Agnese Krivade: Sauksim to par Frīdvaldu

Nē, manis nav es esmu izdomāts

No paša sākuma līdz galam

Un ticiet man, būs mierīgāks jums prāts

Uz veselību iedzerot pa alam

M. Zālīte, no rokoperas „Sfinksa”

Edmunds Frīdvalds man pirmo reizi ienāca prātā pirms pāris gadiem. Dzirdēju par atgadījumu jauno autoru seminārā, kur kāds Frīdvalds semināristu un recenzentu priekšā atkailinājis ķermeņa lejasdaļu. Tobrīd tam bija grūti noticēt, likās pārāk skaisti, lai būtu īstenība. Tomēr šis gadījums manu tobrīd vienmuļo ikdienu (darbs, mācības, dzīve mazpilsētā) padarīja patīkamāku, atguvu ticību labajam. Pēc tam nejauši ieraudzīju un nopirku šī Frīdvalda grāmatu „Čūska azotē”. Atminos, ka grāmata man patika, tomēr nevaru atcerēties nedz sižetu, nedz morāli. Nesen kāds gribēja to aizņemties, bet es grāmatu nekur nevarēju atrast. Šis fakts neliekas īpaši svarīgs, tomēr, ja paliksiet kopā ar mums, tūdaļ būsiet liecinieki tam, kā, indukcijas ceļā, saslēdzot šo un vēl dažus citus faktus, nonāksim pie šokējoša atklājuma.

Pēcāk manā dzīvē notika kāds lūzums, aizbraucu uz svešām zemēm, kur man diezgan slikti gāja, atbraucu atpakaļ psiholoģiski sagrauta, īsti nezināju kur likties. Man uz to brīdi bija izšķīdusi identitāte un pēkšņi ļoti sagribējās iepazīties ar literātiem - iedzert, gudri parunāties. Kā man nesen teica kāds draugs: ja gribi sākt nodarboties ar putnu vērošanu, sāc ar zvirbuli. Tā arī es iesāku no mazumiņa, aizgāju uz Prozas lasījumiem. Aizgāju, viena, sēdēju uz grīdas, pievilkusi ceļus pie krūtīm, apsegusies ar matiem. Nospriedu, ka šie jaunie literāti nemaz nav tādi, ar kuriem man gribētos draudzēties, viņiem ir pelēkas sejas, brilles, šķībi zobi un izkrituši mati. Arī pati proza bija ļodzīga, ar breketēm savilkta. Bet te pēkšņi notika it kā pāreja citā līmenī, atmirdzēja istabas kakti un iznāca Frīdvalds. Viņam bija vairāki tetovējumi redzamās vietās, patīkami sejas vaibsti un nedziestošs smīns, ideāls literāta prototips. Viņa lasītais bija visai erotiska rakstura, stipri atšķirīgs no iepriekš grāmatā lasītā. Biju samērā paralizēta. Jau tobrīd nodomāju, ka noteikti nedaudz pārspīlēju.

Te man jāatkāpjas. Negribētu gan stāstīt daudz par to, kā es dzīvoju. Man ir septiņas atšķirīgas virtuālās identitātes, 100 dažādi interneta segvārdi, sešas e-pastkastītes. Es rakstu laikrakstiem un žurnāliem, nedaudz arī dzejoļus un stāstus. Ar draugiem nesatiekos, jo cilvēkos esmu vīlusies, kultūras pasākumus neapmeklēju, nekur nemācos un nestrādāju. Toties man ir stipra galva, tādēļ nevarētu arī īsti saukt par prātā sajukušu, neskatoties uz ... bet te jau aizsteidzos notikumiem pa priekšu. Gribēju teikt, līdzīgi kā Jānis Rokpelnis, „es eksistēju rakstiski/ un daudz mazāk praktiski”.

Visa jaunības pieredze ar Frīdvaldu bija teju aizmirsusies, kad viņš uzrakstīja man vēstuli ar dažiem draudzīgiem vārdiem. Sākām sarakstīties. Viņš bija ļoti interesants vēstuļu biedrs, no sirds priecājos par katru vēstuli, tās bija piebārstītas gan ar rupjībām, gan radošiem absurdiem, gan lielu dzīvesgudrību un izpratni par lietu dabu. Reiz citātu no mūsu sarakstes iekļāvu vienā no saviem rakstiem avīzei. Raksts bija par dažādām slimībām, arī viņš tobrīd bija saslimis un tēlaini aprakstīja savu „slepeno titānisko cīņu”, nesūdzoties darbabiedrenēm par slikto veselību. Cita starpā bija minēts arī orālais sekss, eskortserviss un zemā alga. Iekļāvu spilgto tēlojumu savā rakstā, bet liels bija mans pārsteigums, ka rakstā šī citāta nebija. Vienkārši nebija, aizmiedzu acis, atvēru, nebija.

Otro reizi kļuvu aizdomīga, kad mans vēstuļu biedrs, pastāstīja, ka „Frīdvalds” ir viņa bijušās sievas uzvārds. Sievišķīgā ziņkārībā taujāju, kāds tad ir viņa paša „meitas” uzvārds, tomēr viņš apgalvoja, ka to neatceroties. Vienkārši aizbildinājās ar sliktu atmiņu. Biju diezgan samulsusi par tik negaidītu pavērsienu, tomēr noriju savas aizdomas, līdz brīdim, kad aizgāju ar, sauksim to par Frīdvaldu, iedzert kafiju. Parunājāmies, pasmējāmies, viss normāli. Bet nākamajā dienā kāda paziņa saka: ā, es redzēju, tu tajā kafejnīcā viena pati sēdēji. Tobrīd pa radio skan šī darba ievadā minētā dziesma ar Māras Zālītes vārdiem, un man viss beidzot saslēdzas. Žilbinošs atklāsmes brīdis, gluži kā filmā „Fight Club”, kur izrādījās, ka tā džeka labākais draugs ir tikai viņa personības tumšā puse. Tā nu arī tā, ko esmu uzskatījusi par Frīdvaldu, vienkārši nav.

Tas ir iedomu auglis, izcēlies aiz manas vientulības un sapņotāja dabas. Asprātīgs, lecīgs, oriģināls, talantīgs, rupjš, bet pozitīvs, nekas tāds nemaz nav iespējams, Frīdvalda nav. Viņa līdzšinējie eksistences pierādījumi ir apšaubāmi. Nekad nav notikusi nekāda krāniņa izvilkšana publiskā vietā, jo ir pilnīgi skaidrs, ka tiesībsargājošās institūcijas to neatstātu bez ievērības. Nekad nav izdota šī šķietamā grāmata, tā pat nekad nav sarakstīta; ja kāds grib iebilst, tad lai vispirms atbild uz jautājumu, par ko tad šī grāmata ir un ko mēs no tās varam mācīties? Arī šīs šķietamās pārmaiņas viņa daiļradē, proti, pornogrāfiskā elementa parādīšanās, diezgan precīzi sakrīt ar manu dzimumbriedumu. Un kā gan gadījās, ka viņa slimība sakrita ar manu publikāciju par slimībām? Bet tas, ka viņš it kā nevarot atcerēties savu uzvārdu, gluži vienkārši simbolizē manas fantāzijas robežas. Es pati esmu tā, kas nespēja izdomāt Frīdvalda „meitas” uzvārdu. Nav nekā skaidrāka par to, ka Frīdvalda nav.

Es zinu, ko jūs šobrīd domājat. Ka par Frīdvaldu esat šo to dzirdējuši arī citur, ne tikai no manis. Arī tam ir vienkāršs izskaidrojums. Līdzīgi, piemēram, rūķīšiem vai veļiem. Visi kaut ko ir dzirdējuši, visi gudri, citi pat saka, ka ir redzējuši, kādam ir viedoklis ka rūķīši ir forši džeki. Bet, ja arī tas kaut ko pierāda, tad tikai to, ka eksistē tādi spēcīgi tēli, kas simbolizē noteiktu, nepiepildītu vēlmju un ilgu kopumu zināmas sabiedrības grupas apziņā. Tagad noteikti atradīsies kāds, kurš komentāros teiks, ka „Beidz, Frīdvalds ir baigi normālais” vai „es ar Frīdvaldu vakar dzēru”, vai varbūt pat kāds apgalvos, ka Frīdvalds ir viņa draugs. Man, teiksim, bērnībā likās, ka mana draudzene ir Pepija Garzeķe. Citam varbūt - Brigaderes Annele. Sasniedzot zināmu fizisku un psiholoģisku briedumu, pasaku tēlu un rūķīšu vietu mūsu visu apziņā ieņem Frīdvalds.

Tomēr tas nav veselīgi, cilvēkam vajag dzīvot īstu dzīvi, nošķirt iedomas no īstenības. Es zinu, šis mirklis ir tikpat sāpīgs, kā toreiz, kad sapratām, ka nav Salatēta. Tomēr visi skaistie sapņi beidzas. Arī šis, sauksim to par Frīdvaldu. Ieteiktu visiem, ja apziņas perifērijā iezibsnī uzmācīga ideja par Frīdvaldu, labāk darīt pēc Māras Zālītes ieteikuma, proti, „uz veselību iedzert pa alam”. Un iet kopā ar īstiem, dzīviem draugiem, citādi vienā brīdī var šķist, ka pie galda pretī sēž šis Frīdvalds, pīpē un smaida savu lapsas smaidu.