoti medicīnā, satiksmes regulēšanā, inženierijā, rūpniecības automatizācijā, zinātnē. Vēl pēc pāris desmitgadēm datorus var uziet daudzu cilvēku mājvietās. Mūsdienās datori telefonu izskatā nonākuši cilvēku kabatās. Un, kaut arī ik pa brīdim tiek izgudrots kāds revolucionāri jauns datoru izmantojums, cilvēki kopumā patur konservatīvu redzējumu un uzskata, ka datori nākotnē varēs tikai to, ko var jau patlaban.

Neskatoties uz visām vēstures mācībām, no intuīcijas linearitātes nav pasargāts arī mūsdienu cilvēks. Mēģinot saprast nākotni šīsdienas progresa ātruma kategorijās, cilvēki neievēro, ka pats progresa ātrums ir pieaugošs. Pēc Kurcveila aprēķiniem, progresa tempi dubultojas katru desmitgadi.6 Tas nozīmē, ka vesels gadsimts attīstības pie šodienas progresa tempiem tiks paveikts nākamajos 25 gados, ja ierēķinām paša progresa paātrinājumu. Rezultātā tas, ko veselā saprāta lineārā intuīcija uzskata teju vai par neiespējamu vai vismaz ļoti attālu, var pienākt krietni drīzāk, nekā šķiet. Vairums transhumānistu uzskata, ka cilvēce piedzīvos radikālas izmaiņas jau šī gadsimta laikā, bet optimisti iestājas par tik neilgu laika sprīdi kā 30 gadu.

Visbeidzot vēlētos piebilst, ka transhumānisti nav naivi optimisti un apzinās draudus, ko var radīt sasteigta vai ļaunprātīga tehnoloģiju izmantošana. Daudzi pētnieki atzīst, ka tehnoloģiju attīstība rada ievērojamus eksistences riskus cilvēces pastāvēšanai. Jaudīgas tehnoloģijas var ne tikai atvieglot cilvēces pastāvēšanu, bet, līdzīgi kā tagad, veicināt planētas ekosistēmas sabeigšanu, pastiprināt totalitāras kontroles draudus, izraisīt jauna tipa karus, kas var izvērsties ļaunāk par potenciālu kodolkaru. Nanotehnoloģijas jeb molekulāra līmeņa matērijas manipulāciju roboti var pārvērst planētu pelēkā lipeklī, cilvēka pasauli neizprotošs vai nedraudzīgs mākslīgais intelekts var netīšām izbeigt dzīvības pastāvēšanu, pilnīga neirofizioloģijas izpratne var pastāvošajai varai dot nepārvaramu kontroli pār cilvēku masām utt.

Tāpēc ir svarīgi apzināties ne tikai iespējas, bet arī riskus. Un sākt to darīt jau šodien, lai nebūtu par vēlu. Pašreiz pasaulē darbojas vairākas transhumānistu institūcijas, kas pamazām gūst aizvien lielākus panākumus, šķietami pārspīlētās idejas parādot kā aktuālas jau mūsdienu sabiedrībai. Galu galā, atšķirībā no citām kustībām un organizācijām, transhumānistu aprakstītās pasaules ainas virzienā ved ne tikai viņu pašu centieni, bet gan ikviena zinātnieka darbs, pat tad, ja to neapzinās. Tāpat transhumānisms ir savietojams ar kustībām, kas iestājas par demokrātiju, indivīda tiesībām, brīvāku un informētāku sabiedrību, racionālu domāšanu, dzīvniektiesībām un tamlīdzīgi.

Pazīstamākās organizācijas un cilvēki:

Makss Mors (Max More) – "Extropy Institute" dibinātājs, "Alcor Life Extension Foundation" prezidents, filosofs.

Niks Bostroms (Nick Bostrom) – programmas "Impacts of Future Technology" direktors Oksfordas universitātē, "Future of Humanity Institute" direktors, "World Transhumanist Association" (tagad "Humanity+") līdzdibinātājs.

Anderss Sandbergs (Anders Sandberg) – "Future of Humanity Institute" līdzstrādnieks, futurologs, datorneirozinātnes pētnieks.

Rejs Kurcveils (Ray Kurzweil) – grāmatu "Singularitāte ir tuvu" ("The Singularity Is Near"), "Garīgo mašīnu laikmets" ("The Age of Spiritual Machines") un "Inteliģento mašīnu laikmets" ("The Age of Intelligent Machines") autors, izgudrotājs, futurologs.

Elizers Judkovskis (Eliezer Yudkowsky) – "Singularity Institute for Artificial Intelligence" līdzdibinātājs, mākslīgā intelekta pētnieks, cilvēkam draudzīga mākslīgā intelekta izstrādes aizstāvis.

Obrijs de Grejs (Aubrey de Grey) – "SENS Foundation" gerontologs, novecošanas izbeigšanas aizstāvis.

Deivids Pīrss (David Pearce) – "World Transhumanist Association" līdzdibinātājs, "The Abolitionist Society" goda prezidents, filosofs, iestājas par ciešanu izbeigšanu visā ar saprātu apveltītajā dzīvībā.

Rendels A. Koens (Randal A. Koene) – "CarbonCopies" projekta autors, pašlaik viena no galvenajām autoritātēm praktisku SIM/smadzeņu emulācijas/augšupielādes jautājumos.

Bens Gērcels (Ben Goertzel) – "OpenCog" projekta dibinātājs mākslīgā intelekta izstrādei, filosofs, matemātiķis.

FM-2030 (pirms tam pazīstams kā Fereidoun M. Esfandiary) – viens no pirmajiem transhumānisma popularizētājiem, futurologs, filosofs. Kopš 2000. gada atrodas kriosaglabāšanas stāvoklī.

Ar transhumānisma ideju attīstību un praktiskiem pētījumiem Latvijā nodarbojas nesen dibinātā Latvijas Transhumānistu asociācija (Pasaules transhumānistu asociācijas reģionālā nodaļa) ar Aretu Paegli priekšgalā. Patlaban tiek gatavota arī publikai pieejama informatīvā mājaslapa un tematiskais izdevums.

 


3   Francis Fukuyama. Transhumanism, 2004, http://www.foreignpolicy.com/articles/2004/09/01/transhumanism.

4   Eliezer Yudkowsky. Transhumanism as Simplified Humanism, 2007, http://yudkowsky.net/singularity/simplified.

5   Kevin Kelly tells technology's epic story (video), 2009, http://www.ted.com/talks/kevin_kelly_tells_technology_s_epic_story.html.

6   Ray Kurzweil. The Law of Accelerating Returns, 2001, http://www.kurzweilai.net/the-law-of-accelerating-returns.