Andra Manfelde: AIZ VĀRTIEM jeb metāls ir miris, lai dzīvo MONA DE BO

Foto: Anrijs Požarskis, EasyGet.lv

 

Ievads, kuru var arī nelasīt

Mani muzikoloģes asni aprobežojas ar dažām lietām. Lai arī bērnībā mamma mēdza sacīt: „Tev zilonis uz auss uzkāpis”, tomēr aizveda mani uz mūzikas skolu. Kamēr ar vienu pirkstu mācījos spēlēt „aijā žūžū lāča bērni”, tikmēr klavierētāja nemitīgi dusmojās, ka man roka neesot kā slidkalniņš. Mūziķenē es garlaikojos, strīpoju draudzenes nošu burtnīcā, sodu izcietu stūrī. Eksāmenā, stāvot ar muguru pret klavierēm un klausoties taustiņu skaņās, man nebija ne jausmas, ko no manis grib. Ielika trijnieku un palūdza, lai vairāk nenāku. Še tev - do, re, mi. Skolā jau astoņos no rīta bija jāapmeklē obligātais koris. Tur es bļāvu pilnā kaklā, līdz skolotāja mani pasauca maliņā un ieteica paklusēt. Sapratusi, ka bez manis dziesmas skan labāk, nu vienā mierā varēju sust līdz deviņiem. Studiju gados dzīvoju vienā istabā ar flīģeli. Aiz sienas komunālā dzīvokļa saimnieces strinkšķināja arfu un klimperēja uz klavierēm tos pašus do re mi. Vēlīgās kundzītes mani mēģināja muzikāli izglītot. Pirmais koncerts kurā nokļuvu, bija klasiskā modernisma garā. Manām ausīm plēsīgas un disharmoniskas čīgas. Kad mani aizvilka uz KREMERatas koncertu, es iesnaudos.

 

Iztirzājums

Es pamodos klausoties mūziku, kuru spēlē MONA DE BO. Modos ne tikai no trokšņa, no skaņu kakofonijas, ziloņa (mežraga) brēcieniem, piepūles un spēka, kurā saplūduši visi instrumenti mērķtiecīgi virzās uz. Šī mūzika ir kā ledus auksts kalnu ūdens, kurš plūst nevis uz leju, uz zemi, bet gan pret kalnu uz debesīm. Klausies un pats kļūsti par apvērstu ūdenskritumu. Šī mūzika atskurbina. Ne tikai no grādiem vai miesas temperatūras. No kaislīguma, kas uzspiests vai iegūts. Vārds „dvēsele”, taču ir sieviešu dzimtē vai ne? Sieviete un dvēsele ir sinonīms vārdam juteklisks. Līdz šim manis dzirdētā mūzika gandrīz vienmēr ir bijusi vairāk vai mazāk dvēseliska. Sākot ar balādēm, operu ārijām, AC/DC, Metalica un mūsu pašu „mūžam dzīvo” izkliegto „Dzimto valodu.” Turpinot līdz pat modernisma destruktīvajai zāģēšanai.

„Šī ir tā jaunā mode” Spīķeru koncertzālē 12. martā MONAS DE BO albūma „nekavējies, šīs ir spēles ar tevi” atklāšanā sacīja Edgars. Šī mūzika gājusi tālāk un atstājusi aiz sevis – melodiju, piedziedājumu, sižetu, pat balsi, un, iespējams, ritmu (precīzāk – radījusi jaunu citādo ritmu). „Mūsu laikos mūzika kļuvusi par izklaides industriju” sacīja Māra Upmane vienā no „100 grami kultūras” raidījumiem. Caur MONAS DE BO mūziku industrijas cieš sakāvi. Mūzikas industrija, izklaides industrija, alus un zvaigžņoto industrija. Šī mūzika atbrīvo un liek mums iztaisnot parādu un iekāres saliektos mugurkaulus. Tā pierāda, ka cilvēks ne vienmēr ir pērkams. Jo kad tu esi AIZ, tad vairs nevajag. Aiz jutekliskajiem zemes dzīves vārtiem iesākas gara dzīves ceļojums. Izplatījuma klusumā un spēkā. Majestātisks, blīvs un uzvarošs.

Foto: Anrijs Požarskis, EasyGet.lv

Tā ir mūzika pēc. Ja vien ir „Dzīve pēc dzīves”, tad šī ir mūzika pēc mūzikas. Mūzika aiz zemes, aiz dzīves, aiz pasaules nogruvuma. Izspūruši mataiņi saplēstiem krekliem un salauztām ģitārām palikuši aiz. Pēc MONAS DE BO tāla pagātne ir gičas solo un bungu kulminācija. Te kulminācija nav nobeigums, bet gan gājiens augšup. Kā lokomatīves triekšanās kosmosa tumsā. Pie šīs mūzikas nevar izārdīties, izlēkāties, izbļaustīties. Ne jau tikai tāpēc, ka instrumentāla. Šī mūzika ir aiz vārdiem. Aiz stāstījuma. Šī ir mūzika, kurā nedominē emocijas, bet gan atbildība. Un es esmu pateicīga, ka caur šo mūziku uz brīdi varu atmest visus sieviešu „loriņus.” Nu tur krelles, austpapēžus, mīlu, ilgas un trūdēšanu. Šī mūzika apliecina un iedrošina – ja reiz es to dzirdu, saklausu, ja reiz tā mani modina, ja reiz to saprotu – arī es esmu Gars.

Klausos un esmu milzīgs metālisks zirneklis, smagnēji uzejošs kalnā. Es esmu sarežģīts mehānisms, reizē spēcīgs un smalks. Es esmu kā pulkstenis, kas atbrīvojis laiku sevī un izkārpījies ārpus. Atstājot tukšus Šveices un Bābeles torņus, VIŅI AIZIET SAULĒ un es līdz. Aiz emociju un zemes diktētām robežām. Šī ir kosmiska mūzika. Līdz šim mums visiem tika melots, ka tur zvaigznēs mitinās Mazais Princis un Avatars. Melīgas bērnu spēles. Tāpat mēdz definēt „psihodēliskais roks” vai „smaga mūzika”. Jā, varbūt MONAI DE BO tā bija līdz šim. Šī jaunā skanēšana ir vienkārši nopietna. Ļoti nopietna. Un atbildīga. Apliecinoša. Par to, ka Cilvēks ir kas vairāk par sirdi plosošām un postošām emocijām, kur allažiņ „mīla – vīla”. Novatoriska mūzika, kam tradicionālās kompozīcijas likvidēšana nav pašmērķis, kurā instruments pakārtots spēkam un spēks vēstījumam. Liels dziļums un liels visums. Iespoguļojas cilvēkā caur šo mūziku un paliek. Kaut uz brīdi. Šī ir nākotnes mūzika. Par to, kas mēs būsim aiz. Himna cilvēkam aiz sižeta un dzīves līnijām.

Vivat MONA DE BO!

 

Nobeigums

Paldies Edgaram un Edgaram.

 

Foto: Anrijs Požarskis, EasyGet.lv