Kristofers Mārlovs: Vārdi, vārdi, vārdi
Arī turpmāk labprāt publicēsim lasītāju viedokļus. Arī tad, ja tiem būs maz kopīga ar redakcijas viedokli.
¼ Satori
Bija vārdi, kurus viņš nevarēja izrunāt, tie nāca no mutes mēmi un bezveidīgi.
Žans Pols Sartrs „Istaba”
Vai labais stils paredz klusēt? Man centās iemācīt, ka labie ļaudis stāv klusu, sliktais stils vienmēr ir bijis runāt. Un kā mūsdienās ir ar rakstīšanu? Latviešu literatūra - sāpīga tēma gan rakstītājiem, gan kritiķiem. Maz ir izstrādāts, nav stingru tradīciju, literārās valodas konservācija gandrīz pusgadsimta garumā un momentānā sprādzienveida atbrīvošanās. Bet es jau mazliet aizrunājos par vispārīgajām lietām.
Konkretizēsim. Jūs bijāt Prozas lasījumos? Ja bijāt, tad kā patika? Es nevaru sūdzēties. Nē, nepadomājiet, ka par prozu vai lasītājiem - man vienkārši gadījās inteliģenta kompānija, bija ar ko parunāt. Bet kas tad ir ar pašu prozu? Vai tiešām norakstāma? Ja atskaita Ievas Melngalves lasīto darbu, tad viss pārējais bija zināmā mērā saucams par oriģinālliteratūru. Šādējādi pie reizes man arī izdodas izskaidrot jēluma trūkumu Ievas darbā. Vienkārši jāsecina, ka autorei bija vai nu slinkums, vai pietāte pret darbu, no kura tā iedvesmojās, lai ieviestu vulgaritāti.
Acīs „nemaz” nekrītošā, tomēr Gundegas Blūmbergas vadmotīva ideja skanēja visu literātu darbos pietiekoši stipri, lai to varētu izlikties arī nedzirdam. Galvenais nerunāt par to publiski un nerakstīt recenzijās, minēt tikai labo un skaisto. Tad jau nu arī es centīšos pielikt visas pūles un to atrast un jums stādīt priekšā. Aizmirsīsim uz brīdi par latviešu dabīgo seksualizācijas tieksmi literatūrā, to jau pamatīgi apspēlējam divus gadus iepriekš. Taka par nekrofiliju ar runāt negribas, pagājušogad paspēlējāmies jauki. Šogad nedeva mieru ķermeņa šķidrumi tekstā, žūrija tik ļoti uz viņiem spieda, ka pat noticēju, ka viņu nav.
Nu tiešām grūti ar to latviešu prozu, „tumši teksti” rakstās latviešu gaišai literātu šalkai, taisni vai žēl, ka nesanāk nekādi atrast laiku, lai viņus palasītu. Bet paklausīties gan laiku atradu, vismaz pašam tagad par to mazs prieciņš. Tikai tāds nepārliecinošs tas ir, gluži kā parasti devos uz prozas lasījumu noslēguma pasāku, cerot uz vismaz „krējuma” izcilo sniegumu, tikai
Kādi nu katram ir tie ideāli un vēlme. Taisni vai paliek žēl, ka Latvijā psihoanalīze vēl bērna autiņos - šķiet varētu būt labs materiāls analītiķiem - seksualitāte latviešu literatūrā. Ražīgas publikācijas tiktu radītas. Nākošās pārdomas radīja Ilzes Graudiņas darbs par tām dālijām. Nu tiešām nesapratu, ko tie zalkši un nabaga puķes rakstniecei nodarījuši. Kauns jau atzīties, bet šķiet, ka stāsta simbolisko jēgu man tā arī uztvert neizdevās.
Vai es jau minēju, ka latviešu prozu var iedalīt divās lielās kategorijās - skarbi vulgārā reālismā un šķībi kreisajā eksistencionālismā. Pie otrā pieskaitāmi bija divi nākamie darbi, t. i. Ingas Ābeles un Andras Neiburgas darbi. Ja neņem vērā, ka Ingai jau sen vairs nav septiņpadsmit gadu, tad pēc rakstīšanas stila to grūti pateikt - šī laika posma problēmas autores literatūrā dzīvo zaļi, cepuri kuldamas, arī maigā un mazliet trīcoša balss pastiprina attiecīgo noskaņu. Bet Neiburgas stāstu krājumu gan vēlētos labprāt iegādāties, sprēgājošie krievu valodas zināšanu izrādīšanas graudi un pelēcīgais sižets ir primitīvs, tikai pavirši vērojot. Ieskatoties mazliet dziļāk, izrādās, ka var nojaust par tipisku femīnu sievietes tēlu, kurš alkst pēc stingrajām vīriešu rokām. Bez šaubāmi šāds teksts glaimotu jebkuram vīrietim.
Tā kā atlikušie divi lasītāji īsti nelien ne zem vienas no manām klišejām, tad veiksmīgi pabāzu tos zem abām, nevajadzēja jau daudz piepūles pielikt, veselīgs humors to panāca pats no sevis. Pasmieties un uzjautrināt viens oru mēs neesam aizmirsuši. Šīs spējas šķiet latviešu cilvēkam, kurš nākotne vēlētos iemēģināt savu spalvu rakstniecībā der iekal marmora plāksnē un novietot sev uz rakstām galda kā papīra presi.
Nu tad īsumā rezumējot Latvijas literatūras stāvokli. “Es esmu bezvārda mauka,” Literatūra varētu teikt pati par sevi. Definitīvi tāds rodas iespaids par latviešu literatūru, kā mums to bez šaubām atgādināja Gundega Blūmberga, divus gadus iepriekš „sex”, pagājušogad „nāve” un visbeidzot šogad „šķidrumi” (Lisez! „urīns”). Vai tas neatgādina kaut ko? Banalitātes un vulgaritāti. Un galvenais - no sirds. Latviešiem tā literatūriņa vienmēr jau tāda paknapa bijuse, un galvenais nevajag par to kaunēties? Mēģinājums saklausīt ko citu šajos prozas lasījumos un arī pašam atrast jaunizdotajā periodikā cieš mūžīgo fiasko, mūžīgā atgriešanās pie salauztās abras. Arī KAROGS kvalitāte pēdējā pusgada laikā jau ir pasliktinājusies tiktāl, ka šķiet pat labāk būtu to nelasīt. Gribētos pajautāt redaktorītes kundzei, vai tiešam ir jēga ļaut publicēt visu to, ko KAROGS publicē, bet varbūt tā ir kāda jauna politika, kuru ne latviešu literatūras patriotam grūti saprast? Nu lai kā arī tur būtu, ar nepacietību gaidu KAROGU, lai izbaudītu prozas lasīju komentārus no kritiķes puses. Lai gan - ko lai saka, daudz nav ko gaidīt - šķiet viņu nemanīju lasījumos klātesam. Tomēr ar prieku var atzīt satīra un humora vitalitāti, šķirisko plēšanos jauno un veco starpā. Spīdošas definīcijas savā jaunajā romānā publicēs A. Bels, pat rodas vēlēšanās nopirkt un izlasīt tādēļ vien. Lai lasītu jauno literātu darbus bez svešvārdu vārdnīcas nemaz nevar iztikt, un ideja par ko tad autors raksta tāpat paliek miglā tīta. Latviešu rakstnieki un mākslinieki ir iecienījuši un iemīlējuši jau nesen kā aizsaulē aizgājušo embrionāli letāli piedzimušo postmodernismu. Eiropa šķiet jau ir ceļā uz vērtību pārvērtēšanu, kad literatūrai tika nojaukta forma un beigās pazaudēts arī saturs un emocionalitāte, nekas cits vairs neatlika, tikai latviešiem tas vēl ir priekšā, mēs esam atraduši sev literatūru, lai to vēl tikai pazaudētu. Pagaidām viss vēl tikai sāk kļūt nonievelēts. Un līdz pēdējam vēl tāls ceļš ejams.
Ko prozas dienu organizētāji ar literātu atbalstu virzīs kā nākoša gada vadmotīvu - varbūt veikt socioloģisko aptauju jau iepriekš par to, kas tad vēl riebīgs un slēpjams nav pateikts. Ciktāl Latvija sniedzas, tā samaitā kultūru. Gribas atcerēties Nīčes sacīto: „Vai mans riebums pat man radīja spārnus un avotus jaušošas spējas? Patiesi, augstu augstumos man bija jāuzlido, lai no jauna atrastu prieka avotu!”
Nu, tad ko - Vai 21. gadsimta literatūra būtu atzīstama Rukšānes vai Melngalves zīmē, seksualitātes un ķermeniskuma vai mauciskuma un izlaidības zīmē? Izvēle ir mūsu, kā lasītāju rokās.
Es jau centos, teikt visu to labāko - tikai šķiet kaut kā īsti nesanāk, jo nav ko tad teikt vispār. Bet klusēt ir jau kļūst nesmalkjūtīgi un nepieklājīgi. Beigu beigās vēlos pateikties literātiem par brīnišķo iespēju jau iepriekš izšķirties nevis par viņu darbu iegādi, bet gan dāliju podiņa uz palodzes, lai aizsedz skatu uz pagalma pretējās mājas jumta pusi, vismaz labums ir praktisks. „Tāds nu tu esi, cilvēk, kas uzklausi tikai savas kaislības! Mežonīgu tuksnešu tālumā tīģeri šausminātos par taviem ļaunajiem darbiem.” (Marķīzs de Sads „Justīne jeb Tikumības nedienas”)