Dāvids Bezmozgis: Nataša

(stāsta fragments)

Pēc tās pirmās dienas Nataša nāca uz mūsu māju regulāri. Es vairs negāju viņai pakaļ, vienkārši gaidīju, kad ieradīsies pati. Pa savu pagraba logu es redzēju, kā viņa parādās mūsu pagalmā un staigā apkārt, aplūkodama mātes peonijas vai aveņu un jāņogu krūmus. Ja biju attiecīgā noskaņojumā, es kādu brīdi vēroju viņu un tikai tad kāpu augšā un atvēru virtuves stiklotās slīddurvis. Citreiz vienkārši gāju un atvēru durvis. Gandrīz katru dienu mēs pavadījām pagrabā. Es lasīju, Nataša mācījās televīzijas angļu valodu. Ja man bija jāpiegādā manta, viņa nāca līdzi. Starp lasīšanu, televīzijas angļu valodu un piegādēm es mācīju Natašai, kā ķert kaifu. Parādīju, kā uztīt smēķi, aizkūpināt pīpi vai — ja nu citādi nevar — izurbt caurumus kokakolas kārbā vai Gatorade pudelē. Par atalgojumu Nataša man mācīja šo to citu. Daudz kam no tā nebija nekāda sakara ar seksu.

Pavadījuši dienu pagrabā, mēs klausījāmies, kad māte nāks mājās no darba. Lai neiekultos nopietnā ķezā, es parasti uzstādīju modinātāju uz pieciem. Ja nebijām aizmiguši, modinātājs vienkārši atgādināja, ka jāatver logs vai jāapģērbjas. Kad atgriezās māte, mēs jau bijām virtuvē vai pagalmā. Ap to laiku parasti biju paveicis arī visus uzdotos darbus. Māte priecājās, pārnākusi un ieraudzījusi mani ar lāpstu rokā, uzrokam zemi ap ogulājiem. Un, kad kļuva skaidrs, ka Natašai labāk patīk uzturēties mūsu mājā, māte pierada, ka viņa ir šeit. Atšķirībā no mums ar tēvu, Nataša labprātīgi pieteicās palīdzēt viņai virtuvē. Abas stāvēja pie izlietnes, mizodamas kartupeļus vai griezdamas redīsus un gurķus salātiem. Es nereti iegāju virtuvē, lai paklausītos mātes stāstos par bērnību pēckara Latvijā — zemē, kur bija āra atejas, zirgu pajūgi un draudzīgi kaimiņi. Nataša bija atsaucīga klausītāja. Viņas runāja vienā valodā — krievu meitene ar krievu meiteni. Tas viss par spīti faktam, ka Natašas bērnība pārlieku daudzējādā ziņā atšķīrās no manas mātes bērnības tik ļoti, it kā Nataša būtu augusi pie Peru kanibāliem; taču par to mūsu virtuvē nekad neizskanēja ne mājiens. Vienkārši — māte stāstīja, un Nataša klausījās.

Ļoti drīz mēs bijām ne vairs triju, bet gan četru cilvēku ģimene. Ne vairāk kā divas nedēļas pēc tam, kad biju atvedis Natašu no tēvoča dzīvokļa, viņa kļuva par pastāvīgu faktoru mūsu mājā. Dažādu un pat ērmoti pretrunīgu iemeslu dēļ šī situācija apmierināja visus. Tā atrisināja Natašas problēmu tēvocim. Tā atrisināja Zinas problēmu Natašai. Tā ļāva mātei apzināties, ka viņa sargā tēvoča pēdējo laimes iespēju, un arī gandarīja viņas slēptās ilgas pēc meitas. Tā atsvabināja mani no nepieciešamības meklēt darbu, un tuvinieki tagad redzēja mani diezgan labvēlīgā gaismā. Un savādā kārtā, pateicoties tam, ka Nataša bija iekļāvusies ģimenē, mazāk slikts likās tas, ar ko mēs nodarbojāmies pagrabā. Likās pat, ka tas vispār nav nekas slikts. Tas, ar ko mēs nodarbojāmies pagrabā, vienkārši kļuva par mūsu būtības daļu. Viss bija daudzslāņains. Un tāpēc es allaž loloju pret Natašu gan visdabiskākās jūtas, gan neparastas jūtas; izskaidrot tās būtu neiespējami, taču, lai kādas būdamas, tās nekad nebija sliktas.

Es biju audzināts izturēties pret seksu kā pret darījumu sarunām, tāpēc mani pārsteidza atklājums, ka tam var piešķirt tikpat maz vērības kā, piemēram, zobu tīrīšanai. Reiz, pēc dažām, bet ne pārāk daudzām kopā pavadītām dienām, Nataša vienkārši novilka džinsus un kreklu. Mēs sēdējām dažu collu attālumā, katrs uz sava sēžammaisa. Pirms īsa brīža bijām izpīpējuši zāles smēķi, un es biju atgriezies pie Kafkas dienasgrāmatām. Tas, ko viņa dara, man pielēca gausāk, nekā būtu vajadzējis pielēkt sešpadsmit gadu vecumā. Paskatījos turp, kad viņa vilka nost bikses. Tas, ka viņa redzēja mani skatāmies, neko nemainīja. Uz sēžammaisa, kaila, viņa pagriezās pret mani un ierunājās — tik vienkārši, it kā viņai tas būtu tikpat nenozīmīgi, cik man nozīmīgi: “Gribi?” Sešpadsmit gadu vecs, ne jau nu lietpratējs, bet arī ne nevainīgs, es dzīvoju nemitīgā gribēšanā. Taču, cik zināju, es nezināju tikpat kā neko. Tās dienas vidū, ar Natašu pagrabā, es pirmo reizi redzēju dzīvu kailu meiteni. Visas daļas skaidri redzamas. Nevarēja ne salīdzināt ar agrāko gramstīšanos pagraba puskrēslā. Kas gan manos padsmitnieka gados varēja būt nenotveramāks par kārtīgi apgaismotu kailu meiteni? Un fakts, ka tā ir Nataša — mana nominālā māsīca, četrpadsmit gadu veca, sveša —, vairs nekrita svarā. Dienām ilgi bijis ar viņu kopā un naktīs par viņu domājis, es lieliski apzinājos, kā jūtos. Un tāpēc, kad viņa jautāja, vai es gribu, es gribēju.

Tā diena bija pirmā no daudzām pirmajām. Mājā mēs bijām vieni, pieķeršana nedraudēja, un mēs darījām visu, ko es jebkad biju sapņojis darīt — ieskaitot šo to tādu, kas man pat nebija nācis prātā. Mēs kopā gājām dušā, gulējām vienā gultā, es skatījos, kā viņa staigā pa istabu, skatījos, kā viņa čurā. Šīs prozaiskās lietas bija jaunas un tāpēc tikpat satraucošas kā sekss. Un sekss man bija ne vien baudas, bet arī dažādības jautājums. Liela daļa baudas slēpās dažādībā. Prātā es turēju pozu sarakstu un izsvītroju veikumu pēc veikuma. Nekas netika atkārtots, līdz viss bija izmēģināts. Tāpēc, ja mani tolaik būtu notriecis autobuss, es nešaubītos, ka esmu nodzīvojis pilnvērtīgu mūžu. Vairumu no tā, ko darījām, Nataša bija darījusi jau agrāk, tomēr ar prieku izpatika man. Pat ja viņa to uzskatīja par pakalpojumu, tad negaidīja pateicību un neko neprasīja pretī.

Rāmākos brīžos Nataša stāstīja man par vīriešiem, kas viņu fotografējuši. Viņai nekad nebija radušies iebildumi, tomēr viņa arī nebija sapratusi, kā tas nākas, ka šie vīrieši nevar paskaidrot, kāpēc kaut kas viņiem patīk labāk par kaut ko citu. Viņi vienmēr bija skaidri zinājuši, kādu grib Natašu redzēt, bet neviens nebija spējis to pamatot. Kāpēc kāja jāpaceļ šādi, nevis citādi, kāpēc jātup ar muguru pret objektīvu, kāpēc roka jātur noteiktā pozīcijā? Dažas pozas bija tikpat kā vienādas, tomēr viņi pieprasīja visas pēc kārtas. Vienīgais pa-skaidrojums bija — tas labi izskatoties vai esot seksīgi. Toties viņa nekad nelūkojās uz vīriešiem šādi. Viņai bija vienalga, kā vīrieši izskatās vai no kuras puses ir redzami.

“Tev ir vienalga, kā es izskatos?”

“Tu izskaties tā, kā izskaties. Ja tu noliektos, man nebūtu nekādas starpības.”

Es noliecos.

“Nav nekādas starpības?”

“Izskatās stulbi. Bet ja noliekšos es? Vai izskatās stulbi?”

“Nē, izskatās labi.”

“Kāpēc?”

“Tā ir, un viss.”

“Tu nevari paskaidrot?”

Man likās, tam ir kāds sakars ar aizliegto. Ar aizliegtā vilinājumu aizliegtajā. Ar visaizliegtāko. Tomēr tā joprojām nebija pietiekama atbilde.

 

Ap to pašu laiku, kad Natašas problēmas sāka atrisināties, māte nomanīja pirmās nepatikšanu pazīmes tēvoča laulības dzīvē. Maniem vecvecākiem, pieradušiem bieži apciemot tēvoci, tika paziņots, ka varbūt nevajadzētu ciemoties gluži tik bieži. Viņu ieradums nākt bez brīdinājuma kaitināja Zinu, kura apgalvoja, ka darāmā viņai jau tāpat esot pārāk daudz, lai turklāt vēl mūžīgi izklaidētu manus vecvecākus. Vecmāmiņa, kaut gan aizskarta, tomēr, dabiski, aizbildināja gan tēvoci, gan Zinu. Mūsu ģimene esot draudzīga, viņa sacīja, bet nevarot jau gribēt, lai visi cilvēki ir vienādi. Un viņa nešauboties, ka Zina ar laiku iejutīšoties un izturēšoties citādi. Lai vai kā, ja vien brālis jūtoties laimīgs, viņa esot gatava respektēt Zinas vēlmes. Savukārt tēvocis cieta klusu. Pazīmes nebija viennozīmīgas. Vecmāmiņa teica vienu; taču mana māte zināja arī, ka tēvocis ar Zinu ir pavadījuši pa nedēļas nogalei Niagarā un Kvebekā. Pēc Kvebekas tēvocim bija uzradusies jauna ādas jaka un pelēka platmale. Lai vai kas starp abiem risinātos, viņš nesūdzējās.

To visu es uzzināju ar mātes starpniecību, bet no Natašas dzirdēju vēl ko citu. Tagad es zināju par sava tēvoča dzīvi vairāk nekā jebkad agrāk un neapšaubāmi vairāk nekā jebkurš cits mūsu ģimenē. Es, piemēram, zināju, ka uz dzīvojamās istabas dīvāna viņš tagad nakšņo tikpat bieži kā guļamistabā. Un ka Zina izšķiež lērumu naudas tālsarunās, zvanīdama uz Maskavu Natašas tēvam dzērājam, kas pametis viņas pirms nez cik gadiem. Viņa zvanīja rītos, līdzko tēvocis bija aizgājis uz darbu, un deva dažādus kaismīgus solījumus. Savu tēvu Nataša bija redzējusi pavisam reti, agrā bērnībā, un mierīgi varētu iztikt, ja neredzētu viņu vairs nekad. To pašu viņa varēja teikt par māti. Būtībā kopš astoņu gadu vecuma viņa bija pamesta viena. Gājusi uz skolu, atgriezusies mājās, pati gatavojusi sev vakariņas, skraidījusi apkārt ar draugiem. Ja Zina neatradās darbā, tad skraidīja pakaļ Natašas tēvam vai veda uz dzīvokli gadījuma vīriešus. Nataša vairījās no viņas, cik vien spēdama.

Kad Natašai bija divpadsmit gadu, kāda draudzene pastāstīja viņai, ka esot kāds vīrietis, kas maksā desmit dolāru par fotografēšanos. Viņai vajadzējis tikai ieiet nomazgāties šī vīrieša dušā, un viņš ne vien iedevis naudu, bet arī izmaksājis vakariņas. Apsolījis vēlreiz to pašu, ja viņa atvedīšot līdzi draudzeni. Desmit dolāru katrai par mazgāšanos dušā. Nataša atcerējās, ka nodomājusi: tas nu gan ir idiots. Viņa aizgāja, nomazgājās dušā un saņēma desmit dolāru. Tas nebija nekas īpašs, turklāt mazāk garlaicīgi nekā dirnēt draudzenes dzīvoklī. Un desmit dolāri bija desmit dolāri. Zina nedeva viņai tikpat kā ne graša, tāpēc bija jauki, ka gadījusies pašai sava nauda.

Pēc tā vīrieša uzradās cits, kas fotografēja Natašu ar draudzenēm mežā. Lika viņām rāpties bērzos un zvilnēt pļavā. Palūdza, lai dažas sadodas rokās un skūpstās. Kāds cits vīrietis fotografēja Natašu skolas formastērpā. Neviens no viņiem Natašai nepieskārās, taču, ja arī pieskartos, viņa neiebilstu. Viņi bija laipni, un Natašai bija viņu žēl.

Tas viss beigu beigās noveda pie kāda padomju režisora, kas bija aizgājis no darba Maskavas kinostudijā, lai uzņemtu pornogrāfiskas filmas Rietumu biznesmeņiem. Šim vīrietim Piemaskavā bija vasarnīca, un viņš mēdza atsūtīt mašīnu pēc Natašas un viņas draugiem — gan meitenēm, gan zēniem. Visu dienu viņi pavadīja vasarnīcā, ēda, dzēra, izklaidējās. Režisors brīžiem filmēja. Tur bija ne tikai pusaudži, bet arī vecākas sievietes. Pirmajā dienā Nataša noskatījās, kā šīs sievietes nodarbojas ar seksu. Viņa saprata, ka jautājums par to, darīt vai nedarīt, nav nopietnas apdomāšanas vērts. Beigu beigās to darīja visi. Ja ne filmās, tad kaut kur citur, un būtībā nebija ne mazākās atšķirības. Ja nu tikai tāda, ka nodarboties ar seksu vasarnīcā bija daudz patīkamāk. Māja bija skaista, plašs maurs, mežs. Arī baņa un džakuzi. Pati filmēšana nemaz nevilkās pārāk ilgi. Atlikušajā laikā varēja vienkārši laiskoties. Natašai nekad nelika darīt neko tādu, ko viņa negribētu, un viņa neredzēja, ka citi darītu ko tādu, ko liegtos darīt viņa pati. Lai gan Nataša un viņas draugi saprata, ka šajā vasarnīcā atrodas tikai filmēšanas labad, sekss nekad nelikās esam galvenais. Viņi iedraudzējās ar režisoru un pārējiem. Visi izturējās pret viņiem ļoti labi. Un, ja šie vīrieši gribēja pārgulēt ar meitenēm, tad meitenes neredzēja iemeslu iebilst. Dienas beigās katrs saņēma divdesmit piecus dolārus.

Natašai nebija nevienas fotogrāfijas vai videofilmas, un es jutos vīlies, jo labprāt būtu tās redzējis. Taču viņa jau nebija nekāda modele. Neturēja bilžu albumu, ko rādīt fotogrāfiem. Albums bija viņa pati. Vīrieši paskatījās uz Natašu un vairs nevēlējās neko zināt par viņas pagātni. Un, ja nebija bilžu, tad nepastāvēja arī risks, ka Zina var atklāt, ar ko Nataša nodarbojas. Nataša nebūt nedomāja, ka Zinu tas uztrauktu; toties viņa nojauta, ka Zina sāktu tīkot pēc viņas naudas. Pēdīgi Zina kaut ko izdibināja tikai tāpēc, ka viņai pateica kādas citas meitenes māte. Un, kā jau Nataša bija paredzējusi, Zina pavēstīja: kad nu Nataša gribot būt par mauku, tad lai vismaz piemetot pie īresnaudas. Nataša nebūt nejutās kā mauka. Viņa to nedarīja naudas dēļ, taču nebija arī tik dumja, lai atteiktos. Ja kāda vispār bija mauka, tad tieši Zina pati. Turklāt lēta. Natašas tēvam viņa pārdevās par velti, un vīrieši, ko viņa veda uz dzīvokli, izturējās pret viņu kā pret pēdīgo mēslu. Atlīdzināja viņai ar lamāšanos un zilumiem.

Visu šo informāciju es nēsāju sev līdzi kā godalgu. Tā bija mana saikne ar kādu plašāku, tumšāku pasauli. Rufusa ballītēs tā ļāva man justies pārākam par citiem kaifa ķērājiem, kuri kulstīja mēli, salīdzinādami Nīči ar Bobu Mārliju. Uz šīm ballītēm es ņēmu līdzi Natašu, un viņa klusēdama stāvēja un klausījās mūsu nesakarīgajās, kaismīgajās sarunās. Un vēlāk pārsteidza mani, atklādama, cik daudz sapratusi. Ap vasaras vidu Nataša jau mācēja atbildēt uz vienkāršiem jautājumiem un bija apguvusi pietiekami daudz, lai zinātu, kad kādu vajag pasūtīt vienu māju tālāk, pasakot fuck off. Pārējiem zāles pīpētājiem vairāk par visu patika klausīties, kā Nataša ar stipru Maskavas akcentu saka fuck off. Primitīvā suņu bara manierē viņi pieņēma Natašu par savējo. Nataša bija cool.

Tā mēs aizplivinājāmies līdz augustam, kad reiz vakariņu laikā mūsu pagalmā ieradās Zina. Pēc viņas izskata bija skaidrs, ka tūdaļ jānotiek kam briesmīgam. Māte atvēra slīddurvis, Zina ieklupa mūsu virtuvē un visai neprecīzi aprakstīja, ar ko esam nodarbojušies mēs ar Natašu. Pēc tam kliedzieni, šņuksti un histērija. Es skatījos, kā mans tēvs atrauj Natašu nost no viņas mātes; Natašas zobi atstāja Zinas rokā asiņojošu brūci. Zina laida vaļā lamuvārdu straumi, vairumu no tiem es nesapratu. Tomēr sapratu pietiekami daudz, lai zinātu, ka tas, kas notiek virtuvē, ir tīrais nieks salīdzinājumā ar to, kas vēl sekos. Zina draudēja izsaukt policiju, ielikt sludinājumu krievu avīzē, personiski apstaigāt visus mūsu kaimiņus. Nataša, izmisīgi lauzdamās ārā no mana tēva tvēriena, izbrīvējās pietiekami, lai nesekmīgi mestos pēc virtuves naža. Viņa kliedza, ka viņas māte esot mele. Es sēdēju krēslā un, nelabuma mākts, prātoju par meliem un bēgšanu.

Tēvs apsaitēja Zinai roku, un viņa gaidīja ārpusē, kamēr māte runāja ar Natašu un mani. Zina tagad bija ārā, un māte neveikli meklēja vārdus, kuros ietērpt jautājumu. Esot grūti noticēt, ka Zinas teiktais ir taisnība, bet kādēļ lai viņa izgudrotu kaut ko tādu? Nataša atbildēja, tas esot tāpēc, ka māte viņu ienīst un nekad nav vēlējusi viņai laimi. Viņai skaužot, ka Natašai pie mums ir labi, un viņa gribot visu izpostīt — tieši tāpat kā toreiz, kad aizvedusi Natašu no Maskavas, kaut gan viņa neesot gribējusi nekur braukt. Zina viņu ienīstot un gribot izpostīt viņas dzīvi, tas arī viss. Kad māte vērsās pie manis, es visu noliedzu. Ja Zina nevarēja uzrādīt fotogrāfijas vai video, es netaisījos atzīt neko. Es biju pārbijies, bet nekādā ziņā ne muļķis.

Kad kļuva skaidrs, ka esam nonākuši strupceļā, māte piezvanīja manam tēvocim. Viņš ieradās pie mums vēl daudz nervozāks nekā parasti. Apsēdās uz dzīvojamās istabas dīvāna starp manu māti un Zinu. Es biju blakus tēvam, kurš sēdēja atzveltnī, Nataša nekustīgi stāvēja, ar muguru atbalstījusies pret durvīm. Tēvocis atzinās, ka nesaprotot, kas notiek. Viss esot bijis tik labi. Katrā situācijā varot atrast problēmas, taču kopumā viņš esot apmierināts. Vienīgais izskaidrojums, kas nākot prātā, esot tas, ka notiekošajam ir kāds sakars ar Zinas un Natašas strīdu telefona rēķina dēļ. Esot pienācis ļoti liels rēķins par sarunām ar Krieviju, gandrīz sešsimt dolāru, un Zina teikusi, ka zvanījusi savai mātei. Viņš saprotot, ka Zinai, iejūtoties jaunajā dzīvē, gribas parunāt ar māti. Turklāt māte esot Maskavā viena un ilgojoties pēc viņas. Tādi telefona zvani esot gluži dabiski. Bet tas, ka to ir tik daudz, diemžēl esot finansiāla, nevis personiska problēma. Ja līdzekļi atļautu, viņam nebūtu ne mazāko iebildumu, lai Zina runā ar māti, cik tik vēlas. Taču pašreizējā situācijā viņš lūdzis, lai Zina pievērš vairāk uzmanības sarunu ilgumam. Abi aprunājušies, un viņa teikusi, ka saprot. Un tad Nataša apsūdzējusi Zinu melos un pieprasījusi, lai māte viņam atzīstas, kam zvanījusi patiesībā. Sācies strīds. Bet viņš nevienu mirkli neesot dzirdējis ne vārda par mums ar Natašu. Viņš nešauboties, ka tas nav tiesa; vainīgs tikai konflikts starp māti un meitu. Gan viena, gan otra vēl tikai radinoties pie jaunajiem apstākļiem, un būtu kļūdaini piedēvēt tam pārāk lielu nozīmi. Pēc pāris dienām visi nomierināšoties, un viss būšot aizmirsts.

Tonakt tēvocis, Zina un Nataša nakšņoja pie mums. Nataša viesu istabā, Zina lejasstāvā uz dīvāna, tēvocis uz grīdas viņai blakus. Zina liedzās atstāt mūsu māju bez Natašas, bet Nataša liedzās iet Zinai līdzi. Mani aizsūtīja uz pagrabu. No rīta Nataša tiešām bija nomierinājusies un piekrita doties mājās kopā ar Zinu un manu tēvoci. Atteikušies no brokastīm, visi trīs izgāja pa durvīm, nesaskatīdamies, nesaskardamies. Mēs noraudzījāmies viņiem pakaļ, un māte noteica, ka tagad esot redzējusi tik daudz trakuma, ka pietikšot visam mūžam. Lai kāda būtu patiesība, vienu viņa zinot droši: mēs ar Natašu esot kaput.

No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice.