Andis Surgunts: kas tā būs par dienu
(dzeja)
„Noslēpumainākais šīgada semināra dalībnieks.” Haralds Matulis
***
es audzēšu garus kā skumju kamolos sapītus matus
lai nogrieztu tos dienā kad tu atnāksi kaila un iekauksies
tverot pēc debesīm un vēnām
kad mūsu acīs pārnāks siltums un blakusdzīvokļos pārnāks zemūdens cilvēku gari
kad tumsa sasprēgās un izglaudīsies caur gāzes zilo liesmu
sāls vairs nenāks caur plakstiem pasauli saglābt
mēness vairs tavā ādā neatstās pēdas
lūpas neievainosies linos mirkdamas
kad tu
***
maigums izklāj ieiešanu sevī
tu mānies kā kokosriekstu piens naktīs kad čūskas nāk izdzert mūsu balsis satinas segas ap segām un iedomām lūpas sasprēgā krītošu meteoru astītēm dzejnieki mirst un piesola prēmijas palikušajiem saskrāpētos diskos raustās bezmiegs un varbūtības(s) es nāku ienirt tavā mc2 un paspēlēt visu prieku
kā tanīs vēstulēs un paplātēs no izdevniecības huj snim
***
sniegs kļūs sarkans un ciemati kļūs par impērijām
koalas mazgās traukus un dzemdēs pieķeršanos zvaigznēm
kritīs iedomas un kartons pūķos kritīs kā liesmas
vīns kļūs par alkām un ziema piespiedīs lūpas klātu tavējām
laime piesprādzēsies un aizvērs acis
***
nāks nācēji stāvētāji stāvēs un plaudētāji aplaudēs
komunisti smaidīs un tibetieši būs laimīgi
kas tā būs par dienu kas tās būs par naktīm
kas par caurvēju kas tā par filmiņu
kas par zanzibāras kailo skaistumu cigarešu filtriem
es pret
***
mēnesis apmēram sešas nedēļas
miniatūra nejēdzība tukšā dūšā un narciss ieziepē mani griestos
nosver ortopēdiskās kurpītes kopā ar taru un izprecinās kārlim XVI
mīļākā izlikšanās poza slimības sekas rezerves ieinteresētība
smalkjūtība un tuvredzīgs miesassargs
***
man būs radziņi mazi mīļumaini radziņi
un katru ceturto dienu
es dzeršu no rutīnā iesniguša pūķa krūts
kā teliņš bez apziņas
man būs mazi brīnumos kaistoši radziņi
un cilvēki spiedīs manu roku
izjuzdami vecu mauku māju cēlumu
man būs elpa kā gāzes kamera
es rotāšu to dzērvenēm un čūsku spīdošām acīm
tad nāks šagāls
paklanīsies iedomātai batāšu lāmai
un saudzīgi eitanizēs mani
106 ķīniešu ievilktas acu turbas pa labi līkum pa kreisi
zibēs līdz skices būs cauri
***
tajos pavasaros dambjos uzcels daudzstāvu mājas bez apkures un dziesmām palos sirdis un ikri nāks iznērst dzimušos bez prieka un atvadām tās būšot beigas par to rakstīšot grāmatās ar cietiem vākiem klusēšot putnu rumpji un bulciņu cepējas
***
absorbēt vājumu rociņās gar vaigiem balsinot griestus
gaisinot medūzas pirkstaiņos virs sniega un ābeces lapām
ceriņu ziedus iesmeļot laivās un atvilktnēs pilnmēness nakšu siltumā
skumjās balsinot skumjas pienu lejot ar ledu un
drudzī sakasītiem vārdiem no lenona neizdotiem ierakstiem
***
ķimenes griežas ar ledu un baciļos ietinas dienas
palodzes zaudē nevainību [un] sarkankrūtīši pacietīgi māj ar galvu
rausim rīkles rausim vizbulītes karostas sejās
saulē nodegušas muguras un verandas ar durvīm uz ezera pusi vasarai izrausim
un paglabāsim plauktiņā virs pirmā kosmosā izsūtītā suņa skafandra pogām
***
pūtītes raudzē adatas kā heroīna libido
ada zemūdenes un kolekcionē mārītes
mārītes pie mārītēm filozofus pie filosofiem
antenās līdz krūtīm un pretindes iesaiņojumā
irība ir feministiska
varoņu spēks slēpjas paketēs
un hokinga vēl neatklātās dimensijās
***
limonādi
***
viņa pieklauvē ar pussakusušo zābaciņu
un sastingst melojot acīm par acīm
kas esot nenodevīgas un tik jaukas kā viņas siltās pidžamas
durvis aizveras aiz mugurām kas saskaras tikai miegā
un atplaukst klusumā saskandinot sirdis kā tanīs jubilejās
kad vaigos snieg un viņu plaukstas neviens nav ielocījis
dzīve ir nelokāmi slima
turpinās vafeļu pannas un asiņu nolaišana turpinās
poruks ir saņēmis spēcinošo vīnu un raugās caur plaukstām
kurās nelabais nupat skūpstījis kaķi
***
pavasaris mākslīgi elpina mani
tavas acis
kā platekrāna kino
***
esam dafnids un hloja
transpreparētu noskaņu sānielā
līmpilnās mīlpilnās acīs
svaidīgi secējošs vieglums
caur sintētisma pavedienu
saturot pāragri atmirstošu
rakstniecības klīniku
nāve un nāve
kā laimības katalizators
esam dafnids un hloja
pārgurušu smēķfiltru atvilktnē
tava balss nomaina realitāti
***
jānomet āda jāatsauc vasara un jāpasaka ko par to visu domā kaijas jāieslēdzas rozā kapenēs un jādūmo un jādūdo un jātrūkst jo reiz tām nolobīsies krāsa un lūpas izmetīs tu mani nemīli tā starp citu nemīli tad atnāks nakts un teiks ka pietiekot teiks ka sēras esot neīstas un pārāk hlorētas ar tām izstumtajām jūtām kas sapinas vakaros pirms pārīši lec ugunskuros un apraud savu pirmo reižu vientulību būs tā kā vēlēsies atkušņi zem šalles un pieviltās vīlītes tramvajos apklusīs sabintētās un neskūpstītās jāievainojas pašrocīgi un jāaizstāvas pret klusumā ielipušo vienalga vienalga vienalga tu kā viena vienīgā tā pati vienīgā kā viena atstutējusies pret sniega aplaizīto draudzību kā naivuma smieklus nesdama sasildi mani