Krišjānis Zeļģis: Turneja aplī

(stāsts)

Naktīs man mēdz asiņot deguns, būtībā tas nemēdz sāpēt. Tas ir it kā no manis neatkarīgs process. Bieži to pat neatceros, tikai nelieli, sažuvuši asins traipi uz palaga, nakts skapīša, baltajām tapetēm, uz ūdens glāzes maliņas atgādina par nakts notikumiem.

Mani kabatas lakatiņi ir no auduma. Ir patīkami, ka tie vienmēr blāvi sarkani no asinīm.

Padzeros savu ikrīta ūdens glāzi ar nelielu asins garšu tajā, nesaprotu, no kā, bet tas tādēļ, ka neesmu redzējis sevi spogulī.

4. tramvajs līdz centram un atpakaļ kā monotonā riksī, nesaprotu, kur biju, un nevaru neko aprakstīt. Ceļš ir garš stiepiens ar pauzēm, kurās ieplūst forma, ēnas, bagāža.

Esmu tramvaja bagāža: tukša, nemājoša būtne, kas iesaistījusies savā galvas monologā un netiek laukā no lekcijas par klusumu.

Saburtot pieturvietas nav iespējams. Neviens nerunā latviski. Esmu poļu autobusā. „Fabrika „Uniko””, viņš man teica, un uz loga bija saspiests taurenis - ārpusē, lai es netiktu klāt. Pamazām pierodu pie pulsācijas deniņos. Viņš rāda uz notraipītu stiklu un stāsta par vēlmi atmest dzeršanu. Nesaprotu, kur pazūd ceļš. Neliela panika par neesošu biļeti, dzeramo ūdeni, netīrām kājām, turklāt es smirdu pēc sasvīduša ceļotāja, kāds es principā arī esmu. Viņš smird pēc šņabja, nav skuvies, smaida un uz loga raksta: „74. Fabrika Uniko”. Izkāpju. Trīs mājieni ar roku, plats smaids - tas viņam, ka nepiedāvāja man uzsmēķēt, viņam neasiņo deguns. Luksofori poliski mēģina palūgt, lai garām ejošie nospiež pogu. Sāp pleci no somas, un kājas ir garlaicīgi tālas kā pelēkās Ščecinas ielas. Nepateicīgi stāvu gājējiem ceļā, mēģinu kaut ko atgādināt. Kāds smejas, laikam par mani, mēģinu samulst, jo nezinu, kur vēlos izkāpt! 74, jā, esmu īstajā autobusā, bet Fabrikas nav, mēģinu ar sevi nesarunāties, tēloju lepno un nevienam neko neprasu. Somu nenoņemu no pleciem, vai arī tā mani nekur nenoliek.

Esmu izkāpis, ceļš beidzas, paldies 74 -tajam un Viņam, esmu mierīgs, jo zinu, ka šodien satikšu Rū!

4 -tais tramvajs, slīdoši tablo, aizmidzis futbola stadions, drūpošs krīts, izsmērēts smaids, es pārlieku traumējos no notiekošā, bet nevaru izkāpt, nevaru palūgt, lai beidz vai lai sākas.

Esmu nokāpis no karuseļa un vemju, ir mana vārdadiena, bet es nestāstu par sevi, tas ir kāds cits manis radīts formāts, kurā varu noziegties pret sevi un citiem.

Krītu no 60 metru liela augstuma, neelpoju, nedomāju, nevēlos piefiksēt sevī sajūtas, kuras nevar izelpot. Tukšums un trīcošas kājas.

Naktī atkal asiņo deguns, un es lūdzu piedošanu sev, jo viss ir gājis pa apli, un vienīgais, ko cenšos, ir aizmirst atcerēties nepareizās lietas, prieku, ko rada broma preparāti, spēju nesmieties, spēju sabīties no sevis. Miegs arī vairs nelīdz.

Atkal fabrika „Uniko”, atkal sviedri un tas pats aplis. Beidzot Rū! Viņš man stāsta par sviedriem un lietu, kas smaržo pēc kaķiem, savu draugu, kas gatavo okeāna katamarānus. Rū vēlas vienu tādu iemainīt pret kādu no savām saliekamajām mājām. Varbūt, ka Rū piekritīs, tad viņš varēs braukt uz Nīderlandi pa jūras ceļu, bet es palikšu karuselī, kas izraisa vemšanu.

Naktīs man bieži asiņo deguns, tad es dzeru ūdeni, ja atceros. Asinīs ir dzelzs, man šķiet, ka tā ir vislabākā garšviela. Tramvaji ir braucošas asins garšvielas. Nekad neesmu mēģinājis tos laizīt, nekad nebiju par to domājis, tas mani nenomāc tik ļoti kā sviedri un nepārtrauktie konflikti ar galvas monologiem.

Smaidu, jo neatceros karuseli, nokrītu, vemju, slauku asinis, un Rū ir nopircis enerģijas dzērienu, arī cigaretes. Esmu salauzts un gatavs padzerties pat enerģijas dzērienu, ko nekad pats nepirktu. Rū vēlas, lai dzeru kafiju, bet pats izvēlas cigaretes. Es kafiju nedzeru, tādēļ atsakos.

74 -tā autobusa pieturā tēloju vietējo. Laiku pa laikam pieklust pat balss manā galvā. Apkārt cilvēki smēķē, dzer, pietupstas. Turpinu izlikties, un viss ir it kā labi.

Rīti - līķauti gari, viesmīlīgi klusi, stīvi un paciešamāki nekā vakara karuseļi tramvajā, atceļā no 60 metru brīvā kritiena. Trīc kājas - tas ir kas jauns un patīkami biedējošs kā miegs, no kura nevar izkāpt.

Rū ir apklusis, vēro ceļu. Es iegrimstu sevī, attopos, ka esmu pazudis sarunā ar sevi par to, kāpēc viss tik neīsti risinās. Rū sāk stāstīt par savu sievu, kura ļoti maz guļot. Es tēloju bagāžu un tikai piekrītu. Klusa 70 -kilogramīga bagāža un nekustīga mugursoma, kuras viedokli pārstāvu es. Rū smēķē un piepilda auto ar dūmiem, un dusmojas, jo es tikai piekrītot.

Tramvajā (4-tajā) neviens neelpo, ir tik klusi, ka gribētos, lai kāds šķauda vai palūdz aizsmēķēt. Konduktori un komandantes nav cilvēki, tāpat kā tramvajs. Tikai punkti A un B, it kā nekādu kompromisu. Žēl, ka esmu tikai viesis, labprāt noskaidrotu kaut ko vairāk.

Tauriņi aiz loga ir iesprostoti savā laikā, gluži kā mēs ar Rū viņa auto. Man jau labu brīdi nav sava laika, tikai pielāgošanās sajūta, mūžīgās adaptācijas problēmas, vēlme nerunāt. Rū izmaksā vakariņas. Ēdam, pie manis pienāk kaķis, un es to baroju ar beigtu lopiņu, kas tagad saucas bifšteks. Tas nekas, jo tāpat karuselī būs jāvemj no atkārtošanās.

Šķiet, tramvajs ir pārvadājis mani pārāk ilgi, jo paliek tikai pieturas, kurās izkāpt. Grūti aizmirst ceļojuma bezjēdzības, asiņojošu degunu, vemšanu karuselī, nesmēķējošu dzērāju, galvas dialogus, brīvo kritienu, taureņus nelaikā, arī Rū, bet diemžēl tas jau sen vairs neesmu es.