Linde Veilande: Mazliet vairāk saules
(stāsts)
Es sākšu dzīvi no jauna.
Es sāku apzināties, kas manā dzīvē ir nogājis šķērsām.
Es pašlaik gribētu aizbraukt uz Krimu, ar labiem draugiem. Atpakaļceļā, protams, bez... Tad vienkārši atlūzt (ar žestu) un būt mājās.
Visdrošāk es jūtos mājās. Atsevišķos emocionālos stāvokļos es reizēm varu justies droša arī sabiedrībā. Visdrošāk es jūtos viena, kad esmu mājās, un savās mājās es parasti esmu viena.
(Vai esmu laimīga? Cik piepildīta patiesi ir mana dzīve? Vai varu būt trijatā- es, loma un Cits?)
Cilvēkam ir vajadzīgs mērķis, citādi viņš iet arvien tālāk un tālāk un sapinas savos labirintos..
Naktī viņi spēlējās ar kaķēniem. Sēdēja uz piektā stāva palodzes, izkāruši žilkā iesietu plastmasas bumbiņu. Tā nepielūdzami sitās pret apakšējiem logiem. Viņi slēpās zem palodzēm, kad kaut kur iededzās gaisma. Bet pirmajā stāvā kaķēni tvarstīja sarkano māneklīti. Reiz Rauls iebaroja viņiem ziepes. Vēl pēc kāda laika un atmiņu iztrūkuma viņi dzirdīja kaķēnus ar pienu un balzamu, ko nospēra blakus istabā no galda. Vēl nekas nebija nokavēts un vēl nebija, ko atgriezt. Vanda bērnišķīgos smieklos vārtījās uz paklāja, un dažas apreibušas mušas riņķoja ap spuldzīti pie griestiem.
Tad vēl ir viens foto, kur Rauls rausta Vandu aiz bizes. Vairāk nekā.
Aizlēca laiks un muļķībiņas. Aizlēca. Tādā pat nakts stundā Rauls ar vienaldzību spļāva uz kaķiem no sava piektā stāva loga. Viņš bija pilnībā neapmierināts ar dzīvi. Nevienam citam viņš neticēja un uz sevi spogulī paskatīties nevarēja. Arī sevī ieskatīties nē. Pārāk daudz mūdzības notikušas, pārāk daudz kļūdu pieļauts. Visa dzīve ar šuvītēm noklāta, viss lāpīts un labots, viss reizēm griezts un iznīcināts. Rauls beidza spļaut, piesēdās pie datora ņirbošā ekrāna un uzsita mazu vēstīti.
..laiks un muļķībiņas.. Vanda sēdēja uz palodzes ar grāmatu rokās un izlikās, ka aizvien vēl lasa. Patiesībā viņa bija dziļi domās iegrimusi un iztēlē spārdīja kādu ar kājām. Apslāpēts niknums plosīja viņas iekšas. Dusmas par pasaulīgām aplamībām, un cilvēcīgs vājums visas lielās draņķības priekšā. Vanda pārlaida acis pār istabu un apstājās pie monitora, kurā izlecis
Telefons neiezvanīsies, sūtījumi nepienāks, durvis neklaudzēs. Neviens nav centies ievilkt mazu baltu telefoniņu, bez rokturīša, bez ciparnīcas. No durvīm nodzēsusies adrese, bet visu tik vai tā konfiscēs. Polsterētās durvis tiešām neklaudzēs. Skrab, skrab. Rauls tīksminās par nagu švīkstoņu un plūc leduspuķes logos. Viņš mēda sniegpārslas un sevi stikla atspīdumos, kad satumst. Viens pats viņš kvern istabas četrās sienās, bet neskumst un nevaimanā par to. Rauls reizēm domā, ka viņš arī ir tāda maza sniega pārsla. Viņš ietinas baltajos palagos un gaida to stundu, kad viņu nāks apskatīt, lai lektu virsū un muļķīgi smaidītu. Viņš zina, ka viņam to visu piedos.
Cilvēkam ir vajadzīgs mērķis, citādi viņš iet arvien tālāk un tālāk un sapinas savos labirintos.. Uz priekšu un atpakaļ. Čīkst. Čīkst. Nedēļām Vanda sēž dārza šūpolēs, mierīgi un pat apgaroti smaidot. Mazliet atsperoties no zemes un tomēr paliekot turpat. Šūpoles uz priekšu un atpakaļ. Viņa ir pārliecināta, ka visi garāmgājēji sačukstas un runā par viņu. Bērnu smiekli par viņu. Bez jokiem. Par viņu. Ar vārgu nicinājumu acu atspīdumos skrāpē visu dienu pēc dienas un krāj sevī dusmas pa pilieniņam. Dusmas un aizvainojumu sevī. Tad pielec kājās, un trausliem, vienādiem soļiem no aizmugures pietuvojas kādam. Vanda pārmetoši kliedz. Beidz par mani smieties. Par daudz. Ar nevarīgajām dūrītēm viņa klapē savu nevainīgo upuri un turpina izmisīgi pavēlēt. Beidz ņirgt. Viņš izbīlī skatās uz Vandu un nemēģina pat pretoties, jo nesaprot. Vēl brīdis un viņš neveikli paklūp aiz trotuāra norobežojošās maliņas, un jūt nepelnītus spērienus. Vanda aizgriežas prom. It kā nekas nebūtu bijis. Apsēžas dārza šūpolēs, smaidot savu dievišķo smaidu. Mazliet atsperas no zemes un tomēr paliek turpat. Šūpoles uz priekšu un atpakaļ... Čīkst... Čīkst..
Vanda nokāpj no palodzes, pārbrien pār nesaklāto gultu un notupstas pie datora, lai izlasītu vēstīti. Rauls novēl mazliet vairāk saules. Vanda mazliet neizpratnē nosmaida, nezinot, ko tas varētu nozīmēt. Viņa bez domāšanas paņem dzelteno krāsas baloniņu un, sekojot
Raulam vienmēr gribējies vairāk saules. Naktīs viņš ar kabatas bateriju spīdina laukā pa logu, lai pārsliņas ātrāk izkustu, lai viņš vairs nebūtu sniedziņš. Tik balts un tukšs.
Saulīte laba. Saulīte silta. Spīd. Spoža. Nevaru skatīties. Tava saulīte nevar būt īsta, jo var skatīties Pašapmāns lēts - kamdēļ tu māni sevi? - minūtēs divās atbildēja Rauls. Un viņam ir taisnība, jo mēs pārāk bieži sevi mānam, ļaujam noticēt ilūzijām. Un, lai cik tas nežēlīgi būtu, ļaujam sevi sāpināt, nogalinot iedomas un amputējot cerībām spārnus.
Pēc nedēļas Rauls iesēžas vilcienā, noiet tās septiņas minūtes pa putekļaino ielu, izsauc liftu un klauvē pie Vandas durvīm. Brīdī, kad Vanda atver durvis un nedroši uzsmaida, Rauls savu vēlēšanos jau ir piepildījis un būtībā varētu apgriezties un iet. Viņš atbraucis apraudzīt, vai Vanda nav sadarījusi kādas muļķības, jo pēdējā laikā viņam uzmācas bailes par to. Raulam ir pārliecība, ka Vanda jānosargā no kaut kā neglābjama, kas tūlīt, tūlīt notiks. Nekas nav uz labu, arī arlekīna smaidiņš un viltotā saule nepārliecina ne par ko citu. Vanda paņem Raulu aiz rokas un ieved istabā. Pieklājīgi piedāvā tēju un, nesagaidījusi atbildi, nozūd virtuvē. Viņš vēlētos, kaut nebūtu klauvējis (Klauvējiet, un jums taps atvērts), bet vienkārši noskatījies, kā Vanda pēcpusdienā ved pastaigā suni. Ar to būtu pieticis, bet tagad jāatrod par ko runāt, par ko klusēt, ko noklusēt, melot. Vienmēr pesimistiski, nekad neuzticoties citiem un neļaujot ticēt sev.
Vakarā Vanda sēž uz palodzes un izliekas, ka vēl joprojām lasa, bet ir iegrimusi domās. Viņa pārlaiž skatu istabai un apstājas pie sirreāla ekrānsaudzētāja. Vanda nokāpj no palodzes, pārbrien pār nesaklāto gultu un izklaidīgi, ar vienu pirkstu klabina pa klaviatūru. Paldies, ka apciemoji. Bija jauki tevi satikt. Pēc minūtes atkal ieslēdzas sirreālais ekrānsaudzētājs un saplūst ar skatu uz pasauli, kurā Siāmas dvīņi peldas magoņu laukā, visas durvis aizslēdzas un rokturi sasūcas sudraba peļķēs, bet bites vāc medu un pilina saulē. Mazliet vairāk saules.
Laiks soļo, ietērpts mundierītī, paklausīgi uz priekšu. Rauls komandē- apkārt griezties! Un laiks griežas, uz priekšu un atpakaļ, pa labi un kreisi. Samudžina
Istaba piesmēķēta, paklājs noliets ar lētu vīnu un ap aptumšoto spuldzīti pie griestiem lidinās apreibušas mušas. Rauls pamostas ar sāpēm mugurā un notirpušām kājām. Viņš cenšas aizdzīt sapni. Uz ekrāna spīd balti burti melnā lapā. No Vandas. Viņš cenšas atvairīt sapni un murgus. Zibenīgi sitieni pa taustiņiem, vairāk jau garām nekā trāpīts. No burtu kombinācijām nesanāk vārdi, vien neartikulētu skaņu pieraksts. Varbūt par iemeslu tas, ka klaviatūrā burti izvietoti vertikāli uz leju, kaut kā pilnīgi neloģiski un stulbi. Biedējošas ačgārnības un nebeidzamu sapņu klātbūtne. Monitorā redzama filmiņa, kurā Rauls bēg pats no sevis. Skrien un slēpjas, bet nepaslēpjas. Kāds vienmēr viņu nodod - viņš pats. Viņš kā ēna velkas sev pakaļ un pārtaisa visu realitāti par sapni, par murgu, par rēgu. Rauls jau histēriski smejas.
Vanda nokāpj no palodzes, pārbrien pār nesaklāto gultu un paceļ telefonu, kāds zvana no balta telefoniņa bez rokturīša, bez ciparnīcas. Atskan slimīgi smiekli.
Mīļā Vanda, neraudi... Es zinu par tevi. Neraudi, lūdzu... Un nesāpini sevi. - Rauls ar mokām izdabū vārdus pār lūpām. - Es tev jau rakstīju, man neļāva... Kāds grib, lai tev būtu ļoti, ļoti slikti... Apsoli, ka ..
Vanda kuļā kājas zem šūpolēm un apgarotā mierā šūpo galvu. Viņa paklausīgi piekrīt. Ik pa brīdim viņa saviebjas ķēmīgā grimasē un izmet pāris saraustītus vārdus. Vanda ir slima, no rīta viņu aizved uz klīniku. Šūpolēs sēž arlekīns un smīn. Mēs pārlieku stipri ticam savām lomām, nepazīstot paši sevi.
..apsoli, ka.. izglābsi pasauli sevī.. - Rauls klusē.
Vājprāta lietas un laiks virpulī, virpulī vien. Mest pie malas to, kā nav tevī. Es izglābšu pasauli sevī. Vai daudz? - sēžot turpat datora priekšā, Vanda raksta, negaidot atbildi, negaidot padomu. Visas cilvēku domas saindētas.
Pieķer sevi un pasauli melos. Melnais bezsugas suns piebāž purnu tuvu pie auss un elpo. Vismaz viņš nemelo. Elpo. Bet gan jau samelotu, ja vien varētu. Vanda melo sev par savu dzīvi, un citi viņai melo, ka tā arī ir dzīve, bet Raulam vispār nav dzīves. Un tas tik ļoti skumīgi liekas.
Vai esi pamanījusī, kā mēs auklējamies? Neviens negrib nodarīt pāri, negrib pielaist par tuvu un palaist par tālu. Mēs auklējamies-
raksta Rauls. Viņš jūt, ka pietrūkst. Īsi pirms pusnakts iestājas rindā pēc laimes nākamai dienai. Viņš pesimistiski paredz, ka nesagaidīs. Nesagaidīs un aizmigs, iebridīs murdzībās pirms kaut ko varētu glābt..
..apsoli, ka.. izglābsi pasauli sevī. - Rauls apklust.
Stulbas mušas sēžas uz spīdošā ekrāna, un Vanda viņas nesaudzīgi nožmiedz. Melna kofeīna deva kūp no salīmētas porcelāna krūzītes. Upeņu ievārījums nokrāso lūpas un sakrājas kaktiņos. Grauzdiņi birst klaviatūras spraugās. Melnais suns miegā kustina ausis un šķauda. Vanda truli lūkojas logā. Jauna diena, kas neko neatnesīs. Un ja tomēr atnesīs, tad vienīgi sāpes. Pesimisms. Izmisums. Pesimisms. Izmisums. Vanda izsauc liftu, noiet tās septiņas minūtes pa putekļaino ielu, iesēžas vilcienā un izkāpj nepareizā pieturā. Cik viegli ir izkāpt nepareizā pieturā. Viegli ir nepamanīt kļūdīšanos un vieglāk ir ieskaidrot sev, ka viss tomēr ir pareizi, nekā ieraudzīt aplamību. Varbūt pat saprātīgāk būtu sākt dzīvot tajā nepareizajā pieturā nekā triekties garām visām pieturām, izlikties un mānīties sava atspīduma priekšā. Viņi izliekas, ka nesaprot, noklusē, ko jūt. Bēg paši no sevis, no savas sarežģītās dzīves. Un uzskrien viens otram virsū un triecas virpulī, virpulī vien. Pašiem apriebusies sava dzīve, kura bez mērķa, bet ar sāpītēm smieklīgi aiziet. Aiziet kā autobuss, autopilotā pieturām garām. Dzīves pieturām. Iesēžas viņa vecos dermatīna sēdekļos. Un drāžas autobuss nezināmā maršrutā bez galapunkta, varbūt uz depo. Depo, novietoties dzīves salauztām grabažiņām līdzās. Jā, viņi uz depo. Pēdējā trauksmainā skrējienā. Uz depo, tāpēc bez pieturām. Tā vienkāršāk. Rauls rūpīgi notīra upeņu ievārījumu no lūpu kaktiņiem.
Viņi grēko ar klusēšanu. Domas ieslēdz būrīšos, un vienīgi slimīgās lēkmēs caur uzbūvēto sprostu pa pilienam izspraucas laukā. Bīstas palaist laukā. Zina, ka bīstas paši sevis. Skapī daudz vīna un marinētu gurķu pudelēs. Viņi malko un aizmirstas. Ielīp smieklos un vīzijās. Pēdas grimst plūstošās smiltīs, bet rokās naivi veras smilšu graudu krelles vienam otram. Kam gan tas viss? Daudz melu pakārtu gaisā, purinās agonijā. Un viņi paši trīc, melīgā eksaltācijā? Meli smīn vājprāta drudzī. Nē, viņi viens otram nemelo, tikai noklusē, ja atļaujas pārāk daudz. Nakts kā sapnis, jo sapņa nav. Miegs pārdots par baudu. Un guļ viņi naivi, piesūcinātām smadzenītēm, bauda esamību. It kā pieskārieni miegā. Klusuciešot, miegaina iedomu svētlaime. Maigums pār dusmām vijas, jūtas izplēn cigarešu dūmiņos, pārpratumos apmaldījušās acis puspievērtas lūr. Nevar aizbēgt, var tikai atkāpties. Miesa izgaro un no rīta atdzimst, bet atmiņas samezglojas un sūrst.
Balts sniedziņš snieg uz skujiņām, un gadalaiki jūk. Sulojas koki, un dienas pa vienai birst.
Kliedziens. Vanda pamostas no trauslā miega. Sapnī arlekīns raud. Fantāzijas burbulis piepeši pārsprādzis, neko nesagrābt. Neko jau..., tikai skaistāko gribas vēlreiz. Kliedzieni iesitas rūtīs, dzeltenās. Manās. Krūtīs. Dedzina sauli sārtu sārtā un dažas patiesībiņas, gar kurām viņai vairs nav nekādas daļas. Un tāpēc ir sapņi, kuros ir auksti. Un ilūzijas, kuras nogalinātas sāp. Vanda vienaldzīgi atvadās. Katru dienu viņa pacietīgi sēž, it kā gaidās, it kā cerībās uz kaut ko. Nekas nebūs.
Ar pirkstu Vanda velk pa sienu. Kādreiz viņa baltiem burtiem melnā ekrānā rakstīja, ka naktīs, gaidot sauli, jāpiesprauž pilnmēness ar sudraba adatām pie krūtīm un jānedomā pār tālāko pavisam rāmi. Tagad ar pirkstu uz sienas lieliem burtiem, lai saredzētu. Bet pietrūkst vietas pēdējam punktam. Jāpieliek punkts, pat ja neiespējami. Un to mēs visbiežāk aizmirstam, ka visam jāpieliek punkts kādreiz. Spītīgi, negribīgi, kaut vai ar varu.
Upeņu ievārījumā lūpas sārti violetas. Viltīgs smīns aizvilina no atmiņām, kas sūrst. Viņi palīdz aizmirst veselus stāstus, tāpēc vēlāk abu dzīvēm ir visai maz sakara ar viņiem pašiem. Viņi lavierē starp patiesības un melu akačiem un apmaldās smieklos. Sasmeļ zābakus pilnus un sabrien dubļainus apģērbus. Pēcāk nevērīgi nomet, atstāj kabatās rūpīgi krātos noslēpumiņus. Viss, kas kādreiz rūpīgi paglabāts, tiek nolaidībā pazaudēts. Viņi nemana, kā zūd gabals pēc gabala no viņiem pašiem. Un paliek arvien vairāk melu un tukšu ilūziju.
Aizlēca laiks un nejēdzībiņas. Aizlēca. Tādā pat nakts stundā Rauls un Vanda ar dziļu vienaldzību spļāva uz kaķiem no piektā stāva loga. Viņi bija pilnībā apmierināti ar dzīvi. Nevienam citam viņi neticēja un viens uz otru paskatīties nevarēja. Arī sevī ieskatīties nē. Pārāk daudz noziegumu pastrādāts, pārāk daudz negantību. Visa dzīve ar šuvītēm noklāta, viss lāpīts un labots, viss reizēm griezts un iznīcināts. Rauls beidza spļaut un apsēdās uz palodzes, šūpojot kājas pār palodzes malu. Viņa uzacs bezjēdzīgi smieklīgi raustījās, nemanot. Piere saraucās.
Viss ir pārāk vienkārši. Pārāk tīri nostrādāts. It kā viss vienalga, pārāk maz domāts.
Rauls uzrausās uz palodzes ar abām kājām, tik tikko zaudējot līdzsvaru. Paspēra soli uz priekšu un atpakaļ. Viss notiek lēni, ar piepūli.
Vanda truli blenž viņa slimīgajos manevros. Mēs visbiežāk aizmirstam, ka visam jāpieliek punkts kādreiz. Spītīgi, negribīgi, kaut vai ar varu. Ārpus laika un noteikumiem, nakts klusumā baltas peonijas vīst. Naivi. Birst melnā, mitrā zemē. Visu var nokavēt, un Neko nevar atgriezt. Laiks..
Viņa ceļas un iet pie Viņa. Ir ilūzijas, kuras nogalinātas sāp. Vanda vienaldzīgi atvadās. Kliedziens. Vanda neatmostas vairs. Sapnī arlekīns raud. Balts sniedziņš snieg uz skujiņām, un gadalaiki jūk...