Maikls Džīra: Raudoša sieviete, piedzēries muļķis

(stāsts)

Pāris vārdos: Maikls Džīra dzimis piecdesmitajos un uzaudzis relatīvi pārticīgajā Losandželosas “mikrorajonā”, sauktā par Palos Verdes. Tēvs — ievērojams biznesa cilvēks, māte — mājsaimniece. Īsi pirms Džīras pusaudzības sākšanās vecāki izšķirās, tēvs pārvācas dzīvot uz Indianu, Džīra paliek mātes aprūpē. Māte sāk dzert, nodzer visu mantību un „samaitā jaunā puiša prātu”. Jau 12 gadu vecumā Džīra pievēršas narkotikām tā laika muzikālajā pavadījumā (grupas The Doors, The Seeds). Vēl nebūdams 16 gadus vecs, Džīra stopojot apceļo turpat visu Eiropu, pagūst iegriezties Parīzē, Amsterdamā, šur tur Vācijā un Dienvidslāvijā, līdz nonāk Jeruzalemē, kur tiek arestēts. Cietumā pavada vairākus mēnešus, taču pēc atbrīvošanas gandrīz gadu turpina strādāt vara ieguvēs turpat Izraēlā. Tad tēva nolīgtie Interpola aģenti sadzen viņam pēdas, un Džīra tiek „deportēts” atpakaļ uz Štatiem. Pats jocīgākais, ka Kalifornijā Džīra sāk izglītoties, veiksmīgi noliek vidusskolas eksāmenus, iestājas koledžā, studē mākslu, pēc tam studijas turpina Otisas Mākslas institūtā, sāk rakstīt žurnālam „NO MAGAZINE”, un par to, kas notika tālāk, daudzi jau zina: Maikls Džīra pazīstams kā grupas „Swans” un citu muzikālu projektu (The Angels of Light, The Body Lovers, The Body Haters) līderis un producents. Vārdu sakot, svarīgs un slavens cilvēks. Par to, ka viņš raksta stāstus, daudzi droši vien nezin. Es, piemēram, vēl pirms pāris nedēļām nezināju.

R.T., 02.2005.

 

***

Mēs abi bijām piedzērušies, un viņa man iekrāmēja pa seju, salaužot trīs labās rokas pirkstus pret manu vaiga kaulu. Tad viņa raudoša iekrita gultā — ne tik daudz sāpēs no trieciena, cik vīlusies par to, ka nespēja mani ievainot. Es sniedzos pēc viņas plaukstas locītavas, apbrīnojot pēcpuses zīdaino pilnīgumu un pulsa maigās vibrācijas, kas atkārtoja viņas elsu ritmu — tieši zem saules pinuma. Priekš tik spēcīgas sievietes viņas rokas bija trauslas un tievas, gluži kā vistas kauli. Manas dusmas ir kaut kas, uz ko es spēju skatīties objektīvi — lūk, tur viņa ir, neglīts punduris — vergs, vienmēr blakus, gaida īstenojamies manu upura izvēli. Es piespiedu viņas locītavu pie savām lūpām, noskūpstīju zilās izspiedušās vēnas, tad, veikli paraujot (šo kustību es atceros kopš bērnības beisbola spēlēm), salauzu to. Tā ļengani karājās, beigts dzīvnieks piestiprināts pie viņas rokas ar ādas strēmeli. Acumirklī viņa atslēdzās un iekrita spilvenos. Nekustīgais ķermenis neapzināti ieņēma ierasto pozu, kurā viņa bieži iekārtojās, kad aicināja mani viņu izpist — rokas aiz galvas nesavienotā lokā, atlētiskās kājas, kas šobrīd bija tikai mazliet uztūkušas no alkohola, izvērstas un saliektas ceļos. Viņas mute palika pusvirus, kaktiņā piebrieda siekalu burbulīši. No kuņģa plūda skāba alkohola smarža. Acis bija aizvērtas, taču kreisais plakstiņš aicinoši raustījās, atsaucoties viņas sapņu varmācīgajam ritmam. Tajās krājās asaras, veidojot uzkalniņu, tās notecēja gar vaigiem, atkal krājās un notecēja. Viņa gulēja. Uz spilvena pie viņas vaiga pletās zaigojošs traips, iezīmējot sejas kontūras. Es uzliku roku uz viņas pieres, jūtot, kā viņas sapņi iesūcas cauri ādai manos pirkstos, piebriest vēnās un izplūst siltā gaismas baseinā manās krūtīs. Pēkšņā vajadzība nogalināt savu sievu izauga no šī siltuma un nodrebēja baudas viļņos cauri manai nervu sistēmai. Es satvēru viņas matus un stiepu — no sākuma aizvien spēcīgāk, tad palaižot vaļīgāk, noskatoties, kā kustas viņas lūpas, atbildot uz dažādām sāpju pakāpēm, tā it kā katra zilbe būtu plastiska forma, ko radītu rūpīgi aprēķināts manas dūres spiediens. Tad es apliku viņai rokas ap kaklu un sāku spiest, viņa atvēra acis, bet palika guļot kā iepriekš, vienkārši skatoties. Es atlaidu viņu, piepildīju glāzi ar viskiju, kas stāvēja blakus uz galdiņa, un izdzēru. Vardarbības kamols manā kuņģī saduļķojās un tad atbrīvojās maigā nožēlas un mīlestības spazmā.

Mēs atgriezāmies no slimnīcas, kad ausa saule. Ēku melnie silueti drūzmējās ap taksi, izgaismoti no aizmugures pie pamatiem ar dzeltenbrūnam un oranžām gaismām, kas atstarojās no upes. Viņa piespieda galvu pie mana pleca un dreifēja starp miegu un nomodu. Mēs braucām, bet viņa skūpstīja asaru strautiņus, kas plūda no viņas acīm, lejā pa vaigiem uz manu kaklu, maigi izdalot viņas skumju saldo smaržu, kas sajaucās ar manas ādas pazīstamo garšu. Kamēr es skatījos uz eļļainajām gaismām, kas mirgoja uz pilsētas bruģa, viņa ielika savu ievainoto roku man klēpī. Tagad tā bija pārklāta ar baltu ģipsi no pirkstu galiņiem līdz elkonim. Svaigās bruņas izstaroja vienmērīgu siltumu, un šķita, ka tas kļūst aizvien karstāks manā kājstarpē. Viņa ievēroja manu erekciju un ar brīvo roku klusi atpogāja manas bikses. Viņa uzlika savu galvu man uz kājām un paņēma mani mutē, aizsargājot no aukstuma un gaismas. Asaras veidoja vientuļu šķidrā sudraba elektrizētu vadu, kas tecēja lejā pa mana dzimumlocekļa vēnām, pirms pazuda tumsā. Kad es aizvēru acis, es joprojām spēju saskatīt sarkanās gaismas, kas drebēja cauri mašīnas logiem. Manā rīklē noraustījās nelabums — alkohols sāka izšķīst.

Visu dienu mēs pavadījām mūsu guļamistabā bez logiem, sildoties ar alkoholu un patērējot siltumu, ko izdalīja mūsu ķermeņu kustības zem dūnu segu un spilvenu kalniem. Palagu un spilvenu baltā kokvilna uzsūca gaismu no sveces, kas dega uz galdiņa, tvīkstot fosforescējošā baltumā aukstajā istabas tumsā. Mēs kustējāmies zem sniega paklāja, un mūsu siltā āda izstaroja radioaktīvu gaismu. Bāli sārtās un krēmīgās nokrāsas apgaismoja mūsu ķermeņa kontūras no iekšpuses, it kā mūsu ārējais apvalks būtu caurspīdīga plastikāta plēve, kas izdala gaiši dzeltenbrūnu gaismu no bālējošas laternas mūsu iekšās. Mūsu sviedri saldi smaržoja un garšoja pēc viskija. Reibums šūpojās uz neskaidras sastinguma un zaigojošas sajūsmas robežas. Pēkšņi viss alkohols, kas bija uzkrājies manās asinīs, izbrāzās cauri man tā, it kā es to būtu ievadījis tieši vēnā. Es atceros, kā es dzēru un skūpstīju asaras, kas joprojām plūda no viņas acīm; mēs spiedāmies klāt viens pie otra, tad atkal bezspēcīgi kritām atpakaļ gultā, mans prāts pārvilkās ar nespodru bezapziņas tīklu, es dzirdēju, bet tikko sapratu viņas balss klusināto murmināšanu, tā izgaisa, neskaidri pārmetot manu vājumu.

 

###

Es pamodos uz aukstas cementa grīdas mūsu mājas kāpņu telpā. Grīda bija pārklāta ar plānu, caurspīdīgu izžuvuša lietus ūdens kārtu, urīnu, melniem eļļainiem sodrēju triepieniem, ko atstāja pilsētas iela tieši aiz durvīm. Ieskatoties tuvāk, šī tekstūra atgādināja līķaudus patologoanatoma fotogrāfijās — pārklāta ar rētām, pilnīgi beigta, bezkrāsaina. Es gulēju uz sāniem — kails un trīcošs — apmulsis bērns, kas laiž siekalas uz uzburbuša līķa masīvā vēdera. Ārdurvis bija plaši atvērtas. No ielas plūda bāla pēcpusdienas gaisma un izgaismoja manu ķermeni kā cērmi zem milzīga palielināmā stikla, taču šai gaismai trūka siltuma. Pret cementa sienām dauzījās augstfrekvenču haoss — no skolas pāri ceļam traucās brīvībā bērnu balsis. Es centos pakustināt galvu un ievēroju trīs bērnus, kas stāvēja pie durvīm un skatījās uz mani. Pagriezos uz muguras, bet nespēju piecelties. Es dzirdēju bērnus pulcējamies, apspriežam mani: piedzēries vīrs kails guļ uz grīdas. Es paskatījos lejā uz savām ģenitālijām un piesedzu tās ar roku. Es ieraudzīju, ka guļu savu mīzaļu peļķē, kas turpināja izplesties un vēl kaut kādu tumšu, lipīgu substanci. Saodu vēmekļus, tāpēc secināju, ka korķēju kaut kur netālu. Es vienlaicīgi redzēju un jutu žiletes griezumu svītras šķērsām manam vēderam un krūtīm. Lielākā daļa asiņu jau sarecēja un kļuva melnas, to zvīņas jau sāka lobīties nost, papildinot mākslas darba tekstūru uz mana vēdera ar sarežģītību un piešķirot pabeigtību. Man no jauna izdevās mazliet piepacelt galvu, taču es nespēju piespiest savu ķermeni piecelties. Tagad es ieraudzīju rūpīgi izgrieztus drukātos burtus man uz vēdera, tieši virs spilgti sarkana ekspresionistu iegriezumu mākoņa, pēdējais vārds, ko viņa man atstāja, rakstīts kājām gaisā, lai es to varu izlasīt, kad pamodīšos tieši šajā pozā, jo viņa zināja, ka es pamodīšos: M - U - Ļ - Ķ - I - S .

Kāpņu telpā pulcējās aizvien vairāk bērnu, viņi smējās un rādīja ar pirkstiem — daži pat uzdrošinājās iespert man pa galvu, ne stipri, pat ne īpaši ļaunprātīgi, vienkārši, lai paskatītos, vai es pakustēšos, — es gulēju un gaidīju, kad kāds atnāks un kaut ko ar mani izdarīs.

No angļu valodas tulkoja ra150n.