Edmunds Frīdvalds: Rūgtā garša

(eseja)

Rūgta garšā mutē, jau dažus mēnešus es biju piemirsis par savām aknām. Zāles, ko man izrakstīja, labi palīdzēja, ilgu laiku es jutos vieglāk. Noteikti uztraukumā ķermenis sāk atgādināt par savām vājajām vietām, cenšas pierunāt palikt mājās, ar vēsu prātu saprast, ka bez manis taču iztiktu, nav ne pirmā ne pēdējā reize. Nekas svarīgs jau nepaliktu neizdarīts. Es zinu, ka tik un tā iešu, tas man saglabājies kopš tiem laikiem, kad mūs tiešām gaidīja, kad bieži vien gājām pēc trim negulētām naktīm, jo zinājām, ka tas vajadzīgs vēl kādam, ne tikai mums pašiem. Mēs paši tāpat satikāmies bieži, nejutām viens otra trūkumu, vēl tagad atceros, ka bieži vien, lai varētu netraucēti strādāt, es necēlu klausuli, es jau iepriekš zināju, ka zvanītājs atkal būs kāds no tiem tuvajiem un dārgajiem, kas prot pierunāt, neko nesolot, prot pierunāt visam atmest ar roku, lai divatā izdzertu pudeli lēta bulgāru vīna un atlikušo vakara daļu, reibumam atkāpjoties, norunātu par lietām, kuras tik labi zinājām, un tomēr tās mūsu dzīvu padarīja tikpat saldu kā lētais vīns, kad par tām varējām parunāt un justies droši, ka neviens nenoklausās. Tas bija tāds laix, kura varoņi mēs bijām, jo, lai arī reti, tomēr atļāvāmies spēlēties ar likteni. Nevajadzēja jau nemaz tik daudz, pietika, sēžot kafejnīcā, sarunas karstumā kādam uzsaukt tostu par brīvu Latviju, un redzējām, kā vīrs, kas visu vakaru sēž zāles tālākajā stūrī, pievēršas savai četrreiz pārlasītajai avīzei ar dubultu interesi, jo zina, ka visi pie mūsu galdiņa sēdošo skatieni pievērsti viņam, ka katrs pie mūsu galdiņa sēdošais zina, ko šeit dara klusais svešīniex, kas pasūta tikai kafiju, dzer to neticamos daudzumos un tā pavada šeit visu vakaru. Neatceros, ka viņš vai viņa neskaitāmie dubultnieki būtu kādu reizi aizgājuši pirms mums. Viņi darīja savu darbu, mēs dzīvojām savu dzīvi un daudz nebaidījāmies par to, ka mūsu sarunām tik rūpīgi seko, mēs pat jutāmies pagodināti un jokojām, ka pat darba pirmrindniekiem netiek piešķirta diennakts apsardze, bet mums, lūk, tāda ir! Man tolaik nebija ko zaudēt, nebija par ko baidīties, izņemot savu jauno un kailo dzīvību, lai gan varēju nebaidīties arī par to, mani grēciņi bija tik sīki, ka ļaunākajā gadījumā mani varētu izsaukt uz pārrunām, pie viena cenšoties savervēt par uzticamu sabiedroto, piesolītu labāku darbu un dzīvokli, ja es būtu ar mieru ziņot par visu, ko mani paziņas runā tajās reizēs, kad vīra ar avīzi nav līdzās. Starp citu, ne reizi tā arī netiku izsaukts uz pārrunām atšķirībā no vairākiem citiem maniem tā laika draugiem. Zinājām, kurš no viņiem piekritis vervēšanai un tomēr neatstūmām viņu. Es pat zināju, kurš no manas mājas iedzīvotājiem ir ziņotājs, bet visādi citādi labs kaimiņš, patīkams trīs bērnu tēvs un labs vīrs skaistai sievai. Šiem cilvēkiem bija par ko baidīties, viņiem vajadzēja labāku darbu un lielāku dzīvokli, es viņus pat spēju saprast. Es pats tolaik strādāju par kurinātāju kādā muzejā, pēc vienas nostrādātas diennakts trīs dienas varēju būt brīvs kā putns, bet darbalaikā, zvilnot uz izgulētas netīras tahtas, lasīt dzeju, mācīties to no galvas veselām lappusēm, neviena netraucēts. Ar algu man pietika, lai īrētu vienistabas dzīvoklīti netālu no Vecrīgas un vēl palika pāri grāmatām, pasēdēšanai mūsu kafejnīcā. Mani nelaiķi vecāki dzīvoja laukos, ar pārtiku es biju apgādāts un veikalā pirku tikai maizi. Pati dzīve tobrīd bija tik barojoša, ka visas domas par ēdienu palika kaut kur otrā plānā, tādēļ es nevarētu neko daudz pastāstīt par preču deficītu, par to es vienmēr uzzināju no kāda cita. Piemēram, nākot uz darbu, man vienmēr nācās pieņemt maiņu no Igora, kurš pirms došanās mājās vienmēr paspēja man uz pleca izraudāties par to, kā aizvakar pa ceļam uz mājām pusotru stundu nostāvējis rindā pēc žāvētām ribām un viss velti. Viņš runāja žēlabaini, un es tikmēr viņam pār plecu saskaitīju, ka tukšo degvīna pudeļu krājums netālu no krāsns manu brīvdienu laikā ir kļuvis par vairākiem spīdīgiem sāniem bagātāx, bet uz grīdas tahtas tuvumā jau sakaltusi skumbrijas āda. Jutos atvieglots, kad viņš notrausis sausās acis piedurknē, beidzot aizgāja, un es paliku viens. Tolaik ar Irmu vēl nebijām pazīstami, ik pa stundai es izgāju smēķēt kurinātavas priekšā, skatījos naxnīgajās debesīs un nejutu bailes no tā, ka šajā brīdī mani varbūt krāpj mans tuvākais cilvēx.

Mēs satikāmies, kad abiem jau bija pie četrdesmit, dzejnieki vairs nestrādāja par kurinātājiem, un ziņotāji nesaņēma dzīvokļus. Mūsu pieaugušo cilvēku mīlestība bija rāma, brīva no greizsirdības neprāta un muļķīgiem strīdiem, par kuru liecinieku esmu bijis ne vienreiz vien, viesojoties pie saviem draugiem, kas apprecējās jauni. Man pa šo laiku ir iznākuši seši dzejas krājumi, par kuriem kritika nav izrādījusi īpašu interesei, jo savā dzejā nekad neesmu raxtījis par karogiem. Ne toreiz, ne tagad. Savā dzejā es vienmēr atgriežos pie savas laukos pavadītās bērnības, bet mūsdienu dzeja ir pilsētnieciska, un es tajā esmu kā baltais zvirbulis. Tik un tā vienmēr esmu bijis no tiem, kurus labprāt aicina uzstāties, tikties ar lasītājiem. Varbūt tāpēc, ka nekad neatsaku? Varbūt tāpēc, ka par spīti kritiķu klusēšanai turpinu būt godīgs pret vārdiem, kurus raxtu? Irma uzskata, ka man veicas, es pats domāju, ka veicas manai dzejai, ka, būdama tik svešā šim laikam, tā atrod savu lasītāju. Es pats nepiederu veixminiekiem, neesmu pratis labi iekārtoties dzīvē, mūsu dēls jau ir precējies un mūs apciemo reti. Viņu nekad nav interesējusi dzeja, viņš strādā par juridisko konsultantu kāda uzņēmumā ar skandināvisku nosaukumu un atšķirībā no savas mātes uzskata mani par neveixminieku, kurš vienmēr atradis atrunas, lai izvairītos no visa, ko piedāvā dzīve. Es nekad nemēģinu viņu pārliecināt par pretējo, tāpat kā pret savu dzeju, arī pret savu dēlu gribu būt godīgs, man jāļauj viņa vārdiem un domām plūst brīvi. Es ļoti atšķiros no sava tēva. Viņš bija stingrs zemniex un vienmēr vēlējās, lai turpinu viņa iesākto, palieku pie zemes, iepazīstu tās dabu, saaugu ar to. Arī viņš pret mani bija godīgs un neslēpa, ka mana izvēle pārcelties uz pilsētu, studēt universitātē un raxtīt dzeju, viņam nekad nav bijusi pa prātam. Jaunībā es smīnēju par tēva zemnieciski smago valodu, kādā viņš man pareģoja nožēlojamu pilsētas slaista dzīvi. Tagad, ilgi pēc viņa nāves atskatoties pāri gadiem, es saprotu, ka tēvs ir uzvarējis. Es esmu palicis uzticīgs zemei savā dzejā. Ne velti vienu no saviem pirmajiem krājumiem es veltīju tieši tēvam. Vecāki manas grāmatas savās lauku mājās turēja redzamākajās vietās, lepojās ar tām, taču esmu pārliecināts, ka tā arī neizlasīja nevienu no tām.

Arī, kad iepazināmies ar Irmu, viņa nebija lasījusi manu dzeju, pat nezināja, ka esmu dzejniex, kamēr pats viņai to nepateicu, un, liekas, tā bija grūtākā atzīšanās manā mūžā, līdz tam lielākoties uzturējos cilvēkos, kas mani pirmkārt pazina kā dzejnieku, kuri lasīja viens otra darbus, pirka viens otra jaunākās grāmatas.. Es biju neievērojams dzejniex, Irma - friziere otršķirīgā nomales frizētavā, kurā mēdzu iegriezties. Kopš dzīvojam kopā, viņa ir sākusi lasīt dzeju. Ne tikai manu. Viņa lasa arī citus, tajā skaitā arī kritiku, un, kad viņa naktslampiņas gaismā lasa manis pasūtītos literāros izdevumus, es redzu, ka viņa jau cienījamā vecumā ir atklājusi sev kaut ko jaunu, varbūt lielāko daļu lasītā viņa neizprot, bet, neskatoties uz to, viņa lasa aizrautīgi, slēpj žāvas un cīnās ar miegu, lai tiktu galā ar vēl dažām lappusēm. Ja viņai ir labs garastāvoklis, viņa ar savām domām par izlasīto izrunājas ar mani. Naivie spriedumi par spīti to bērnišķīgumam reizēm ir tik trāpīgi. Savā dzīvē laikam sastopu tikai godīgos. Godīgs bija mans stingrais tēs, godīga ir Irma. Viņa necenšas izlikties gudrāka, toties viņai pieder tā bērna gudrība, kurai bieži vien pieaugušo valodā trūxt piemērotu vārdu, gudrība, kuru esmu zaudējis es un visi mani jaunības draugi. Ja tā padomā, viņa ir godīgāka par mums, jo vai mums vajadzētu vēl raxtīt dzeju, kopš esam pametuši bērnību un kļuvuši tik pieauguši?

Šorīt pēc brokastīm Irma izmēra man asinsspiedienu.

- Varbūt tev nevajadzētu dzert kafiju? Augšējais atkal man nepatīk.

- Es aiziešu pie ārsta, tiklīdz saņemšu honorāru par to raxtu. Tu pati zini, cik mums izmaxāja ceļš un vainags uz Haralda bērēm, ja tagad samaxāšu par ārsta vizīti un visām tām zālēm, ko viņš izraxtīs, mēs palixim bez kapeikas.

Par to, ka atkal sākušas streikot aknas, es noklusēju. Es negribu viņu saraukt. Pie ārsta es tiešām aiziešu, tiklīdz man radīsies tāda izdevība. Viņai par to labāk nezināt un nesatraukties. Drīz ir viņas dzimšanas diena, lai viņa to sagaida labā noskaņojumā. Pie kāda pazīstama keramiķa esmu pasūtījis viņai dāvanā vāzi. Kā paziņa es vāzi dabūšu par puscenu. Ar lielāko prieku es šim goda vīram samaxātu pilnu cenu, bet zinu, ka viņš to nepieņems un nestāstīs par to, ka viņa ceplim nepieciešams nopietns remonts, ka uz Rīgu viņš brauc tik reti tikai dārgo biļešu dēļ.

- Uzskati, ka otru pusi tu esi samaxājis, nopērkot biļeti uz šejieni un atpakaļ, - tā viņš pateiktu, ja es mēģinātu viņam maxāt pilnu cenu par lielisko māxlasdarbu.

Pie viņa vajadzētu aizbraukt jau nākamajā nedēļā, Irmas jubileja strauji tuvojas, bet, lai nebojātu pārsteigumu, es viņai nedrīxtu stāstīt, ka braucu pie Vitauta, viņa tūliņ pat visu saprastu. Man jānoskaidro, kā turp iet autobusi, lai varētu izbraukt agri no rīta un atgriezties jau pēcpusdienā pirms sieva pārnākusi no darba. Viņa vairs nestrādā par frizieri, tagad viņa tirgo ziedus puķuveikalā, kas atrodas otrā pilsētas galā. Frizieres prasme nāk par labu arī viņas puķu pārdevējas darbam, viņas veidotie pušķi ir pieprasīti un tādēļ veikala īpašniex joprojām nesteidzas viņu aizstāt ar jaunāku un izskatīgāku pārdevēju, kura nekad darbam neveltītu tik daudz uzmanības un mīlestības kā mana sieva.

Palūdzu viņai skapī sameklēt manu rūtainā mēteļauduma hūti, kamēr vannas istabā skujos. Viņa jautā, kāpēc nevēlos iet kailu galvu, jo laukā vēl tik silti.

- Labi, es noskūšos un sameklēšu pats. Tev šodien ir brīvdiena, atpūties.

Patiesībā man jāsteidzas, ja gribu paspēt laikā, taču esmu ar mieru pats sameklēt savu hūti, lai tikai nebūtu jāskaidrojas, ko man nozīmē šī vecā hūte, ka tā man atgādina dzejniekus, kuriem bija apmēram tikpat gadu, cik šobrīd man, bet es, jauns iesācējs, elpu aizturējis klausījos viņu drošajos vārdos. Sasniedzis zināmu vecumu, es pats iegādājos šādu hūti un uzlieku to tajās retajās dienas, kad pārstāju būt jebkas cits un atkal esmu tikai dzejniex. Dzejas dienas ir vienas no šīm reizēm, nodzeltēt sākušās lapas smaržo tāpat kā toreiz, un dzeja ir vienīgais, ko man izdevies paglābt no tās nepielūdzamās novecošanas, kas skar mani pašu un jau sagrauzusi daudzus man dārgus cilvēkus un lietas.

Laukā patiešām ir ļoti silti, stīvā krekla apkaklīte jau pēc dažiem soļiem ir samirkusi, gludi skūtos vaigus turpina dedzināt losjons. Irma nekad nenāk man līdzi uz dzejas pasākumiem, viņa aizbildinās, ka jūtoties neērti starp augsti skolotājiem dzejniekiem, arī šoreiz viņa labāk palikšot mājās un apdarīšot iekrājušos darbus. Parasti viņa mani sagaida ar svinīgām pusdienām un ļoti skumst, ja pēc uzstāšanās ar draugiem, kurus tagad satieku tik reti, vēl kādu stundu uzkavējamies, lai patērzētu. Pusdienas atdziest, un pārnācis es jūtos vainīgs, bet, Irma, piedod, es novērtēju to, kā tu rūpējies par mani.

Pēc dažām autobusa pieturām jau klāt Esplanāde. Cilvēki steidzas dažādos virzienos, garām aizšaujas velokurjers ar steidzamu sūtījumu. Pie Raiņa pieminekļa cilvēku ir maz. Pārsvarā skolēni, kuri priecājas par to, ka stundu laikā var paelpot svaigu gaisu parkā un pēc tam doties uz Vecrīgu, kur veikalā pēc alus sūtīs tos, kuri izskatās vecāki un smiesies par pārdevēju lētticību. Tagad pasmaidu es, man liekas, ka šos bērnus par daudz uzmana un, neļaujot viņiem pašiem izbaudīt alus rūgto garšu, liedz viņiem paspēlēt pieaugušajos, bet varbūt bez šīm spēlēm viņi vairs nepratīs būt pieauguši, kad būs pienācis viņu laix. Skolotāji paļaujas uz to, ka pieaugušo pasaulē viņu audzēkņus palīdzēs ievadīt mūsu dzeja un aizmirst, ka šī pati dzeja ir bērnišķīga savā sajūsmā, aizvainojumā un dusmās. Izņemot skolēnus, pie Raiņa pieminekļa ir vēl tikai nedaudzi pieaugušie, no kuriem vismaz puse pārstāv presi un ieradušies šeit, lai nomedītu materiālu savam izdevumam. Dzejnieki, kas gatavojas lasījumiem, pulcējas otrpus piemineklim, pagaidām vieta pie mikrofona ir brīva. Vēl nav sācies. Kādreiz šajās dienās cilvēku pūlis viļņojās līdz pat krievu katedrālei, un tuvumā savos bobikos dežūrēja milicija, gatava nekavējoties iejaukties, ja kāda dzejnieka asais vārds pūļa rāmo viļņošanos saceltu bangās. Toreiz žurnālisti šeit nevarēja cerēt uz viegli gūstamu materiālu, jo galvenais redaktors, izlasot reportiera sagādāto raxtu, varēja pajautāt: “Un ko jūs domājāt ar šo teikumu “Tautas saviļņojums pēc dzejnieka X uzstāšanās pārauga revolucionārā jūsmā”. Revolūcija, biedri, jau ir notikusi, es nesaprotu, vai jūs gaidāt vēl kādu revolūciju? Raxts ir pilnīgi jāpārstrādā, īpaši tās vietas, kuras esmu atzīmējis.”

Es sajutu, ka nevēlos šodien kļūt par personāžu kādam viegli nomedījamam preses vai televīzijas materiālam. Rudenīgā smarža gaisā mani saistīja ar laiku, kurā mēs paši bijām viegli gūstams medījums valsts orgāniem, kad vārds bija tikpat ass, kā klausītāju dzirde, kas prata no liekā izvētīt īstos vārdus. Netālu no pieminekļa vēl darbojās vasaras kafejnīca. Es iegāju tajā un iekārtojos tā, lai kolēģi mani neredzētu un nesteigtos šurp pierunāt mainīt manus nodomus. Pasūtījis kausu gaišā alus un ķiploku grauzdiņus, es izvilku bloknotu un lasīju savus dzejoļus sev, domās pārcēlies par daudziem gadu desmitiem atpakaļ šajā pašā parkā. Nebija mainījušās pat rudenīgās smaržas, arī alus svaigā gaisā garšoja tāpat kā toreiz. Pie blakus galdiņa neveiklu sarunu risināja jauns pāris, izskatījās, ka abi tikušies pirmo reizi. Pie pieminekļa jau atdzīvojās mikrofons, pēc balss es tā arī neatpazinu, kas ir lasītājs. Un nav svarīgi, jo balsis vairs netricināja gaisu kā toreiz. Savā slēptuvē man notika pašam savas dzejas dienas, un atmiņas bija mana uzticamā publika, kas piekasīgi pārbaudīja, lai nepiemirstu pateikt svarīgāko, lai neaizeju kaut ko noklusējis.

Uz brīdi atrāvies no lasīšanas, es pametu skatienu pāri celiņam, kur atradās soliņi. Uz viena no tiem sēdēja Irma. Atnākusi, lai paslepus noklausītos manu uzstāšanos un tad steigšus atgrieztos mājās un sagaidītu mani, it kā nekur nebūtu izgājusi. Dārgā Irma, es nezināju, ka tu tā. Man vienmēr likās, tu tikai paciet sakostiem zobiem un arī dzeju lasi, lai iepriecinātu mani. Es samaxāju par alu un drošiem soļiem kā jaunībā, devos uz pieminekļa pusi.

- Mēs jau domājām, tu nebūsi, bet labi vien, ka atnāci.

- Es nevaru neatnākt, ja esmu vajadzīgs kaut vienam klausītājam.

Pēc šiem vārdiem mutē atkal sajutu rūgto garšu. Taču šoreiz tas nebija aknu vai izdzertā alus dēļ. Piedod, Irma, ja kādu dienu tev ar mani bijis grūti.